Daži vārdi par to, kas draud garīgajai dzīvei.

    Dievs radīja cilvēku kā būtni, kuram ir dvēsele un miesa. Ne tikai miesa, bet arī dvēsele. Cilvēks rūpējas par savu miesu un mācās mīlēt savu miesu. Neviens neienīst savu miesu, bet mīl. Kā miesai ir fiziska dzīve, tā arī dvēselei ir garīga dzīve.  Tā Dieva apdavināts cilvēks atklāj savu bagatību, kura ir tik liela un brīnišķīga, un ar laiku arvien vairāk saprot, ka vajag par šo bagātību rūpēties.

    Kas tad ir garīgā dzīve? Lai nekomplicētu uz reiz rakstu, ka tā ir dvēseles dzīve. Dvēsele ir nemirstīgā, kā mēs lasām katehizmā, tad arī Dieva aicinājums, lai cilvēks sevišķi rūpētos par savu garīgo dzīvi, jo tā nekad nebeigsies. Tā vajadzētu būt. Garīgās dzīves nepieciešamā sastāvdaļa ir dzīvs kontakts ar Dievu, jo Viņš ir dzīvības Devējs. Jēzus teica: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Neviens cits, tikai Dievs. Jo garīgajai dzīvei nepieciešama ir Dieva žēlastība. Ja drīkst tā pateikt, dvēseles dzīves vide ir svētdarošā žēlastība, kā zivs dzīves vide ir ūdens. Vēl vairak, jo žēlastības - tās ir dvēseles barība.

    Smags grēks nicina Dieva mīlestību cilvēkā, nicina mūsu vienotību ar Dievu un vajag ātri iet pie grēkusūdzes, lai šo vienotību atjaunotu.

    Tagad drusciņ pastāstīšu par tādām lietām, kuras draud mūsu garīgajai dzīvei, pat tad, kad tas notiek sākumā neapzināti, bet ved uz smagiem grēkiem. Pirms brītiņa skatījos uz youtube programmu, kurā (tas notiek jauniešu rekolekciju laikā) Roberts Tekielis (Robert Tekieli) no centra, kas palīdz cilvēkiem, kuri izgāja no sektām, vai nodarbojās ar maģiju, stāstīja jauniem cilvēkiem par to, kas draud mūsu garīgajai dzīvei. Dažas lietas mēģinašu atkārtot.

    Roberts parādīja jauniešiem nelielo figuriņu, ziļoņa figuriņu. Tas ir paņemts no austrumu reliģijām un nozīmē nāves dievekli, kuriem cilvēki bailēs saliek upurus, lai viņiem šī dievekle nedarītu pāri. Vai mūsu vidē nav daudz tādu zilonīšu un ziļoņu? Mašīnās, mājās, uz dvielīšiem, uz bērnu drēbēm.

    Tālāk speciāli zvaniņi-pirkstiņi, bet kas varētu atšķirt nemaģiskos no maģiskiem, kas ar savu skaņu piesauc sapņu demonus (tāda ir viņu loma). Jābūt ļoti uzmanīgam, jo sēkas ir sliktas tā, kā kādas jaunas sievietes dzīvē. Viņa ieticēja, ka sapnī nāk pie viņas traģiski nomiris draugs. Trīs gadus. Bet dzīvoja depresijā. Kad šajā centrā sarunas laikā uzzināja, ka tas tomēr ir ļaunais gars, nevis draugs, kļuva priecīga. Un pēc grēkusūdzes un pēc aizlūguma par atbrīvošanu pilnīgi mainījās. Jo Dievam nav nekādas problēmas atbrīvot cilvēku no ļauna gara ietekmes.

    Es nerunāšu par visu, bet vajag būt tālu no priekšmetiem, kuri tiek lietoti maģiskos rituālos. Vajag skatīties, ko nesa uz kakla, vai tas gadījumā nav kāds amulēts. Katrs amulēts nedarā to, ko cilvēki domā. Nedod laimi, nedod veselību. Amulēts, kuru cilvēks nesa, sauc uz ļauniem gariem, lai tie nāktu.

    Bieži cilvēks darā to neapzināti un iet pie bioenergoterapeita, pie zīlnieces, mājās pie sienām pakar kādus divainus krustus, kā piem. ēģiptiešu krustu, kas jau ļoti sen bija lietots maģiskos rituālos. Pēc tam cilvēkam ir depresija, skumjas, viss brūk. Jāatgriežas pie Jēzus. Jo Jēzus Kristus ir Dievs un ir visvarenais, dara labu un nes pestīšanu katrā situācijā.

Kas ir misija?

    Šodien Romas Katoļu Baznīcā ir svēto Ercenģeļu Miķeļa, Gabriēla un Rafaēla svētki. Baznīca mūs māca, ka gariem, kuri dzīvo debesīs, pie Dieva, vārdu nav, vārdi nav vajadzīgi tur, kur viens otru pilnīgi pazīst Dieva gaismā. Mēs esam tie, kuri dodam vārdus enģeļiem, tas ir gariem, kurus Dievs sūtīja pie mums ar kādu misiju. Uz sevišķiem lieliem darbiem Dievs sūta ercenģeļus.

    Miķelis (Kas-kā-Dievs), un šeit daži vārdi par viņu un litānija viņa godam:

http://katolis.lv/liturgija/lugsanas/litanijas-un-novennas/sveta-ercengela-mikela-litanija.html

    Gabriēls (Dieva-spēks) tika sūtīts, lai pasludinātu par Jāni Kristītāju un sevišķi par Pēstītāja atnākšanu, ko ar pateicību Dievam pieminam katrā lūgšanā Kunga enģelis.

    Rafaēls (Dievs-dziedina) tika sūtīts, lai palīdzētu Tobijam ceļā un lai dziedinātu gan Tobija sievu (atbrīvoja viņu no ļauna gara), un arī izdziedināja Tobija tēvu.

    Baznīcas ticība uz enģeļiem balstās uz svētajiem Rakstiem un tie, kuri gāja vai iet uz katehēzēm, uz svētdienas skolu, zina, ka ir gan ercenģeļi, gan sargenģeļi, kuri rūpējas par katru cilvēku, lai tas klausītu Jēzu Kristu un negrēkotu. Debesīs ir arī citi gari, kas redz Dievu, priecājas un Viņu slavē. Tikai tie, kurus Dievs sūta pie mums, saucas enģeļi, jo enģelis grieķu valodā nozīmē tieši sūtīts.

    Enģeļi nav nekādas enerģijas. Katrs enģelis ir persona. Lūk, Dievs ir Viens Trījās Personās. Tas ir viens no lielākajiem Baznīcas ticības noslēpumiem. Neviens to neizdomāja, bet visu, ko zinām par Dievu, zinām no Viņa Paša caur svētajiem Rakstiem, sevišķi caur Jauno Derību.

    Dievs nav enerģija, Dievs ir Viens Trījās Personās. Tāpat gari debesīs (to starpā enģeļi) ir personas. Mēs arī esam personas, nevis kādi nepersoniskie kosmosa gabaļi, vai kādas nepersoniskas enerģijas daļas, kā daudzi domā un izplata tādas vēstis. Dievs radīja personas gan neredzamajā (gari), gan redzamajā pasaulē (cilvēki). Jo tikai persona spēj mīlēt. Personas ir radītas mīlestībai. Mīlestība un atbildība ir viens vesels. Vajag tā dzīvot un mīlēt paklausībā Dievam (pēc Baznīcas mācībām), lai ieietu Debesu Valstībā. Cits ceļš nedod pilnīgo atbildi uz jautājumu: Kapēc es dzīvoju? Kas es esmu? Kāds ir manas dzīves mērķis?, bet ir kādas cilvēciskas fantazijas par kosmosu, enerģijām, harmonīju. Bet paskat, cilvēk, uz to ko Dievs mums atklāja un tic! Šīs problēmas vienmēr bija cilvēkiem, jo cilvēkiem, pat ja jau dzirdēja par Jēzu Kristu, vairāk patīk visdažādākie fantastiskie stāsti, jo varbūt uz brīdi veido tādu atmosfēru... Ak, cilvēk, kad tu beigu beigās atmeti savas tukšas domas un pieņemsi to, ko Dievs tev ir sagatavojis? Vai tu domā, ka Dievam nav nekāda plāna priekš tevis? Runā uz Dievu, ar enerģijām tu runāt nevarēsi. Mīli un atradīsi Dievu. Jo Dievs ir Mīlestība. MĪLESTĪBA.

    Dievs dod misiju personām. Personām, kas ir Baznīcā. Lai viņas ietu pa pestīšanas, pa svētuma ceļu, un lai citus aicinātu uz Baznīcu. Ļoti ļoti sen garu grupa nolēma, ka viņiem būs sava misija, bez Dieva. Un tad pēkšņi viņi visu zaudēja, palika pilnīgi (pēc savas dabas) tukši un tā sākās ļaunie gari, kuri kārdina cilvēkus un grib dod citu "misiju", bez Dieva. Bet tie ir meli, nevis misija. Misija ir vienīgi no Dieva un ved pie Dieva. Patiesība mīlestībā.

Kad cilvēks zaudē galvu?

    Bērnībā dzirdēju, ka cilvēks zaudē galvu divās situācijās. Pirmā ir tad, kad notika kaut kāds neplānots, negaidīts un cilvēks sēž, domā, skatās apkārt, meklē palīdzību, vai tuvāko gudrāko, kam uzdotu jautājumu: Ko darīt?

    Otrā situācija ir tad, kad cilvēks iemīlējas un ar viņu nevar parunāt - līdz laikam, kad iemīlēšanās beigsies (95%), vai pārveidosies īstajā mīlestībā. Šīs abas situācijas tomēr nav tik bīstamas, kā citi varianti, kad cilvēks pavisam zaudē galvu. Un tie nav tikai kādi varianti, īslaicīgās situācijas, bet tas ir stāvoklis, kurā cilvēks iegāja ar savu gribu. Tas ir nopietna lieta un tā par to runāja svētais Jānis Pāvils II (citēšu no galvas): Tautas savā vēsturē pieredzēja dažādas ārējas nebrīves, no kurām atbrīvojās. Tagad tautām draud vairāk iekšējas nebrīves, no kurām daudz grūtāk atbrīvoties, jo cilvēki paši tur ieiet ar savu gribu un sirdi.

    Kādas ir šīs situācijas, kad cilvēks zaudē galvu? Īstenībā mēs zinām, kad: kad tic massmedijiem. Tas nozīmē, ka nedrīkst lasīt avīzi, skatīties filmu un tā tālāk? Nē nē, drīkst, bet vajag zināt, ko propaģē konkrēta avīze, konkrētais televizijas vai radio kanāls, no kurienes parādījās tādi vai citi žurnalisti, kas maksā par darbu, kas veido programmu un tā tālāk. Jā cilvēks to nezin, tad tikai zaudē laiku, nervus, bet sākumā arī zaudē naudu, jo šajā pasaulē viss ir ļoti konkrēts un naudas virziens ir nemaināms.

    Došu tādu vienu piemēru. Kāds cilvēks bieži pērk dārgas grāmatas, kurās tiek aprakstīts, kā dibināt, veidot un labot dārzu. Viena grāmata, nākamā gadā otrā grāmata, pēc tam trešā, ceturtā... desmitā... arī citiem uzdāvina... Es ņēmu vienu tādu grāmatu rokās ar domu, ka varbūt kāds skaists projekts būs piemērīgs, vismaz kāds projekta elements. Skatos un skatos, visi projekti uz fotogrāfijām ļoti skaisti un brīnišķīgi, bet es nevaru atrast vienu, kas būtu derīgs manai situācijai. Pabeidzu grāmatu, neko neatradu un sāku domāt: Kāda ir atslēga šai grāmatai? Es nolēmu pieņemt tādu kategoriju: Vai savā saimniecībā varu atrast kaut ko, kas derētu vismaz vienam no šiem projektiem? Un no jaunā skatos so grāmatu: pirmais projekts - nekā. Otrais - nekā. Trešais - nekā. Un tādā veidā atklāju, kas tik un tā ir redzams uz fotogrāfijām: tā ir tikai reklāma, jo visu vajag nopirkt par ļoti lielo naudu. Jā tu esi bagāts, tad izdosi lielo summu uz neko, jo tas nebūs tā, kā uz fotogrāfijas. Bet ja tu esi nabadzīgs un kaut ko nopirksi, arī izdosi naudu uz neko, jo nevienu projektu tev neizdosies izveidot.

    Ir tāds slēpens vārds, kas saucas propagande, lai virzītu mūsu uzmanību tur, kur grib. Dažreiz uz labiem mērķiem, dažreiz uz sliktiem. Ja to darā kāda firma, tad ir saprotams, kā grib pārdot savu produktu. Ja to darā kāda sekta, grib pārdot savu mācību. Bieži un nemitīgi tomēr virza mūsu domāšanu, tad tā nav tāda vienkārša un vienaldzīga lieta. Pirms kāda laika es rakstīju starp citiem par cilvēku, kas pabeidza dažās augstskolās fakultātes, kur mācīja, kā valdīt pār lielām cilvēku grupām, kā virzīt viņu domāšanu. Lai pēc tam "dotu cilvēkiem to, ko viņi paši gaidīja" - lūk, kāda manipulācija!

