Gatavojamies iet uz Aglonu.

    Šodien trijatā (žēl ka viens jauneklis neatnāca) devamies ceļā uz Aglonu, lai apskatītu svētceļojuma maršrutu. Pagājušajā gadā divas drosmīgās misionāres ar drosmīgām māsām Kristū un ar mani pārdzīvoja skaisto svētceļojumu, pirmo vēsturē svētceļojumu Viļaka-Aglona. Tagad gribam iet pa to pašu ceļu, nav ko mainīt ceļu. Tas ir visīsākais un arī dalībnieki citi. Mēs šodien satikamies ar daudziem cilvēkiem, kuri mūs uzņems, gan baznīcās, gan draudzes mājās, gan citur, kur mūs uzņems uz nakti, dos jumtu virs galvām (ne tikai), vai arī pabaros. Svētceļojums tas ir viens, bet sagatavošana, kura tieši sākās, arī ir brīnišķīga, jo tik daudz nav paredzams un pretī nākošana vienmēr pārsteidz. Tagad ir Baznīcā Konsekrēto personu gads, kā arī Latvijā Terra Marians gads. Vajadzēs sagatavot konferences par šīm tēmām. Svētceļojuma laiks 7.-13. augusts līdz Aglonai un 13.-15. augusts Aglonā.

    Par satiktiem cilvēkiem, skaisto laiku, drošu braukšanu un lūgšanām ceļā - pateicība Dievam.

Kā tu esi?

    Svētais Pāvils, vienā no savām vēstulēm, apraksta tādu situāciju. Lūk kādā draudzē dzīvoja cilvēki, kuriem sludināja Evaņģēliju, vai kurus kristīja Kefass (Pēteris), Pāvils vai Apollijs. Un daudzi runāja: Es esmu Kefasa. Citi: Es esmu Pāvila. Vēl citi: Es esmu Apollija. Un Pāvils ļoti enerģiski skaidro, ka taču Jēzus nomira par mums, nevis Pēteris, Apollijs, vai Pāvils. Mēs esam Kunga Jēzus, nevis Pāvila, Pētera, vai Apollija.

    Kāpēc es par to rakstu, kas bija ļoti sen? Jo es redzu, ka situācija nemainījās. Cilvēki ir tādi paši. Kāda kundze teica, ka Pētera dienā viņa nestrādā, jo kad viņas brālis strādāja šajos lielajos svētkos, parādījās lodveida zibens. Kopš šī laika gan viņš, gan viņa māsa nestrādā Pētera dienā, bet svētdien protāms strādā un tas netraucē iet uz svēto Komūniju. Un tā Pētera diena ir svētki (jo bija zibens), bet svētdienā lodveida zibena nebija.

    Svētie Pēteri un Pāvil, lūdzieties par mums!

Kā ir labdien latviski?

    Atnāca kāda kundze tad es viņai uz reiz teicu: "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Bet viņa man atbildēja: "Tikai ne pār slieksni!" Tad es viņai teicu, ka tas ir tikai dēļa gabals pieskrūvēts šajā vietā. Tad viņa pateica nākamo maņticību, kuru diemžēl es aizmirsu. Nu, īstenībā neko neesmu zaudējis. Bet atklāju, kā cilvēks domā un runā. Lūk bija divi teikumi. Viens pēc otrā - maņticība. Kā runāt ar cilvēku, kas ir maņticīgs? Kā uzticēt cilvēkam, kas ir maņticīgs? Maņticība ved cilvēku uz dažādiem dīvainiem rituāliem, kas ļoti tālu no vesela saprata un tas beidzas ar smagiem grēkiem, kuri nicina cilvēka vienotību ar Dievu un ieved ceļā uz elli.

    Polijā ir tāds ciems, kurā pārdod raganas uz slotām, kaut gan ciema nosaukumā ir svētā Katrīna, un ciems varētu tā reklamēties. Ir arī mūķeņu klosteris un to varētu reklamēt. Ir kalni, skaistie meži, svaigs veselīgs gaiss. Un lūk raganas. Vēl vairāk, es kādreiz redzēju šīs vaivodistes (regiona) reklāmu. Tā ir tulkojumā "Svētā Krusta vaivodiste", bet kā Jūs domājat, kādu simbolu izmantoja, lai citiem parādītu regiona specifiku un skaistumu? Vai Svētā Krusta relikvijas un vairāk nekā 1000 gadīgo šī klostera vēsturi? Nu nē. Vai mūķeņu mazo klosterīti? Arī nē. Skaisto dabu? Nē. Jūs varat iedomāties. Kāds ir šo raganu mērķis? Pārdot to un tā nopelnīt naudu. Un tas būtu viss? Dzīves mērķis?

