"Gaudete et exsultate" 57.-59. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 57.-59. manā vienkāršā tulkojumā.

Jauni pelagianisti.

57. Ir arī tādi kristieši, kuri cenšas iet citu ceļu: attaisnot sevi ar saviem spēkiem, ar cilvēku gribas kultu un ar saviem talantiem. Tas ieved egocentriskā un elitārā pašapmierināšanā, bez patiesas mīlestības. Tā parādās daudzās - liekas, pavisam atšķīrīgās - nostājās: atkarība (obsesija) no likuma, atkarība no sociālo un politisko sasniegumu elkiem, pārspīlētās rūpēs par liturģiju, par Baznīcas doktrīnu un prestižu, valdīšanas tukšībā un citās. Vairāki kristieši velta tam savu laiku un enerģiju, bet vajadzētu ļaut Svētajam Garam vadīt viņus mīlestības ceļā, ar visu sirdi sludināt Evaņģēlija skaistumu un prieku, meklēt pazudušos lielajos pulkos to, kuri slāpst pēc Kristus (63).

58. Daudzas reizes, pret Svētā Gara iedvesmām, Baznīcas dzīve mainās muzeālā eksponātā, kas pieejams nedaudziem. Tas tā notiek tāpēc, jo dažas kristiešu grupas pārāk piesaistās pie kādām savām normām, tradicijām vai stiliem. Tādā veidā bieži Evaņģēlijs - bez tā specifiskās venkāršības un garšas - tiek aprobežots vai slēpts. Varbūt tā ir pelagiānisma delikāta forma, jo liekas, ka tā padod žēlastības dzīvi dažādām cilvēku struktūrām. Tas attiecas uz grupām, kustībām un kopienām. Tas arī skaidro, kāpēc tik bieži, sākot ar intensīvu dzīvi Svētajā Garā, beigās tās kļūst kā no akmens vai satrūdētas.

59. Ja mēs to neņemsim vērā un domāsim, ka viss ir atkarīgs no cilvēku darba, kuru virza Baznīcas normas un struktūras, mēs varam komplicēt Evaņģēliju un mēs kļūstam shēmas vergi, kura neatstāj daudz vietas, kurā var darboties žēlastība. Sv. Akvīnas Toms mums atgādināja, ka baušļus, kurus Baznīca pievienoja Evaņģēlijam, jāprasa ar mērenību, "lai ticīgo dzīvi nedarītu par smagu, jo tādā veidā mūsu reliģiju mainītu verdzībā" (64).