    Īstenībā, vai tik grūti virzīt, mainīt, apmaldīt vienkāršā un labā cilvēka domāšanu? Cilvēka, kas redz labas lietas un sliktas lietas, un protams grib sekot šīm labām? Vai cilvēks negrib būt vesels? Lūk, ir "dziednieki"! Grib zināt nākotni - lūk, ir tādi, kuri no zvaigznēm visu "patiesību" pastāstīs! Grib, lai tavā mājā bija miers un laimē? Lūk, ir priekšmeti, kurus var nopirkt un tev "nesīs laimi". Tā diemžēl nav komēdija, tā ir īsta traģēdija cilvēka dvēselei un mūžīgajai dzīvei. Kā izteikt dažos vārdos šo traģēdiju? Daudzi cilvēki netic Dievam, ir maņticīgi, viegli padodas manipulācijai un, galvenais, nemeklē Baznīcu un netic priesterim, kad runā par garīgām lietām. Es redzu, ka Jaunā Evaņģēlizācija ir nepieciešama katrai paaudzei. Kāds rakstnieks teica (es to drusciņ neprecīzi atkārtošu), ka patiesības ceļš uz cilvēku ved pa emociju ceļu. Lūk, ja tā ir mīlestība, kuru vecāki rāda savam bērnam, tad ir ļoti labi. Jā cilvēks citam tālāk nodot patiesību un ticību mīlestībā, tad ir ļoti labi. Bet ja meli ģērbjas "pus-patiesībās", ja eksperimentē ar dažādām metodēm un tehnikām pēc speciālām fakultātēm, un brauc turpu šurpu pa mūsu emocijām, tad tas konkrēti nav no Dieva. Ko tas nozīmē? Mums jābēg no tādām lietām. Uz reiz.

Dieva brīnumu pilnā diena

    Šodien man bija daži dievkalpojumi (svētās Mises un bēres), tāpēc apmeklēju Viļakas baznīcu, bet arī braucu uz Vidučiem un Žīguriem. Sv. Mise ir bez šaubām vislielākais brīnums, kuru Dievs mums dāvā katru dienu. Notiek arī citi brīnumi, saistīti vairāk ar ikdienišķo dzīvi. Viens no tiem, kas nes lielo prieku, ir cilvēka (sevišķi vecā un slimā) labā sagatavošana - kam? Tikšanām ar mūsu māsu miesīgo nāvi, kā runāja (vai dziedāja) savā dziesmā sv. Francisks no Asīzes: Esi slavēts, mans Kungs, par visām tavām radībām... Esi slavēts, mans Kungs, par mūsu māsu miesīgo nāvi, no kuras neviens dzīvs cilvēks nevar bēgt. Bēda tiem, kas mirst smagā grēkā. Svētīgi tie, kas atradīsies Tavā vissvētākajā gribā, jo otrā nāve nevarēs viņiem darīt pāri. Kad ir bēres un es zinu, ka šis ticīgs cilvēks nesen bija pie grēkusūdzes, ka viņš lūdzas, tad manī ir miers un... jā, patiess prieks. Jo, lūk, ātri mums būs nākamais aizstāvis debesīs. Protams mēs nezinam, kad tas notiks, ka ieies Debesu Valstībā, tāpēc lūdzamies, jo labā lūgšana nekad nebūs zaudēta. Tāpēc arī ļoti svarīga ir uzticīga lūgšana par tiem, kuri mirst, sevišķi Dieva žēlsirdības kronītis, kuru var skaitīt katrā laikā, jo Jēzus atklāj viņam savu žēlsirdību lielāko nekā viss... Ziniet, kad kāds lūdzas par cilvēku, kas mirst, atcerēsies šo lūgšanu līdz nāvei. Es to rakstu pēc savas pieredzes. Labi ir, kad kāds iemācīsies regulāri un bieži skaitīt šo skaisto lūgšanu, kuru mūs iemācīja pats Jēzus. Ne tikai tāpēc, ka tā ir aizkustinošā, bet tāpēc ka Jēzus apsolīja un Jēzus aicināja. Viņš grib atvērt savu žēlsirdības pilno sirdi ikkatram cilvēkam. Tad labā sagatavošana nāvei - tas ir šis nākamais brīnums.

    Tagad trešā lieta. Vakar izlasīju Katoļu Baznīcas Vēstnesī par lietu līdzīgo rožukronim, kas tomēr nav rožukronis, bet okultistu izgatavotas lietas. Tiek atdarināti rožukroņi, bet tajos ieliek citu saturu un simbolus. Ir tā saukti "rožukroņi", sevišķi no plastmases, ļoti lēti, kur attēlota čūska ir atvērusi muti pret Kristu, čūska, kas kož Jēzum galvā. Tas liek domāt, ka rožukroņa veidotāji vēlas parādīt, ka tomēr ļaunais ir uzvarētājs, nevis Kristus. Tālāk: uz rožukroņa var būt arī attēlota saule, bet tad tā ir viena un simbolizē Kristu. Savukārt, ja ir četras saules, tad to mēdz uztvērt kā laimes zīmi. Tālāk: krusta galos ir piecstūri, ko var iestrādāt pentagrammā, kas ir izteikta New Age un viena no galvenajām okultisma zīmēm. Tālāk: virs Kristus galvas nav zīmes ar uzrakstu INRI (apzīmējuma Jēzus Nācarietis Jūdu Ķēniņš pirmie burti latiņu valodā). Arī "rožukroņu" krāsām ir kāda simboliska nozīme. Citiem vārdiem sakot, šie rožukroņi ir izgatavoti nevis, lai ar tiem lūgtos, bet, lai tos nēsājot, sev sarūpētu laimi.

    Ko ar tiem darīt? Priesteris Pāvels Kamola iesaka pēc iespējas apslacīt ar svētīto ūdeni un lūdzoties iemest krāsnī. Rožukroņus  vajag iegādāties tur, kur ir droši, piemēram, baznīcas grāmatu galdā.

    Tie ir daži fragmenti no šī teksta Katoļu Baznīcas Vēstnesī, aicinu lasīt vairāk.

    Pirms pāris gadiem atradu tādu "rožukroni" plebānijā, šodien skatos un viss tā, kā augšā. Uz reiz nolēmu to sadedzināt (tas jau pirms pāris stundām sadedzināts), bet nevarēju to uz reiz izdarīt, jo vajadzēja braukt svinēt svēto Misi. Pēc kilometra gandrīz neieskrēja man zem mašīnu kāda kundze, kura (esmu pārliecināts) līdzdarbojas ar maģiju. Nu, jābrauc ar uzmanību. Pēc tam vēl pasvētīju māju un tur atradu maģisko priekšmetu pirkstiņus-zvaniņus. Pateicu saimniekiem, kāda ir šīs lietas nozīme, ka tas piesauc sapņu demonus, bet nezinu, ko viņi darīs, jo man šķiet, ka man neticēja...

    Es satiku vēl divus cilvēkus, kas grib kristīties. Viens jau sāka gatavoties, otrais (es ceru) piedalīsies Alfa kursos, kas sāksies 11. oktobrī.

    Un vēl beigu beigās Dievs man parādīja, ka Viņam ir liela humora sajūta. Iegāju Saules veikalā, paņēmu dažus augļus, nezināju svaru un cenu, pateicu kasierei, ka man ir tikai 3.30 Eiro. Un viņa man teica: samaksai ir 3.30 Eiro. Precīzi! Pat maisiņam bija sava loma: 0.01 Eiro!

    Tādi brīnumi, sevišķi tas: Dievs mīl cilvēku, neatstāj nekad, mati noskaititi, vajag vienīgi ticēt un dzīvot pēc Baznīcas ticības...

Ikdienišķa svētā Mise

    Pirms vairāk nekā 20 gadiem es nolēmu katru dienu piedalīties sv. Misē. Sākumā 30 dienas. Izdevās! Bija grūti, bet atradu laiku, pareizi saplānoju dienu, uzzināju, cikos no dažādām pieturām brauc autobusi un tramvaji (es dzīvoju Varšavā un tur studēju mežniecību), kopš cikiem un līdz cikiem strādā dažas ēdnīcas, zināju cikos man sākās un beidzās lekcijas un kuros mikrorajonos (jā, jā, lekcijas bija dažādās vietās!), tālāk cikos notika Euharistijas gan no rīta, gan pusdienas laikā, gan vakarpusē, šajās baznīcās, kuras atrodas teritorijā starp manu skolu un vietu, kurā dzīvoju.

    Tad mēs redzam, ka pamats ir labā dienas organizācija un, protams, griba piedalīties svētajā Misē. Jā kādam ir ticība un grib iemācīties organizēt savu dzīvi vislabākā veidā, bez nekādām muļķībām, lūk lai mēģina. Nav iespējas... Nav? Ir iespēja! Nevar... Var! Es vēlos tikai atgādināt, ka piedalīšanās Jēzus Kristus Upurī un sv. Komūnija nav līdzeklis, lai pilnveidotos, lai iemācītos organizēt savu dzīvi, lai kļūtu par atbildīgu cilvēku. Nē! Tie ir līdzekļi, bet svētā Mise ir mērķis uz vienotību ar Dievu, ar mūsu Kungu Jēzu Kristu.

    Lūk, jaunam cilvēkam ir dota iespēja (vienmēr!) iemācīties strādāt ar tādiem instrumentiem, kuri nepieciešami vissvarīgākajā darbā, darbā ar sevi, garīgajā darbā. Neviens nevar cilvēkam to dot, neviens nevar to vienkārši saņemt, bet bērnībā un jaunībā, un tad, kad cilvēks ieiet pieaugušo dzīvē, to vajag sevī izveidot lūgšanā, darbā un dzīvē. Ja vecāki, vecvecāki un krustvecāki nepalīdzēs jauniem cilvēkiem, nepiespiež, nedos piemēru (jā! bez liecības nevar gandrīz neko), tad mums būs nākamā paaudze mazāka, vajāka, jo, kā ir pateicis (pirms nāves) liels futbola trenieris: Bez ticības cilvēks ir nulle. Tā viņš teicis. Un varbūt kāds var domāt: Man neizdosies... Lai mēģina, lai veido sevī tādus garīgas dzīves instrumentus, lai šie instrumenti kopā būs kā laba futbola komanda, jo mums ir talanti no Dieva, Kas skatās, kā mums iet un ne tikai skatās, bet Viņš gandrīz visu dara, mēs ņemam dalību svētajā Misē, bet Viņš Pats pie mums nāk.

Bērni, politiķi un viesi

    Vakar pēcpusdienās tīrīju baznīcas teritoriju ar slotu (ak, kur tie, kuriem patīk vecas slimas egles? - vai viņiem patīk arī skujas, kas visu laiku krīt? Kur tas, kas publiski dažas reizes sludināja, ka egles esot dievīšķas? - vai viņš negrib uz ceļgaliem pacelt no zemes ar vislielāko cieņu katru dievišķo [pēc viņa ticības] skuju?). Tad ieraudzīju, bet agrāk dzirdēju, trīs meitenes, kuras no tālienes runāja viena otrai: Tas ir baznīckungs! Baznīckungs! Es paskatījos uz viņām un viņas tā, kā bērni, kuri jau zina, kas tas ir baznīckungs, pārkrustījās. Sākam runāt un atklājās, ka viņas ir 2. klasē un vēl negāja uz katehēzēm. Kaut gan ir tik mazās, bet jau zināja, kāpēc no visas Latvijas brauc jaunie cilvēki uz mūsu baznīcu. Hmm ne uz pašu baznīcu, bet uz mežu, kas aug apkārt baznīcas un tajā mežā kaut ko meklē un meklē, un ne visi atrod pat ar GPS-u. Pēkšņi viena no meitenēm pajautāja: Kad būs taskadirdaudzmašīnu? Lieta skaidrā, ka bērni ne vienmēr atcerās tik sarežģītos vārdus, kā piem. svētā Mise. Tad lieto citus sev zināmus vārdus, lai aprakstītu savu domu. Un tāpēc šis tas-kad-ir-daudz-mašīnu-pie-baznīcas.

    Nebaidieties, par politiku nerunāšu... Ļoti ļoti sen, kādā skaistā draudzē, atnāca pie manis nopietns cilvēks, kas gribēja kļūt par politiķi. Solīja draudzei zelta kalnus (protams ne savus un varbūt no mēness, nevis no zemes), stāstīja par skaisto nākotni (kam?) un gribēja zināt tikai vienu galveno lietu... cik draudzei ir naudas?... Es uz reiz paskatījos uz viņu ar uzmanību. Bet viņš neizskatījās uz tādu, kas sarunas beigās (kā piem. cits, kas arī gribēja klūt par politiķi) lūgs latu piecdesmit uz alu. Pēc tam sāku domāt par to, kādas leģendes  par Baznīcas bagātību staigā pa pilsētu. Pēc tam sāku domāt, ka varbūt viņš grib ieiet kādā partijā: Paskatieties, kādi man ir kontakti ar baznīckungu! Bet drošāk vienkārši naīvu cilvēku sūtīja tie, kuri paši negribēja atnākt. Ko darīt? Cits varbūt arī gribēja pārdot cilvēkiem melus un 10 metrus gāja man līdzi pa pilsētu, lai fotogrāfetos ar baznīckungu. Beigu beigās bērnu valoda ir labāka, nekā valoda tādu cilvēku, kuriem galvā ir tas, par ko stāstīja šodien pirmais lasījums svētaja Misē: tukšība... tukšību tukšība... Tomēr kontakts ar Dievu, dienas lasījumi un Baznīcas mācība ir labākās lietas pasaulē!

