pirmdiena, 2018. gada 30. aprīlis

Bravo Gulbene, bravo Madona!

Bravo Gulbene, bravo Madona!

Svētbildītes izbrauca kopā ar bukletiem uz Gulbenes draudzi un uz Madonas draudzi. Vēl ne visas, vēl palika gan svētbildītes, gan bukleti Jēzus žēlsirdības vēstījums krieviski un poliski (bukletus latviski prāvesti laikam visus izdalīja savās draudzēs?).

Es varu liecināt, ka ir divas draudzes (par mūsu, kapucīnu, divām draudzēm Olainē un Rīgas sv. Alberta es protams pazemībā nerunāšu), kuras laikam ļoti nopietni pieņēma Dieva žēlsirdības godināšanu (tas nenozīmē, ka citas nepieņēma, bet tas nozīmē, ka par šīm divām man ir vislabākas informācijas). Man ir liels prieks, ka tur labi vērtē manu darbu un to darbu, kuri kādā veidā man palīdzēja. Šīs draudzes ir, lai būtu skaidrs, Gulbenes draudze un Madonas draudze.

Tad ne tikai kapucīnu draudzēs es vadīju rekolekcijas, bet arī Gulbenē un Madonā.

Ne tikai kapucīnu draudzēs es pieredzēju īpašu viesmīlību, lūgšanas garu, dāsnu sirdi, lielo interesi par Dieva žēlsirdības godināšanu, bet arī Gulbenē un Madonā.

Kaut gan rekolekcijas šajās divās draudzēs bija pirms kādām 40 vai 20 dienām, tomēr svētīga interese palika un es ceru, ka tā nes augļus.

Jēzu, es uzticos Tev!

svētdiena, 2018. gada 29. aprīlis

Vai svētbildītes rīt brauks uz draudzēm?

Vai svētbildītes rīt brauks uz draudzēm?

Svētbildīšu un bukletu nepalika daudz, vismaz salīdzinājumā ar sākumiem februārī. Bet tomēr tie ir daži tūkstoši (viss kopā), ielikti trijās pakās. Ja priesteri rīt pirks, tad svētbildītes un bukleti atradīs sev jaunus īpašniekus, tas nozīmē - draudzes.

No bukletiem palika tikai krievu un poļu valodā. Bet no svētbildītēm - Žēlsirdīgā Jēzus svētbildītes latviski, un svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas svētbildītes latviski un poliski.

Nākama lieta, kas man priekšā - šajā īsā laikā (apmēram divu nedēļu laikā) es rakstīšu garu tekstu poļu valodā par šo Dieva žēlsirdības svētceļojumu Latvijas draudzēs. Laika maz, darba daudz. Vai tā nav brīnišķīgā situācija?

sestdiena, 2018. gada 28. aprīlis

Mūsu daļēji pabeigtie darbi.

Mūsu daļēji pabeigtie darbi.

Dieva griba parādās ne tikai tad, kad cilvēks līdz beigām kaut ko pabeidza. Jo ir kādi nepabeigti darbi, vai kurus nekādā veidā nevar beigt, par kuriem nevar pateikt, ka cilvēks neizpildīja Dieva gribu.

Kad cilvēks kaut ko dara un meklē Dieva gribu, tad nevis pabeigtie darbi ir tas, pēc kā var "mērīt" Dieva gribas izpildīšanu, bet tādu darbu un pienākumu pildīšana, kuri ir pēc Dieva gribas. Tas, ko es uzrakstīju pirmajā teikumā, arī ir svarīgs - kopā ar šo otro.

Dievs protams ļoti labi zina, ka mums ir nepieciešama Viņa palīdzība, tāpēc runā uz mums tā, lai mēs to varētu saprast. Piemēram šodien es, terītoriju kārtodams, saplānoju turpināt stādīt dzīvžogu. Laiks bija silts. Bet kad sāku strādāt, gandrīz uzreiz atlidoja mākonis un sākās lietus.

Cik strādāju? Varbūt 30-40 minūtes. Iestādīju kādus piecus kokus jaunā vietā un viss, vajadzēja iet mājās. Protams, es to saprotu kā Dieva gribu, Kurš vēlas, lai es piemēram atpūstos, vai darītu kaut ko citu, bet labu.

Es esmu pārliecināts, ka ar katru cilvēku Dievs veido tādu dialogu, kas ir saprotams konkrētam cilvēkam. Un Dievs piedāvā kaut ko darīt, lai pildītu Viņa gribu. Vienmēr priekšā ir dažas labas lietas un vajag nolemt, ko darīt, kura lieta ir lielāka, bet arī kuru lietu es varētu darīt. Taču es ne visu varu.

piektdiena, 2018. gada 27. aprīlis

Dzīvžogs un īstais žogs.

Dzīvžogs un īstais žogs.

Starp visiem pienākumiem es šodien iestādīju apmēram 10 m. dzīvžogu. Un tagad gaidīšu, kad parādīsies jaunie zari un lapas. Jo tikai tad redzēšu, kāda ir šī dzīvžoga kvalitāte.

Ja kādai zemei nav žoga, tad cilvēks meklē veidu, kurš palīdzētu atrisināt šo situāciju, tas nozīmē, lai viss teritorijā būtu drošībā. Jo ir tādi, kuri uzskata visu pasauli par savu īpašumu... līdz žogam, kas parādās viņiem uz ceļa. Tad, kad cilvēks meklē, kā atrisināt situāciju un zaudē simts miljonu stundu domāšanai, neatradīs citu izeju, kā vienkārši taisīt žogu. Jo žogs ir žogs, vēl vairāk, kad ir kopā ar lūgšanu.

Tāpēc es šodien daudz laika pavadīju lūgšanā ceļā pa klostera teritoriju un apkārt, pa zāli un pagalmu, pa ielām un dzelzceļu - ar Dieva žēlsirdības kronīti un rožukroni. Palīdzība no Dieva vienmēr ir pamats katrai darbībai. Es varu pateikt un pasvītrot, ka tieši tā ir.

Mācīsimies no putniem... Strazdi jau zina, ka melnajam strazdam ir savs teritorijs, kuru sargā. Šodien arī pelēkais strazds uzzināja, ka melnais strazds sargā savu teritoriju. Es pat redzēju īsu kauju, kurā melnais strazds uzvarēja. Bet pelēkais strazds tomēr nākamās minūtēs atpakaļ gribēja paņemt sev šo skaisto teritoriju, kur ir daudz vietas ligzdai.

Putni rūpējas par mazo zemes gabalu ar dažiem kokiem un krūmiem, vēl vairāk cilvēkam jārūpējas par šo zemes gabalu. Es pat nepateikšu, ka vēl vairāk jārūpējas par savu dvēseli, lai būtu labi sargāta - ar Dieva palīdzību.

ceturtdiena, 2018. gada 26. aprīlis

Svētbildītes atrada jaunus īpašniekus.

Svētbildītes atrada jaunus īpašniekus.