    Bet lūk atnāca nākama kundze. Un es teicu: "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Un dzirdu: "Tikai ne pār slieksni!" Es nejokoju. Kāpēc labie cilvēki ieiet tādā slazdā?

    Kādreiz kāda kundze stāstīja, ka viņai esot ideāli, ka viņa esot socialiste-idealiste un tam līdzīgas lietas. Bet parādījās viens jautājums: "Ja tu gribēsi pildīt savus ideālus, tev vajadzēs apzāgt citus!" "Nu jā, faktiski..."

    Ne ideālus vajag meklēt, un ne kādas lietas bez nekādas vērtības pirkt, bet vajag sekot Jēzum. Tas, ko tu ar Viņu zaudēsi, ir bez nekādas vērtības. Tas, ko tu ar Viņu atradīsi, nekad nezadēs savu vērtību.

Maņticība

    Maņticīgs cilvēks ir lidzīgs cilvēkam, kas mācās kādu skaisto melodiju, bet tāpēc ka viņš nav meistars un apkārt daudz dažādu skaņu, šis cilvēks ar laiku arvien mazāk mācās šo skaisto melodiju, bet pielīmē kādas citas skaņas, maina notes un tā māca citus. Rezultātā grūti viņa dziesmā atrast īsto melodiju, bet viņš zvērētu, ka tā ir tā īstā.

    Tālāk maņticīgs cilvēks ir līdzīgs tādam cilvēkam, kas neprot (negrib?) atrasties realitātē tādā, kāda tā ir, bet redzamām lietām iedot neredzamas nozīmes. Jeb redzamo realitāti šis cilvēks grib izņemt no Dieva varas un Apredzības un padot sev, bet rezultātā šis cilvēks padodas citam, kas neved pie Dieva.

    Maņticīgs cilvēks ir līdzīgs cilvēkam, kas gribēdams uzlabot savu augļu dārzu, nopirka sev ķīniešu valodas grāmatu, lai pēc tās šo dārzu labotu. Tā ir metode, caur kuru cilvēks pārvērtas patērētājā, kas pērk visu, ko viņam piedāvā. Ar ko tad maksā? Maksā ne tikai ar naudu. Maksā arī ar mūžīgo dzīvi. Jā. Jo ja kādā grāmatā ir rakstīts, ka piemēram šodien svētdien vajag tādus un tādus darbus darīt dārzā vai tīrumā, tad vai ticīgais cilvēks to nedarīs? Vai viņš nedomā, ka zaudēs un viņam nelaimēsies, kad atbrīvosies no šīs ķēdes? Kā viņš var zināt, ka Dievs ir Tas, Kas atbrīvo no maņticības un dod jauno, īsto dzīvi, ja līdz šim nesatikās ar dzīvo Jēzu un tik daudz reižu aizliedzās ticībā?

Laiks ir īss.

    Šajās dienās laiks bija tik īss, vai notikumu tik daudz, ka pavisam nebija laika rakstīt. Jo arī vajadzēja izgulēties, lai droši braukātu šos dažus simtus kilometrus. Laiks ir īss, tāpēc vajag to labi izmantot. Un tā es priecājos, ka esmu piedalījies tādos pasākumos, kuri sevī nes cerību no Dieva. Galvenokārt tās bija svētās Mises baznīcā, klosterī, Liepnā, Žīguros, sv. Mise Šķīsto Siržu Kustībai un ŠSK tikšanās tādā ļoti maigā atmosfērā. Tālāk tās bija tikšanās ar dažādiem labi pazīstamiem cilvēkiem, kā piem. ar maniem līdzbrāļiem kapucīniem Olainē. Draudze sagatavojās piektdien sagriezt šo lielo ozolu, kas nokrita, bet dome jau ceturtdien sūtīja savus cilvēkus un to ātri izdarīja. Liels paldies draudzes cilvēkiem un domei. Un vēl vajag sēdēt papīros, lai sagatavotu visus dokumentus visām laulībām, kaut gan ļoti daudz dara citi priesteri un dažreiz man neko darīt, bet dažreiz man gandrīz viss jāraksta. Jāmācās. Laiks ir īss. Kaut gan dažreiz nāk prātā tāda domā par mierīgo dzīvi klosterī, bet... tā ir doma, nevis realitāte, labāk būt tajā, kas ir no Dieva, nekā tajā, kas ir izdomāts un baro tikai emocijas.

