Diena, kurā divas reizes sniga... baznīcā.

    Šodien kad iegāju baznīcā, ieraudzīju, ka tur sniga. Sniga ar lielām sniega pārslām, kas lēni krīt uz grīdu. Nebaidieties, ar manu psihisko veselību viss kārtībā. Citi arī bija tā liecinieki. Vienkārši sniga. Visi ārējie apstākļi un minusi baznīcas iekšā deva tieši tādu rezultātu, ka baznīcā sniga.

    Otro reizi, arī sodien, redzēju, ka baznīcā sniga, jau filmā, "Klāra un Francisks" ("Chiara e Francesco" 2007. gads). Ta ir ļoti laba, skaista un patiesa filma, jo par to, lai parādītu īsto svēto Klāru un svēto Francisku, atbildīgi bija paši franciskāni (to starpā arī kapucīni). Ja es redzēju iepriekš kādas citas filmas par šiem svētajiem, tad zinu, ka vairāk neredzēšu, sevišķi vienu tādu, kas īstenībā ir kā "musor" un murgs. Tomēr šo filmu daudzas reizes redzēju un, kad bija iespēja skatīties ar citiem, tad arī tulkoju, kā spēju. Vai filmā parādīti cilvēki un notikumi ir patiesi - vienmēr vajag mācīties un meklēt atbildi. Man, kā kapucīnam, bija iespēja uzzināt par Francisku un Klāru no grāmatām, bet vēl vairāk no brāļiem, sevišķi no brāļa, kas ir pasniedzējs franciskāņu universitātē "Antonianum" Romā. Viņš mums pastāstīja uz rekolēkcijām pirms pāris gadiem par to, ko atklāja un kas ir visgalvenākais sv. Franciska (arī sv. Klāras) garīgumā. Lūk, katrs Baznīcā ir aicināts, gan caur kristībām, gan caur kosekrēto dzīvi, lai ieietu Vissvētās Trīsvienības iekšējā dzīvē, tas nozīmē, lai attīstītu attiecības ar Debesu Tēvu, ar Dieva Dēlu Jēzu Kristu un ar Svēto Garu. Tā, kā Marija, kas ir Debesu Tēva kalpone, Jēzus Māte (tas nozīmē, ka arī Dieva Māte) un Svētā Gara līgava. Tad šodien mēs plebānijā skatījāmies so filmu, visi, kas atnāca. Bija brīnišķīgi.

     Šodien ir arī tāda skaista diena, kad ieraudzīju, ka jau ir 10010 lapas apmeklējumi. Sākumā es jautāju sev, vai kāds to lasīs? Šīs mazās ziņas, kurās mēģināju kādā veidā parādīt, ka Dievs piedalās mūsu lietās un, ka viss, ko mēs darām, ir Viņam tuvs. Paldies Jums par lasīšanu.

    Šodien jau bija otra diena, kurā zaģēju zarus un kokus uz maziem klociem, lai es varētu vēlāk skaldīt. Ir ko darīt, jā, vēl arī vajadzēja tīrīt teritoriju pie baznīcas un atklājās, ka pēc stipra vēja bija daudz skuju, čiekuru un zaru.

    Ir laiks lūgšanai un darbam, un citām vajadzīgām lietām. Par visu pateicība Dievam.

Ko tādu ieraudzīja Sauls pie Damaskas vārtiem?

    Visi kā viens atbildēs, ka Sauls (vēlāk svētais Pāvils) satikās gaismā ar pašu Jēzu. Un tā ir taisnība. Ja Pāvils, kas kopš šā laika visu uzskatīja par atkritumiem, lai nezaudētu Jēzu (tikai Jēzus prot tā pārveidot dedzīgo cilvēku), tā pieņēma Jēzu sevī, tad kā izskatās mūsu dedzība? Vai Jēzus atnāktu pie Saula ar paaicinājumu, ja viņš tikai sēdētu mājās un negribētu neko darīt? Dievs aicina dedzīgus cilvēkus, par to liecina Svētie raksti, ka piemēram daži bija sv. Jāņa Kristītāja mācekļi, pie Zakeja Jēzus atnāca pusdienot, Lidija dedzīgi lūdzās ar citām sievietēm. Arī vēlāk svētie ir tie, kuri bija dedzīgi, kā piemēram sv. Francisks no Asīzes, sv. Pio no Pjetrelčīnas, sv. Klāra, sv. Faustīne, sv. Jānis Pāvils II, sv. Franciks Ksaverijs - misiju aizbildnis, tāpat kā sv. Terēze no Lizjē un visi visi citi Svētie un Svētās.

    Kad Sauls satikās ar dzīvo Jēzu, tad viņam tika atklāts noslēpums, ka cilvēka vislielāka vērtība ir iesakņota, pamatota un vienota ar Jēzu. Ka Baznīca ir jauna Dieva Tauta un Baznīcas cieņa, tāpat kā ikkatra kristieša cieņa, ir pats Jēzus Kristus. Kopš šā laika Sauls sāka kalpot Jēzum, Tai "Mīlestībai, ar Kuru neviena mīlestība nevar līdzināties", sāka kalpot ar tādu mīlestību, par kuru līdz šim pat nepadomātu, ka ir.

    Šī ziņa ir ļoti tuva iepriekšējai, vismaz mēģināju pasvītrot, ka Dievs grib, lai mums būtu plāni dzīvē un lai mēs šos plānus mēģinātu izpildīt. Bet tikšanās ar dzīvo Jēzu cilvēka dzīvē atklāj Dieva bērnu īsto cieņu. Tad Dievs dod cilvēkam brīvo gribu, lai dedzīgi un prātīgi to izmantotu. Bet arī Viņš pats aicina cilvēku padoties Dieva gribai, lai cilvēks sasniegtu pilnību, svētumu, par kuru cilvēks pats nekad pat nepadomātu, kaut gan taču tāds ir cilvēku mērķis Dieva plānos.