    Vēl beigās par viesiem. Tie, kuri bija pie manis ciemos, zina, ka šeit vajag strādāt (ne tikai ar cirvi, bet vairāk ar prātu un sirdi!), barot sevi un saimnieku, un arī lūgties. Tie visi, kuriem tas patīk, brauc otro reizi, trešo reizi... Kuriem tas nepatīk, vairs nebrauc ciemos. Man nav hobiju, tāpēc nav ko šeit skatīties. Viļakas novada mājas lapā es izlasīju (tur bija rakstīts par kādu projektu), ka tāds, vai šāds hobijs ir bagātiem cilvēkiem. Kam ir hobijs, tas ir bagāts. Es neesmu. Aicinu ciemos, bet ko darā ciemiņi? Skaties augšā.

Nabadzīgie un bagātie

    Pāvests Francisks bija svētdien Albānijā, visnabadzīgākajā (pēc dzirdētiem komentāriem) Eiropas valstī. Daudzi uzdeva sev jautājumu, kapēc uz tādu valsti kā pirmo Eiropā devās svētceļojumā svētā Pētera Pēcnācējs? Notika visas ceremonijas, tikšanās ar valsts valdību, svētā Mise, vēsperes, tikšanās ar bērniem Betānijas centrā, tikšanās ar citu reliģiju pārstāviem. Svētais Tēvs runāja par Albānijas mocekļiem, klausījās, kā stāstīja - vienkārši un pazemīgi - cilvēki, kuri tika vajāti ticības dēļ un tagad liecina, ka Dievs uzvarēja viņu dzīvē. Konsekrētām personām vēsperes laikā sludināja, ka mūsu vienīgais Iepriecinātājs ir Dievs un ja kāda klostermāsa vai klosterbrālis meklētu citu iepriecinātāju, neatradīs, jo cita nav, kā tikai Dievs. Pāvests satikās arī ar šiem vismazākājiem - bērniem, kuriem nebija apstākļu normāli dzīvot, bet Betānijas centrā atrada savu otro māju, ar cilvēkiem, kuri veltīja savu dzīvi kalpot milestībā šiem bērniem.

    Albānijā katoļu ir apmēram 16-17%, apm. 500 tūkstošu iedzīvotāju. Ir arī citi kristieši, bet vairākumā, man šķiet, ir musulmaņi. Kopš 2. pasaules kara līdz 1991. gadam valstī valdīja briesmīgs režīms, kas gribēja atņemt cilvēkiem pat sirdsapziņu. Par šo situāciju, par visām vajāšanām, par visām asarām, ciešanām un nāves sodiem lai kauns ir lielajai finasjerai, kas dalā pasauli un Eiropu un zīmē neredzamās robežas. No vienas puses cilvēki smagi strādā un neko nevar nopelnīt, bet tuvu aiz robežas, vai aiz jūras cilvēki strādā un dzīvo mierā un pārpilnībā, jo tā nolēma tie, kuri neredz cilvēkus, tikai naudu. Ja redz cilvēkus, tad tikai kā tirdzniecības preci. Tapēc tādu bagātnieku acīs ticība uz patieso Dievu ir galvenais ienaidnieks un atgādinājums, ka viņu vara ir īslaicīga un viņiem vajag atgriezties. Mēs atcēramies šo Jēzus līdzību, ka bagātam grūti ieiet Debesu Valstībā. Kad bagātnieks iemācījās valdīt pār citiem un neuzskatīja viņus par brāļiem, bet sevi uzskatīja par dievu, tad saprotam labi šo līdzību un kādā slazdā iekrita bagātnieks.

    Tāpēc pirms pāris dienām atgādinaju kāda rakstnieka domu, ka valsts sākas tur, kur satiekas ar Romas katoļu Baznīcu. Jo mazāk cilvēkiem ir iespējas dzīvot pēc savas ticības un sirdsapziņas, jo vairāk tādi jedzieni kā cieņa, patiesība, dzīve, ģimene, īpašums un citi paliek tukši. Tas attiecas arī uz Latviju, bet nav ko gaidīt, ka tie, kuri dzīvo ļoti ļoti tālu un dalā budžetus, atgriezīsies. Mēs, pateicoties ticībai, skatāmies tālāk, mūsu ticības acis redz Augšāmcelto Jēzu. Tāpēc varam sākt katrā situācijā visu no jauna un ņemt dalību jaunajā Evaņģēlizācijā. Mēs zinām, ka uz zemes nebūs Debesu valstības, šī zeme un debess pāries. Mūsu Debesu Valstība ir tur, kur Jēzus.

Saimnieks sirdī ir tikai viens

    Dažas reizes gadā brauc man pakaļ no ģimenes, kurā ir ļoti veca mamma un kurai vajag pieņemt Svētos Sakramentus. Tas ir vienkārši brīnišķīgi rūpēties par veco cilvēku garīgām vajadzībām, jo viņu dzīvē tuvojas vissvarīgākais brīdis, kurā slēgsies nopelnu laiks un cilvēks gaidīs atalgojumu no Dieva.

    Ne visi tomēr tā domā. Kā viņus saprast? Man šķiet, ka daļēji palīdzēs piemērs no dzīves. Šai ģimenei ir kaimiņš, bet viņam liels baltais suns. Kad suns redz kādu mašīnu, tad viņam gribas skriet tai priekšā. Un tā skrien mašīnas priekšā cik tikai var vistuvāk. Kad skriešana 100-200 metru beidzās, šoferis kļūst mierīgāks, ka nekas nenotika, bet suns gaidā nākamo mašīnu. Tā viss notiek. Varbūt līdz laikam...

    Lūk kāda sieviete rēti apmeklē baznīcu, tas nozīmē ka rēti piedalās svētdienas svētajā Misē. Viņa domā, ka neko slikto nedara. Un vēl viņa šaubās, vai pavisam ir elle? Tad vajadzētu pameklēt un uzzināt, kas runāja par elli? Ka elle pastāv liecina Evaņģēlijs un paša Jēzus Kristus vārdi par vietu ļauniem gariem un tiem cilvēkiem, kuri negribēs atgriezties pat pēdējā brīdī: Tur būs raudāšana un zobu griešana. Arī sv. Jāņa Atklāsmes grāmatā dažās vietās Jēzus atklāj patiesību par elli, kas ir mūžīgo mōku ugunī vieta visiem demoniem, nāvei un cilvēkiem, kuri kalpo ļauniem gariem.

    Tāpēc kad ir laiks, jāatgriežas. Ja kāds nezin Evaņģēliju, tad arī nepazīst Jēzu Kristu. Ja kāds nezin svētos Rakstus, tad ir iespēja iet pie priestera uz katehēzēm. Var parunāt arī ar katehētēm. Pēc dažām nedēļām būs iespēja piedalīties Alfa kursos (11.oktobrī plkst. 12:00 klosterī, vai citā vietā - redzēsim, būs Alfa kursu prezentācija) mūsu draudzē. Šie kursi notiks vienu reizi nedēļā - trešdienās 19:00, līdz gada beigām.

    Dievs ienes patieso gaismu mūsu sirdīs, mūsu dzīvē. Ja cilvēks neatgriežas, tad Dieva žēlastības gaismas trūkst un cilvēks var savās domās un vārdos, pat neapzināti, padarīt Dievu par meli. Tas ir liels grēks un tas liecina par to, kādā traģiskajā situācijā grimst cilvēka garīgā dzīve. Tas arī liecina par to, kas īstenībā ir konkrēta cilvēka sirds saimnieks. Lai precīzāk pateiktu: ja cilvēks caur smagiem grēkiem, caur dzīvi bez Dieva, iztukšo savu sirdi, tad lai zina, ka viņa sirdī mājo lauva, kas gaidā, lai cilvēku aprītu un mocītu mūžīgi ellē.

    Ja kāds runā, ka varbūt elles nav, ka Dievs ir vainīgs par visiem kariem un nelaimēm, tad cilvēks pats liecina par to, ka ir melu tēva rokās, jo tie meli rodas cilvēkā.

    Tomēr Dievs mūs mīl un tā radīja pasauli, ka cilvēks tajā ir vislabāk apsargāta vieta. Kā runāja svētais tēvs Pio (šodien ir viņa piemiņas diena), ļaunam garam ir tikai viena vienīga pieeja pie cilvēka: cilvēka brīva grība. Labāk tomēr ar savu gribu emīlēt Dievu, bet no velna bēgt. Dievs mūs radīja mīlestībai, sagatavoja skaisto nākotni pie sevis. Brīva griba ir patiesās mīlestības vides nepieciešama sastāvdaļa. Brīva griba ir zīmogs bez kura nav patiesās mīlestības.

    Vēl par svētdienu un svētā Tēva Franciska svētceļojumu Albānijā: Tiranas (galvaspilsētas) katoļu katedrālē pie ieejas ir uzraksts (citēšu no galvas): Šeit ieej, lai mācītos mīlēt Dievu. Izej, lai mācītos mīlēt cilvēku. Lūk, ja Saimnieks, Šis Patiesais Saimnieks ir sirdī, tad viss atradīs savu mērķi un vietu, un cilvēks, ticīgais cilvēks ies pa pestīšanas ceļu.

Svētdiena - lai satiktos ar Augšāmcelto Kristu

    Svētdien no rīta es piezvanīju vienam priesterim un viņš atbrauca un vadīja svētās Mises manās draudzēs. Labi, ka netālu dzīvo priesteri, kuri gatavi palīdzēt draudzē, kad es esmu slims. Liels paldies! Es tikai plkst. 18:00 svinēju sv. Misi koncelebrā, kad vīrusi tika uzvarēti.

    Dažreiz dzirdēju, ka kāds saka: Lielajos svētkos es eju uz baznīcu, bet parastās svētdienās nē. Vajadzētu to pakomentēt. Pirmkārt svētdienās mums ir pienākums (skaties: Dieva baušļi un Baznīcas bausļi) piedalīties svētajā Misē, nevis iet uz baznīcu, vai apmeklēt baznīcu. Pateicība Dievam, ka mums ir baznīcas, kur svinam Euharistiju, bet ir arī citas vietas, kur notiek svētdienas sv. Mises. Otrkārt nav parasto vai neparasto svētdienu, bet Baznīcas liturģiskajā kalendārā ir dažādi laiki, piem. Adventa laiks, Ziemassvētku laiks, Lielā Gavēņa laiks, Lieldienu laiks un arī parastais laiks. Tomēr svētdiena vienmēr ir lieli svētki neatkarīgi no tā, kurā laikā tā ir. Kas ir svētdiena? - mūsu Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanās lieli svētki, nevis kāda tāda mazā parastā svētdiena. Katra svētdiena tā, kā arī citi lieli svētki, liturgiski sākas jau iepriekšējā dienā un sestdienas vakara Mise pieder svētdienai. Tad lūgšanas, lasījumi, ornata krāsa ir no svētdienas.

    Kā es jau iepriekšējās ziņās rakstīju (un vēl skaistāk kāds uzrakstīja komentārā) Viļakas draudzē ciemos bija brāļi un māsas no Rīgas sv. Alberta draudzes. Šis brauciens, vai svētceļojums ir saistīts (tā jau Dievs saplānoja) ar citu ļoti svarīgo svētceļojumu. Lūk, Pāvests Francisks sava pontifikāta laikā pirmo reizi devās svētceļojumā uz Eiropas valsti, uz Albāniju. Tā ir valsts,kurā nesen (pirms 23 gadiem) beidzās ateistiskais režims, kas kopš 2. pasaules kara vajāja tautu, sevišķi ticīgos. Svētais Tēvs teica, ka Albānija ir mocekļu zeme, kuri neatsakās no ticības, kaut gan tā bija aizliegta un priesteri, kas nokristīja mazo bērnu koncentracijas nometnē, nogalināja. Galvenais punkts svētceļojuma programā bija svētā Mise Mātes Terēzes no Kalkūtas laukumā. Taču viņa pēc tautības bija albāniete.

    Mani aizkustināja vēsperes, kuras vadīja Pāvests Tiranas katedrālē. Jo pirms vēsperēm vecs priesteris un veca klostermāsa deva liecību par savu uzticību Dievam režima laikā, par nāves sodu, ar kuru priesteris dzīvoja 18 gadu, dienu pēc dienas, par kristībām slepenībā, kad piem. klostermāsa nokristīja kādas komunista sievas bērnu ceļa malā, kur vajadzēja smelt ūdeni no grāvja ar savu plastmases zabaku...

