"Gaudete et exsultate" 87.-89. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 87.-89. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni".

87. Šī svētība mūs aicina padomāt par visām konfliktu situācijām, kuras atkārtojas. Ļoti bieži notiek tā, ka mēs esam konfliktu vai nesaprašanās iemesls. Piemēram, kad es dzirdu kaut ko no kāda cilvēka un eju pie otrā, lai viņam to teiktu, un pat es veidoju otro versiju, drusciņ plašāko, un es to izplatu. Bet kad tā darīs vairāk ļaunuma, tad man šķiet, ka no tās es esmu vairāk apmierināts. Pļāpāšanas pasaule, kuru veido cilvēki, kuri kritizē un nicina, nebūvē mieru. Šie cilvēki ir miera ienaidnieki un nekādā veidā viņi nav svētīgi (73).

88. Cilvēki, kuri ieved mieru, ir miera avots, būvē mieru un draudzību sabiedrībā. Tiem, kuri visur ieved mieru, Jēzus dod skaisto apsolījumu: "viņi sauksies Dieva bērni" (Mt 5,9). Viņš lūdza mācekļus, lai tie, ieiedami kādā namā, pateiktu: "Miers šim namam!" (Lk 10,5). Dieva vārds aicina ikkatru ticīgo, lai tas rūpētos par mieru ar citiem (sal. 2 Tm 2,22), jo "taisnības auglis mierā tiek sēts miera veicinātājos" (Jk 3,18). Bet ja kādā gadījumā mūsu kopienā mums ir neskaidrība, ko darīt, "centīsimies pēc tā, kas veicina mieru" (Rom 14,19), jo vienotība ir svarīgāka no konflikta (74).

89. Nav viegli būvēt šo evaņģēlisko mieru, kurš nevienu neatstum, bet pievieno arī tos, kuri ir drusciņ savādāki, grūti un komplicēti, tos, kuriem jāpievērš uzmanība, tos, kuri atšķiras, tos, kuri ir ļoti apgrūtināti ar dzīvi, kuriem citas intereses. Tas ir grūts uzdevums un prasa lielu prāta un sirds atvērtību, jo tādā veidā "būvē mieru nevis <pie galda> vai trauslu mieru vienīgi priviliģētai minoritātei" (75), vai arī "projektu nedaudzu sagatavotu nedaudziem" (76). Nemēģina arī neredzēt konfliktus vai tos slēpt, bet "pieņemt konfliktu, to atrisināt un parmainīt to par jauna procesa elementu" (77). Mums ir jābūt miera būvētāji, jo miera būvēšana ir māksla, kura prasa optimismu, radošās spējas, jūtīgumu un prasmi. Miera izplatīšana apkārt mums ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 83.-86. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 83.-86. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu".

83. Šī svētība attiecas uz tiem, kuriem ir vienkārša, tīra sirds, bez traipa, jo sirds, kura prot mīlēt, nepieņem savā dzīvē kaut ko tādu, kas draud šai mīlestībai, kaut ko tādu, kas to vājina vai ieved draudos. Bībelē sirds nozīmē mūsu patiesus nodomus, to, ko mēs patiesi meklējam un pēc kā mēs ilgojamies, neatkarīgi no tā, ko mēs atklājam: "Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi" (1 Sam 16,7). Viņš cenšas runāt ar mums sirdī (sal. Os 2,16) un tur Viņš grib ierakstīt savu Likumu (sal. Jer 31,33). Ar vienu vārdu sakot, Viņš grib mums dot jaunu sirdi (sal. Ez 36,26).

84. "Vairāk par visu sargi savu sirdi" (Sak 4,23). Tam, kas aptraipīts ar meliem, nav patiesas vērtības Kunga priekšā. Viņš "viltus vairīsies, stāvēs atstatu no neprātīgiem spriedumiem" (Sāl 1,5). Tēvs, Kas "redz slepenībā" (Mt 6,6), atpazīst to, kas nav tīrs, kas nav patiess, bet kas ir tikai aizkārs un maska, kā arī Dēls, Kurš zina, "kas ir cilvēkā" (Jņ 2,25).