Lūgšanas veidi

    Lūgšanas vide palīdz visiem lūgties. Piemēram šodien es piedalījos dažādās kopīgās lūgšanās. No rīta rožukronis, Dieva žēlsirdības kronītis, sv. Mise, Jēzus Sirds litānija, sv. Antona litānija. Pēc tam lūgšanas no breviāra. Lūgšanas pirms ēšanas un pēc ēšanas. Tālāk krusta pasvētīšana: divu ciemu, Tutinavas un Geinovas, iedzīvotāji atjaunoja krustu. Tas jau ir rešais krusts šajā vietā. Sapulcinājās visi: 12 cilvēki. Pēc tam svēta Mise pie Dievmātes svētceļojošas statujas. Pēc tam Vissvētākā Sakramenta adorācija vienu stundu klosterī, svētība, svētā Mise. Un pēc tam sv. tēva Pio lūgšanas grupas tikšanās un tajā, starp citām, arī Vissvētās Jēzus Sirds kronītis. Cilvēki lūdzas un rūpējas par ticības zīmēm. Un viņi grib liecināt par Jēzu. Un visi mācāmies ne tikai lūgt Dievu mūsu vajadzībās, bet lūgšanā meklēt Dieva gribu un to pildīt. Un daudzi uzdot jautājumu: vai šeit pēc 10-20 gadiem kāds dzīvos? Un to arī atdodam Dievam.

Kad izgāju ārā...

    Kad izgāju ārā, apstājos izbrīnā, jo ieraudzīju lielo ozolu, kas gulēja uz ceļa netālu no plebānijas. "Tas ir pirmais no 30 ozoļiem. Labi, ka šeit nebija cilvēka vai mašīnas". Tas taču ir ļoti liels un smags ozols. Paskatījos uz saknēm. Nav! Nu ir, bet sapuvušas, stumbrs tukš iekšā. Ozols krita uz valsts pieminekli, kas ir veltīts tiem, kuri atdeva savu dzīvi par brīvo Latviju.

    Pēc Mises vajadzēja iznest no baznīcas četrus bēržus, kas palika pēc laulībām. Netālu no baznīcas satiku profesores kundzi, kas atbrauca no Polijas. Es parādīju baznīcu, pameklējām kaut ko arhīvā. Bet atklājās, ka nevar neko atrast, jo no arhīva, no visiem šiem gariem gadiem pirms 2. pasaules kara palika tika divas grāmatas ar ļoti ierobežoto informāciju. Mēs apmeklējām arī muižu Škilbānos, kas piederēja pirms 150 gadiem Uļanovsku ģimenei. Bija par ko runāt un arī drusciņ uzzināju par šo ģimeni.

    Kad zāģēju ar rokas zāģi šo ozoli, atnāca kāda veca tante un pastāstīja par savu ģimeni, bet konkrēti par savu tēvu un viņa brāli. Viņi bija partizāni un pēc kara čeka viņus un citus saķēra un mocīja. Vieta, kur mocīja cilvēkus atrodās tur, kur tagad ir trīstāvu māja pretī Saules veikalam. Ir izrakts vārds "Viļaka", bet nekādu zīmi vai informācijas tāfeli par to, kas šeit bija, es neredzēju.

    Visnozīmīgākais ir tas, ka no visiem apm. 400 kokiem baznīcas tuvumā, krita tieši tas ozols un tieši šim valsts piemineklim virsū.

Kam ir vajadzīga privāta ticība?

    Kāds man stāstīja par cilvēku, kas tic Dievam, bet viņa ticība ir privāta. Tas nozīmē, ka cilvēks tic, bet nepraktizē. Ka šī situācija nav rēta sabiedrībā, man nevajag nevienu pārliecināt. Mēs ar tādiem cilvēkiem, kuriem ir sava privāta ticība, satiekamies ikdienā. Bet kam ir vajadzīga tāda situācija, kad cilvēkiem ir privāta ticība?