Iekams es rakstīšu, kā svētbildītes atrada jaunus īpašniekus, uzdošu jautājumu, vai pavisam drīkst runāt, ka tāda maza lieta kādam pieder? Un vai šo cilvēku var saukt par īpašnieku?

Jā, jā, tā nav smieklīga tēma. Smieklīga būtu kādam, kas uzskatītu svētbildīti par papīra gabalu, kas nav lietojams, bet aizņemts, lai uz vairākiem desmitiem gadiem būtu paslēpts lūgšanu grāmatiņā, labākā gadījumā.

Bet priekš mums maza svētbildīte ar lūgšanu aizmugurē pirmkārt atgādina mums par Jēzus (vai svēto) klātbūtni un palīdzību, un otrkārt lūgšana, kuras teksts ir apstiprināts Baznīcā (ka piemēram nav tajā teoloģisko kļūdu), vienmēr ir tuvu, un kad vajag to noskaitīt, nav ar to nekādu problēmu.

Īstenībā konkrētas svētbildītes satura īpašnieks, paredzētās Baznīcā robežās, ir kāds cits, kam pieder tiesības drukāt kādu attēlu, vai kam pieder kāds teksts, grāmata, kas ir atbildīgs par kāda garīguma pareizo tālāknodošanu - bez teoloģiskām kļūdām. Arī par tādām lietām drusciņ es rakstīju pēdējos mēnešos. Es precīzi nezinu, ka ir ar šīm tiesībām, bet tas, ko es darīju, tulkoju, vai publicēju, bija ar atļaujām un ar līgumu. Tikai tad var pieņemt kādu garīgumu un ieiet tajā, kad cilvēks ir drošs, ka visu laiku ir tie, kuri ir atbildīgie un kuri cenšas vislabāk izpildīt savus pienākumus. Ceļš "īsākais" ir katastrofa, jo tas ir tā, kā kādā anegdotē (piedodiet):

Nāk kundze pie grēksūdzes un runā biktstēvam: "Es esmu jau visaugstākajā, četrpadsmitajā pazemības pakāpienā. Un es nezinu, ko tālāk dzīvē darīt?" - Biktstēvs atbildēja ļoti īsi: "Nu tad kāpēc tu tur uzkāpi?"

Nav ko domāt par lielo un ātro veiksmi garīgajā dzīvē. Ja parādas tādas domas, tad tā ir zīme, ka ātri vajag atgriezties pie krusta un pie Krustā Sistā. Katrs cits virziens ir nepareizs. Un tur ir svētbildītes un bukleti ar savu saturu, kas prasa padziļināšanu Svētajos Rakstos, Baznīcas mācībā, Liturģijā, kopienā, dzīvē paļāvībā uz Dievu un žēlsirdības nostājā pret tuvākajiem.

Tad ja tev ir svētbildīte, buklets vai Dienasgrāmata, tad tas nozīmē, ka kāds dalījās ar tevi ar savu garīgumu, ar dārgmantu, kuru saņēma no Dieva. Būsim pazemīgi un mācīsimies staigāt garīgajā dzīvē lēni, bet droši.

Ir tev svētbildīte? Ja ir, tad lieto to, kā lielo bagātību. Tu nezini, ka tā ir bagātība? Tad kā tu dabūji šo svētbildīti ar lūgšanu? Tu neko nezini par šo konkrēto garīgumu? Tad meklē un... "Alleluja un uz priekšu!" - kā runā Radio Maryja dibinātājs Polijā.

Ahā, un beidzot par šiem jauniem īpašniekiem. Šodien jau otrā un trešā māsu kongregācijas saņēma paciņas ar svētbildītēm un bukletiem (jo pirms divām dienām pirmā saņēma). Arī mani mīļie brāļi kapucīni vienā un otrā klosterī saņēma (vairāk draudzēm nekā sev) paciņas. Es ceru ka jaunie īpašnieki ļoti labi izplatīs Dieva žēlsirdības kultu.

trešdiena, 2018. gada 25. aprīlis

Svētbildītes, svētbildītes...

Svētbildītes, svētbildītes...

Kāds man nesen jautāja: Kā kļūt par jauku un sirsnīgu cilvēku? Es atbildēju: vajag gribēt.

Cits jautāja: kā kļūt par arvien vairāk un vairāk izdziedinātu cilvēku (akcents ir uz vārda "vairāk")? Es atbildēju: vai Dievs to grib?

Un lūk tādas ir sarunas starp cilvēkiem. Bet ko es varu par tādām lietām zināt, ja jau trešo dienu es kārtoju bukletus un svētbildītes?

Ir vajadzīgas šķēres, līmlente, papīrs A4 (daudz), pakas - lai to visu darītu. Arī šodien es gatavoju svētbildītes pirmdienai. Bet sākumā sagatavoju paciņas ar bukletiem un svētbildītēm - sevišķiem labdariem. Pēc tam es ņēmu lielākas paciņas ar svētbildītēm - pa 100 un vairāk nekā 200, un dalīju tā, lai katrā mazā paciņā būtu pa 20 eksemplāru. Bija daudz darba - Dievam par godu, neviens cits par to nemaksā.

Lūk, tāda ir dzīve kapucīnu ordenī. Jautājumi kā kļūt par tādu... vai tādu... cilvēku ir laikam ļoti labi jautājumi, bet, nu kā pateikt, man tie jautājumi varbūt nav vissvarīgākie. Labāk meklēt to, ko Dievs grib un mēģināt to pildīt. Baznīcā ir tāda iespēja un drošība. Un to Jums visiem no sirds novēlu.

*
Pēc brīža es uzrakstīju ziņu otrā blogā un šī ziņa ir saistīta ar to šeit https://uzticeties.blogspot.com/2018/04/kapec-jamekle-dieva-griba.html

otrdiena, 2018. gada 24. aprīlis

Kam svētbildītes un bukleti?

Kam svētbildītes un bukleti?

Šajās dienās atkal esmu slims. Tāpēc vakar neuzrakstīju nevienu ziņu. Saaukstēšanās. Tas tomēr nenozīmē, ka es neko nedarīju. Es sāku gatavot svētbildītes un bukletus priesteru konferencei, lai vēl daudzi ticīgie draudzēs sev tos nopirktu.

Tad vakar es sāku šo darbu. Bet tāpēc, ka ļoti vajadzīga dzīvē ir pateicība, pirmkārt es sagatavoju paciņas svētīgā tēva Honorata, kapucīna, dibināto kongregāciju māsām: honoratkām, kalponēm un dvēselēm šķīstītavā palīdzētājām. Tādas mazās paciņas, kuras, kā es ceru, ienesīs viņu dzīvē vēl vairāk prieku. Jo māsas man palīdzēja šajos 15 mēnešos (!!!) gan ar lūgšanām, gan ar labojumiem tulkojumos.