    Un otrā lieta mani aizkustināja: es lūdzos kopā ar Pāvestu. Tas protams caur katoļu televīzju Trwam (www.tv-trwam.pl) un man rāda, cik lielā nozīme ir katoļu massmedijiem, sevišķi attiecībā uz veciem vai slimiem cilvēkiem. Patiesībā, attiecībā uz visiem katoļiem: informācijas, formācijas un vienotības nozīme.

Drošība ir Dievā

    Vakar vakarā tā, kā es rakstīju, bija Euharistīja. Pirmo Euharistiju Viļakā svinējām kopā pirms diviem gadiem maijā. Brāļu un māsu bija padsmit, tāpēc pietika visslielāka zāle plebānijā. Pagajušajā gadā jau vairāk: 21 un Euharistiju svinējām klosterī. Šogad tāpat lielā skaistā zālē, bet citā vietā. Kopā mēs bijām 28, starp tiem 10 bērni!

    Šogad svētajā Misē piedalījās arī ciemiņi, vīrs un sieva, kuri atbrauca ar saviem bērniem. Kopā bija bērnu 15! Nākotne sākas ģimenēs. Vēl par sagatavošanu Euharistijai: ir tālākā sagatavošana un tuvākā sagatavošana. Tālākā - kad cilvēks pēc sv. Mises savā ikdienīšķajā dzīvē jau sāka gatavoties nākamajai sv. Misei. Tuvākā - dažas stundas pirms Mises savas domas, sirdi un prātu gatavo Jēzus Kristus atnākšanai Dieva Vārda liturģijā un Euharistiskā liturģijā. Jo Jēzus nāk sv. Mises laikā kā dzīvā Dieva Vārds, lai mūsu sirdis sagatavotu svētajai Komūnijai, kad baro mūsu miesu un dvēseli ar savu Miesu un Asinīm. Tas ir liels noslēpums un dzīves centrs un avots.

    Euharistijas laikā atstājām savas problēmas, labāk pateikt: atdevām Dievam, mūsu Kungam tā, kā iemācījāmies. Piemēram, intensīvā darba beigās atklājās, ka akā nav ūdens. Pateicība Dievam, no rīta jau bija. Bet šis piedzīvojums un pārbaudījums mums ļāva domāt, kā atrisināt šo jautājumu nākotnē.

    Kaut gan es biju slims un nevarēju brāļiem un māsām palīdzēt darbos un otrajā dienā pat cits priesteris vadīja summu un sv. Mateja procesiju (brāļi runāja ievadus un lasīja lasījumus, un arī aktīvi piedalījās procesijā), tomēr tas bija sevišķo Dieva svētību laiks. Tajā laikā stiprinājās mūsu savstarpēja mīlestība un sarunās uzzinājām, kā mūsu Kungs darbojas mūsu dzīvē, mūsu kopienās, draudzēs un Baznīcā visā Latvijā.

Zemestrīce Viļakā!

    Nebaidieties, tā nav tāda zemestrīce, kā dabā, kad zeme trīc, jo kaut kas notiek zemes lodes dziļumos. Šoreiz nenotiek nekādas nesaplānotas nelaimes. Notiek tas, kas bija sen saplānots. Atbrauca brāļi un māsas no Rīgas. Viņi ir no sv. Alberta draudzes un es pirms dažām dienām par viņiem drusciņ rakstīju. Katru gadu brauc lielākā skaitā. Šoreiz - 28 cilvēki!

    Kāpēc zemestrīce? Jo brāļi jau dažas stundas skalda malku, zāģē zarus un bluķus, pļauj zāli, remontē elektroinstalāciju. Māsas arī jau sen sāka grābt lapas, gatavot pusdienas, mazgāt logus, grīdas. Visdažādākie instrumenti rokās, darbs arī deg rokās. Dievs deva skaisto laiku. Spīd saule, ir silti, bet nav karsti. Nav lietus, var strādāt ārā.

    Kas sūta cilvēkus no Rīgas uz Viļaku, kad, liekas, gribētos atpūsties vai pastrādāt savā dārziņā? Kas zina cerību, ticību un mīlestību kā Dieva dāvanas, nevis kā kādas jūtas un emocijas vien, tas sapratīs. Kas zina, ka īstenībā nav tā sauktā weekend'a, jo sestdiena protams ir nedēļas septītā diena, bet svētdiena - nedēļas pirmā diena. Un Jaunajā Derībā svētā diena ir tieši šī nedēļas pirmā diena, kad Jēzus Kristus ir augšāmcelies un atvēra Debesu Valstības vārtus. Svinēt svēto dienu nozīmē arī gatavoties ieiet Dieva atpūtā, mūžīgajā liturģijā svēto pulkā.

    Tāpēc brāļi un māsas šodien strādā, bet vakarpusē, kad liturģiski sāksies svētdiena, viņi gatavos Euharistiju, kuru svinēsim kopā, kā mazā Baznīca, kuru vieno Jēzus Kristus. Vispilnīgāk tas notiek svētās Komūnijas laikā, kad pašu Dievu pieņemsim savās sirdīs. Pēc tam būs agape, tas ir vakariņas brāļu un māsu kopienā. Un rīt, nedeļas pirmajā dienā, piedalīsimies svētajā Misē un sv. Mateja procesijā.

Šodien... palidosim? Bet vienmēr pie Dieva.

    19. septembrī 1846. gadā divi bērni Melanija un Maksims ganīja govis. Tā, kā katru dienu. Tas bija netālu no viņu ciemā, Alpu kalnos, Francijā. Pēkšņi viņi ieraudzīja Skaisto Kundzi, kas visa bija it kā no gaismas. Skaistā Kundze bija abģērbtā kā ciema sievietes un pat krusts uz ķēdītes bija līdzīgs šīs apkārtnes krustiem. Ši Kundze sēdēja un raudāja. Pēc tam sāka stāstīt bērniem, ka Viņa lūdzas par cilvēkiem, lai atgrieztos un lūdz savu Dēlu, lai nesodītu grēciniekus. Bet Viņas Dēla roka ir smaga un Viņa nezina, cik vēl ilgi spēs to apturēt.

    Šī Skaistā Kundze tā bija protams Dieva Māte, kura parādījās bērniem La Saletes (La Salette) draudzē. Dievs Viņu sūtīja, lai aicinātu cilvēkus atgriezties. Viņa runāja par konkrētiem grēkiem, ar kuriem cilvēki savā mulķībā apvaino Dievu. Cilvēkiem ir dotas sešas dienas, lai strādātu... Bet svētdien uz svēto Misi iet vienīgi dažas vecas tantes... Ziemā, kad nav ko darīt, cilvēki iet uz sv. Misi, lai izsmietu Baznīcu, nevis lai atgrieztos... Lielajā Gavēnī ēd gaļu kā suņi... Un vēl Dieva Māte runāja par nākamo grēku: Cilvēki zaimo...

    Bērni, vai jūs labi lūdzaties? -Ne vienmēr. -Lūdzieties katru dienu no rīta un vakarā. Skaitiet "Tēvs mūsu" un "Esi sveicināta", un vēl kādu citu lūgšanu. 

    Kad Dieva Māte pabeidza sarunu, paskaitījsa Romas virzienā, cēlās augšā un pēc brītiņa pazuda bērniem no acīm.

    Pēc 5 gadiem vietējas diecēzes bīskaps nolēma šeit uzbūvēt Dievmātes sanktuāriju, kas saucas La Salette. Bīskaps dibināja arī priesteru-misjonāru kongregāciju, kas sludina Dievmātes no La Saletes vēsti. Tieši priesteri saletīņi pirms pāris gadiem veltīja Aglonas sanktuārijam Dievmātes un bērnu statujas, lai palīdzētu svētceļniekiem lūgšanas un atgriešanās ceļā.

    17. gadsimtā dzīvoja cilvēks, kas būdams kluss un pazemīgs, kļūva slavens, jo... lidoja. Tas bija svētais Jāzeps no Copertino (Itālijā). No bērnības bija dievbijīgs un gribēja kļūt par mūku un priesteri. Bet... skolā gāja viņam ļoti slikti. Beigu beigās palīdzēja viņam viņa onkulis, kas bija franciskaņu tēvs, un Jāzeps kļūva priesteris. Bieži tika pārcelts no klostera uz klosteri, jo atklājās, ka viņš var lidot. Piemēram, Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana, cilvēki lūdzas, pilnā baznīca, bet viņš tik dedzīgi lūdzās, tik ļoti gribēja būt pie Jēzus, ka caur visu baznīcu virs ticīgo galvām atlidoja līdz monstrancei. Tādas lietas nepatika daudziem, kuri teica: Viņš mums traucē lūgties! Beigu beigās Jāzeps sāka dzīvot pilsētiņā, kas saucas Osimo, netālu no Ankonas. Tur viņam bija celle un kapela, kur vadīja svēto Misi.

    Gan Dieva Māte Marija, gan svētais Jāzeps no Copertino mūs ved pie Jēzus, Kas radīja pasauli un atpirka no grēkiem, un dod pestīšanu katram, kas tic uz Viņu un pēc ticības dzīvo.

Pienu, pienu un... vēlreiz pienu!

    Vai ir iespēja, lai prāvests būtu laimīgs šeit, virs zemes? Pilnīgi - nē. Bet... ko tas nozīmē laimīgs? Šeit runāsim par laimi saistīto ar draudzi.

    Pirmais variants - 100% cilvēku piedalās svētdienās un citos lielos svētkos svētajā Misē. Brīnišķīgi, pateiksim, bet prāvests nebūs laimīgs. Kāpēc? Lūk, došu divus piemērus. Es dzīvoju divās draudzēs, kuras ir ļoti tālu viena no otras, bet viņas vienoja tas, ka abās uz sv. Misi svētdienās gāja 150% iedzīvotāju! Un ko teiksim? Pirmajā (lauku draudze) - ļoti daudz ticīgo gāja otro reizi uz sv. Misi: bija no rīta, vai summā, bet gāja vēl uz vakarmisi. Tur dzīvoja arī daudz turistu. Tas viss kopā deva 150%. Kā ir tagad, es nezinu. Otrais piemērs (pilsētā): uz sv. Misi gāja arī cilvēki no citām draudzēm, jo viņiem patika sprediķi, dievkalpojumi, siltums, vecā baznīca, viegli bija pasūtīt sv. Misi, vienmēr kāds lūdzās baznīcā. Bet ļoti nozīmīgi, ka no tiem, kuri dzīvoja draudzes teritorijā, daudzi bija bomži un pavisam negāja uz baznīcu. Kas notika pēc padsmit gadiem? Daudzi cilvēki vecuma un slimību dēļ, nevarēja iet uz šo baznīcu, meklēja tuvāko, atgriezās uz savas draudzes baznīcām. Rezultāts bija šāds: salīdzinājumā ar iedzīvotāju draudzes teritorijā skaitu uz svētdienas sv. Misi gāja apm. 50%. Viss mainās un prāvesta laime nav saistīsta cieši ar statistiku.

    Otrais variants - maz cilvēku iet uz svētdienas sv. Misi. Šajā draudzē tomēr priesteri veido vidi, kurā būtu iespējamā jaunā evaņģēlizācija. Evaņģēliju sludina no jaunā bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušiem. To darā priesteri un citi, piemēram misjonāri un misjonāres. Tās ir rūpes par dzīvo Baznīcu, kura mēs esam. Pāvests Benedikts XVI teica priesteriem: Jūms nevajag būt specialistiem būvniecībā, vai ekonomijā, kaut gan tās ir svarīgas lietas. Jums jābūt specialistiem tēoloģijā. Mācīt ticīgos ticības patiesības un kā dzīvot, tas ir moralitāti, bet ar savu piemēru un dzīves liecību, palīdzēt satikties ar Patieso Dievu, pašam būt ar Dievu vislabākās attiecībās - caur šiem un citiem svētdarošiem Baznīcas līdzekļiem cilvēkos rodas ticība, kas nes augļus.

    Viens no jaunās evaņģēlizācijas augļiem ir misjonāri un misjonāres, kas arī grib citiem stāstīt par Jēzu Kristu. Vakar Pāvests Francisks stāstīja trešdienas audiences laikā par misjonāriem Amazonijā (Brazīlijā). Kādā kapsētā bija misjonāru kapu vesela rinda. Misjonārs, kas parādīja šo vietu saviem ciemiem, teica: Šos visus vajadzētu uz reiz beatificēt, jo viņi ir svētīgi. Viņi atstāja savu dzimteni, savu kontinentu, savu ģimeni, draugus, plānus un visu sevi veltīja Jēzum Kristum šeit, Amazonijā, līdz nāvei! Un Pāvests tālāk runāja: Varbūt starp jums, dārgie jaunieši un jaunekles, ir topošie misjonāri, kas arī pateiks Dievam "Jā!". Lūk, skatieties, Baznīca visu laiku ir apustuliskā, jo ir misjonāri, un mēs esam šeit, jo tā ir apostoliskā sukcēsija (tas nozīmē, ka kopš Apustuļiem nepārtraukti ir tā pati Baznīca). Pāvests Francisks runāja, ka Baznīca ir arī katoliskā, jo runā visās valodās tā, kā Svētā Gara Nosūtīšanas Svētkos Apustuļi sāka runāt visās valodās. Baznīca ir katoliskā, vienmēr tāda bija un nevar būt cita!