Vai es iemācījos zaudēt?

    Pirms pāris gadiem kāds tēvs gribēja, lai viņa dēls atgrieztos un lai sāktu ticēt Dievam. Bet tas nevarēja notikt.

    Cilvēks dodas ceļā ar domu, lai viņam izdotos. "Lai tev veicas!" - tā runā cilvēkam, kas grib kaut ko darīt. Kaut kāds tāds cilvēka iekšā ir. "Es daru to un to, jo tam ir jēga, jo man veiksies un būs labi. Būšu laimīgs". Taču Dievs radīja cilvēku tieši tādu, lai būtu laimīgs. Dievs ir Radītājs. Viņš prot radīt.

    Man bija iespēja īsi parunāt ar šo tēvu un dēlu. To pat nevar saukt par sarunu. Praktiski es pateicu dažus vārdus, jo tā bija 99% saruna tēva ar dēlu. Es pateicu, ka dzīvē jāiemācās zaudēt.

    Tagad man nāca galvā daudz domu par notikumiem, kas kādreiz bija. Bet ieraudzīju, ka tie notika divos variantos. Tas, kas atšķiras šajos variantos, bija konkrēta cilvēka attiecības ar Dievu. Viens cilvēks rūpējās par labām attiecībām ar Dievu, sākumā mazās lietās, pēc tam to turpināja, kad pienākumi jau bija nopietni un arī tāda atbildība. Otrais cilvēks gāja garām Dieva gribai mazās lietās bērnībā un to vēlāk turpināja lielās lietās. Ar šiem vārdiem, es zinu, es neko jauno neatklāju. Bet gribu pasvītrot vienīgi to, ka šis otrais vienmēr gribēja uzvarēt un... uzvarēja, bet bez Dieva. Tikai tāpēc vēlāk, kad jau bija pieaugušais, tik bieži zaudēja svarīgās lietās. Tomēr pirmais, lai glābtu labas attiecības ar Dievu, bieži pieņēma zaudējumu. Viņa dzīvē nebija tikai zaudējumi, bet lai nezaudētu labas attiecības ar Dievu, nolēma zaudēt daudz ko. Jo ieticēja Dievam, Kas ir Mīlestība. Iet ar Jēzu un šajā ceļā zaudēt visu, lai tikai nezaudētu Jēzu. Es nepateikšu, ka tas tā cilvēciski nesāp - bieži sāp. Tā zaudēt - ir vērts. Zaudēt, lai paliktu Jēzū. Jo cilvēka dzīvē jānotiek pestīšanai. Un pestīšanas Devējs viens visiem - Jēzus: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība". Un Ģimene viena - Baznīca, kurā brāļi un māsas Kristū priecājas jaunajā dzīvē.

Vislielākā draudze Latvijā - Viļaka!

    Katoļu Baznīcas Vēstneša jaunākajā numurā ir parādīta Latvijas kārte ar draudzēm, kurās lūdzas par paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi. Visvairāk lūdzēju ir protams Rīgā - 275, bet tur ir laikam 11 draudzes. Otrā vietā ir Preiļi - 58 lūdzēju. Nē nē, otrā vietā, man šķiet, Viļaka+Žīguri, jo taču Žīguri ir Viļakas draudzes daļa. Tie, kuri nebija Viļakā, var domāt, ka tā ir kāda liela pilsēta. Bet iedzīvotāju daudz mazāk nekā 1500. Katoļi pilsētā un laukos kopā optimiskajā variantā - 2000, pareizākā variantā (tie, kuri paņem oblātes) - varbūt 1000, mēģina dzīvot pēc ticības - daži simti (tā skaitā tie, kuri ir veci un slimi, lūdzas mājās, bet ne vienmēr pieņem sakramentus). Tādā mazā draudzē apm. 60 cilvēku pieņēma pienākumu lūgties par paaicinājumiem. Tomēr lai tas notiktu, daudz darba un lūgšanas veltīja misionāri, sevišķi Kārlis, Ruta, Dzintra Dz. un Dzintra R.. Tas ir viņu kalpošanas Viļakas Jēzus Sirds draudzē redzamais auglis, viens no augļiem (misionāri kalpoja vienlaikus arī Liepnā - tur lūdzēju ir 11!). Jo viens no daudziem citiem augļiem ir svētā Pio lūgšanas grupa, kurai jau ir gandrīz gads. Tie, kuri apmeklē vienu reizi mēnesī tikšanās, kā šodien, labi zina, cik liela ir nozīmē šai grupai mūsu un mūsu draudzes dzīvē. Grupa ir atvērta, lai pieņemtu katru, kam dārgs ir svētais tēvs Pio un katoļu Baznīca.

No klausīšanās, nevis no lasīšanas, rodas ticība.

    Nesen kāds vecs cilvēks gribēja ar mani parunāt. Viņsevi uzskata par ticīgo, bet neiet uz baznīcu, jo viņas ir daudz jautājumu. Tāpēc kad viņam ir laiks, lasa daudz grāmatu. Tās ir sevišķi grāmatas no krievu laikiem un mēs jau saprotam, ka tās nebija rakstītas, lai padzilinātu ticību, bet tieši pretēji, lai lasītāju acu priekšā izgleznot tādu ticību, tādu Dievu, tādu Baznīcu, kas nevienam nepatīks. Es nebrīnos, ka viņam, kaut gan daudz lasa tadu literatūru, rādas arī tādas problēmas, ka līdz šim neiet uz baznīcu un pie sakramentiem. Jo ticība rodas no klausīšanās. Bet Tas, Ko mēs dzirdām, ir Dieva Vārds. Baznīca sludina Dieva Vārdu un no tā cilvēkos rodas ticība. Imesli, kāpēc konkrēts cilvēks nāk uz baznīcu, ir visdažādāki. Bieži vienkārši viņu atveda uz baznīcu vecāki vai vecvecāki. Varbūt kāds cits sāka lasīt Bībeli un gribēja vairāk uzzināt par Dievu un palika Baznīcā. Beigu beigās tomēr ticība rodas no klausīšanās un cilvēks pieņem to, ko Baznīca mācā, jo tas ir no Dieva.