Tālāk vājādzēja sagatavot paciņas šīm draudzēm, kuras man aicināja uz lielām 3-4 dienu rekolekcijām. Es dalījos ar draudzēm ar to, ko es zinu par Dieva žēlsirdības godināšanu, kā arī ar savām (vai kūrijas) svētbildītēm, bukletiem un grāmatām. Bet draudzes dalījās ar mani ar šiem labumiem, kurus viņi savā dāsnumā gribēja man iedot kā pateicību par kopīgo lūgšanu.

Šo darbu, tas ir paciņu sagatavošanu es jau pabeidzu 80%. Bet rīt vajadzēs lielākas paciņas ar svētbildītēm, kur ir 100 vai 200 svētbildīšu, sadalīt pa piemēram 20, lai vieglāk būtu iegādāties tiem, kuri gribēs nopirkt.


svētdiena, 2018. gada 22. aprīlis

Putniem patīk kārtība.

Putniem patīk kārtība.

Mūsu Olaines klostera pagalmā saimnieko vairāki putnu pāri. Ir ne tikai pieci pāri, kā es vakar uzrakstīju, jo tādus putnus es ieraudzīju rožukroņa laikā. Trijām atpazītām sugām (skaties sestdienas ziņā) jāpievieno nākamas sugas.

Zaļžubīte (Chloris chloris) - es neesmu drošs, bet laikam viens pāris ir.

Žubīte (Fringilla coelebs) - laikam ir viens pāris.

Lauku zvirbulis (Passer montanus) - man diemžēl nav iespējas būt pilnīgi drošam.

Mājas strazds (Sturnus vulgaris) - šeit es esmu drošs, ka tie ir.

Kopā ir apmēram 17-18 putni, tad tēvam prāvestam ir liela saimniecība. Bet šie putni nebūs viņam paklausīgi (man arī). Tie būs paklausīgi šiem likumiem, kurus deva tiem Dievs, kad tos radīja. Šie likumi jau ir diezgan labi redzami.

Mājas strazdi uzskata visu teritoriju par savu, visur grib staigāt, izņemot vietas, kur aug krūmi, kur ir ēna, kur ir šķūņi. Viņi ir ļoti aktīvi un staigā grupā pa zemi.

Ēnā, dziļā ēnā zem krūmiem, zem dzīvžoga, zem tujām saimnieko melnais strazds (Turdus merula). Kad tuvu viņa teritorijam staigā mājas strazdi, melnais strazds stāv visu laiku ēnā zem pirmā krūma, lai, gadījumā, sargātu savu valstību, kurā viņš jau valda dažus gadus laikam.

Mazie putni brīžiem slēpjas uz krūmiem vai uz jumtiem, lai pēc tam, kad jau cilvēks aizies tālāk, palidotu virs pagalma un turpinātu meklēt barību.

Interesanta situācija bija tad, kad šodien atklājās cielavām savs teritorijs. Un viena cielava bija gatava cīnīties ar katru pretinieku, pat tad, kad tas bija pats tēvs prāvests, kurš stājgāja pa pagalmu. Maza cielava un liels cilvēks - liela atšķirība, bet likums, kuru Dievs deva šim mazam putnam ļāva viņam cīnīties par savu valstību, par kuru mēs nezinājām.

Ja Dievs maziem putniem deva tādus nemaināmus likumus, kuriem tie ir padoti, jo vairāk Dievs rūpējas par mums, Viņa bērniem Jēzū Kristū. Kad mēs arvien vairāk iepazīstam šos likumus, kurus Viņš mums ir devis, redzam, ka tās visas ved mūs pie Dieva un ar šo tuvību mēs kļūstam laimīgi.

Es kādreiz runāju ar kādu sievieti, kura teica, ka viņas mazbērni, kaut gan neiet uz baznīcu, ir laimīgi, jo viņi ir pieaugušie, viņiem ir darbs, mašīnas un tā tālāk. Es atbildēju, ka tādā veidā laimīgs cilvēks, nevar būt laimīgs pēc Dieva likumiem, patiesā un pilnā mīlestībā, jo neiegāja personīgās attiecībās ar Dievu.

Cilvēks pats ar saviem spēkiem nevar ieiet personīgās attiecībās ar Dievu. Tā ir Dieva dāvana. Bet vai tas nozīmē, ka tas nav iespējams, vai tas nozīmē, ka cilvēks nevar neko darīt? Ir pavisam pretēji. Dievs ir dialogā ar cilvēku, nemitīgi. Jāiet uz baznīcu, jo šodien ir svētdiena. "Es neiešu" - atbildēja cilvēks. Šodien nedrīkst strādāt. "Es strādāšu" - atbildēja cilvēks. Nerunā melus. "Es runāšu nepatiesību" - atbildēja cilvēks. Un tā tālāk.

Dialogs ir vai nav? Ir. Bet ko cilvēks pateiktu? "Dievs par mani aizmirsa, Dievs man negrib palīdzēt" - atbildēja cilvēks.

Pārmaiņa notiek tad, kad cilvēks, paklausīgs Dieva žēlastībai, sāk lūgties, sāk darīt labus darbus un atmet grēkus, sāk dzīvot pēc Dieva baušļiem. Ja viņš tā darīs, dialogā mainīsies divi elementi: pirmais - cilvēks mācās ieklausīties Dieva balsī un pieņem to par lielo labumu; otrais - vārda "nē" vietā ieiet vārds "jā, Dievs"!

Pēc kāda laika - pēc 3 gadiem, pēc 10 gadiem, pēc 25 gadiem pēkšņi cilvēks saņems dāvanu no Dieva. Šī dāvana saucas personīgas attiecības ar Dievu, ar trijām Dievišķām Personām, ar visu Svēto Trīsvienību. Tikai tad cilvēks atklāj, cik viņa līdzšinēja laime bija nelaime un cik ļoti līdzšinēja gaisma bija tumsa. Un cilvēks arvien vairāk atklāj, cik brīnišķīgi ir dzīvot pēc Dieva likumiem, pēc Dieva svētās gribas.

sestdiena, 2018. gada 21. aprīlis

Rožukronis un putni.

Rožukronis un putni.

Šodien Olainē rožukroņa laikā, kad es staigāju pa pagalmu pie klostera, es ieraudzīju piecus putnus. Katrs putns bija citas sugas. Tas nozīmē, ka mūsu mazā saimniecībā un dārzā, vai netālu no tā, būs ligzdas piecām putnu ģimenēm.

Pirmais no šiem putniem ir melnais mežastrazds jeb melnais strazds (Turdus merula). Es pat atradu tā ligzdu no pagājušā gada, bet protams nepateikšu, kur tā atrodas.

Nākamais putns ir lielā zīlīte (Parus major), kurai patīk slēpties nozāģētos no dzīvžoga zaros.

Vislabāk vai visdrošāk pagalmā jūtas baltā cielava (Motacilla alba), kura skatījās uz mani kādas piecas minūtes un pat vienu soli negāja pa šo laiku, jo varbūt viņa mani ieraudzīja pirmo reizi dzīvē.

Pārējas divas sugas - tur es neesmu drošs, varbūt citreiz mēģināšu labāk paskatīties. Tomēr mežniecības fakultātē es nebiju pārāk labs no ornitoloģijas.