    Sākumā paskaidrojums. Kā mums māca svētais Jēkabs savā vēstulē, ticība bez darbiem, kas liecinātu par ticību, ir mirusi. Tad pat nav ko runāt par ticību, bet cilvēks piekrita dzīvot maldos, piekrita tam, ka tika apmaldīts.

    Kam traucētu tas, ka cilvēkiem būtu iespēja dzīvot pēc Baznīcas ticības? Jo tad viņš tiktu atbrīvots no maldiem, daudz uzzinātu par Dievu, dzīvotu draudzībā ar Jēzu, savus lēmumus pieņemtu lūgšanā kopā ar Viņu. Piemēram cilvēks uzzināja, ka svētdienās un citos lielos svētkos nedrīkst strādāt, bet šis laiks ir veltīts Dievam un ģimenei. Vai kāds, kam ir vara, ņems vērā viņa vārdus, viņa ticību? Romas impērijā drīkstēja ticēt tikai uz šiem dieviem, uz kuriem deva licenciju Romas senāts. Bet man liekas ka visiem, izņemot ebrejus, obligāti bija ticēt, ka ķeizars ir dievs. Tad kas man paskaidrotu, kas ir šis dievs, uz kuru tic daudzi, ka viņš pat negaida, lai svinētu kādus viņa svētkus? Jo jāstrādā septiņas dienās nedēļā. Vairāk nav.

    Ja tev, cilvēk, nav prīvāta īpašuma, nav tāda darba, no kura tu vari uturēt sevi un savu ģimeni, un savu māju, un notaupīt, un plānot, un īstenot savus plānus, un dzīvot pēc ticības uz dzīvo un patieso Dievu, ja tev nav lielas ģimenes un daudz radinieku, tad tu esi vai neesi atkarīgs no kādām organizācijām, kas, protams, atļaus tev privāti ticēt? Pamēģini ikdienišķajā dzīvē dzīvot pēc Baznīcas ticības, kas brīvībā no smagiem grēkiem un lielajā atbildībā par visu apkārt ved uz mūžīgo dzīvi. Ātri tu varēsi sagatavot sarakstu to, kas tevi nepieņem ar Baznīcas ticību, bet tevi pieņem ar katru atļautu ticību. Tāda atļauta privāta ticība neved tomēr uz pestīšanu, jo tās loma ir cita.

Vai ir vērts  apmeklēt citas baznīcas?

    Šodien misionāri apmeklēja Jelgavas Katedrāli, jo misionāres Dzintras dēls kļūva diakons un iegāja garīdznieku kārtā.

    Es arī šodien apmeklēju Gaigalavas baznīcu. Sākumā es apstaigāju šo svētnīcu un tāpēc, ka bija slēgta, es lūdzos ārā uz sola. Man bija breviārs, daudz laika, bija silti, mierīgi, klusums, rēti kāda mašīna brauc garām. Šajā baznīcā galvenā altārī ir Jēzus Sirds statuja centrā un Zebedeja dēlu statujas pa labi un pa kreisi. Viens no sānu altāriem ir veltīts svētajam Pēterim, ar viņa lielo statuju. Jo tā ir sv. Pētera baznīca. Tas nozīmē, ka tuvojas draudzes svētki.

    Katrā katoļu baznīcā ir klātesošs Jēzus Vissvētākajā Sakramentā. Bet dažreiz gadā vajag braukt vai iet uz citu baznīcu, sevišķi uz Aglonu, lai atklātu no jauna to, kas mums ir savā draudzes baznīcā. Tas ir ļoti cilvēcisks un mēs to varam upurēt Dievam, lai labāk ar Viņu satiktos.

    Kur tagad brauksim?

Pēc dažām darba dienām bija vajadzīga atpūta.

    Pēc dažām smaga darba dienām bija vajadzīga atpūta un īstenībā pat nebija laika kaut ko rakstīt. Bet šodien jau santehniķa darbi, kā arī pļāvas pļaušana. Bet ja darbi sākt ap pl. 17., tad arī lielā efekta nebūs. Tomēr jāiet uz priekšu ar maziem soliem.