    Kādai sievietei rodas jautājums par "svēto uguni" Jeruzalemē. Bet par to es neinteresējos, tas nav saistīts ar mūsu ticību. Un tālāk viņai teicu, ka svarīgs ir Svētais Uguns ar lielo "B" un ar lielo "U", un Tas ir Svētais Gars. Jo ja cilvēks dzīvo Dieva žēlastībā, tad viņā mājo Svētais Gars žēlastības veidā. Bet ja cilvēks dzīvo smagā grēkā, tad viņam nepalīdzēs ne "svētais uguns", ne peldēšana kādā brīnumainā avotā, ne citas lietas, bet grēksūdze, kas ir atgriešanās sakraments. Nevis nenozīmīgos sīkumus vajag meklēt, kas ir citas ticības jautājums, bet jāmeklē Dieva griba, lai pēc tās dzīvotu.

    Kāda sieviete man jautāja, kāpēc es kā priesteris neprotestēju, jo taču kāds ministrs atklāja, ka viņš ir gejs, un ir skaidrs, ka tādā veidā viņš ieļaunos citus. "Kur ir Baznīca? Kāpēc neprotestē? Kāpēc, prāvest, jūs nerunājāt par skandaliem baznīcā?" Lai atbildētu uz šiem jautājumiem es palīdzēju sev ar tādiem skaistiem vārdiem, kurus rakstnieks Gabriels Maciejevskis "Coryllus" izdomāja pirms pāris gadiem: "Vara ir vai svētā, vai slepena". Lūk, kad kāds priesteris izdarīja kādu skandalu, uz reiz ir atbrīvots no amata un saņem sodus. Jo Baznīcā vara ir svētā, skaidra un redzama, un katrs zina, kas ir viņa priekšnieks, un kurš par ko ir atbildīgs. Viss ir redzams. Un mācība ir atklāta, visi ir aicināti uz baznīcu, uz rekolekcijām, uz kādiem kursiem, lai padzilinātu ticību. Bet ja vara nav svētā, bet slepena? Lūk, pat ministrs caur savu uzvedību var vērst kādu cilvēku, kā piem. šo sievieti, uz ieļaunošanos, varbūt arī citus, es nezinu, es nelasu žurnālus, un viņš paliek amatā. Kāpēc? Kas ir viņa priekšnieks? Vai Jūs viņu pazīstāt? Atbildiet paši.

Cik Latvija maksās Āfrikai par kolonizāciju?

     Katrs cilvēks Latvijā aug un viņam līdzi aug skaistas domas par savu nākotni: kas viņš būs un darīs, kāda viņam būs ģimene un māja, kas paliks citiem pēc viņa aiziešanas. Attīstās dāvanas no Dieva, talanti, draudzība starp cilvēkiem un garīga dzīve. Cilvēka pienākums ir iemācīties atdalīt labo no ļauna. Tajā palīdz cilvēkam ticība un prāts, vienam elementam ir nepieciešams šis otrais. To visu, kas ved cilvēku uz pilnību, kurā pamats ir Dievs, varām saukt par katehēzi. Jo katehēze tā nav tikai lūgšanu mācīšana, bet gatavo cilvēku uz svētumu, uz līdzdarbību ar Dievu, uz kalpošanu Baznīcā, uz vispilnīgāko cilvēka attīstību pēc Dieva plāniem.

    Bet kopš pirmo vecāku nepaklausības laikiem, cilvēku vēsturē iegāja anti-katehēze jeb pasaules katehēze. Tā nav nekāda katehēze, bet meli, kuri nicina pašu cilvēku. Šajā anti-katehēze cilvēks mācās atmest līdzdarbību ar Dievu un Viņa baušļus, bet pieņemt dzīves veidu pēc miesas, visdažādākajos variantos. Starp citiem tā ir cilvēku izmantošana.

    Es došu tikai vienu, bet ļoti sāpīgo, piemēru. Tā ir kolonizācija. Tā nav kāda skaista un krasaina piedzīvojumu pilna dzīve Āfrikā, vai citur. Kolonizācijas elementi ir tādi, kā piem. atņemt cilvēkam visu, ko īsumā aprakstīju šīs ziņas pirmajā daļā. Bet arī atņemt brīvību, veselību, īpašumus, tautas bagatības, zemes bagātības. Un beidzot iznicināt pašu tautu - piemērus taču ir daudz. Taču latvieši ļoti labi zina, kas ir kolonizācija, jo liekas, ka bija tai padoti daudzus gadus kopš 2. pasaules kara laika?

    Cik ļoti dīvaini skan tādas ura!-entuziastiskas balsis: "Latvijai bija savas kolonijas!" Kā kādi latviešu kristieši var priecāties, ka viņu senči kolonizēja Tobago salu un Āfrika pirka vergus? Nav ko lēpoties. Bet ja kāds jauns vai vecs kungs internetā lepojas (jo varbūt grib uzlabot savu labsajūtu?) par kolonizāciju un citām līdzīgām lietām, tad labākais ir kauns. Kauns. Un pavisam ne tāpēc, ka atnāks kādi imigranti no Āfrikas un pateiks: "Jūs pirkāt mūsu senčus. Šeit ir rēķins. Maksājiet".