Mēs, brāļi, centīsimies šiem un citiem putniem netraucēt šajā laikā, kad tie rūpēsies par savām ģimenītēm. Vēl vairāk, šodien es tiem dārzā sagatavoju vietu, kur tie varēs padzert un nomazgāt spalvas. Rīt redzēsim, es ceru ka tiem tas patiks.

Vakarā arī griezu pēdēju dzīvžogu (4 metri).

Lūk mierīga dzīvē klosterī, atpūta: lūgšana un mazie darbi.

piektdiena, 2018. gada 20. aprīlis

Rožukronis un kronītis, un kronītis...

Rožukronis un kronītis, un kronītis...

Pateicība Dievam, ka man deva tādu laiku, atpūtas laiku. Es mācos pieņemt to, ka kāds zvana, ka vajag svēto Misi, bet es saku: Diemžēl es nevaru. Un tā dažas reizes šajās dienās, kādas laikam četras reizes, vajadzēja pateikt: Nē.

Paliek galvenais dienā: Svētā Mise. Un dienas laikā rožukronis. Un Dieva žēlsirdības kronītis: viens, divi, trīs, četri.... jo kronītis ir īsa lūgšana. Bet cik bagāta. Jēzus teica svētajai Māsai Faustīnei: Nemitīgi skaiti kronīti.

Šodien pr. Juris atveda man paciņas ar svētbildītēm un bukletiem no svētās Marijas Magdalēnas baznīcas. Liels paldies. Tagad, pēc pāris dienām, es sākšu visas šīs lietas skaitīt un kārtot, lai prāvesti varētu savām draudzēm nopirkt to, kas palika, kad būs priesteru konference.

Salīdzinājumā ar to, kas bija sākumā, tas ir februāra sākumos, paciņa pie paciņas apm. 1.5 m. uz 3 m. uz grīdas, bet tagad apm. 1 m. uz 0.5 m.. Liela atšķirība. Es priecājos, ka tik daudz svētbildīšu un bukletu, kā arī divas paciņas ar 50 Dienasgrāmatām krieviski aizgāja pie ticīgiem cilvēkiem. Es jau noskaitīju bukletus poļu valodā un tos sadalīju pa divdesmit, bet lai visus bukletus un svētbildītes (paciņas) noskaitītu, vajadzīga ir vēl viena vesela diena.

Varbūt kāds nesaprot, par kādu atpūtu es rakstu, ja tomēr kaut ko daru? Man ir tagad atpūta pēc tā, ka biju nemitīgi slims un nevarēju izārstēties, jo vajadzēja pildīt savus pienākumus un vēl vadīt rekolekcijas. Tad tagad atpūta, lūgšana, viss iet lēni, un vēl kaut ko daru, kas nav smags.

Es saplānoju jau sen šo nedēļu, bet no šiem plāniem realizējas daži procenti. Pateicība Dievam. Kaut gan es nevaru būt šajās dienās ar svētā Franciska Trešo Ordeni, bet pateicība Dievam - viņi nav paši. Miers un labums, brāļi un māsas! Viens no tēviem, kas apciemo franciskāņus, ir no Āfrikas. Viņa valstī viens no bīskapiem ir no Polijas, no Jēzus Sirds kongregācijas. Šis bīskaps, būdams jauns priesteris, vienu gadu kalpoja manā draudzē kā vikārs. Tas bija sen, jo pirms apm. 35 gadiem. Tas bija laiks, kad es biju ministrants un gandrīz katru dienu piekalpoju baznīcā, svētajā Misē. Lūk, ne tikai ka pasaule ir maza, bet kā notiek dāvanu apmaiņa Baznīcā.

trešdiena, 2018. gada 18. aprīlis

Pateicība nezināmiem labdariem.

Pateicība nezināmiem labdariem.

Pāvesta Franciska dokumentā Gaudete et exsultate, astotajā numurā mēs lasām, ka mums ir vajadzīgas "(...) svētuma zīmes, kuras Kungs mums atklāj caur vispazemīgākajiem [Dieva] tautā, kura piedalās arī Kristus pravietiskā funkcijā, izplatīdama dzīvu liecību par Viņu sevišķi ar ticības un mīlestības dzīvi. (...) Svētā Terēze Benedikta no Krusta [pasvītro], ka caur daudziem no tiem [vispazemīgākajiem] tiek būvēta patiesa vēsture: Vistumšākajā naktī piecēlās vislielākie pravieši un svētie. Tomēr mistiskās dzīves atdzīvinoša straume paliek neredzama. Droši vien izlemjošie notikumi pasaules vēsturē (...) notika to dvēseļu [darbības] dēļ, par kurām [dvēselēm] vēsturiskas grāmatas neko nerunā. Un to, kurām dvēselēm mums ir jāpateicas par izlemjošiem notikumiem mūsu personīgajā dzīvē, mēs iepazīsim vienīgi dienā, kurā viss paslēpts tiks atklāts". 

Lūk, cik skaists fragments, kurš mūs aicina gan uz lūgšanu, gan uz pazemīgu dzīvi. Jā, šodien vēlreiz par pazemību. Bet šobrīd tā nav galvena tēma.

Mēs neredzam, cik mums palīdz citi ar savām lūgšanām, ciešanām, caur savu vienotību ar Dievu. Šo patiesību man atgādināja šodien daži notikumi. Pirmais - šie sv. Terēzes Benediktas no Krusta vārdi. Otrais - jāgodina Jēzus nāves stunda, piemēram es ar vēl vienu semināristu lūdzāmies par mirstošiem Žēlsirdības stundā 15:00. Trešais - šodien 15:00 aizgāja mūžībā mūsu māsa Kristū Terēze Druka.

Mūžīgo mieru dod viņai Kungs un mūžīgā gaisma lai atspīd viņai. Lai viņa dus mierā. Amen.

Es šo tekstu ievietoju kā liecību mājas lapā, kura veltīta Dieva žēlsirdībai:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/liecibas/

Daži vārdi par pazemību pāvesta Franciska adhortācijā "Gaudete et exsultate".

Daži vārdi par pazemību pāvesta Franciska adhortācijā "Gaudete et exsultate".

Ja otrā blogā bija darbs ar kādu dokumentu, tad arī pirmajā vajadzētu tāpat. Laikam šodien visu šo dokumentu - "Gaudete et exsultate", "Priecājieties un līksmojiet" - neizlasīšu, bet citēšu dažus vārdus par pazemību un mierinājumu, jo tur arī ir kaut kas no svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmatas, 300. nr.. Tas protams ir mans tulkojums, neapstiprināts.