    Rīt laulības sakraments - pirmais šogad un pēc tam vasaras laikā būs daži nākamie. Kaut gan dzīvo citur, bet prieks, ka cilvēki redz Dieva svētības nepieciešamību dzīvē.

    Es skatījos šodien uz teritoriju. Kaut gan nebija viegli, bet visā meža teritorijāzēle nopļauta vismaz vienu reizi, bet pie ceļa un uz taciņām, un pie tualetes pat dažas reizes. Prieks skatīties. Ha, tādas tagad tēmas, ziemā būs citas.

    Pirms pāris dienām bija svētā Mise kādās mājā, kur šonedēļ ir Dieva Mātes statuja. Tā ir liela svētība ģimenei un iespēja labāk iepazīties draudzei ar prāvestu un ar misionāriem. Rīt Jelgavas katedrālē, misionāres Dzintras dēla diakonāts! Lai Dievs svētī.

Mazie prieki

    Pēdējās trijās dienās diezgan smagi strādāju. Kaut gan šodien līdz pusdienām man bija atpūta, tomēr vēlāk atkal strādāju. Un tā, kā pirmās divās dienās galvenokārt kārtoju malku, tad šodien atbrīvotajā no malkas teritorijā raku zemi, atvedu labo brūno zemi, rāvu nezāles, no grāvja nēsāju ūdeni un uztaisīju... Jā, pie mājām nebija kur sēdēt. Sols! Kaut gan šis sols nav skaists un pārāk smags cilvēks nevar uz tā sēdēt, tomēr tagad vismaz būs kur uz brītiņu atpūsties.

    Bija šodien padsmit bērnu svētā Jāzepa darbnīcā, un jaunieši atbrauca, tad arī misionāriem bija ko darīt. Daži pat atbrauca no rekolēkcijām.

    Diena sākās ar svēto Misi un ar svēto Misi beidzās. Diena ar lieliem un maziem priekiem.

Pie manis eremā

    Šodien pavadīju laiku galvenokārt fiziskajā darbā. Un klusumā. Manā eremā Viļakā var tā dzīvot. Eremīts tas ir vientuļnieks, kas dzīvo eremā (tā saucas vientuļniekā māja). Ikdienīšķajā dzīvē es varu pieredzēt šo Dieva dāvanu - eremu un vientuļību. Vajag katru dienu dalīt savu laiku, lai pildītu visus pienākumus un lai atrastu iespēju padzīvot tā, kā eremīts. Tieši tā kapucīni saucās, iekams bērni nepielīmēja mums jauno nosaukumu, kas jau palika. Tagad Viļakā, konsekrēto personu gadā, man ir dots tā dzīvot, kā pirmie kapucīni, drusciņ līdzīgi sv. Franciska "Regolai eremam". Un visvairāk prieku no visiem darbiem deva tāds visvienkāršākais darbs - staigāt ar spaini, smelt ūdeni no grāvja un nest uz baznīcas dārzu, jo krūmiem ļoti vajadzīgs ūdens, bet zeme ir sausa. Un vēlāk - uz dārzu pie mājām. Pateicība Dievam.

Tu gribi kristīties? Jāatgriežas.

    Tie, kuri gatavojas kristības sakramenta pieņemšanai, saucas katehumeni. Baznīcas pirmajos gadsimtos katehumeni gāja uz katehēzēm, uz mācībām, pat dažus gadus. Lai nokristītos nepietika vienīgi daudz zināt par Dievu un ticību. Vajadzēja atgriezties. Vajadzēja pierādīt, ka tagad "jau es esmu atgriezies" un ka "es eju daudz laika, dažus gadus, svētuma ceļu". Ko nozīmē atgriezties? Tas nozīmē, ka cilvēks tā mainīja savu dzīvi, ka jau nes krustu un mēģina visu darīt tā, kā Jēzus māceklis. Bet arī tas nepietika. Jo mēs zinām, ka cilvēki bieži par vienu lietu var domāt  pavisam savadāk. Bija vajadzīgs "eņģelis", cilvēks ticīgs un taisnīgs, kas palīdz katehumenam iet pa šo jauno ceļu. Viņš liecināja bīskapa priekšā par šo katehumenu. Tālāk, katehumens nevarēja piedalīties visā sv. Misē, bet tikai Dieva vārda liturģijā un pēc tam devās mājās. Tikai pēc kristībām varēja piedalīties visā sv. Misē un pieņemt Jezus Miesu svētajā Komūnijā. Bet pēc kristībām Pashas Vigilijā visu nedēļu jaunkristītie gāja uz baznīcu un klausījās bīskapa katehēzes par Vissvētāko Sakramentu, par sv. Misi un par vienotību ar Jēzu šajā Sakramentā.