Pasakas vēsturiskas?

    Nesen kādi cilvēki man lūdza, lai es paskatītos kādu pasaku par pūcēm. Šī filma saucas "Legend of guardians", tā man šķiet. Nu tad labi, paskatījos.

    Diezgan ātri ieraudzīju, ka viss, kas notiek, man atgadina situāciju, kāda bija Maskavas valstī un Britānijas impērijā 16. gadsimtā. Lūk, mēs varējām redzēt īsto "opričninu", bagātības laupītas no visas valsts un noliktas galvenā cietoksni, ciešas saites ar otro "pūcu valsti", kurā viss ir ļoti līdzīgs tam, ko redzēju citās līdzīgās filmās par mierīgo un krāsaino Angliju. Bet šeit līdzības beidzās un man ļoti trūka piemēram to, ka nebija nekā līdzīga Maskavas tirgošanas kompanijai, kuru dibināja Angļi Maskavā. Un šī kompanija, tā nebija tāda firma, kur ražoja pasakas bērniem. Un par to var lasīt un lasīt gan grāmatās, gan internetā.

    Ja mainītu dažas lietas šajā filmā, tad, es domāju, tā būtu ļoti labā vēsturiska filma (pieaugušiem, protams, nē bērniem). Bet kāpēc to sauc par pasaku, lūdzu, atbildiet uz šo jautājumu paši.

Vai ir divi pestīšanas ceļi?

    Pirms daudziem gadiem, kad es vēl stūdēju mežniecībā, dažiem maniem koleģiem un koleģēm parādījās tāds jautājums: vai ir cits pestīšanas ceļš? Es protams nedzirdēju no viņu mutēm šo jautājumu, bet es domāju, ka tam vajadzētu būt tad, kad viņi sāka meklēt pestīšanas ceļu ārpus katoļu Baznīcas. Viņi piedalījās kādos kursos nevis lai padzilinātu savu ticību, bet lai (piedodiet, ka es tā to nosaukšu, jo taču esmu to redzējis) ierobežotu. Tas nozīmē, ka daudzas ticības patiesības ir jāatmet, lai cilvēks varētu pateikt: "Tagad es ticu", vai "tagad es esmu laimīgs". Es atcēros šā laika propagandes "stiprus saucienus". Pirmais: uz plakatiem, ar lieliem burtiem uzrakstīts: "Jēzus jā, Baznīca nē". Es saprotu, ka tie, kuri to lasīja un kuriem šie vārdi patika, vienkārši nezināja, ka Jēzus un Baznīca ir vienoti: Jēzus ir Baznīcas Galva, Baznīca - Jēzus Mistiskās Miesas locekļi. Ko darīt, viņi to nezināja, bet šajā laikā vēl daži katoļu priesteri tika nogalināti. Tie bija ļoti svētīgi priesteri un palīdzēja vienkāršiem cilvēkiem dzīvot ticībā, kaut gan apkārt tik daudz neticības. Es domāju, ka šīs abas lietas nevar atdalīt (propagande un priesteru nogalināšana). Nākama lieta: mani koleģi gāja kādā gājienā (es protams neatcēros, kas to organizēja) un tur bija liels transparents: "Es izsūdzu grēkus Jēzum". Brīnišķīgi, jo tieši to dara katoļi, kas iet pie grēkusūdzes. Bet varu bīskapiem un priesteriem, lai citiem piedotu grēkus (nevis sev, sev neviens nevar piedot grēkus), deva Jēzus un ļoti skaidri to pateica un katrs, kas lasa Evaņģēliju, var to izlasīt. Un nepietiek smaidīt zem tādiem vai līdzīgiem transparentiem, jo tas nemainīs Jēzus vārdus. Un treša lieta: sauciens "Jēzus! Nav nekādas problēmas!" jau ļoti līdzīga maģijai, ja dzīvē cilvēks, kas tā sauc, neseko Jēzum.

    Ko darīt ar cilvēkiem, kas iegāja smagos grēkos un grūti viņiem atbrīvoties? Vai runāt viņiem: "Mainiet ticību! Dibiniet savu ticību un stipri ticiet, ka šie grēki nav grēki! Ka tas ir nekas, bet varbūt pat tikums?!"

    Man ir jautājums: "Vai kāds no Jums tādā veidā gribētu kādam "palīdzēt""? Un kur tur būtu vieta sirdsapziņai? No tā cilvēks neizbēgs, jo tā visvairāk atklāj viņa aicinājumu, Dieva bērna aicinājumu, atklāj viņa cieņu. Kāda laime bez cieņas? Grēko tas, kas ierobežo savu garīgo dzīvi un taisa ciet savu sirdsapziņu Dieva žēlastībai. Tas, kas ar savām problēmām, bet ar ticību tuvojas Dievam, saņem žēlsirdību, kurai robežu nava. Par visiem šiem cilvēkiem, kur aizgāja no labā ceļa, no pestīšanas ceļa, jālūdzas. Ar pazemību un mīlestību, patiesībā

Vai Sprīdītis var atgriezties?

    Iepriekšējo ziņu es plānoju sākumā rakstīt par kādu anti-Sprīdīti, bet tam nav jēgas. Tapēc uzrakstīju par šo cilvēku, kuram izdevās dzīvot pēc Svētā Gara un bija laimīgs, un palika laimīgs mūžīgi (tur var ielikt jebkuru cilvēku, kas dzīvoja draudzībā ar Dievu). Varbūt par tādu Sprīdīti, kas atgriezās un nožēloja savus grēkus, un sāka jauno dzīvi draudzībā ar Dievu.