"118. Pazemība var iesakņoties sirdī vienīgi caur pazemojumiem. Bez tiem nav ne pazemības, ne arī svētuma. Ja tu neesi spējīgs izturēt un upurēt kādus pazemojumus, tu neesi pazemīgs un tu neej svētuma ceļu. Svētums, ar kuru Dievs apdāvina savu Baznīcu, nāk caur Viņa Dēla pazemošanu: tieši tas ir ceļš. Pazemošana ved tevi uz līdzināšanos Jēzum, tā ir neizbēgama Jēzus Kristus sekošanas daļa: Jo arī Kristus cieta mūsu dēļ, atstādams jums priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdās (1Pēt 2,21). Viņš atklāj Tēva pazemību, Kurš pazeminās, lai ietu kopā ar savu tautu, iztur tās neuzticību un kurnēšanu (sal. Izc 34, 6-9; Gudr 11,23-12,2; Lk 6,36). Tā dēļ Apustuļi, pēc pazemošanas, priecādamies aizgāja no augstās tiesas, jo bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu (Apd 5,41)".

Tālāk nākamajā numurā Pāvests raksta par dažiem piemēriem no mūsu dzīves. Jo ne vienmēr pazemošana ir saistīta ar moceklību, bet bieži ir tādi, kuri ikdienīšķā dzīvē iztur pazemojumus un klusē, lai glābtu savu ģimeni, vai nerunā labi par sevi, bet par citiem, pieņem pienākumus, kuri ir ēnā, ir cilvēki, kuri iztur kaut ko netaisnīgu, lai to upurētu Kungam: Bet ja jūs, labu darīdami, pacietīgi panesat, tas ir Dievam patīkams (1Pēt 2,20). Tas nenozīmē bēgt no sabiedrības. Pāvests raksta: "Brīžiem kāds, tieši tāpēc, ka ir brīvs no egoisma, var [atrast] drosmi, lai labvēlīgi diskutētu, lai prasītu taisnību vai sargātu vājos pret stiprajiem, kaut gan tas var nest negatīvas konsekvences viņa paša attēlam".

"120. Es nesaku, ka pazemojums ir kāda priecīga lieta, jo tas būtu masohisms, bet es domāju par ceļu, kurā [cilvēks] seko Kristum un pieaug vienotība ar Viņu. To nevar saprast dabiskā perspektīvā, un pasaule izsmej tādu aicinājumu. Pazemojuma pieņemšana ir žēlastība, par kuru mums jālūdz: Kungs, kad atnāks pazemojumi, palīdzi man jūst, ka es Tev sekoju, pa Tavu ceļu.

121. Tādā nostājā Jēzus ir Tas, Kas mierina sirdi (...). Šis mierinājums, žēlastības izdarīts, ļauj mums saglabāt iekšējo pārliecību un izturēt labā. (...) Īsi sakot, Kristus ir mūsu miers (Ef 2,14), Viņš atnāca, lai virzītu mūsu kājas uz miera ceļu (Lk 1,79). Viņš teica sv. Faustīnei Kovaļskai, ka cilvēce neatradīs mierinājumu, līdz vērsīsies ar paļāvību uz Manu žēlsirdību (Dienasgrāmata 300)..."


otrdiena, 2018. gada 17. aprīlis

Atpūsties un arī strādāt.

Atpūsties un arī strādāt.

Kaut gan brālim ēzelim vajadzīga atpūta un tā arī notiek: es atpūšos, bet ēzelim ir dabā arī tas, ka vienalga ko viņš dara, viņš strādā.

Lūk, šeit vajag pārtulkot kādus dokumentus. Tur arī vajag drusciņ parunāt par garīgām lietām (es atklāju, ka balss man kaut kur pazuda. Drusciņ palika tikai). Vajag arī parūpēties par mājas lapu veltītu Dieva žēlsirdībai, lai tas, kas notika, sevišķi Dieva žēlsirdības svētceļojums, būtu tur labi aprakstīts. Jā, arī par fotogrāfijām jāparūpējās. Tad man ir tāds lūgums: ja kādam no Jums ir 2-3 fotogrāfijas no rekolekcijām, kuras es vadīju šajā laikā, atsūtiet man, lūdzu, uz manu epastu:
br.stanislavs@gmail.com

Liels paldies.

Paskatieties arī, lūdzu, vai šie teksti, kurus es jau drusciņ ievietoju šeit:


ir lasāmi un vai fonts ir labs? Jo manā datorā viss ir kārtībā.

Jau arī vajadzētu sākt rakstīt klostermāsām Krakovā-Lagevņikos par šo svētceļojumu Latvijā. Un tas viss atpūtas rāmjos. Jā, jā, daudz jāatpūšas.

pirmdiena, 2018. gada 16. aprīlis

Pirms 100 gadiem mēs bijām 11 brāļi provincē.

Pirms 100 gadiem mēs bijām 11 brāļi provincē.


Starp citiem arī šo situāciju (kā virsrakstā) piemin savā runā bīskaps emeritus Antonijs Pacifiks Didičs OFMCap. (Antoni Pacyfik Dydycz) no mūsu Varšavas provinces. 53. sekundē viņš runā arī, ka brāļi strādā Latvijā.

Tēvs Antonijs Pacifiks kādreiz mums stāstīja, ka kā kapucīnu ģenerāļa delegāts apmēram pirms 30 gadiem atbrauca uz Latviju meklēt šeit kapucīnus, un savus soļus virzīja pa taisni uz svētā Franciska baznīcu. "Ir svētais Francisks, varbūt šeit ir arī svētā Franciska dēli"? - viņš padomāja. Pie baznīcas tēvs satika kādu priesteri, kas staigāja sutannā un skaitīja rožukroni. Tad saka viņam poliski: "Lai top slavēts Jēzus Kristus"! - Priesteris atbildēja poliski: "Mūžīgi mūžos. Amen". Un tēvs Antonijs Pacifiks turpināja: "Es esmu kapucīns un meklēju kapucīnus Latvijā, jo dzirdēju, ka kādi vēl palika". - priesteris atbildēja: "Es arī esmu kapucīns. Es esmu tēvs Oļģerts Aleksāns".

Rožukronis un kronītis.

Rožukronis un kronītis.

Jokojot es stāstīju brāļiem: "Ak, kad būs laiks, kad es mierīgi staigāšu apkārt kāda lauku klosterīša ar rožukroni un skaitīšu kronīti"?

Lūk, kaut gan seminārs nav ne klosteris ne laukos, bet jau Dievs man uzdāvināja laiku atpūsties, lai es darītu to, ko runāju.

Liels paldies tiem visiem žēlsirdīgiem cilvēkiem, pateicoties kuriem es varu tā atpūsties. Laikam garīgās aprūpes pienākumi gaidīs, jo ja nav veselības un spēka, daudz izdarīt nevar.

Man bija jau sen saplānotas šīs dienas, ka es tās pavadīšu ar Pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem, bet lūk, Dieva plāni ir citi un, protams, labākie.

Manā kapucīnu Varšavas provincē šajās dienās notiek kapitulā, tāda sanāksme vai tikšanās, kad brāļi delegāti satiekas un lūdzas, un diskutē par dažādiem jautājumiem. Tad var ar rožukroni un kronīti viņiem palīdzēt, vai nē?

svētdiena, 2018. gada 15. aprīlis

Paldies par žēlsirdību.

Paldies par žēlsirdību.