85. Nav mīlestības bez mīlestības darbiem, bet šī svētība mums atgādina, ka Kungs gaida no mums no sirds uzupurēties brālim, jo "ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu" (1 Kor 13,3). Sv. Mateja Evaņģēlijā mēs redzam arī, ka tas, kas nāk no sirds iekšienēm, dara cilvēku netīru (sal. 15,18), jo no turienes nāk slepkavība, zādzība, nepatiesa liecība uttl. (sal. 15,19). Sirds nodomos ir avots ilgām un visdziļākiem lēmumiem, kuri patiesi mūs pamudina.

86. Kad sirds mīl Dievu un tuvāko (sal. Mt 22,36-40), kad tas ir tās patiess nodoms, nevis tikai tukšie vārdi, tad sirds ir tīra un var ieraudzīt Dievu. Sv. Pāvils savā "Mīlestības himnā" runā, ka "Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā" (1 Kor 13,12), bet tik labi, cik patiesi valda mīlestība, mēs varēsim redzēt "vaigu vaigā". Jēzus apsola, ka tie, kuri ir sirdsšķīstie, "skatīs Dievu". Sargāt sirdi šķīstu no visa, kas aptraipa mīlestību - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 80.-82. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 80.-82. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti".

80. Žēlsirdībai ir divi aspekti: [tā nozīmē] dāvāt, palīdzēt, kalpot citiem, bet arī piedot, saprast. Sv. Matejs to izpauž zeltā principā: "Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem!" (7,12). Katehisms mums atgādina, ka šis princips jālieto "visos gadījumos" (71), sevišķi tad, kad "cilvēks satiekas ar situācijām, kurās morālais spriedums ir mazāk drošs un grūtāk pieņemt lēmumu" (72).

81. Dāvāt un piedot - tas ir mēģinājums atspoguļot mūsu dzīvē mazo Dieva pilnības atspulgu, Kurš bagātīgi dāvā un piedod. Tāpēc sv. Lūkasa Evaņģēlijā mēs neatrodam vārdus "esiet pilnīgi" (Mt 5,48), bet: "Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! Dodiet, tad arī jums tiks dots" (6,36-38). Un tālāk Lūkass raksta to, kas jāņem vērā: "Ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs" (6,38). Mēra, kādu mēs lietojam, lai saprastu un piedotu, tiks lietota, lai mums piedotu. Mēra, kādu mēs lietojam, lai dāvātu, tiks lietota debesīs, lai mums atalgotu. Mums nedrīkst par to aizmirst.

82. Jēzus nerunā: "svētīgi, kuri plāno atriebību", bet Viņš sauc par svētīgajiem tos, kuri piedod un to dara "septiņdesmitkārt septiņi" (Mt 18,22). Jādomā, ka mēs visi esam armija to, kuriem piedeva. Uz katru no mums paskatījās ar Dievišķo līdzjūtību. Ja mēs patiesi tuvosimies Kungam un labāk ieklausīsimies, tad laikam brīžiem dzirdēsim pārmetumu: "Vai tad tev nevajadzēja apžēloties par savu līdzgaitnieku, kā es apžēlojos par tevi?" (Mt 18,33). Žēlsirdīgi skatīties un darboties - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 77.-79. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 77.-79. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības, jo viņi tiks piepildīti".

77. "Izsalkums un slāpes" - tā ir ļoti intensīva pieredze, jo tā attiecas uz pamatvajadzībām un ir saistītas ar izdzīvošanas instinktu. Ir personas, kuras ļoti slāpst pēc taisnības un iet uz to, meklē to ar lielām piepūlēm. Jēzus runā, ka tās būs piepildītas, jo ātrāk vai vēlāk parādīsies taisnība, bet mēs varam ienest savu daļu, lai tā būtu iespējama, pat tad, kad ne vienmēr mēs redzam šo piepūļu rezultātus.

78. Tomēr taisnība, kuru piedāvā Jēzus, nav līdzīga tai, kuru meklē pasaule, kura bieži aptraipīta ar egoistiskām interesēm, kura tiek manipulēta no vienas vai otras puses. Realitāte mums atklāj, cik viegļi ir ieiet korupcijas tīklā, kļūt par detāļu ikdienišķā politikā pēc principa "es iedodu, lai citi man iedotu", kur viss kļūst par tirgošanu. Tik daudz cilvēku cieš netaisnības dēļ, daudzi no tiem bezcerīgi skatās, kā citi savā starpā dala "dzīves torti". Daži atsakas cīnīties pēc taisnības un nolemj stāvēt uzvarētāja pusē. Šeit nav nekādas daļas ar izsalkumu un slāpēm pēc taisnības, kurus uzslavē Jēzus.