    Ja mēs pārceltu šos laikus uz mūsu laikiem, tad saruna izskatītos līdzīgi tai:

    -Es gribu kristīties.

    -Labi. Cik Jums gadu?

    -30.

    -Jūs dzīvojat pats?

    -Nē, ar sievu.

    -Laulības sakraments ir?

    -Nē, mēs bijām tikai zaksā

    -Jums jādzīvo atsevišķi, jo tagad Jūs dzīvojat grēka stāvoklī. Šeit lūk tālruņa numurs. Zvaniet šim cilvēkam. Viņš Jums palīdzēs kārtot lietas, lai Jūs dzīvotu tā, kā kristietis. Jūs taču gribat kļūt kristietis? Katehēzes sāksies pēc mēneša. Nav ko steigties. Parasti vajag gatavoties dažus gadus...

    Skaisti, vai nē?

Adorācija on-line

    Aicinu vienoties ar Jēzu Kristu Vissvētākajā Sakramentā, Kuru nemitīgi pielūdz klostermāsas klarīses savā baznīcā Slupskā (Polijā). Šeit ir mājas lapa:

http://www.adoracja.net/zakladka/zawartosc/8/kaplica-on-line

    Kādreiz svētā māsa Faustīne ļoti gribēja ņemt dalību naktsadorācijā, bet vājas veselības dēļ nevarēja. Tomēr... ņema dalību šajā adorācijā. Kā? Šeit ir fragments no viņas Dienasgrāmatas:

1.     Sākumā vajag ieiet šeit: http://www.faustyna.pl/zmbm/ru/?page_id=1534
2.     Pēc tam (krieviski) "Polnyj tekst Dnevnika sv. sectry Faustiny"
3.     "Dienasgrāmatā jāmeklē 396. lpp. un tur numurus 1419-1420.

Kam tu esi nācis baznīcā?

    Kam tu esi nācis baznīcā? Dievam? Sev? Citiem? Ja Dievam, tad priecājies, jo taču tu esi kopā ar Dievu. Ja sev, tad tu meklē klusumu un viss tev traucēs. Ja citiem, tad tu esi šeit līdz laikam, kad šie citi nebūs tev vairs pie sirds.

    Ja Jēzus Sirds svētkos tu esi nācis baznīcā sev, tad neatradīsi klusumu, jo ir vairāk cilvēku, nekā parastā dienā. Bet taču Šī Sirds ir atvērta visiem. Ja tu esi atnācis citiem, tad kā sapratīsi, ka Šī Sirds tika pārdūrta arī tavai pestīsanai? Ja tu esi atnācis Dievam, tad tev ir iespēja paskatīties uz Dieva plāniem. Jo Jēzus atklāj savu Sirdi un tās noslēpumus, ne tāpēc, lai mūsu sirdīs būtu drusciņ siltāk un lai mēs labāk jūstos. Jēzus aicina uz vienotību ar savu Sirdi un tā prasa ne tikai sevi padot Dievam, bet visu sabiedrību, visu, kas ir. Tā prasa visu dzīvi, visu realitāti atjaunot Jēzū Kristū. Jēzus Sirdij jābūt vieta sabiedrībā. Arī valsts līmenī un visas pasaules līmenī. Tam jau 1689.gadā tika aicināts Francijas karalis Ludvīgs XIV. Nepaklausība Dievam atnesa sliktus augļus un Francija krita pēc 100 gadiem iznīcināta asiņainajā revolūcijā.

    Tomēr Jēzus Sirds godināšana attīstās un nes labos augļus, gan piem. deviņas mēneša pirmās piektdienas individuālajā līmenī, gan arī draudžu un diecēžu līmenī, kā piemēram uzceltas baznīcas Jēzus Sirds godam un dievkalpojums Jēzus Sirds godam.