Pēdējās dienās man bija lielākas problēmas ar veselību: saaukstēšanās, nogurums un tā tālāk. Vakar pat dažas stundas es pavadīju slimnīcā.

Paldies visiem, kuri man dažādā veidā parādīja žēlsirdību: ārstēm un ārstiem, un visiem palīgiem, kuru darbs arī ir ļoti svarīgs un nozīmīgs. Paldies arī citiem labas gribas cilvēkiem, kuri jebkurā veidā man parādīja žēlsirdību, sevišķi t. Krišjānim, kurš atbraca man pakaļ uz slimnīcu un aizveda atpakaļ uz semināru. Arī šodien viens no semināristiem man atnesa zāles.

Ak, vai, tik daudz žēlsirdības. Pateicība Dievam, ka sūta tos, kuri ļoti konkrēti dara žēlsirdības darbus.

piektdiena, 2018. gada 13. aprīlis

Kā bija Madonā?

Kā bija Madonā?

Dienās 9. - 11. aprīlis Madonas katoļu draudzē notika Dieva žēlsirdības svētceļojums un šajā laikā man bija gods tur lasīt rekolekcijas par Dieva žēlsirdības godināšanu.

Dieva žēlsirdības svētceļojuma laikā, tas ir kopš 4. februāra, šajās rekolekcijās, kuras notika:

  • vienas dienas rekolekcijas - Kalnciemā un Siguldā,
  • trīs dienu rekolekcijas - Olainē, Rīgas sv. Alberta dr., Gulbenē (4. dienas) un Madonā,
attīstījās tāds sludināšanas veids, ka pašā centrā bija sv. Mise ar Euharistisko Liturģiju un Dieva Vārda Liturģiju.

Svēto Rakstu fragmenti, kurus lasīja svētajā Misē, bija homīlijas pamats, kurai tika katru reizi pievienotas dažas domas no svētās Māsas Faustīnes Dienasgrāmatas, kuras fragmenti es lasīju katru rītu. Katru reizi šie fragmenti līdzskanēja domām no sv. Mises lasījumiem.

Un tā Madonā, pirmdien, homīlijas galvena domā bija padoties Dieva gribai. Marija teica: "Redzi, es esmu Kunga kalpone. Lai man notiek pēc tava vārda". Līdzīgi sv. Māsa Faustīne pasvītroja savos tekstos, ka viņa pilda "Dieva svēto gribu". Pat uzrakstīja, ka vienmēr viņa atpazīst, kas ir un kas nav Dieva svētā griba. Ja kaut kas nav Dieva griba, tad to nepilda. Ja kaut kas ir Dieva griba, tad to pilda neatkarīgi no tā, kādi būtu šķēršļi priekšā.

Homīlijā bija arī kādas domas saistītas ar klātesošo baznīcā Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi un citiem Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem, kā arī ar sv. Māsas Faustīnes relikvijām.

Tad homīliju galvenas domās bija:
  • pirmdien - Dieva svētā griba,
  • otrdien - klusums,
  • trešdien - mīlestība un ciešanas.
Es gribētu pasvītrot, ka piemēram trešdien no rīta es lasīju fragmentu no Dienasgrāmatas, kur Māsai bija dots kādā mistiskā veidā redzēt to, kas notika Pēdējo vakariņu laikā. Viņa pasvītroja brīdi, kad, pirms konsekrācijas, Jēzus pacēla acīs uz Debesīm, pie sava Tēva. Jēzus acis bija kā uguns liesmas, seja balta un gaiša, Jēzus bija majestātisks. Jēzus acīs Māsa Faustīne ieraudzīja neizmērojamo mīlestību uz Tēvu. Un viņa rakstīja, ka viss tas, kas notika vēlāk, bija šīs mīlestības konsekvence (tas personīgi man palīdz drusciņ saprast Apustuli Jāni, kurš savā Evaņģēlijā un vēstulēs tik ļoti pievērsa uzmanību Dieva mīlestībai uz cilvēkiem un cilvēku mīlestībai uz Dievu un uz savu tuvāko). 

Katru dienu pēc svētās Mises bija katehēze:
  • pirmdien - par svēto Māsu Faustīni Kovaļsku,
  • otrdien - par Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem, kurus Jēzus atklāja Māsai Faustīnei, kā arī par to praktizēšanu un Jēzus dotiem apsolījumiem,
  • trešdien - par šo būtiskāko Dieva žēlsirdības godināšanā - par Jēzus Upuri, kurš Vecajā Derībā bija sagatavots zem figurām kādos konkrētos rituālos (skaties Levītu grāmatā 16), bet Jēzus salika vienu vienīgo Upuri, kas patīk Dievam un kurš sasniedza Dievu (skaties Ebreju vēstule 9.-10. nodaļā un citi fragmenti; Rom 3,25; 1 Jņ 2,2; arī pāvesta Benedikta XVI katehēze par Krustu).
Pēc katehēzes bija Dieva žēlsirdības kronītis, lūgšana žēlastību izlūgšanai svētās Māsas Faustīnes aizbildniecībā, svētība ar Māsas Faustīnes relikvijām, iespēja noskūpstīt šīs relikvijas un pagodināt klusā lūgšanā Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi.

Katru dienu bija vēl trešais priesteris, tad ar iešanu pie grēksūdzes nebija nekādas problēmas. Daudz ticīgo bija pie grēksūdzes.

Liels paldies Madonas draudzes prāvestas pr. Pāvilam, Venerandas kundzei, visai draudzei par kopīgo lūgšanu un dedzīgo Dieva žēlsirdības godināšanu, kā arī par viesmīlību.

Jēzu, es uzticos Tev!

pirmdiena, 2018. gada 9. aprīlis

Uz Madonu kopā ar svēto Māsu Faustīni.

Uz Madonu kopā ar svēto Māsu Faustīni.

Man šodien ir liels gods braukt uz Madonu kopā ar sv. Faustīnes relikvijām, kuras paņemšu no sv. Marijas Magdalēnas baznīcas. Man nav šaubas, ka Māsa Faustīne tādā veidā pilda Dieva gribu un laikam ceļā viņa man vadīs rekolekcijas.

Ziņā https://uzticeties.blogspot.com/2018/04/dieva-sveta-griba.html es uzdevu sev kādu jautājumu. Atbilde jau atnāca: šīs darīšanas izdevās pārcelt uz ceturtdienu.

Tad man ir priekšā divas rekolekcijas: pirmās man - lasīs Māsa Faustīne. Es ceru, ka Jūs, dārgie Lasītāji, palīdzēsiet ar savām lūgšanām. Paldies!

Jēzu, es uzticos Tev!

svētdiena, 2018. gada 8. aprīlis

Priecīgās sejas, žēlsirdīgās dvēseles.

Priecīgās sejas, žēlsirdīgās dvēseles.

Šodien es esmu ļoti noguris. Iemesls? Rekolekcijas Siguldā.