79. Tāda taisnība sākas izpildīties dzīvē ikkatra no mums, kad mēs esam taisnīgi mūsu lēmumos, kas tālāk parādās taisnības meklēšanā nabadzīgiem un vājiem. Īstenībā vārds "taisnība" var būt Dieva gribas uzticības - visā mūsu dzīvē - sinonīms, bet ja mēs dosim tam vispārējo nozīmi, tad aizmirsīsim, ka tas attiecas sevišķi uz taisnību pret neaizstāvētiem: "Dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs, taisnīgi tiesājiet bāreni, aizstāviet atraitni!" (Is 1,17). Taisnības meklēšana izsalkumā un slāpēs - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 75.-76. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 75.-76. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti".

75. Pasaule piedāvā kaut ko pretējo: izklaidi, baudi, neuzmanību un spēlēšanās, un mums runā, ka tieši tas viss dzīvi dara labu. Pasaule ignorē, skatās citā virzienā, kad parādās problēmas, kā slimība vai ciešanās ģimenē vai apkārtnē. Pasaule negrib raudāt: tā grib ignorēt sāpīgas situācijas, maskēt tās, slēpt. Daudz piepūļu ieliek tajā, lai bēgtu no situācijām, kurās ir ciešanās, domādama, ka var aizsēgt realitāti, kurā taču nekad nevar trūkst krusta.

76. Persona, kura redz lietas tādas, kādas tās patiesi ir, kura atļauj sevi caurdurt ar sāpēm, kura raud savā sirdī, var sasniegt dzīves dziļumu un būt patiesi laimīga (70). Šī persona ir iepriecināta, bet ar Jēzus iepriecinājumu, nevis ar pasaules iepriecinājumu. Tādā veidā viņā var būt drosme, lai piedalītos citu ciešanās un viņa nebēg no sāpīgām situācijām. Tādā veidā viņa atklāj, ka dzīvei ir jēga: palīdzēdama tuvākajam tā sāpēs, saprāzdama citu ciešanās, dodama citiem atvieglojumu. Šī persona jūt, ka otrais cilvēks ir miesa no viņas miesas, viņa nebaidas tuvoties un pieskarties brūcei, viņa līdzjūt līdz pilnīgām piedalīšanos, viņus vairs neatdala nekāda distance. Tādā veidā var pieņemt šo sv. Pāvila aicinājumu: "Raudiet ar tiem, kas raud" (Rom 12,15). Prast raudāt kopā ar citiem - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 71.-74. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 71.-74. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi".

71. Tie ir stipri vārdi pasaulē, kura jau no sākuma ir ienaidnieku vieta, kurā visur notiek strīdi, kurā no visām pusēm nāk naids, kurā mēs nemitīgi klasificējam citus pēc viņu uzskatiem, ierašām, pat pēc viņu runāšanas un ģērbšanas veida. Ar vienu vārdu sakot, tā ir lepnības un tukšības valstība, kurā katrs domā, ka viņam esot tiesības, lai būtu augstāk nekā citi. Tomēr, kaut gan tas šķiet neiespējams, Jēzus aicina uz citu stilu: lēnprātību. Tieši Viņš darīja kopā ar saviem mācekļiem un to mēs pārdomājam Viņa iebraukšanā Jeruzālemē: "Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, sēdēdams ēzelī un nastnesējas ēzeļmātes kumeļā" (Mt 21,5; sal. Za 9,9).

72. Viņš teica: "Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm" (Mt 11,29). Ja mēs dzīvojam kā nemierīgi, lēnprātīgi citu priekšā, tad beidzot mēs kļūstam noguruši un bez spēka. Bet kad mēs redzam viņu aprobežojumus un vājumus ar maigumu un lēnprātību, un mēs nejūtamies pilnīgāki, mēs varam viņiem palīdzēt un mēs nezaudēsim enerģiju nevajadzīgai kurnēšanai. Sv. Terēzei no Lizjē "pilnīga mīlestība, proti, ir izturēt citu vājības un no tām pavisam nebrīnīties" (69).