    Man šķiet, ka kad piemēram sv. Pāvils sāka evaņģēlizēt Grieķijas lielāko pilsētu Korintu, tad tur vēl nebija neviena kristieša. Pēc daudziem gadiem rakstīja viņiem vēstules, kurās skaidroja daudzas problēmas, kuras parādījās jaunājā draudzē. Un kādā vietā viņš rakstīja: Piena jums vajag, nevis cietu barību! Es domāju, ka tā ir ļoti labā jaunās evaņģēlizācijas definīcija. Vajadzīga lielā pazemība, lai mācītos no jaunā, lai atklātu Jēzu Kristu no jaunā savā dzīvē. Šis pamats tā ir kerigma: Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, kas kļūva Cilvēks, nomira pie Krusta par mūsu grēkiem, trešajā dienā augšāmcēlās un dzīvo, un katrs, kas Viņam tic, saņem jauno dzīvi.

Kapucīni, Bērniņš ar Krustu un Latgales baznīcas

    Katru dienu, pusdienas laikā, kapucīnu klosteros lūdzas par mirušiem: par nomirušiem klosterbrāļiem, vecākiem, radiniekiem, fondatoriem un labdariem. Vismaz vienu reizi gadā ir tāda sevišķā diena, kad nomirušo skaits ir lielāks un kad starp pieminētiem mirušiem vairākumā ir brāļi atnākuši no Itālijas. Daudz no viņiem nomira tajā pašā gadā, 18. gadsimta sākumos. Vai viņiem nepatika klimats? Jā, dažiem nepatika. Vai ilgojās pēc dzimtenes un vienkārši nimira? Protams, ka ne. Iekams atbildēšu uz šo jautājumu, mēs pārnesīsimies uz kādu konkrēto vietu.

    Cilvēki man stāstīja, ka laukos, apmēram 15 km no manu vecāku mājām, ir sevišķs pieminēklis. Un kādreiz es braucu pa šo apkārtni un nolēmu šo pieminēkli pameklēt. Pameklēju un atradu. Bet parādījās lielā problēma. Jo parasti tadas figuriņas vai kapličas atrodas pie ceļa. Šis piemineklis bija 200 m no ceļa. Gāju pa nelielo likumaino taciņu un pēc dažām minūtēm biju jau postumenta pakājē. Tas bija no akmens. Lejā daži lieli akmens bluķi. No tiem viens kas bija virsū šāva uz augšu, kur uz plaukta atradās Bērniņa Jēzus figura. Jēzus sēž tronī un tur lielo krustu. Šim postumentam kopā ir 9(!) metri augstuma. Lejā uz akmens bija kādi uzraksti, no kuriem vienu es varēju pilnīgi atšifrēt: 1702g.

    Apkārt bija tikai tīrumi, ceļš tālu, bet es zināju, ka šī zeme ir svētā. Svētā tāpēc, ka šeit uzbūvēja Bērniņa Jēzus kapliču (es domāju, ka drīkst tā to nosaukt). Bet kāpēc uzbūvēja šeit, tālu no ciema, tālu no ceļa? Iemesls bija tāds, ka bija liela epidēmija un nomira daudz cilvēku. Tik daudz, ka nespēja viņus vest uz kapsētu, un apglabāja tur, krustojumā (es to izlasīju kādā grāmatā svētceļniekiem un tūristiem). Jā, tur bija ceļu krustojums un pēc 300 gadiem tas vēl ir redzams, kaut gan apkārt vienīgi tīrumi. Lūk, tas bija iemesls, kādēļ uzbūvēja kapliču. Lidzīgā, bet daudz zemākā (3-4 m) kapliča atrodas pilsētiņā, kurā bērnībā dzīvoju, 10 km tuvāk.

    Tagad pārcelamies uz Latgali, kurā arī ir 17. gadsimta sākumu piemiņas. Tās ir baznīcas, koka baznīcas ar diviem torņiem. Tāda baznīca atrodas Kārsavā, Feimaņos un (bija līdz 19. gadsimta beigām) Viļakā sv. Mateja baznīca. Es neesmu speciālists šajās lietās, bet varbūt kāds no lasītājiem zina, kuras citas baznīcas tika uzbūvētās Latgalē pēc Ziemeļkara, no koka, pēc tam no ķieģeliem. Es domāju, ka tādu baznīcu ir daudz (vai bija daudz, jo ne visas saglabājās līdz mūsu laikiem).

    Jā, diemžēl, ir tādas nelaimes, kā piem. Ziemeļkarš. Šo karu daži sauc par 1. vai 2. pasaules karu. Pa lielo 1. Žečpospolitas (Rzeczpospolita, latiņ. Res Publica) teritoriju (Latgale bija tās sastāvdaļā) staigāja Maskavas, Zviedrijas un Vācijas (Saksonijas) armijas. Nepalika gandrīz nekas. Visbiežāk palika tukša zeme. No 12 milj. iedzīvotājiem palika vienīgi 7 milj.. Daudzi nomira epidēmijās, arī tie, kuriem bija citi pienākumi, bet nāca palīgā slimiem un samaksāja ar dzīvi. Līdz mūsu laikiem palika lūgšana par mirušiem, kapličas un koka baznīcas. Jo tad, kad cilvēkam nekā nav, izņemot ticību, cerību un mīlestību, tad visu pārējo var lēnītēm būvēt no jauna.

Ha! Ha! Atdos tautai varu!

    Kad es šodien sāku kurināt krāsnī, kādā žurnālā (pat neatcēros, kas to atnesa) ieraudzīju lielo virsrakstu: Atdot varu tautai! Aha, tuvojās vēlēšanās un sākas cirks. Atdot varu tautai? Piedodiet, tīri smiekli. Vara ir tādas organizācijas rokās, kurai ir milzīgi lieli īpašumi, ieroči, kontaktu tīkls visā pasaulē un tā tālāk.

    Man patīk tāda (pirms pāris dienām atrasta internetā pie blogera Coryllus'a) diezgan interesanta valsts definīcija: valsts sākas tur, kur organizācija (skaties augšā) satiekas ar Romas Katoļu Baznīcu. Baznīca ir universālā organizācija, tās mācība ir no Dieva. Un tas dod garantīju, ka pilsoņi būs brīvi un viņu īpašumi būs īsti. Jā kāds runā: Atdot varu tautai!, tad ir naīvs, vai citas organizācijas pārstāvis. Vai trešā iespēja: smējas no mums (es ceru, ka tā nav).

    Nedomājiet, ka es par politiku runāju. Nē, es vienkārši kurināju krāsnī un laikam citiem kurinātājiem ir līdzīgas domas redzot tādus virsrakstus. Varbūt. Jo mana loma ir palīdzēt cilvēkiem manas draudzes teritorījā (galvenokārt katoļiem, bet ne tikai, īstenībā - visiem) atrast ceļu pie Patiesā Dieva. Bet sākumā palīdzēt atšķirt labo no ļaunā, jo ne vienmēr cilvēkiem to izdevas. Galvenais pretinieks un ienaidnieks ir ļoti čakls un prot ļoti komplicēt cilvēku dzīves ceļus. Un ja es iešu pie viena vai otrā cilvēka un runāšu par kļūdām, tad vai neapvainosies, vai jau negribēs redzēt priesteri un klausīties, ko viņš runā? Vai tā nav?

    Maģija, tā ir lielā problēma. Un maģiskā domāšana. Un maģiskie priekšmeti, kurus cilvēki neapzināti lieto, pērk, tur mājās uz plauktiem vai pie sienām. Un brīnās, ka pa māju kāds staigā. Man ir jautājums: Vai kāds zina, kas īstenībā ir maģija? Lai būtu veglāk, atbildiet sākumā uz šo jautajumu: Kas ir Baznīca, sakramenti, liturģija, lūgšana, svētbildes, krusts, dziedināšana, tikumiskā dzīve, Dieva un Baznīcas baušļi, svētie un svētīgie, Svētie Raksti? Kad tu padomāsi par šim lietām, par Dieva žēlsirdību, kura izpaužās caur Baznīcu, tad sapratīsi, ka katrs, kas tajā piedalās, tuvojas Dievam, pestīšanai un Debesu Valstībai. Un tagad klausies, maģija - tā ir demonu darbība, kurā izmanto cilvēkus, kuri atmet to, kas ir no Dieva, atmet visu, kas cilvēkus ved pie Dieva. Maģijā Dievbijības un Dieva godināšanās vietā ir maģiskie priekšmeti, rituāli un cilveki, kuri atdeva sevi demoniem uz mūžību. Es par to rakstu, jo pirms kāda laika vietā, kur cilvēki lūdzas, kāds pieskrūvēja maģisko priekšmetu. Es ceru, kā jau to ņēma nost. Jo nevar kalpot Jēzum un saukt ļaunus garus. Šeit ir vajadzīga nemitīga lūgšana, lai cilvēki atvērtu savas sirdis Dievam un atdotu Viņam sevi uz mūžību. Jo šeit virs zemes notiek īstā garīgā cīņa, kurā mēs neesam paši, ar mums ir Dievs, lūdzas par mums Dieva Māte Marija, visi Svētie un Svētās, palīdz mums svētie Ercenģeļi un Engeļi.

    Maģija ir saistīta ar varu un naudu. Mēs atcerāmies šo notikumu, kad svētais Pāvils iegāja kāda pilsēta un izmeta no zīlnieces zīlēšanas ļauno garu. Vai viņam par šo labo darbu pateicās? Nē, bet iemeta cietumā. Šī sieviete nopelnīto naudu katru dienu atdeva kādam bagātniekam un tagad viņš, kad zaudēja strādnieci, nolēma sūdzēt sv. Pāvilu. Lūk, šajā notikumā atklājas neredzamās hierarhijas: bagātnieks pats kalpo ļaunam garam un izmanto citus cilvēkus, kuros ir ļaunais gars. Varbūt bagātniekam pieder arī lielākais maģiskais tīkls: maģisko priekšmetu ražošana un pārdošana. Mēs zinām sv. Pāvila problēmas ar tādām lietām citā pilsētā. Lūgsimies, lai Jēzus Kristus mūs atbrīvotu no katra ļaunā gara darbības.

Anti-baznīca, avots, strādā un lūdzies

    Pirms pāris gadiem autobuss, ar kuru es braucu svētceļojumā uz Arsu (Francijā), uz svētā prāvesta Jāņa Marijas Vianēja sanktuāriju, pieturējās kādā dīvainā vietā. Šī vieta atrodas Vācijā, netālu no Francijas robežas (ja es labi atceros). Kas ir ipašs šajā vietā, pie lielceļa? Man teica, ka tur vajag redzēt baznīcu visām ticībām. Es to sapratu tā, kā katrs no mums saprastu: aha, tā ir ēka, tāda ekumeniska, mēs to zinām arī Latvijā. Atrast šo ēku nebija grūti. Priekšā - postuments, uz kura bija visdažādāku ticību simboli. Oho, kas tur būs iekšā, padomāju. Ēka liela, formā līdzīga baznīcai. Iegāju un sāku meklēt elementus saistītos ar mūsu ticību. Sēdēju tur ne vairāk, kā 5 minūtes. Šī vieta, es domāju, nav paredzēta lūgšanai. Jo tur valda haoss. Daudzu ticību simboli un zīmes. Situācija tāda, kā tad, kad mēs gribām satikties ar Personu, kuru mīlam, uz reiz teikšu - ar Jēzu Kristu, bet tur tirgus, haoss, troksnis. Tā nav lūgšanas vieta. Kaut gan, tagad tā domāju, vai tā nav līdzīga situācija tai, kura bija zem Krusta? Tur daudzi izsmēja Jēzu, bet zem Krusta stāvēja Marija, Jēzus Māte, un Jānis, māceklis, kuru Jēzus mīlēja. Un Jēzus pirms nāves atdeva savu Māti māceklim, bet viņā personā mums, Baznīcai. Šodien ir arī Sāpju Dievmātes piemiņas diena, bet vakar - Krusta Pagodināšanas Svētki. Dažreiz mūsu dzīvē ieiet krusts negaidīts, daudzi apkārt rāda uz citiem atrisinājumiem, sevišķi, lai atmestu krustu un tad būs labi. Nē, nekas nebūs labi, būs kāda anti-baznīca, anti-krusts, iespēja atvērt savu sirdi... kam citam.

   Bet tagad uzdosim jautājumu: kas par to maksā? Kas to finansēja, projektēja, uzbūvēja? Kas to uztur? Kas naudu par to saņēma? Es to nezinu, bet tas ir ļoti svarīgs, kā raksta daži blogeri, piem. Coryllus. Sākumā vajag redzēt budžētu un pēc tam propagande kļūs skaidrā.

    Beigu beigās es biju arī Arsā pie sv. Jāņa Marijas Vianēja. Var atkārtot viņa paša vārdus: Ja priesteris nedzīvo kādā draudzē 20 gadus, tad cilvēki sāka ticēt uz govīm. Tā savā laikā viņš teica par šo draudzi, kurā rēti kurš nopietni domāja par ticību, par Dievu. Viņš tika sūtīts uz vissliktāko draudzi  kā visvājākais priesteris diecēzē... Es nestāstīšu par viņu, bet pateikšu, ka pēc daudziem kalpošanas gadiem visi gāja uz sv. Misi un pieņēma sakramentus. Un līdz šim Arsā, kur tagad atrada vietu daudzi māsu un brāļu klosteri, rekolekcijas nams priesteriem un garīgais seminārs kleriķiem no dažādām valstīm, ir īsts ticības avots, tikšanās ar Jēzu, ar dzīvo Dievu vieta.