    Jo mēs zinām, ka vārdam ir spēks un, kā runā, vārdam ir tā saukta "otrā dzīve". To mēs varām redzēt, kad piemēram pasaku tēlus, kuriem bija kādi fantastiskie piedzīvojumi, izmanto, lai propaģētu vai "atdzīvinātu" to, kas jau sen pārgāja, kādus pagānu rituālus, būvē (priekš turistiem) vietas mežos, kur šie rituāli notiek, rituāli, caur kuriem apmeklētāji ieies kontaktā ar kādiem spēkiem vai gariem (par to var lasīt internetā!). Lūk, nepietiek pateikt "joki mazi". Šeit joku nav. Ļaunais gars, kas grib pazudināt cilvēku dvēseles ellē, izmanto cilvēkus, lai viņi paši citus vestu pie viņa. Jā, jā, cik reizes vēl "atdzīvināts" Sprīdītis, dosies kādā "misijā", lai ņemtu kredītus un piemēram, kā pēdējā lugā pirms mēneša, tirgotu sievietes (taču pārdeva savu "draudzeni"?). Nu ko, labs piemērs bērniem? Meitenes arī priecājas?

    Tas ir murgs. Tieši to vajag mainīt.

    Jāatgriežas un jādzīvo pēc Dieva baušļiem.

    Es ceru, ka par Sprīdīti vairs pārāk daudz nerakstīšu. Es tikai brīnos, ka tādi tēli ir doti kā piemēri. Bet taču ir vislabākie piemēri, kā dzīvot. Tie ir svētie. Nevis pasakā, bet reāli pa Latvijas zemi staigāja svētais, kanonizēts. 27. aprīlī būs kanonizācijas otrā gadadiena. Kā viņš saucas? Jūs atcēraties? Latvijā svētajiem nav vietas ārpus baznīcas mūriem?

Vārdi nav dūmi.

    (Sākumā pasaka) Pirms daudziem gadiem Viļļakas baznīcā varēja redzēt kādu nielielu veco vīrieti. Viņš svētdienās un svētku dienās gāja uz svēto Misi, nēsāja karogu procesijā un, kad bija jaunāks, piekalpoja pie altāra. Savā ciemā rūpējās par slimiem un veda priesteri pie viņiem. Un vienmēr runāja: "Priesteris nes sev līdzi patieso dzīvību, pašu Jēzu Kristu, Kas grēksūdzē atbrīvo grēciniekus no grēkiem.

    Tomēr viņam nebija daudz draugu, kaut gan visiem patika. Tas bija varbūt tāpēc, ka atbrauca no cita novada, kas ir diezgan tālu. Un pavisam maz par viņu zināja, vai viņam ir ģimene, sieva, bērni. Viņš vienmēr pagrieza sarunu tā, lai runātu par Dievu. Un neviens nebrīnījās, ka tad, kad ieraudzīja viņu ejam pa ceļu, tūlīt abi divi rūnās par Jēzu un Baznīcu.

    Visa viņa dzīve, varam teikt, bija Baznīca un Baznīcā.

    Kad atnāca laiks un šis vīrietis atstāja šo pasauli, priesteris sprediķī pasvītroja, ka mirušais ļoti rūpējās par to, lai nerunātu nevajadzīgus vārdus, lai nerunātu melus. Tāpēc dzīvoja pēc Dieva vārda, kuru dzirdēja baznīcā un izlasīja bībelē mājās. Jo kaut gan cilvēka vārdam nav spēka, lai radītu pasauli, bet lai veidotu šo pasauli un cilvēkus tajā - jā, ir spēks. Jo katrs vārds, kuru mēs dzirdam, nes sevī kādu saturu. Un ne tikai to. Vārdi ir audzināšanas instrumenti un var viņus pieņemt un pašam lietot kā gatavus instrumentus savā prātā, savā sirdī. Ja ir labs instruments, tad palīdzēs labi veidot savu garīgo dzīvi. Ja ir slikts instruments, tad visu bojās. Dievs ir Tas, Kas dod labus instrumentus. Vēl vairāk nekā instrumentus. Dievs deva Baznīcai savu Garu, lai ticīgie pēc Tā dzīvotu. Un Šis Svētais Gars veidoja šo mirušo brāli, lai viņš dzīvotu mīlestībā, patiesībā un pazemībā. Tie, kuri tā dzīvo vienmēr nesīs labus augļus. Tie, kuri atkārtos melus un veido jaunus melus, cenšas citiem sabojāt prātu, sirdi un dvēseli. Nekad svētais nemeģina ar slikto instrumentu palīdzību veidot un labot kaut ko. Tāpat tas, kas ir no ļaunā, nelietos labus instrumentus, sakramentus, lūgšanu, jo tieši no tiem bēg un domā, kā kādā viltīgā veidā apmaldīt citus. Būsim gudri, nomodā un draudzībā ar Svēto Garu.

Dieva želsirdība

    Šodien neliels fragments no svētās māsas Faustīnes Kovaļskas "Dienasgrāmatas" (manā tulkojumā):

    "Par visu pielūdz, mana dvēsele, Kungu, un izslavē Viņa žēlsirdību, jo Viņa labestībai nav beigu. Viss pāries, bet Viņa žēlsirdībai ne robežas, ne beigu nav; kaut gan ļaunums sasniegs robežu, žēlsirdībai robežas nav. Ak, mans Dievs, pat sodos, ar kuriem Tu pieskāri zemi, es redzu Tavas žēlsirdības bezgalīgumu, jo sodot mūs šeit virs zemes, Tu mūs atbrīvo no mūžīga soda. Priecājies, visa radība, jo tu esi tuvāka Dievam Viņa bezgalīgajā žēlsirdībā, nekā zīdainis mātes sirdī. Ak Dievs, Kas esi pats žēlums vislielākajiem grēciniekiem, kuri patiesi gandara; jo lielākais grēcinieks, jo viņam lielākas tiesības uz Dieva žēlsirdību" (nr. 423).