73. Sv. Pāvils piemin lēnprātību kā Svētā Gara augli (Ga 5,23). Viņš aicina mūs, lai katru reizi, kad tuvākais mums dara pāri, mēs ietu pie tā, lai to pamācītu, bet "lēnprātības garā" (Ga 6,1), un viņš atgādina: "Lūko pats sevi, ka arī tu netieci kārdināts" (Ga 6,1). Arī tad, kad kāds aizstāv savu ticību un uzskatus, tas viņam ir jādara "lēnprātībā" (sal. 1 Pēt 3,16), pat pret ienaidniekiem viņam jāvēršas "ar lēnprātību" (sal. 2 Tm 2,24-25). Baznīcā daudzkārt mēs izvēlējāmies slikto ceļu, nepieņemdami šo Dieva vārda aicinājumu.

74. Lēnprātība ir iekšējas nabadzības kārtēja izpausme to, kuri paļaujas vienīgi uz Dievu. Bībelē bieži lieto to pašu vārdu anawim attiecībā uz nabagiem un lēnprātīgiem. Kāds varētu pretoties: "Ja es būšu tik lēnprātīgs, tad [citi] domās, ka es esmu muļķis, ka es esmu naīvs vai vājš". Varbūt tā būs, bet atļausim citiem tā domāt. Labāk vienmēr būt lēnprātīgam un izpildīsies mūsu vislielākas ilgas: lēnprātīgi "iemantos zemi" - viņi redzēs savā dzīvē izpildītos Dieva apsolījumus. Jo lēnprātīgie, neatkarīgi no apstākļiem, cer uz Kungu, bet tie, kuri paļaujas uz Kungu, "iemantos zemi, un priecāsies miera pārpilnībā" (Ps 36,11). Vienlaicīgi Kungs paļaujas uz tiem: "Es uzlūkoju nabagu un to, kam satriekts gars, kas Manu vārdu bīstas" (Is 66,2). Reaģēt ar pazemīgu lēnprātību - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 67.-70. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 67.-70. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība".

67. Evaņģēlijs mūs aicina atpazīt mūsu sirds patiesību, lai ieraudzītu to, kur mēs redzam mūsu dzīves drošību. Parasti bagātnieks jūtas droši pateicoties savām bagātībām un domā, ka tad, kad tām kaut kas draud, tiek nojaukta viņa dzīves virs zemes jēga. Pats Jēzus mums teica par to līdzībā par bagātu muļķi, kurš - paļaudamies uz sevi - nepadomāja, ka viņš var nomirt tajā pašā dienā (sal. Lk 12,16-21).

68. Bagātības tev nedod nekādu drošību. Vēl vairāk: kad sirds jūtas bagāta, tā ir tik pašapmierināta, ka tajā nav vietas Dieva vārdam, ne tam, lai mīlētu brāļus, ne tam, lai priecātos no vissvarīgākām lietām dzīvē. Pateicoties tam mums tiek atņemti visbrīnisķīgākie labumi. Tāpēc Jēzus nosauc par svētīgajiem nabadzīgos garā, kuriem ir nabadzīgas sirdis, kurās var ieiet Kungs ar savu nemitīgu jaunumu.

69. Šī garīgā nabadzība ir stipri saistīta ar sv. Ignacija no Lojolas "svēto vienaldzību", kurā mēs sasniedzam skaisto iekšējo brīvību: "Mums ir jākļūst par vienaldzīgiem cilvēkiem [kuri neieved atšķīrību] attieksmē uz visām radītām lietām, visā, kas padots mūsu brīvās gribas brīvībai, bet kas nav aizliegts [vai pavēlēts] tā, lai mēs no mūsu puses nevēlētos vairāk veselību nekā slimību, bagātību [vairāk] nekā nabadzību, privilēģijus [vairāk] nekā panicināšanu, ilgu mūžu [vairāk] nekā īsu, un līdzīgi visās citās lietās" (68).

70. Lūkass nerunā par "gara" nabadzību, bet par to, lai būtu "nabadzīgam" un neko vairāk (sal. Lk 6,20). Tad viņš aicina uz skarbu un materiāli nabadzīgu dzīvi. Tādā veidā viņš mūs aicina, lai mēs piedalītos vistrūcīgāko dzīvē, apustuļu dzīvē, beidzot, lai mēs līdzinātos Jēzum, kurš "būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags" (2 Kor 8,9). Būt nabadzīgam sirdī, tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 65.-66. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 65.-66. manā vienkāršā tulkojumā.

PRET STRAUMI.