Pirms svētās Mises grēksūdzes klausīšanās. Svētā Mise 9:00. Gaaarā homīlija. Pēc svētās Mises gaaarā katehēze. Pēc tam dziedājām (vadīja koris) Dieva žēlsirdības kronīti. Pēc tam es dalīju bukletus Jēzus žēlsirdības vēstījums.

Ap 11:30 ātrs brokastis.

RML translācija (sv. Mise 12:00 un laikam katehēze?):

Man bija pirms svētās Mises un Mises laikā grēksūdzes klausīšanās. Gaarā homīlija. Pēc svētās Mises gaarā katehēze. Pēc tam mēs dziedājām Dieva žēlsirdības kronīti. Pēc tam es dalībnieku ģimenēm dalīju bukletus.

Katra homīlija un katehēze bija cita.

Palika divas grāmatas krieviski (Dņevnik, svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmata), kurus es rīt ņemšu uz Madonu. No visām 50 pasūtītām un atvestām no Krakovas 16. februārī palika tikai divas. Kas nopirks?

Laikam es patentēšu (pareizi?) savu patentu: Ļoti svarīgs ir kontakts ar otro cilvēku, tikšanās, tikšanās Dievā, žēlastībā, patiesībā, priekā, arī mīlestībā. Rekolekciju (Olainē, Albertos Rīgā, Gulbenē, arī šodien Siguldā) laikā es darīju tā: pēc katra dievkalpojuma, pat katru dienu un pat daudzas reizes dienā - piem. Albertos 18. februārī -, es personīgi satikos ar katru (!) dalībnieku - vismaz vienu reizi rekolekciju laikā un dalīju svētbildītes un bukletus. Parasti arī bija īss dialogs, bieži arī kādi jautājumi. Pirms Dieva žēlsirdības svētceļojuma es domāju, vai tā darīt? Vai cilvēki gaidīs šīs dažas minūtes rindā, lai pēc tam saņemtu vienu vai divas svētbildītes un bukletu savai ģimenei. Bet pieradze ir tāda: cilvēki gaidīja ar prieku, mierīgi, ar smaidu un labprāt runāja ar mani. Arī šodien Siguldā - tik daudz laimīgo un priecīgo ticīgo cilvēku! Priecīgās sejas liecina par žēlsirdīgām dvēselēm. Sveiciens Prāvestam Rihardam un visai Siguldas draudzei.

sestdiena, 2018. gada 7. aprīlis

Žēlsirdības svētku pirmā dāvana.

Žēlsirdības svētku pirmā dāvana.

Dažreiz ir tādi notikumi, kuri ir kā Dieva smaids. Tā bija arī šodien. Kad gāju pie grēksūdzes, atklāju nejauši, ka tas jau ir pēc pirmām vēsperēm, tas nozīmē, ka tie jau ir Dieva žēlsirdības svētki. Un taču pirma lieta, kura ir jādara šajos svētkos, ir iet pie grēksūdzes. Pēc tam man bija svētā Mise, kuras laikā es pieņēmu svēto Komūniju.

Tad, lūk, man nav šaubu, ka katrs, kas grib piedalīties šajos svētkos un izpildīt visu, ko prasa Kungs Jēzus, saņems lielas žēlstības. Taču 1931. gada februārī, kad Plockas Žēlsirdības Dievmātes māsu kongregācijas klosterī atnāca pie svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Žēlsirdīgais Jēzus, Viņš teica:

Es gribu, lai būtu žēlsirdības svētki pirmajā svētdienā pēc Lieldienām... (sv. Faustīnes Dienasgrāmatā).

Jēzus ir šo svētku inicjators, Viņš par visu parūpēsies, Viņš gaida ar žēlastībām, tad mums jānāk ar paļāvību.

Vairāk informāciju šeit:

piektdiena, 2018. gada 6. aprīlis

Šodienas darbi dārzā.

Šodienas darbi dārzā.

Šodien gribētos rakstīt par kaut ko citu, konkrēti: par Dieva žēlsirdību. Jo tuvojas Dieva žēlsirdības svētki, šodien kronītis jau noskaitīts, vēl rīt - kā novennas (9 dienas) pēdēja diena. Un tad svētdien Žēlsirdības svētki. Ir jāiet pie grēksūdzes, jāpieņem svētā Komūnija un jāizpilda citas lietas - palasīt var šeit:


vai īsāk šeit:


Es ceru, ka biktskrēsli būs aplenkti un priesteri ātrāk iet klausīties grēksūdzes, jo rindas būs garākas. Es ceru, ka svētās Mises sāksies vēlāk, lai visi pirms Mises paspētu pie grēksūdzes.

Es dzirdēju arī, ka šo svētdien, Žēlsirdības svētkos, "Radio Marija Latvijā" translēs svēto Misi (ar manu homīliju) no Siguldas baznīcas un manu katehēzi par Dieva žēlsirdību. Es ceru, ka Jūs palūgsieties šajā nodomā. Paldies Jums.

Tagad par darbiem dārzā. Šie darbi - galvenokārt vajadzēja griezt kokus un krūmjus ar dažādiem instrumentiem - ir saistīti ar dzīvžogiem, kuri tikai būs veidoti. Vajag sagatavot stādus un drusciņ izdevās sagatavot. Laiks ir labs, zeme mitra. Ja būs Dieva svētība, tad viss būs labi.

Viens no brāļiem parādīja savu talantu celtniecībā, jo sagatavoja konstrukciju, kura palielināja vīnadārzu. Pateicība Dievam un liels paldies brālim-dārzniekam.

Dārzs mainīja savu izskatu un tagad gaidām gan sauli, gan siltus lietus (kaut gan šobrīd ūdens zemē ir - tas var mainīties, kad būs karsti; tāpēc jālūdzas arī par lietiem - laikam vislabāk ar Dieva žēlsirdības kronīti?).

ceturtdiena, 2018. gada 5. aprīlis

Darbs vīna dārzā.

Darbs vīna dārzā.

Vai priesteris var strādāt vīna dārzā? Laikam var. Vai mūks var strādāt vīna dārzā? Protams. Vēl vairāk kapucīns - tāpēc arī es strādāju šodien vīna dārzā Olaines klostera dārzā.

Vīna dārzs tika sagatavots nu 90%. Vēl maija sākumā būs vajadzīgi mazi darbiņi. Pēc tam tikai jūlijā un tālāk līdz septembrim un pirmiem saliem oktobrī. Vīnogas bija garšīgas (pagājušajā gadā) un, kaut gan ne tik lielas (un veselu gadu) kā veikalā, bet savas un veselīgas. Es mēģināšu uztaisīt šogad sulu no vīnogām, lai tas būtu pēdējais (gandrīz) darbs vīna dārzā 2018. gadā.

Bet es mēģinu iestādīt vēl otro jauno vīna dārzu. Es redzēšu pēc kāda laika, vai izdosies sagatavot stādus.

Citi saplānoti darbi ir šādi - sagatavot stādus diviem jauniem nelieliem dzīvžogiem. Šim darbam laiks ir īss - tikai rīt pirms pusdienās. Tas ir daudz darba. Tikai daļēji varu to pārcelt uz maija sākumiem. Bet es mēģināšu rit to izdarīt - kāda būs Dieva griba, redzēšu rīt. Pateicība Dievam.