Mirklis uz Campo Jēzus

 Šodien man izdevās būt kopā ar kādu misionāru Jaunkalsnavā un redzēt jaunus cilvēkus, kas lūdzas kopā ar konsekrētām personām, tas ir ar klostermāsām un klosterbrāļiem. Vislielākais prieks man ir no tā, ka es tur nezaudēju laiku, jo redzēju, ka jaunie cilvēki grib sekot Jēzum tā, kā pirms pāris gadiem tā nolēma un izturēja tagadējie klosterļaudis. Atklāt sevī paaicinājumu un līdzdarboties ar Dievu - tas nav pagātne, bet tas notiek mūsu acu priekšā. Lūk, kāda man pazīstama jauna sieviete, Majia sāka nesen savu piedzīvojumu kādā māsu kongregācijā un vistuvākajā laikā jau sāks noviciātu. Citi ļoti uzmanīgi un ar lielo pacietību klausījās, ko stāsta par sevi un par konsekrēto dzīvi mūks vai mūķene. Vai arī ko stāsta par Marijas skolu kāds misionārs, kuram ir sieva un četri bērni, kaut gan viņš nav konsekrēta persona. Jaunie cilvēki piedalījās šajās rekolēkcijās ar prieku un bija redzams, ka tās ir svētīgas. Lai Dievs svēti organizatorus un dalībniekus.

Kur ir bērni pēc pirmās svētās Komūnijas?

    Viņi (vairākumā) nav, protams, baznīcā. Jo viņu ceļi neved uz baznīcu un pat neiet garām. Nav labi. Kā var būt labi, ja kādreiz pēc pirmās sv. Komūnijas, kāda bērna māte, ģērbta melnās drēbēs, tā skatījās uz visu apkārt, kas notiek, ka nebija grūti saprast, ka nepalīdzēs bērnam iet svētuma ceļu. Cita mamma, uz manu aicinājumu lūgties gandrīz krita uz baznīcas grīdas, jo kā es varu no viņas kaut ko tādu prasīt? Kāpēc mammas un tētiņi neiet uz baznīcu, lai sadraudzētos ar Jēzu? Kāpēc bērni neiet uz baznīcu, kaut gan garas stundas brauka ar divriteņiem, vai staigā pa pilsētu bezjēdzīgi? Nav ko gaidīt, ka kaut kas mainīsies. Varbūt pateicības dzīvē pa maz? Vai Jūs redzējāt tādu draudzi, kura regulāri un daudz lūdzas par tiem, kas uzbūvēja baznīcu? Var Jūsu draudzē, baznīcas dārzā, ir kāds skaists pieminēklis, kuru draudze uzbūvēja par piemiņu tiem, kas draudzei pirms pāris paaudzēm uzdāvināja šo svēto vietu? Ja nav, tad ko vēl gaidīt svētuma augļus? Redzēt labumu un būt pateicīgam par to saņemto labumu, un darīt labo, bet atmest ļauno, tas ir svētuma ceļa slieksnis. Bet dzīvot tā, lai neatļaut Baznīcai pat pieskarties manām darīšanām, tas ir meistardarbs, bet elles klasē.

Kas ir vajadzīgs baznīcā?

    Kas ir vajadzīgs baznīcā? Protams ka katrs. Ja kāds jauns cilvēks (kuram ir spēki, nevis kuram mazāk nekā 35 gadi) nāktu uz baznīcu un pat pusstundu nevarētu izturēt, tas nozīmē... Jā, ko tas nozīmē? Varbūt, ka viņš ir atkarīgs un pēc pusstundas viņam vajag iet smēķēt. Baznīca kā vieta, kurā cilvēks atgūt brīvību, arī  no atkarībām, liekas ļoti dīvaina vieta tiem, kuri uzskata brīvību no grēkiem par vislielāko vājību.

    Nu bet atpakaļ pie šiem jauniem cilvēkiem. Visi ir aicināti kaut ko labo baznīcā darīt. Vajag jautāt priesterim. Piemēram šodien un pagājušajā svētdienā svētās Mises sagatavošana tā bija viena stunda. Jā, viena stunda vienam cilvēkam, pat dažiem, jo beigās jau citi atnāca. Es runāju par šo tehnisko sagatavošanu: ienest klosterī visas mantas, izpakot, sagatavot altāri, krēslus, apskaņošanu, visus vadus, grāmatas un citas lietas nepieciešamas svētajai Misei. Tāpēc es pateicos Dievam par visiem tiem jauniem cilvēkiem (līdz 100+), kuri klusumā kalpo baznīcās, klosteros un kapellās, un velta savu laiku Dievam un brāļiem un māsām Kristū, kuri atskries uz pusstundu, lai varētu satikties ar Dievu. Es Tev pateicos, Jēzu, par tiem, kuri rūpējas par to, lai Tu Vissvētākajā Sakramentā pieņemtu no mums visskaistāko pielūgšanu.