65. Kaut gan Jēzus vārdi var mums likties par dzejas vārdiem, tomēr tie ir pretrunīgi tam, ko parasti dara un ko dara sabiedrībā. Un kaut gan šis Jēzus vēstījums mūs pievelk, tomēr pasaule mūs ved uz citu dzīves stilu. Svētības nav kaut kas viegls vai virspusīgs. Pavisam pretēji, mēs varam dzīvot pēc tām tikai tad, kad Svētais Gars mūs pārņem ar visu savu spēku un atbrīvo mūs no egoisma, slinkuma vai lepnības vājības.

66. Ieklausīsimies atpakaļ Jēzū, ar visu mīlestību un cieņu, kura pieder Mācītājam. Atļausim Viņa vārdiem mūs sist, provocēt, aicināt mūs patiesai dzīves pārmaiņai. Pretējā gadījumā svētums būs tikai kā vārds. Atgādināsim sev tagad svētības Mateja Evaņģēlija versijā (sal. Mt 5,3-12) (67).

"Gaudete et exsultate" 63.-64. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 63.-64. manā vienkāršā tulkojumā.

III. MĀCĪTĀJA GAISMĀ.

63. Svētuma tēmā pastāv daudzas teorijas un bagātie skaidrojumi. Tādas pārdomas var būt derīgas, bet nekas nav labāks, kā atgriezties pie Jēzus vārdiem un pieņemt Viņa veidu, kā tālāk nodot patiesību. Jēzus paskaidroja ar visu vienkāršību, ko tas nozīmē būt svētajiem, un Viņš to izdarīja, kad mums atstāja svētības (sal. Mt 5,3-12; Lk 6,20-23). Tās ir it kā kristieša pase. Tad ja kāds no mums uzdod sev jautājumu: "Kā var kļūt par labo kristieti?" - atbilde ir vienkārša: katram - savā veidā - ir jādara tas, ko Jēzus runā sludinādams svētības (66). Tajās ir noskicēts Mācītāja vaigs, bet mēs esam aicināti to parādīt ikdienišķā dzīvē.

64. Vārds "laimīgs" vai "svētīgs" kļūst par vārda "svēts" sinonīmu, jo izpauža to, ka persona, kura ir uzticīga Dievam un dzīvo pēc Viņa vārda, sasniedz patiesu laimi, dodot sevi dāvanā.

"Gaudete et exsultate" 60.-62. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 60.-62. manā vienkāršā tulkojumā.

Kungs runā par Likumu.

60. Lai bēgtu no tā, ir vērts atgādināt tikumu hierarhiju, kura aicina meklēt to, kas visbūtiskākais. Pirmie ir teologiskie tikumi, kuru priekšmets un motīvs ir Dievs. Centrā ir mīlestība. Sv. Pāvils saka, ka tas, kas patiesi ir vērtīgs, ir "ticība, kura darbojas mīlestībā" (Ga 5,6). Mēs esam aicināti ļoti rūpēties par mīlestību: "Kas mīl tuvāko, tas izpilda likumu [...] bauslības piepildījums ir mīlestība" (Rom 13, 8.10). Jo "viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" (Ga 5,14).

61. Tad baušļu un priekšrakstu biezoknī Jēzus parāda izeju, kas ļauj atšķirt divus vaigus: tēva un brāļa vaigu. Viņš mums nesniedz vēl divas jaunas formulas vai divus baušļus. Viņš mums sniedz divus vaigus, vai tikai vienu, Dieva vaigu, kurš atspoguļojas daudzos citos. Jo ikkatrā brālī, sevišķi vismazākajā, vājā, bezpalīdzīgajā un trūcīgajā brālī, ir klātesošs Dieva attēls. Laikiem beidzoties, no tās trauslas cilvēces atkritumiem, Kungs izveidos savu pēdējo mākslas darbu. "Kas paliek, kas ir vērtība dzīvē, kādas bagātības nepazūdīs? Droši vien divas: Kungs un tuvākais. Šīs divas bagātības nepazudīs!" (65).

62. Lai Kungs atbrīvo Baznīcu no gnosticisma un pelāgianisma jaunām formām, kuras ceļu uz svētumu dara grūtu un tajā aptur cilvēkus. Šīs formas izpaužas dažādā veidā, pēc sava temperamenta un savām īpatnībām. Tāpēc es katru aicinu uzdot sev jautājumus un Dieva priekšā atpazīties to, kādā veidā tās var parādīties mūsu dzīvē.

"Gaudete et exsultate" 57.-59. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 57.-59. manā vienkāršā tulkojumā.