Šodien arī pabeidzu griezt otru nepabeigtu dzīvžogu, par kuru es rakstīju nesen. Darbs bija diezgan smags un sviedru bija daudz. Pateicība Dievam.

trešdiena, 2018. gada 4. aprīlis

Pavasara darbi dārzā.

Pavasara darbi dārzā.

Vakar visu dienu, kopā ar brāli Jāni, es strādāju pie dzīvžogiem baznīcas un klostera teritorijā. Darba bija tik daudz, ka nepaspējām visu izdarīt. Brālim Jānim bija vēl citi smagi darbi.

Tomēr tie darbi, kuri jau pabeigti, ienes arī tādu prieku sirdī, ka, lūk, Dievs deva skaistu laiku, spēku, veselību un palīdzēja gribai, ka viens dzīvžogs ir jau izveidots - kā pavasarī vajag, bet otro dzīvžogu plānoju veidot šodien. Tomēr neizdevās. Es ceru, ka rīt, ja būs skaists laiks, tas izdosies.

Un tad sāksies mazākie, bet arī vajadzīgie, dārza darbi. Tomēr daudz nedarīšu pienākumu garīgajā aprūpē dēļ, jo priekšā ir Dieva žēlsirdības svētceļojums Siguldā un Madonā. Tāpēc ir jāatpūšas un jālūdzas. Staigāt ar rožukroni pa skaistu un daļēji jau sakoptu dārzu nozīmē arī lūgties ar pateicību Dievam, Kas vēl lielākos darbus dara cilvēku dvēseles, ja tās atvēras savam Pestītājam un Viņa žēlsirdībai.

Šodien lasīju svētās Māsas Faustīnes Dienasgrāmatas fragmentus. Māsa tur raksta, kā Jēzus kopā ar biktstēvu iemācīja viņai ticēt Jēzum un tam, ko Viņš Māsai ir teicis, bet darīt to, ko biktstēvs, sevišķi garīgais vadītājs, saka. Jo ir daudz tādu domu cilvēkā, kuras cilvēks nevar atpazīt, ka tur arī parādas gan kārdinājumi, gan cilvēka vājības, un tāpēc ir nepieciešama paklausība Baznīcai, jo tas ir drošs ceļš pildīt svēto Dieva gribu.


otrdiena, 2018. gada 3. aprīlis

Divas valodas.

Divas valodas.

Viena valoda izpaužas tādā veidā, ka viens cilvēks runā, bet otrais klausās. Bet tas vēl nav viss. Šis otrais cilvēks reaģē uz to, ko dzirdēja. Viņš neiedziļinājas teiktā. Vēl vairāk, no tā, ko pirmais teica, otrais pieņem tikai to, kas baro viņa fantāziju.

Tā ir pirmā valoda. Un kaut gan nezinu ko šis pirmais darītu, otrais viņu nesapratīs nekad, jo viņa dzīvē derīgs un pieņemams ir tikai un vienīgi tas, kas baro viņa fantāziju.

Otra valoda izpaužas tādā veidā, ka tā ir otra cilvēka iekšējais darbs, bet konkrēti - tie ir darbi, kas palīdz saprast, kāda ir - pirma cilvēka vārdos - patiesība. Šis iekšējais darbs, kuru dara cilvēka prāts cilvēka garā, ir šī otra valoda. Tā izpaužas ārā caur vārdiem, patiesības vārdiem, kurus otrais cilvēks saka pirmam kā savu atbildi.

Brīnums tomēr ir. Tas ir tāds tikšanās veids, uz kuru aicina pats Jēzus. Viņš aicināja svēto Francisku un tas godināja krustu. Pirmie franciskāņi taisīja vienkāršus krustus no diviem koka gabaļiem un pārdomāja Jēzus Kristus ciešanas. Arī svētajai Māsai Faustīnei Jēzus deva to pašu padomu: pārdomā un pagodini Manu krustu, Manas ciešanas, Manu nāvi.

Lūk, tikai Jēzus var apvienot sava krusta priekšā cilvēkus, kuri dzīvo visos laikos un iet svētuma ceļu; un cilvēkus, kuri nekādā veidā nevar saprasties, jo viņu valodas pilnīgi atšķiras.

Pateicība Dievam, ka Viņš ved uz pestīšanu daudzus cilvēkus, kuri ir bezspēcīgi un tomēr mācās iet svētuma ceļu. Būtu slikti, ja kāds cilvēks domātu un pateiktu, ka vairs nerūpēsies par svētuma ceļu, ka viņš domātu, ka kādā brīnumainā veidā ieies Debesu Valstībā. Nepieciešami ir līdzdarboties ar Dievu un ar brāļiem un māsām Kristū.

pirmdiena, 2018. gada 2. aprīlis

Pie brāļiem ciemos.

Pie brāļiem ciemos.

Kristus Augšāmcēlies!

Var pateikt, ka ordenis dod iespēju pieredzēt dzīvi garīgajā ģimenē. Šajā ģimenē ir tādas dienas, ka visi var satikties un tas notiek ne tikai svētkos. Bet svētku laikā tikšanām ir lielāka nozīme. Kā piemēram šodien, Kristus Augšāmcelšanās svētku oktāvā. Jo zīme ir visgaišāka, taču Jēzus mūs sapulcināja vienā ordenī, vienā kopienā.

Sarunās ir iespēja, kā arī šodien, katram brālim izteikt savas domas, plānus, pastāstīt par kādām interesantām lietām. Brāļiem, sevišķi tad, kad ir visi kopā (gadiem ilgi, kad divatā dzīvojām pat 300 km attālinājumā no citiem brāļiem, pēc tam es pats tā dzīvoju - tāda iespēja bija rēti, gandrīz nekad), ir iespēja kaut ko nolemt, spriest, vērtēt. Tā tiek attīstīta un stiprināta paļāvība uz katru otru brāli, savstarpēja mīlestība, brāļi var dalīties gan ar talantiem, gan ar atbildību par dažādām lietām un darbiem.

Šodien es arī turpināju rakstīt klostera hroniku - nākamas 2 lappuses.

Visiem Cien. Lasītājiem: Miers un labums!

svētdiena, 2018. gada 1. aprīlis

Kristus Augšāmcēlies!

Kristus Augšāmcēlies!

Liels paldies Jums visiem par skaistiem novēlējumiem. Lai katram no Mums Dievs dod nepieciešamas žēlastības, bet sevišķi lai mēs Viņu mīlētu no visas sirds, no visiem spēkiem, no visa prāta, no visas dvēseles.

Brāļi gan Olainē gan Albertos intensīvi kalpoja ticīgai tautai tā, ka dažiem pat nebija laika gulēt. Tāpēc šodien no vinas saplānotas svētās Mises mana kalpošanas daļa uzauga līdz trijām svētajām Misēm. Pateicība Dievam.

Kristus Augšāmcēlies!