Aicinu Jūs uz mājas lapu, kur ir daudz par Dieva žēlsirdību:

https://www.faustyna.pl/zmbm/

Attiecības starp cilvēkiem

    Pirms apmēram divdesmit pieciem gadiem parādījās bukletiņš "sv. Franciska brālīši" ("Braciszkowie św. Franciszka"). Šis bukletiņš bija drukēts un sūtīts tiem, kuri bija tajā ieinteresēti. Arī kapucīnu baznīciņu grāmatgaldos katrs varēja paņemt to bez maksas, jauno numuru katru mēnesi. Jo tieši to izdeva kapucīni Varšavā. Un es, stūdējot mežniecību, katru mēnesi savā pastkastītē ļoti regulāri atradu jaunu numuru. Un iekams izlasīju, iekāpu autobusā, braucu uz Medus ielu (jā jā pie tādas ielas ir kapucīnu klosteris Varšavā), gāju pie grēksūdzes, uz svēto Misi un gāju parunāt ar kādiem brāļiem kapucīniem, kuri šajā gadā bija atbildīgi par kontaktiem ar jauniešiem, konkreti lai palīdzētu jauniem vīriešiem atklāt sevī paaicinājumu (ja ir) uz kapucīnu ordeni. Un tā bija divu gadu laikā.

    Šodien dzirdēju, ka ir domas, lai šo bukletiņu likvidētu. Jo vairāk to paņem un lasa vecas tantes, nekā jaunekļi. Un ka labāk to tikai elektroniskā veidā turpināt. Un ka pavisam meklēt šos jauniešus ar paaicinājumiem internetā, jo viņi tur sež.

    Kā Jūs domājat? Jo man šķiet ka teksti internetā, sevišķi fejsbukā (kā ir tviterā - es nezinu), ir lasīti ātri un ātri meklēti nākamie. No vienas puses tas ir labi - visdažādākas informācijas var atrast ļoti ātri, bez salīdzinājuma ar iepriekšejiem gadiem. No otras puses - vissvarīgākas ir tomēr šīs attiecības starp cilvēkiem, kuri tādā specifiskā veidā, kā internetā, satiekas, komunicējas, notiek domu apmaiņa, un ir brīnišķīgi, ka pēc tam cilvēki satiekas reāli. Es domāju, ka tad, kad cilvēka darbība internetā ved uz tikšanos ar otro cilvēku, atklāj vēl vairāk pašā cilvēkā šo brīnišķīgo iespēju satikties ar Dievu. Tikai ir viens galvenais princips: attiecības ir nopietnas, nes labumu un ved uz vēl lielāko labumu. Bez tā nekā nav.

Kam vajadzīga kopiena?

    Dažās dienās es biju slims, sevišķi pirmdien. Un pateicība Dievam, ka tas nebija svētdien, jo būtu grūti. Kad ir kopiena, brāļu kopiena klosterī (klosteris kapucīnu ordenī saucas māja), tad tas, kas ir slims var "mierīgi slimot", citi pildīs viņa pienākumus. Tā visīsāk.

    Katrs var padomāt tā, ka kopienā ir vieglāk, ka labāk dzīvot kopienā. "Viņiem ir vieglāk, jo dzīvo kopienā, jo viņu ir daudz".

    Bet kopienas Romas katoļu Baznīcā ir tāpēc, lai būtu vieglāk? Protams ka nē. Kopienās cilvēkus pulcējas Svētais Gars. Un viņš visiem kopienās dzīvojošiem cilvēkiem dod pienākumu: liecināt par Dieva Mīlestību, kas mums ir dota. Katra kopienas dzīves atjaunošana iet šajā virzienā: būt vēl vairāk Evaņģēlija lieciniekiem. Jo caur Evaņģēliju Dievs parādīja savu Mīlestību pret cilvēkiem: Jēzū Kristū. Jēzū Kristū. Tas nozīmē arī liecināt par šo dzīvi, kas ir Debesīs, bet sākumi ir šeit, virs zemes, dzīve ar Augšāmcelto Jēzu Kristu.

    Ja Tu arī tā domā, tad meklē kopienu, kurā Tu mācīsies mīlēt otru, kā Jēzu.

Šodien sākās ziema.

    Pirms pāris dienām bija -27C. Šodien drusciņ mazāk. Bet man šodien sākās ziemā tādā veidā, ka starp plkst. 7:00 un 15:00 gandrīz visu laiku, izņemot laiku brokastim un vēlāk mazai kafijai, es biju ārā, baznīcā vai kapsētā. Tāpēc ka sals tur jau dažas dienas, es varēju izturēt, jo jau paspēju pierasties. Pēc tam vēl nēsāju malku, jo taču rīt svētdiena, bet pirmdien - kas zin, ko es darīšu?

    Sakarā ar ziemu arī sprediķī runāju par garīgo dzīvi, kurai kā zīmes pie ceļa, ir nepiecišami sakramenti. Sevišķi ziemā, tie šoferi, kuri atcēras kādas ekstremālas situācijas, kad bija daudz sniega un sniga, un nakts un vējš, var liecinat, ka dažreiz tikai un vienīgi pateicoties ceļa zīmēm viņi varēja zināt, kur ir ceļš un varēja lēni braukt. Bez šaubām, kad cilvēks uzdod sev jautājumu "par dzīvi un nāvi", tad viņam ir nepieciešamas redzamas zīmes, lai varētu pateikt: "Es zinu, kur atrodos, jo redzu zīmes un pēc šīm zīmēm es eju uz priekšu". Bet ja nav redzamas zīmes? Ja zīmes pazuda? Kā var vēl sevi apmaldīt un runāt: "Viss kārtībā!", ja cilvēks izgāja no pareiza ceļa?