Jauni pelagianisti.

57. Ir arī tādi kristieši, kuri cenšas iet citu ceļu: attaisnot sevi ar saviem spēkiem, ar cilvēku gribas kultu un ar saviem talantiem. Tas ieved egocentriskā un elitārā pašapmierināšanā, bez patiesas mīlestības. Tā parādās daudzās - liekas, pavisam atšķīrīgās - nostājās: atkarība (obsesija) no likuma, atkarība no sociālo un politisko sasniegumu elkiem, pārspīlētās rūpēs par liturģiju, par Baznīcas doktrīnu un prestižu, valdīšanas tukšībā un citās. Vairāki kristieši velta tam savu laiku un enerģiju, bet vajadzētu ļaut Svētajam Garam vadīt viņus mīlestības ceļā, ar visu sirdi sludināt Evaņģēlija skaistumu un prieku, meklēt pazudušos lielajos pulkos to, kuri slāpst pēc Kristus (63).

58. Daudzas reizes, pret Svētā Gara iedvesmām, Baznīcas dzīve mainās muzeālā eksponātā, kas pieejams nedaudziem. Tas tā notiek tāpēc, jo dažas kristiešu grupas pārāk piesaistās pie kādām savām normām, tradicijām vai stiliem. Tādā veidā bieži Evaņģēlijs - bez tā specifiskās venkāršības un garšas - tiek aprobežots vai slēpts. Varbūt tā ir pelagiānisma delikāta forma, jo liekas, ka tā padod žēlastības dzīvi dažādām cilvēku struktūrām. Tas attiecas uz grupām, kustībām un kopienām. Tas arī skaidro, kāpēc tik bieži, sākot ar intensīvu dzīvi Svētajā Garā, beigās tās kļūst kā no akmens vai satrūdētas.

59. Ja mēs to neņemsim vērā un domāsim, ka viss ir atkarīgs no cilvēku darba, kuru virza Baznīcas normas un struktūras, mēs varam komplicēt Evaņģēliju un mēs kļūstam shēmas vergi, kura neatstāj daudz vietas, kurā var darboties žēlastība. Sv. Akvīnas Toms mums atgādināja, ka baušļus, kurus Baznīca pievienoja Evaņģēlijam, jāprasa ar mērenību, "lai ticīgo dzīvi nedarītu par smagu, jo tādā veidā mūsu reliģiju mainītu verdzībā" (64).

Gulbenē var labi atpūsties.

Gulbenē var labi atpūsties.

Visu laiku man gribas atpūsties. Bija atpūta Polijā, tagad ir Gulbenē, bet vēl gribas atpūsties. Tomēr pēc mēneša sāksies svētceļojums uz Aglonu un šo laiku vajag labi saplānot.

Bet Gulbenē vēl jāatpūšas. Pēc visiem šiem piedzīvojumiem ziemā un pavasara sākumos, pēc visa tāda ļoti neparasta laika, neparasti daudz tagad jāatpūšas.

Pirms gada šajā laikā es daudz rakstīju un tulkoju, bet šogad ir savadāk. Laikam vecums?

Atpakaļ Latvijā.

Atpakaļ Latvijā.

Jau dažas dienas es esmu Latvijā. Avalinājums un rekolekcijas Polijā bija ļoti labas. Atvalinājums laukos, daudz atpūtos, drusciņ strādāju dārzā. Bija ļoti karsti. Ātri atgriezās spēks un veselība.

Savā draudzē es piedalījos Kristus Miesas un Asiņu svētku euharistiskā procesijā pirmo reizi pēc 30 gadiem.

Rekolekcijas es klausījos vecā klosterī, kura baznīcai ir apmēram 1000 gadu. Bet mēs, kapucīni, esam tur gandrīz... 5 gadi. Kad tur atbraucu, man nāca runāt... latviski, jo autostāvietā es satiku turistus no Rīgas.

3. jūnijā pārgāja 17. gadi kopš es kļuvu par priesteri. 17. jūnijā man bija primicijas manā dzimtā draudzē, bet pēc 17. gadiem Olainē tā, kā šoreiz Chmielowā, man dziedāja "Strūgu". Jo tieši pirms trīs dienām man nāca atvadīties no Olaines draudzes. Tas bija svētīgs laiks - 2006.-2018. gads. Tagad es būšu Rīgas svētā Alberta baznīcā.