    Pagāišajā gadā, jūlijā, kad es biju Balvos pie Sakrālā Centra, kāda jaunā sieviete man zvana un runā poliski: Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Vai Jūs esat t. Staņislavs? -Jā. -Mēs esam jaunieši no Polijas un Lietuvas. -Bet kur jūs esat? -Aiz baznīcas, pie mājas, kur uz durvīm ir Jūsu telefona numurs... Tā sākās dažas dienas Viļakā ar jauniešiem, kuri  brauka katru gadu pa Eiropu, lai strādātu draudzēs. Arī Viļakā daudz strādāja, un pēc tam Madonā, nestāstīšu, jo var palasīt un skatīties fotogrāfijas www.europewaits.pl. Kā viņi atrada mani un Viļaku? Lūk, kāds ļoti labs cilvēks iegāja hipermarketā dienvidfrancijā. Ar somu, bet nezināja, ka tur tā nedrīkst. Ļoti liels sargs viņu paņēma, ielika somu skapī, parādīja skapjia numuru, atdeva atslēgu uz skapi. Šajā "akcijā" es arī piedālījos, jo gribēju palīdzēt šim nabadzīņam un zināt kas notiek? ...Un pēc pāris gadiem, kad šis "nabadziņš" parādījās Viļņā un uz ielas viņu satika šie jaunieši no Europewaits, viņš teica: Brauciet uz Viļaku, pie t. Staņislava! Kad es viņus satiku pie mājām vakarpusē, viņi lūdza, lai es viņiem celebrētu svēto Misi. Bija ap 21:00. Un tā sākās laiks ora et labora, lūdzies un strādā.

Nemitīga revolūcija, bezcerības skriešana un krustā sistie

    1992. gada vasarā es divus mēnešus strādāju Francijā. Tīrums, gurķu 110 metru garas rindas un ļoti ļoti mazi kornišoni. Tomēr par šo darbu šodien nerakstīšu.

    Svētdienās nestrādāju, bet gāju kājām kādus trīs kilometrus uz pilsētu Chateau de Landon, lai piedalītos svētajā Misē. Baznīcā vienmēr mani un citus svešus uzņēma ar lielo sirsnību. Mēs sasveicinājāmies, es atbildēju uz uzdotiem jautājumiem un tā bija katru reizi, ar arvien mazāko distanci. Es skatījos, kas notiek baznīcā pirms svētās Mises. Cilvēki gatavoja liturģiju, bija sadalītas lomas. Citi lūdzās, vai staigāja pa baznīcu un runāja savā starpā. Arī kāds vecs vīrietis staigāja un mainīja dažus vārdus ar daudziem ticīgiem. Tas, kā atklājās, bija prāvests, curé (prāvests) Maurice Gigout (Morīs Žigū). Es brīnījos, jo parasti pirms sv. Mises priesteris sēž biktskrēslā un klausās grēkusūdzes. Tur tā nebija. Visi tomēr gāja procesijā pieņemt sv. Komūniju uz roku (95%), vai uz mēli (5% - ticīgie no Polijas un no Āfrikas). Svēto Komūniju palīdzēja prāvestam dalīt kāds vecs vīrietis, varbūt diakons (?), bet nebija viņam ne komžas, ne albas. Sākumā neredzēju jauniešus, tomēr vēlāk atbrauca no kādām nometnēm. Vēl vienu vārdu par grēkusūdzi. Kādreiz ieraudzīju pilsētā sevišķu paziņojumu: grēkusūdzes sakraments pansjonātā sestdien 15:00-16:00. Interesanti būtu uzzināt, kā tagad ir Francijā, jo zinu, ka no Latvijas jaunieši tur brauc strādāt vīnadārzos. Vai viņiem ir iespēja piedalīties svētajā Misē svētdienās un iet pie grēkusūdzes? Un vēl viena lieta. Pilsētā dzīvoja apm. 3000 cilvēku, no kuriem 300 gāja uz sv. Misi. Mums ir līdzīga, bet lauku draudze un uz svētdienas sv. Misi iet 2-3 reizes mazāk. Tomēr Viļakā apmeklētāji bieži iet pie grēkusūdzes. Ko darā pārējie (95%)? Tā ir nemitīgā revolūcija, līdzīgās sēkas, drusciņ citi varianti.

    Šodien jautāju jaunus cilvēkus, vai dzirdēja par Ice bucket challenge? Protams, kaut ko dzirdēja. Bet vai dzirdēja par to, ka (kā izlasīju pie blogera Toyah) tas, kas to izdomāja, gāja bojā. Kā? Pašnāvība... Jauns (27 gadi) priecīgs cilvēks Korejs Grifins, viens no tiem, kuri izdomāja šo Ice... ideju, lai palīdzētu salasīt naudu savam slimam uz SM koleģim, lūk, ļoti laimīgs vienā brīdī, pēc brītiņa, bezjedzīgi, lai parādītu, ka viņš pieder grupai, taisa pašnāvību. Kāpēc?...

    Šodien ir Krusta Pagodināšanas Svētki. Horizontālais baļķis nozīmē mūsu cilvēciskās attiecības, bet vertikālais - attiecības ar Dievu. Horizontālais baļķis var nozīmēt arī mūsu smago nastu - grēcīgumu, bet vertikālais - svētuma ceļu. Krustā satiekas patiesība par katru cilvēku, krustojas. No vienas puses mums ir brīnišķīgs mērķis - Debesu Valstība. Labi. Bet no otras puses vajag kādus līdzekļus, lai sasniegtu šo mērķi. Šis Korejs, par kuru rakstīju augšā, pieņēma kādu labo mērķi, bet sliktus līdzekļus, trakus līdzekļus, kas ne tikai ka nenes nekādu labumu, bet stiprina pārliecību cilvēkos, kuri jau daudz trakoja, ka īstenībā nav nekādas jēgas, tikai izmisums. Kā pateikt cilvēkam, ka tā ir liela kļūda? Kā paskaidrot cilvekam, ka lai sasniegtu labo mērķi, vajadzīgi ir tikai labi līdzekļi. Nevar labo sasniegt caur ļauno, jo pa ceļu cilvēks iet bojā. Jāatgriežās.

    Ir tāda realitāte, kura ir no Dieva un saucas Baznīca, kurai ir doti visi līdzekļi, lai sasniegtu galvēno mērķi - dvēseles pestīšanu. Un arī citus labus mērķus, kuri ir saistīti ar šo galvēno. Lai sasniegtu labo mērķi jāiet pa labo ceļu. Svētais Pāvils aprakstīja šo veidu: Tas, kas seko Jēzum Kristum, ir krustā sists kopā ar Viņu, krustā sists grēcīgai pasaulei. Atmet grēkus, sevīšķi smagus, lai dzīvotu Dieva žēlastībā. Patiesā brīvībā. Trakot? Paldies, šeit mums nevajag.

Vai drīkst sievietei špilkās iet uz baznīcu?

    Sieviešu tiesībās visā plašā pasaulē ir nopirkt sev špilkas (es ceru, ka pareizi to uzrakstīju?) vai citas kurpes. Viss skaidrs. Problēmu nav. Vīrieši? Nē, vīrieši nestaigās špilkās! Nekad. Viss skaidrs. Bet ko dara vīrieši? Varbūt kāds bija kurpnieks, ļoti slikts kurpnieks. Izražoja kurpes, kurās neviens nestaigās. Ko darīt? Reklāma! Sāka reklamēt: Jūs, skaistās sievietes, būsiet vēl skaistākās, kad staigāsiet šajās supermodernās kurpes! Tās saucas "špilkas"! Tās ir dārgās lietas, bet Jūs esat to vērtas... Es domāju, ka tā tas varēja sākties. Ja sieviete nesaprata, kas notiek un tēvs vai vīrs nepaskaidroja, ka viņa esot brīnišķīga un skaista vienmēr, tad pie viņas prāta ir pieeja modes veidotājiem.

    Kad jau tāda sieviete, kura nesaprot, kas ir mode un ieiet savās brīnišķīgajās špilkās baznīcā, kur tik tikko pabeidza jauno koka grīdu, sākas poblēmas, gandrīz ticības problēmas. -Skatieties, jūs saskrāpējāt mūsu jauno grīdu! Ar katru savu soli jūsu nicinājat musu darbu. Ja tā būs tālāk, tad jau pēc gada vajadzēs remontēt jauno grīdu. Kas par to maksās?

    Lūk, no vienas puses modes veidotāji, no otras - baznīckungs un baznīcas grīda. No vienas puses liela propagande, no otras puses ar lielām pūlēm sataisīta baznīcas grīda. No vienas puses dažādi veidi, lai cilvēks zaudētu kontaktu ar realitāti, no otras puses grīda, kur metas ceļos grēcinieks, lai atgrieztos, lai atgūtu kontaktu ar Realitāti. Īstenībā, ar pašu Dievu, ar Jēzu Kristu Vissvētākajā Sakramentā.

    Katrs cilveks var kļūdīties un grēkot, un daudzus gadus dzīvot smagos grēkos, kā kāds vīrietis un sieviete - bez laulības sakramenta. Vīņš nomira, bet viņai vēl ir iespēja atgriezties. Bet vai viņa atgūs kontaktu ar realitāti? Vai tas, kas vinus turēja grēkos, lai mūžīgi mocītu ellē, tas ir velns, netraucēs šai sievietei atgriezties? Vai neievedīs viņu dzeršanā? Modē? Nē, tas jau nav smalkais stils. Metode ir šāda: aptumšot prātu, lai cilvēks pat nezinātu, kādā situācijā atrodas. Un šī baznīcas grīda ir nepieciešama, pat saskrapēta, no simts gadiem neremontēta, jo tur ir vieta man, tev, katram grēciniekam. Jo tikai Jēzus atbrīvo no grēkam, no atkarībām, no visa ļaunā.

Santehniķi, revolūcija un evaņģēlizācija

    Rīt, 13. septembrī, Viļānos būs sevīšķie svētki. Tēvi Mariāņi svinēs savu 90. gadu klātbūtni Latvijā. Būs daudz viesu. Vissvarīgākais brīdis, svētā Mise, pulcinās arī svētceļniekus no visas Latvijas tā, kā vienmēr 13. datumā.

    Es arī plānoju braukt, vēl šodien pusdienas laikā, bet... vecs krāns sāka tecēt. Zvanu santehniķim. Būs tad, kad Viļānos notiks sv. Mise, rīt vakarpusē. Ko darīt? Nebraukšu uz Viļāniem svinēt šo skaisto jubilēju. Dieva griba.

    Lūk, cik materiālas lietas ir saistītas ar mūsu garīgo dzīvi un ne visas labākas lietas apkārtnē ir sasniedzamas. Jēzus Sirds baznīca ir mūsu draudzes sirds. Kā mūsu miesīga sirds ir atbildīga par skābekļa sūtīšanu katrai šūnai, tā arī Dieva žēlastību pieņemšana notiek sakramentos baznīcā un paša Jēzus pieņemšana svētajā Komūnijā notiek parasti baznīcā. Šo ceļu, ceļu uz baznīcu jāmācās no bērnības.

    Ir tādi ticīgie, visbiežāk vecie un slimie, kuri ļoti vēlas iet uz svēto Misi, bet nav spēka, vai transporta. Pirms divām dienām uz svēto Misi atnāca tikai viena kundze, Geņa. Kāpēc cilvēki nav pārliecināti par Dieva nepieciešamību? Es lasīju kādreiz grāmatu par Francijas revolūciju un tās sēkām tautā. 19. gadsimta sākumos, laikos, kad par priesteri kļūva sv. Jānis Marija Vianējs, Francijā jau tikai 20% sieviešu vismaz vienu reizi gadā gāja pie grēkusūdzes un uz svēto Komūniju. Ar vīriešiem bija vēl sliktāk - tikai 3%. Tā bija lielā traģēdija, katoļu briesmīgo vajāšanu un nogalināšanu sēkas.

    Latvijā zina, kas ir revolūcija, kas zem tā slēpjas - kolonizācija (Par tādām lietām interesanti stāstā un rakstā (poliski) dažādi rakstnieki un režisori, kā piem. Grzegorz Braun vai Gabriel Maciejewski. Ne tikai viņi saprot, ka vēsturi jārakstā no jauna, katrā paaudzē). Valsts tiek kolonizēta, vietējie ir trešās kategorijas pilsoņi. Cilvēkiem tiek atņemtas divas lietas, kuras ir brīvības pamats: ticība un īpašums. Īpašumu pēc kāda laika var mēģināt atgūt, bet ticību? Ja cilvēks ir tik tukš, ka pat baidās no sava tukšuma, negrib par to domāt un runāt? Tas ir revolūcijas sasniegums: tā atņemt cilvēkam brīvību, lai viņš pats par neko negribētu to atgūt. Visiem nākamiem revolūcijonistiem būs "vieglāk" taisīt postu tautā.