    Ja tu savā dzīvē redzi šīs lielas zīmes - sakramentus, ja tu praktizē tos, tad tu pieņem Dieva žēlastību, kaut gan neredzamo, tomēr klātesošo, jo redzamas zīmes, sakramenti, par to liecina.

    Un ir liels prieks katram priesterim, kad cilvēks, pēc vienas garīgas sarunas ar priesteri, iet pie grēksūdzes sakramenta un sāk dzīvot draudzībā ar Dievu. Viņš atrada pareizo ceļu. Tikai Dievs zina, bet cilvēks drusciņ, kādus "signālus" Dievs sūtīja, lai cilvēks atgrieztos. Atgriezties tā ir vissvarīgākā lieta cilvēka dzīvē. Atgriezties un izturēt līdz beigām. Tam ir nepieciešamas zīmes pie garīgā ceļa.

Ķeizars, zelts un vientulība

    Kādreiz es lasīju par kādu ķeizaru, ka viņš pat varēja sūtīt lidmašīnu uz Eiropu, uz Parīzi, lai no kāda konkrēta restorāna atvestu viņam vakariņas. Es saprotu, ka tie, kuri bija pie viņa, rūpējās par to, lai nauda ietu uz vajadzīgiem kontiem bankās, nevis ,piem., lai palīdzētu tautai, lai tai būtu ko ēst.

    Arī man pirms kāda laika piezvanīja kāds "ķeizars". Protams tas nav īstais ķeizars, bet arī gribēja, lai priesteris brauktu ar sakramentiem pie viņas... 200 km., jo viņa bija no šīs draudzes. Tomēr ir liela atšķirība starp viņu un šo ķeizari, kuram bija tik daudzi "draugi". Viņai nav neviena. Nav arī pieejas pie jebkādas informācijas un kad beigu beigās saņēma manu tālruņa numuru, piezvanīja tieši man. Es viņai devu viņas draudzes prāvesta tālruņa numuru un ceru, ka viņi jau sazvanījušies un kundze pieņems Svētos Sakramentus.

    Tāpēc vajag paskatīties apkārt, vai ir kādi vientuļie cilvēki, bezspēcīgie konkrētā dzīves situācijā un palīdzēt viņiem. Ir labi, ja cilvēks, kas ir gados, visnopietnāk domā par nāvi un mūžīgo dzīvi. Šī doma ir vajadzīga ikkatram cilvēkam. Jā, obligāti jādomā par to, ka "es iešu nevis uz smiltīm, bet uz KĀZĀM.

Bez pamata nevar būvēt savu dzīvi.

    Vidusskolā es rakstīju ļoti īsus darbus. Ievads, pēc tam visu, ko gribēju, lai paskaidrotu tēmu, beigas un viss. Tas nepatika skolotājai un man vajadzēja ielīmēt tekstā daudzus nevajadzīgus vārdus. Bet tagad skolotājas vairs nav. Tāpēc ir labi, hmm... ir nepieciešami un labi pieņemt jaunībā, bērnībā, kādu pamatu, dzīves pamatu. Un nevar pateikt "vienalga"! Jo tas, kas tevi veidos, vedīs pie Dieva, vai garām, uz pazušanu. Es tagad nespēlēšos un nerunāšu: "Ziniet, es esmu specialists garīgajā dzīvē, nāciet pie manis, es jums pateikšu..." un tā tālāk. Kad jaunībā pieņēmu Jēzu par savas dzīves pamatu un mērķi, un ceļu, drusciņ jau zināju, ka nebūs viegli. Bet vai mīlestībā ir viegli? Bet tikai mīlestība dara cilvēku laimīgo. Es pieņēmu lēmumu, ka līdzinašos ar Baznīcas mācību, jo tā ir no Dieva. Bet kā Dievu redzēt tehniskos priekšmetos, botanikā, statistikā un citos? Profesori un doktori, kas mācīja šos priekšmetus, paši liecināja par savu ticību uz Dievu, liecināja vārdos un mīlestībā uz Baznīcu. Jā, kādā eksamenā no meža botanikas profesors stāstīja, ka Dievs radīja pasauli. Bet cits doktors, specialists datoros, informatikā un statistikā karsti lūdzās baznīcā. Es neatklāšu Ameriku, ja pateikšu, ka Dievs, kas veido un uztur Baznīcu caur Svēto Garu, sūta katram savam bērnam, konkrētos viņa dzīves apstākļos, savus draugus, kā gaismas ceļā. Es biju kādreiz kādā darba vietā, kur puse laikam no darbiniekiem tic uz kādām "enerģijām". Kas man atbildēs uz šo vienkāršo jautājumu: "Kāpēc viņi neatrada Jēzu Kristu un Viņu nepieņēma par savu Kungu un Pestītāju? Kāpēc viņi skatās uz Baznīcu kā uz kādu dīvaino organizāciju, jo Tās mērķis nav slepens, jo taču priesteris par to stāsta, katehētes un misionāres arī? Viss ir skaidrs." Vai tas nav tāda problēma, ka cilvēks grib visu atstāt ārā, arī Dievu, arī pestīšanu? Tieši tāpēc, lai nedzīvotu skaidrā? Skaidrā, jā, ir grūti, bet tikai tad var dzīvi kārtot. Uz pamata. Bet cita pamata nav, ka vienīgi Jēzus Kristus, Kas aicina uz Baznīcu. Ne uz kādu "Baznīcu", ko dibināja cilvēki nepaklausīgi Dievam. Bet uz Baznīcu, Jēzus Līgavu, sevišķi uz sakramentiem, jo tajos Dievs ļoti stipri darbojas. Viņš ir pamats, Viņš pats būvē.

