Pilnas atlaidas

    Šodien es biju priesteru konferencē Aglonā un visi kopā ar bīskapu iegājām caur Svētajām durvīm bazilikā. Izpildījām arī citas vajadzīgas lietas un tā daudzi saņēma pilnas atlaidas. Tāda iespēja, ka viena vesela grupa iet un gandrīz pēc kārtas dara visu vajadzīgu, lai dabūtu pilnas atlaidas, ir kā paraugs citām draudzēm, kā popularizēt Žēlsirdības gadu un palīdzēt cilvēkiem saņemt atlaidas par sevi, vai par dvēselēm šķīstītavā. Šo iespēju mums dod mūsu piedalīšanās Romas katoļu Baznīcā, kurā iegājām caur kristības sakramentu. Šajā sakramentā katrs jaunkristītais tika ietērpts Jēzū Kristū. Zīme tam bija baltais apģērbs, ko katrs saņēma pēc kristībām. Šis apģērbs lai atgadina mums, ka esam aicināti staigāt Dieva bērnu brīvībā. Žēlsirdības gads ir arī tāpēc, lai mēs praktiski savā dzīvē atklātu saņēmto no Dieva žēlsirdību kā aicinājumu, lai praktiski to atkārtotu citu cilvēku labā.

    Lai to darītu un lai šis gads būtu auglīgs, vajag atpakaļ ieraudzīt sevi ietērpto Jēzū Kristū. Jo pasaule, kura ir tālu no Dieva, šuj mums pavisam citas drēbes. Šīs drēbes ir diezgan specifiskas, jo cilvēks var darīt to, kas kaut kur saplānots, piemēram strādāt daudzas stundas, bet to, kas nav paredzēts, piemēram iet uz svēto Misi (skaties padomju "drēbes"), nevar bez grūtībām un zaudējumiem darīt. Pat tad, kad kāda tauta tiek atbrīvota no totalitarisma un šuj visiem saviem bērniem "brīvības drēbes", bet neņem vērā to, ka Dievs viņiem jau deva patiesās brīvības drēbes kristības sakramenta, tad šī tauta dara kļūdu. Jo cilvēki, kuri staigās šajās drēbēs, varbūt varēs brīnišķīgi dejot vai staigāt uz pasakumiem, bet lai ietu uz sv. Misi neatradīsies iespēja pat pakustēties šajā virzienā.

    Tādā veidā no konkrētas grupas cietīs tie, kuri negribēs staigāt šajās pārāk šaurās drēbēs, kas ļoti ierobežo cilvēku, kaut gan dažos virzienos atstāj lielo brīvību.

    Tomēr ir cerība. Cerība ir no Dieva. Ja tauta, bet tautā - ģimenes, nolēm, ka "mūsu drēbes, mūsu tautas tērps ir tas, kuru mēs no Dieva, mūsu Radītāja un Pestītāja, pieņēmām kristības sakramentā", tad tauta ieiet misiju ceļā. Tad visi ceļi ir vaļā. Visi ceļi visos virzienos ir vaļā. Tur, kur ir cilvēki, tur ir tautas misija. Šī misija ir saistīta ar Baznīcas misiju. Izaug no tās. Tās barība ir Evaņģēlijs un Baznīcas mācība, sludinātā savā valodā un šīs valodas specifikā, bet vienlaikus tā, ka var satikties ar katru citu tautu, ar katru citu valodu, ar katru citu cilvēku.

    Caur misiju tauta aug un Dievs viņu sargā, lai netiktu tērpta kādās citās drēbēs, kas atņem Dieva bērnu cieņu un brīvību.

    Ja cilvēks staigā ne tādas drēbes, kā vajag, tad arī "plastmases maizi" pieņems kā tā būtu 100% patiesa barība. Ja Tu gribi paeksperimentēt, tad paskaties filmu "Sprīdītis", un uz reiz "Foster". Izturēsi? Labo apetīti!