    Mūsu draudzē "ticības procenti", salīdzinājumā ar Franciju pēc revolūcijas, es domāju, ka ir kādas divas reizes zemākie. tas nozīmē, ka ir daudz sliktāk.

    Tāpēc ir nepieciešama jaunā Evaņģēlizācija, jauna Evaņģēlija sludināšana, jo ticības rodas no klausīšanās, bet tas, kas jāsludina ir Dieva Vārds. Un lūk pēc apm. 1 stundas notiks mazas grupas tikšanās, lai pārdomātu, parunātu un ievestu dzīvē Jauno Evaņģēlizāciju. Jālūdzas šajā nodomā.

Cilvēks-lelle, koma un ko tālāk?

    Dažreiz dzirdu, kā runā par nomirušo: Dzīvoja nu bet nomira... Vai: Tas bija labs cilvēks, lai viņam/viņai vieglas smiltis... Vai: Mirušam ir vajadzīgs priesteris... Jā, vajadzīgs ir priesteris... Bet 1000 reizes vairāk ir vajādzīgs priesteris dzīvam cilvēkam, ar kuru var satikties un palīdzēt atgriezties pie Dieva! Jo tāda ir priestera loma. Es daudzus gadus dzīvoju draudzē, kur katrā klepsidrā (tā saucās paziņojums par cilvēka nāvi) bija rakstīts netikai vārds, uzvārds, kad būs bēres, bet arī vai pirms nāves pieņēma sakramentus (grēkusūdze, slimnieku sakr. u sv. Komūniju). Jā bija rakstīts, ka nepieņēma, tad bija kauns ģimenei, ka nepalīdzēja cilvēkam, ka nerūpējās par viņa pestīšanu un nepasauca priesteri pie slimā (jo visi lasīja šo paziņojumu pielīmētu uz tāfeles pie ceļa). Šis cilvēciskais kauns palīdzēja mazāk dievbijīgiem ticīgiem un sauca priesteri pie dzīvā cilvēka, nevis pie mirušā.

    Šī dzīve ir sagatavošana mūžībai, mūžīgam mielastam. Cilvēks saņem kristības sakramentā balto apģērbu un viņam jārūpējas, lai tas paliktu baltais. Bet ja baltais apģērbs tiek sasmērēts ar grēkiem un netiek nomazgāts, tad viņam nāves brīdī nepalīdzēs vārdi: Tas bija labs cilvēks, lai viņam vieglas smiltis. Jo mirklī, kad durvis uz mielastu taisīs vaļā un visi ieies, viņš tiks izmests ārā. Tur būs raudāšana un zobu griešana. Bārgie vārdi? Tas ir Jēzus vārdi no Evaņģēlija. Bārgie vārdi? Salīdzinājumā ar elli tas ir medus.

    Cilvēks nav lelle - bez dvēseles, bez mērķa, bez Dieva. Cilvēks nav lelle, kuram pie atvērta zārka citi cinīsies: Jāaizsēdz seja! -Nedrīkst! -Jāaizsēdz seja! -Nedrīkst! Es nesmējos no bērēm, tikai gribu atgādināt patiesību par cilvēka cieņu, par mērķi debesu valstībā, par cilvēku-Dieva attēlu, par Jēzu Kristu, Kas vienīgais ir spējīgs nomazgāt cilvēka dvēseli...

    Koma. Šodien un arī pirms kāda laika es skatījos katoļu televizijā Trwam (poliski) programmas saistītās ar šo jautājumu. Dalībnieki, kuriem tuvi cieta autoavārijās un bija komā, stāstīja starp citiem par to, ka ārsti praktiski nedeva cerību, ka slims atgūs spēkus. Bet piedāvā parakstīt papīru, kur bija uzrakstīta atļauja paņemt no cietušā organus,  jo viņš jau ir miris vai jau mirst. Jūs varāt atvadīties... Tomēr cerība ir. Daži dzirdēja, ka Bidgoščā (Bydgoszcz), Polijas ziemeļos, prof. Talaram ir klinika, kur specializējas tieši tādās problēmās - kad ir smadzeņu satricinājums, cilvēks ir komā. Šajā klinikā palīdz slimiem, par kuriem jau runāja "mirušie" atgūt spēkus caur dialogu, vingrinājumiem un tam līdzīgiem. Tie, no kuriem jau gribēja paņemt organus, pat jau par dažām nedēļām iziet no klinikas uz savām kājām, vai uz ratiem. Protams, vajag tālāk vingrināties. Šajā klinikā palīdzēja jau 300 cilvēkiem, kuri bija komā, bez cerības, bet tagad tālāk dzīvo, mācās, stūdē.

    Ļoti interesanti, ka tie, kuri ir komā, dzird un var uz viņiem runāt tā, kā citi savā starpā. Var ieiet dialogā, tam palīdz piemēr. "ciberacs", kas ir kādā hospīcijā Toruņā (netālu no Bidgoščas). "Ciberacs" tas ir instruments, kas kopā ar speciālo datoru redz, kā kustās slimā acis, un caur to ir iespēja sākt dialogu!

    Kāds puika, kuram mamma lasīja pasakas, kad viņš bija komā, vēlāk teica: Mammiņ, lūdzu, nelasi šīs pasakas, es tik daudzas reizes tās esmu dzirdējis!

    Šos vārdus nerakstu, lai dotu cilvēkiem tukšu cerību, ka uz katru jautājumu ātri šeit virs zemes atradīsim atbildi un būs visu laiku ļoti ļoti labi. Jo tik un tā vajadzēs atstāt šo skaisto zemi un iet uz turieni, kur ir skaistāk :) Bet cerība ir no Dieva un dota mums katrai dienai, jo mēs neesam lelles, bet Dieva bērni.

    Ja šeit virs zemes kāds draudzējas ar Jēzu, tad arī tālāk tā būs :)

Precīzi lūgties plkst. 15:00
    Pēc kādas sv. Mises, kādā skaistā baznīcā, ap plkst. 8:40, kāda kundze man uzdeva šadu jautājumu: Vai sv. Mise plkst. 8:00 jau beidzās? Es viņai atbildēju: Pirms brīža. Viņa: Kāpēc tik ātri, es gribēju paspēt... Šis teksts nebūs par to, ka nedrīkst kāvēties uz svēto Misi, kas protams ir skaidrs un jāpiedalās Euharistijā no sākuma (nevis no plkst. 8:40) līdz beigām, bet ka lūgšanai jābūt konkrēts laiks un vieta. Nerunāšu vispār par visām lūgšanām, bet tikai nedaudz par Dieva žēlsirdības godināšanu.
    Runā, ka plkst. 15:00 jāskaitā Dieva žēlsirdības kronītis, jo tā ir Dieva žēlsirdības stunda. Tomēr tā nav. Dieva žēlsirdības kronīti var skaitīt tad, kad cilvēks vēlas lūgties par grēciniekiem, sevišķi par tiem, kuri šobrīd mirst. Svētās māsas Faustīnes Kovaļskas (Faustyna Kowalska) Dienasgrāmatā nekur nav rakstīts, ka šo kronīti jāskaitā plkst. 15:00.
    Plkst. 15:00 - tā ir žēlsirdības stunda, precīzi plkst. 15:00 punkts, nevis 60 minūtes (15:00-16:00). Šis moments, šis brīdis, Jēzus Kristus nāves pie krusta brīdis saucās Dieva žēlsirdības stunda, kurā Jēzus vēlas dot grēciniekiem visas žēlastības.
    Kādas lūgšanas ir saistītas ar Dieva žēlsirdības stundu? Jēzus nav pateicis, kā precīzi jāizskatās šis mirklis plkst. 15:00, bet teica māsai Faustīnei, ka var iet Krusta Ceļu, var pielūgt kapelā vai baznīcā Vissvētāko Sakramentu, vai vietā, kur cilvēks šajā brīdī atrodas, var savā sirdī vienoties ar Jēzu, kas vientulībā un ciešanās mirst pie krusta. Šīs trīs iespējas tā ir Dieva žēlsirdības pareizā godināšana plkst. 15:00.
    Tad plkst. 15:00 mēs lūdzamies uz Jēzu Kristu. Tālāk, lūgšanā pārdomājam Jēzus ciešanās. Un trešā lieta: Viņa ciešanu un nāves vērtību dēļ izlūdzam pasaulei žēlastības. Lūk, ļoti svarīgs elements: plkst. 15:00 mēs lūdzamies uz Jēzu Kristu, Otro Dievišķo Personu. Bet Dieva žēlsirdības kronītī mēs lūdzamies uz Mūžīgo Tēvu, uz Pirmo Dievišķo Personu. Tas nozīmē, pēc sv. Faustīnes Dienasgrāmatas, Jēzus svētīgās nāves stundā (15:00) lūdzamies tieši uz Viņu.
    Labākas un dziļākas informācijas var atrast uz mana bloga, kolonnā "Lapas": nosaukums Dieva žēlsirdība. Tur ir mājas lapa www.faustyna.pl un ir iespēja lasīt dažās valodās.
    Tāda tēma šodien, jo pēc dažām dienām, 13-14. septembrī būs 79. gadi kopš brīža, kad Jēzus iemācīja Māsu Faustīnu otro lūgšanu, kuru iemācīja cilvēkus: pirmā bija Tēvs mūsu, otrā - Dieva žēlsirdības kronītis. Tas notika tieši 13-14. septembrī 1935. gadā Viļņā, Polijā.

Melnais tauriņš, karš Latvijā, labsajūtas pardevēji un alkohols mammai

    Kāda kundze ienākot mājās ieraudzīja melno tauriņu. Un protams sāka domāt, ko tas nozīmē un ko Dievs viņai grib atklāt. Tas ir viens no piemēriem, cik ļoti mums jābūt uzmanīgiem, lai parastos notikumos nemeklētu to, kā tur nav. Līdzīgi ar to, ka nedrīkst sveicināties pāri slieksnim - no kuriem laikiem tas palika cilvēku atmiņā? No tā, ko es jau sen esmu lasījis, kāds cilvēks, iekams sāka būvēt namu savai ģimenei, savu pirmdzimto nogalināja un upurēja kādiem dievekļiem vai demoniem, un ielika to zem pamatiem. Tāpēc šie pamati, balķis, slieksnis bija sevišķās vietas. Es ceru, ka kāds specialists to lasīs un uzlabos. Bet jau Vecajā Derībā ir runā par pagānu tautu briesmīgo grēku - ka tās nogalināja savus dēlus un meitas un upurēja kādiem demoniem. Vecās Derības tauta par zīmi tam, ka bērni ir Dieva dāvana un ka bērni pieder Dievam, izveidoja tradiciju, kurā vecāki izpirka savu pirmdzimto dēlu un upurēja Jeruzalemes svētnīcā dzīvniekus.

    Es domāju, ka maņticība palika pēc kādiem pagāniskiem rituāliem un pat ticīgie cilvēki to neapzināti lieto, jo tā iemācījās.

    Pats par sevi ir saprotams, ka kur karš, tur iet bojā cilvēki. Nerunāju šeit par autoavārijām vai citiem nelaimīgiem notikumiem. Karā iet bojā cilvēki, kuri varētu tālāk dzīvot, bet speciāli un apzināti tiek nogalināti. Vai bija kari Latvijas teritorijā? Bija. Un gāja bojā cilvēki. Lai zinātu kādi bija kari un kādas konkrētas cilvēku grupas tika likvidētas pēdējo 100 gadu laikā paskatīsimies "Par dzīvību" mājas lapā:

I pasaules karš - zaudētas 90 000 dzīvības

1941.g. izsūtīšana - zaudētas 8 000 dzīvības

1949.g. izsūtīšanas - zaudētas 25 000 dzīvības

II pasaules karš - zaudētas 180 000 dzīvības

Zaudēto dzīvību kopējais skaits apm. 300 000

Kopš 1991. gada līdz 2011. gadam Latvijā veikti 372 000 mākslīgie aborti

Kopš II pasaules kara līdz 1991. gadam Latvijā veikti ?........ mākslīgie aborti (es domāju, ka ne mazāk, kā augšā - kas zina, lai raksta)

    Es esmu pārliecināts, ka šie cipari nav pilni, jo vēl ir tā saukti pretapaugļošanas līdzekļi un tablētes, un cik tur nogalina bērnus? Jā kāds domā, ka Latvijā nav kara, ka ir miers, un karš kā Ukrainā nekad pie mums neatnāks, lai lasa šo tekstu vēlreiz.

    Vai tas nesāp? Mēs lūdzamies par mirušiem: Mūžīgo mieru... Lūdzamies arī par slepkavām, kas nogalina bērnus. Kāpēc par šo ļoti reālo karu nerunā sabiedrībā? Kāpēc tauta netiek atbrīvota un dziedināta no ša kara? Nerunāšu par visu. Pieminēšu tagad īsi vienu iemeslu. Tās ir pretsāpju zāles dotas sabiedrībai, tās ir... (firmas? organizācijas? grupas? - nezinu, kā to nosaukt, bet nesaukšu tās vārdā) tādi, kuri savā "darbā" mācā: Neskatieties uz realitāti, jo vissvarīgākā ir jūsu labsajūta, jūsu pirmā vieta, tā visu veidosiet, lai jums būtu labāk... Mēs ar savu metodi jums palīdzēsim... Lūk, tās ir netikai pretsāpju zāles, bet arī īsta inde.