Lūdzies līdz nāvei. Pēc tam - Dievs.

    Šodien diena sākās tā, ka daudzas reizes jau sākumā viss man atgādināja par lūgšanu. Vienkārši lai visu sāktu ar lūgšanu. Pat tad, kad liekas, ka viena vai otra lieta nav saistīta ar lūgšanu, tomēr lūgšanā pavisam citādāk izskatās. Lūgšana ir kā bremze dzīvē, kad pārāk liels ātrums, lai pārdzīvotu katru brīdi. Tas ir tā, kā Kāds gribētu tevi aicināt: "Nāc, Es gribu, lai tu dzīvotu ikkatru brīdi. Es tev to devu, lai tevi caur dzīvi aicinātu Manā Ģimenē".

    Pirms pāris mēnešiem es nevarēju atrast atslēgas. Arī šodien. Un kad palūdzos uz sv. Antonu - atslēgas atradās. Vienkārši bija tur, kur vajadzēja. Kāpēc tad es nevarēju atrast?

    Katrs laiks ir veltīts lūgšanai. Kad pāries bez lūgšanas, neatgriezīsies.

    Nesen kāda ļoti vecā kundze, bet vēl vairāk dievbijīga, pieņēma svētos Sakramentus. Arī šodien smagajā slimībā pieņēma pastāro svētību. Un kad pēc šprices gulēja, bet mēs skaitījām blakus pie viņas Dieva žēlsirdības kronīti, un bija dzirdamas dziļas elpas, pēkšni palika klusums. Tā aizgāja mūžība sieviete, kura lūdzās visu savu dzīvi. Līdz nāvei. Tālāk Dievs...

Pilnas atlaidas

    Šodien es biju priesteru konferencē Aglonā un visi kopā ar bīskapu iegājām caur Svētajām durvīm bazilikā. Izpildījām arī citas vajadzīgas lietas un tā daudzi saņēma pilnas atlaidas. Tāda iespēja, ka viena vesela grupa iet un gandrīz pēc kārtas dara visu vajadzīgu, lai dabūtu pilnas atlaidas, ir kā paraugs citām draudzēm, kā popularizēt Žēlsirdības gadu un palīdzēt cilvēkiem saņemt atlaidas par sevi, vai par dvēselēm šķīstītavā. Šo iespēju mums dod mūsu piedalīšanās Romas katoļu Baznīcā, kurā iegājām caur kristības sakramentu. Šajā sakramentā katrs jaunkristītais tika ietērpts Jēzū Kristū. Zīme tam bija baltais apģērbs, ko katrs saņēma pēc kristībām. Šis apģērbs lai atgadina mums, ka esam aicināti staigāt Dieva bērnu brīvībā. Žēlsirdības gads ir arī tāpēc, lai mēs praktiski savā dzīvē atklātu saņēmto no Dieva žēlsirdību kā aicinājumu, lai praktiski to atkārtotu citu cilvēku labā.

    Lai to darītu un lai šis gads būtu auglīgs, vajag atpakaļ ieraudzīt sevi ietērpto Jēzū Kristū. Jo pasaule, kura ir tālu no Dieva, šuj mums pavisam citas drēbes. Šīs drēbes ir diezgan specifiskas, jo cilvēks var darīt to, kas kaut kur saplānots, piemēram strādāt daudzas stundas, bet to, kas nav paredzēts, piemēram iet uz svēto Misi (skaties padomju "drēbes"), nevar bez grūtībām un zaudējumiem darīt. Pat tad, kad kāda tauta tiek atbrīvota no totalitarisma un šuj visiem saviem bērniem "brīvības drēbes", bet neņem vērā to, ka Dievs viņiem jau deva patiesās brīvības drēbes kristības sakramenta, tad šī tauta dara kļūdu. Jo cilvēki, kuri staigās šajās drēbēs, varbūt varēs brīnišķīgi dejot vai staigāt uz pasakumiem, bet lai ietu uz sv. Misi neatradīsies iespēja pat pakustēties šajā virzienā.

    Tādā veidā no konkrētas grupas cietīs tie, kuri negribēs staigāt šajās pārāk šaurās drēbēs, kas ļoti ierobežo cilvēku, kaut gan dažos virzienos atstāj lielo brīvību.

    Tomēr ir cerība. Cerība ir no Dieva. Ja tauta, bet tautā - ģimenes, nolēm, ka "mūsu drēbes, mūsu tautas tērps ir tas, kuru mēs no Dieva, mūsu Radītāja un Pestītāja, pieņēmām kristības sakramentā", tad tauta ieiet misiju ceļā. Tad visi ceļi ir vaļā. Visi ceļi visos virzienos ir vaļā. Tur, kur ir cilvēki, tur ir tautas misija. Šī misija ir saistīta ar Baznīcas misiju. Izaug no tās. Tās barība ir Evaņģēlijs un Baznīcas mācība, sludinātā savā valodā un šīs valodas specifikā, bet vienlaikus tā, ka var satikties ar katru citu tautu, ar katru citu valodu, ar katru citu cilvēku.

    Caur misiju tauta aug un Dievs viņu sargā, lai netiktu tērpta kādās citās drēbēs, kas atņem Dieva bērnu cieņu un brīvību.

    Ja cilvēks staigā ne tādas drēbes, kā vajag, tad arī "plastmases maizi" pieņems kā tā būtu 100% patiesa barība. Ja Tu gribi paeksperimentēt, tad paskaties filmu "Sprīdītis", un uz reiz "Foster". Izturēsi? Labo apetīti!