Jaunais cilvēks

    Nesen zvanīja man kāda kundze no lielas pilsētas. Gribēja kristīt bērnu. Un tā zvana man cilvēki, arī no ārzemēm, kuri gribētu kristīt bērnu pie manis. Un es jautāšu: kur Jūs dzīvojat? Kādā draudzē? Vai ir laulības sakraments? Un kad jau ir zināms, ka ticība jau sen mirusi, tad stāstu, ka Jums ir draudze, tikai vajag paskatīties, kur ir vistuvākā Romas katoļu baznīca. Ka Jums ir gans - Jūsu prāvests, kas ir par Jums atbildīgs. Ka vajag iet pie viņa. Ka vajag ar viņu līdzdarboties. Ka vajag ieiet draudzes dzīvē, jo tā ir Dieva dāvana - kopiena, kurā mēs esam brāļi un māsas. Ja es runāju kā cilvēks ne no šīs pasaules, ja tas tā būtu, es tikai priecātos. Cilvēki ne no šīs pasaules, jaunie cilvēki (pēc vienmēr jaunās Dieva žēlastības, nevis pēc vecuma), Romas katoļi, ir kā misionāri, kas ar prieku sludina citiem par Jēzu Kristu. Es gribu kļūt par tādu misionāru, kas vienmēr būtu gatavs sludināt labo vēsti par Jēzu Kristu. Jaunajā cilvēkā Dieva vārds vienmēr ienes prieku un ar prieku grib dot atbildi. Ja parādās skumjas, tad tas liecina par nepilnībām manī. Bet ja pavisam es negribētu dzirdēt par Jēzu un ja tas nemainītos garu laiku, tad būtu ļoti slikti. Jo ja cilvēks nav paklausīgs Dieva vārdam, tad ātri var parādīties, ka būs paklausīgs kārdinājumiem. Ticība rodas no klausīšanās un tas, kas tiek sludināts, ir Kristus vārds. Paklausība Dievam ir paklausība Baznīcai un tas ved uz sakramentiem. Sakramentālā dzīve prasa no cilvēka atmest visu, kas pretojas Dievam, Kas taču darbojas sakramentos. Cik vāja un arī ievainota ir mūsu griba, ja cilvēks, ne tik rēti, atkrītumus, nevis Dievu, meklē un piepalīdz savai pazūšanai, nevis pestīšanai. Tāpēc pateicība Dievam, ka Viņš mūs mīl. Ka vienmēr ir tik tuvu. Ka vienmēr grib mums nākt palīgā.

Aicināti uz neparasto dzīvi

    Pirms diviem gadiem mani apmeklēja mans priekšnieks, tēvs Provinials. Un mēs runājām par jaunas evaņģēlizācijas nepieciešamību. Pēc diviem gadiem es pateicos Dievam, ka man ir pieredze līdzdarboties ar Marijas skolu, kas tieši kalpo jaunās evaņģēlizācijas laukumā. Šie cilvēki palīdz citiem atklāt Dieva mīlestību un aicināt to pie sevis. Pieņemt Dievā lēmumu dzīvot neparasto dzīvi, kā cilvēki, kas nav no šīs pasaules, kas bieži apbrīna daudzus. Aicinu arī priesterus līdzdarboties ar šo skolu.

Daži darbi

    Šodien Dieva Māte, savas statujas zīmē, bija ciemos kādā firmā. Un statuja tagad stāv uz dēļa un tā pēc dažām dienām atpakāļ būs bijušā klostera ēkā. Lai Dievs svētī šai firmai.

    Šodien beidzot tika iestādīti kartupeļi un iesēti sīpoļi, redisi un salāti. Lai Dievs svētī visiem dārzniekiem.

    Un vēl izdevas pļaut zāli ar trimeru kādu stundu. Pateicība Dievam!