    Un vēl palika šis alkohols mammām: Alkohols, kuru dzer sieviete būdama stāvoklī, ļoti nopietni draud bērna dzīvībai, veselībai un attīstībai. - tā, starp citiem runā "Pro life" pārstāvji Polijā. Tieši šodien ir Pasaules FAS Diena. FAS (Fetal Alcohol Syndrome) liecina, ka alkohols, kuru dzer sieviete stāvoklī, pēc padsmit minūtēm jau ir bērna asinīs un vienmēr nicina šo bērnu. Bērns sliktāk attīstās, sākas slimības, kas var vest līdz nāvei. No FAS nevar izārstēties. Tas ir diemžēl nākamais elements kara, kas notiek Latvijā, kaut gan Latvijas-Krievijas robežā miers...

    Bet cerība ir Dievā. Lūk, šodienas Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus dziedina cilvēkus un visu sabiedrību un ka deva šo varu Apustuļiem un viņu pēcnācejiem. Baznīcā cilvēks satiekas ar dzīvo Dievu, cilvēks, kuram ir Baznīcas ticība, pat vismazākā. Jo ar Jēzu Kristu varam satikties ticībā...

I pasaules karš – zaudētas 90‘000 dzīvības

1941.g. izsūtīšana – zaudētas 8‘000 dzīvības

1949.g. izsūtīšana – zaudētas 25‘000 dzīvības

II pasaules karš – zaudētas 180‘000 dzīvības

Zaudēto dzīvību kopējais skaits ~ 300‘000

- See more at: http://www.pardzivibu.lv/index.php/fakti#sthash.xF5ADooP.dpuf

Kapliča kapsētā?

    Šodien atnāca pie manis kundze, kura projektē kapsētu kapličas un parādīja filmu ar atjaunotām vai jaunuzbūvētām kapličām. Tāpēc šis raksts būs par tādām lietām.

    Šajā tekstā nemēģināšu atbildēt uz jautājumu, vai kapliča ir vajadzīga/nepieciešama kapsētā, vai nē. Pastāstīšu par dažiem variantiem, kuri jau ir reālā dzīvē.

    Pirmais variants. Pirms padsmit gadiem kalpoju kādā lauku draudzē, kur praktiski visas bēres bija kopā ar svēto Misi. Pēc svētās Mises procesijā gājām uz kapiem, kuri atradās... pāri ielai. Tur kapličas nebija un neviens par to nedomāja.

    Otrais variants. Pēc tam biju citā draudzē lielā pilsētā. Tur bēres parasti bija bez svētās Mises. Nē tāpēc, ka cilvēki bija mazāk dievbijīgie nekā lakos, tikai tāpēc ka bija daudz bēru, jaunie priesteri visbiežāk aizņemti, jo vada katehēzes skolās, bet pārējie nepaspētu mirušos apbedīt. Pirmā stacija bija slimnicas morga kapličā, pēc dievkalpojuma visi brauca uz kapiem, kur bija otrā stacija - lūgšanas pie kapa.

    Trešais variants. Cita draudze, jauncelamā baznīca un svētās Mises notiek barakā. Tāpēc arī divas stacijas: pirmā - slimnicas morga kapličā vai kapsētas kapličā, otrā - lūgšanas pie kapa. Kad baznīca tika uzcelta un sāka kalpot draudzei, arvien biežāk tika svinēta bēru svētā Mise, sevišķi cilvēkiem, kuri bija saistīti ar baznīcu un draudzi, un kuri bieži gāja uz sakramentiem.

    Ceturtais variants. Tas ir Viļakas variants, kad gandrīz visas bēres sākās ar svēto Misi. Tur, baznīcā, ir bēru pirmā stacija, bet otrā - lūgšanas pie kapa.

    Aha, ir vēl piektais variants. Polijā, kādā diezgan lielā pilsētā, ir ļoti daudz draudžu, bet tikai trīs lielas kapsētas. Katrai kapsētai ir sava lielā kapliča un tajā notiek bēru svētā Mise varbūt pat 99%.

    Es domāju, ka varētu atrast vēl citus variantus. Senāk lauku draudzēs glabāja cilvēkus apkārt baznīcas (piem. sv. Mateja baznīca Viļakā, kur tagad klostera ēka - apkārt ir kapi!) un šī vieta, kas saucās baznīcas dārzs, saucās baznīcas kapsēta (Polijā līdz šim tā saucas).

    Nezinu, bet domāju (lai kāds uzlabo, ja zina), ka senāk visām kapsētām bija kapličas, jo uz baznīcu bija tālu, priesteri sauca uz bērēm uz ciema kapiem. Cilvēki saprata, ka svētām lietām vajadzīgs jumts, kapliča, netikai bēru laikā, bet arī tad, kad tu gribi palūgties. Kapliča ir pasvētītā vieta, kur cilvēkam jāstāv Dieva priekšā, Pestītāja priekšā, klusumā un jāatvēra sava sirds. Uz vienu-divām elpam, lai tālāk pildītu Dieva gribu...

Pasaka par lapsu

   Arhīva grāmatās meklēju kāda cilvēka datus, jo gribēju uzzināt, vai viņš ir kristīts. Un atradu informāciju, ka 1944. gadā nokristīja 222 bērnus. Tik daudz. No iepriekšējiem gadiem nav grāmatu, bet vienīgi no laika, kad būvēja Jēzus Sirds baznīcu. Tur arī 200-300 bērnu kristīja katru gadu. Tomēr pēc 2. pasaules kara mazāk nekā 200, mazāk nekā 100, tagad daudz mazāk. Pirms diviem gadiem 4 bērni dzīvojušie mūsu draudzes teritorijā tika nokristīti...

    Kas notiek? Vai kādi vēsturiskie procesi? Bet ja procesu nav? Mēģināšu atbildēt ar pasakas palīdzību:

    Dzīvoja kāda ģimene. Viņiem bija 100 vistu. Katru nedēļu tomēr nāca lapsa un ņēma vienu vistu. Pēc gada dēliņš jautā savam tēvam: Tētiņ, kur pazud mūsu vistas? Tēvs atbildēja: Saproti, lapsa... Dēls: Tētiņ, vai tu esi redzejis lapsu, kas zog mūsu vistas? Tēvs: Nu... nē, jo viņa ir ļoti veikla. Dēls: Mūsu kaimiņa dēls teica man skolā, ka viņi katru svētdienu ēd vistu. Kā to saprast, jo viņiem saimniecībā nav vistu?

    Tā ir tikai pasaka. Bet šo nokristīto pirms apm. 130 gadiem mazbērni ir tagad cienījāmie visvecākie draudzes locekļi. Varbūt nav ko skatīties tik tālu uz priekšu, bet vai būs pēc 130 gadiem kādi mazbērni to, kas šajos gados kristīti kā 4 bērni, kā 10 bērnu vai kā padsmit bērnu?...

Tu meklē darbu?

    Kāds jauns cilvēks meklēja darbu. Un pastāstīja man, ka šajās dienās viņam būs sarunas. Es pajautāju, kā saucās šīs firmas. Vienai no tām bija dīvains nosaukums, tāpēc nolēmu paskatīties internetā.

   Nē, nē, es nepateikšu, kā saucas šī firma, bet uz ko balstās: austrumu, Eiropas un Amerikas filozofijas, austrumu meditācija, psiholoģijas virzieni saistīti ar 20. gadsimta 60. gadu seksuālo revoluciju un tam līdzīgi. Tad man galva jau "sāka degt dažas sarkanas lampiņas".

    Tālāk meklēju informācijas par firmas dibinātāju. Arī neparasta dzīve: strādāja kopš bērnības(?!) tur, kur bērniem nedrīkst pat pašiem staigāt. Mācījās dažādās valstīs virzienos, kuri gatavo pārvaldīt cilvēku grupas. Viņa firmā strādā cilvēki, kuri tic saviem spēkiem, kļūst par līderiem, mācās uzzināt, ko citi domā, prognozē reakcijas. Jāsmaida, bet uzticības nav.

    "Vai Tu gribi strādāt tādā firmā?" - pajautāju jaunam cilvēkam. Ko viņš atbildēja, jūs varat iedomāties, jo es priecājos. Jo kāda jēga strādāt tur, kur viens otru grib aprīt, kur viens otram netic un pēc tāda attēla pārveido savus klientus?

    Mums tomēr ir Jēzus Kristus, Kas savā Evaņģēlijā mums māca vislabākās attiecības starp cilvēkiem, kuri Viņam tic. Jo pēc šodienas Evaņģēlija tikai Jēzus ir Kungs, Viņš ir Līgavainis un savā Baznīcā dod un stiprina mīlestības saites. Jo Baznīca ir brāļu un māsu kopiena Jēzū Kristū. Jā, jā, mēs esam grēcinieki, bet Dieva žēlsirdība mūs pārveido.

Kalpošana Baznīcā

    Un vēlreiz māja būs pilnā! Pie manis gatavojas braukt brāļi un māsas neokatehumenāta kopienas no Rīgas. Kas viņi ir? Kas ir neokatehumenālais ceļš? Tā ir kustība Baznīcā, kura sākās pirms apmēram 50 gadiem Spānijā. Madrīdes periferijās dzīvoja visnabadzīgie, kuriem Kiko Arguello (dibinātājs) sludināja un skaidroja Evaņģēliju. Pēc tam, ļoti ātri, kustība izplatījās pa visu pasauli.

    Kas ir neokatehumenāta mērķis? Atdzīvināt sevī to, ko cilvēkš saņēma Kristības sakramentā. Par katehumeniem sauca tos kuri gatavojās kristībām. Bet tagad kristieši dzīvo nekristīgajā sabiedrībā, bieži arī paši nedzīvo kā kristieši. Vajag to visu mainīt. Tāpēc nepieciešama ir kopiena, lūgšana un svētie Raksti. Šie trīs elementi veido neokatehumenāta formāciju.

    Formācijas sastāvā ir arī konkrēts darbs Baznīcā. Šī kopiena no Rīgas jau trešo reizi(!) brauks uz Viļaku, lai veselu dienu strādātu gan mājās, gan pagalmā. Mums būs kopā Euharistija un viņi piedalīsies svētdienas svētajā Misē un sv. Mateja procesijā.

    Kāpēc viņi brauka uz Viļaku? Atbildi var atrast pirms kādiem 10 gadiem, kad pēc katehēzēm Rīgas sv. Alberta baznīcā šī kopiena tika dibināta. Es arī piedalījos šajā "procesā" un nākamos gados, dzīvodams Rīgā, vai Olainē, braukāju uz Rīgu ar vilcienu un katru nedēļu mēs kopā svinējām svētdienas Euharistiju.

    Kad es pārceļos uz Olaini, viņi pajautāja: "Vai drīkst atbraukt pie jums un pastrādāt kādu dienu, un palūgties kopā?" "Jā!" atbildēju. Lūk, cik gadu jau ir šai skaistai tradīcijai? Man tā ir brīnišķīgā ticības un mīlestības liecība! Tā ir dzīve pēc Svētā Gara, Kas piepilda ar mīlestību Baznīcas bērnus, šo jauno radību. Jo - pēc šodienas Evaņģēlija - jaunos traukos jālej jaunais vīns.

Piedot vai nepiedot?

    Atnāca pie manis veca kundze un stāstīja par savas ģimenes problēmām ar kaimiņiem. Situācija ir sarežģīta. Strīdi un citas nepatikšanās. Visa ģimene ļoti pārdzīvo, bet neatrod izeju. Ko darīt?

    Es viņai atbildēju, ka bieži nevaram mainīt ārējas lietas, jo dzīvojam konkrētos apstākļos. Bet tomēr cerība ir. Lūk, kāda cita ģimene nopirka zemi, bet kaimiņš paņēma šo zemi sev. Un šī nabaga ģimene gaidīja un gaidīja, un kad kaimiņš nomira (pēc 15 gadiem!) - atgūva savu zemi. Citai ļoti vecai atraitnei bija maza māja. Bet lai ieietu mājās, vajadzēja iet caur kaimiņa pagalmu. Tomēr viņš tur taisīja žogu! Ko darīt? Tikai tiesa palīdzēja atraitnei. Vēl citiem pa tīrumiem brauka ar "tehniku". Un ko darīt? Iet tiesāties? Varbūt. Taisīt žogus? Bet kas par to maksās?

    Es zinu - atbildēju šai kundzei - kādu pirmo lietu obligāti jādara: piedot tiem, kuri mums dara pāri. Piedot un neļaut naidam, strīdiem un citiem grēkiem nicināt mūsu sirdis. Piedot un mēģināt atrisināt problēmu pēc savām iespējām, arī ar tiesas palīdzību. Bet sākuma - piedot.

    Tādā veidā mēs būsim Jēzus tīklos (skatieties šodienas Evaņģēlijs) un varēsim skaitīt: "... un piedot mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem..."