Otrais svētceļojums Viļaka - Aglona

(šis teksts būs Viļaka-Aglona svētceļojuma dalībnieku grāmatiņās:)

    Pagājušajā gadā tika organizēts pirmais vēsturē svētceļojums no Viļakas uz Aglonu. Par to bija atbildīgas Marijas skolas misionāres Signe un Ineta (galvenā organizatore). Tas bija viņu pēdējais darbs un kalpošana viņu misijā Viļakā. Ceļš tika sagatavots, nakšņošanas vietās mēs vienmēr bijām laipni uzņemti un gandrīz visur arī pabaroti. Mūsu mazā grupiņa sasniedza Aglonu 13. augustā ap Dieva žēlsirdības stundas. Dalībnieku ceļi dzīvē pēc tam gāja tālāk un redzēsim, kas otro reizi piedalīsies svētceļojumā - šogad jau otrajā svētceļojumā.

    Šo svētceļojumu arī gatavo misionāri, no tiem galvenā organizatore ir Dzintra. Šo grāmatu, kas tagad Tev rokās, tieši viņa sagatavoja. Viņa smēļa no svētceļnieku grāmatas no 2014. gada, bet arī tai bija sava vēsture un saknes citās grāmatās un citās grupās. Tā arī ir svētceļojuma tradīcija un dzīvas katoliskās ticības izpausme. Šogad Tu, cienījamais svētceļniek, varēsi izdziedāt Dievam par godu šīs dziesmas un lūgties ar to vārdiem. Uz Tevi runās dziesmu laikā Dzīvais Vārds - Jēzus Kristus. Kad Tu dziedāsi, lūdzies no visas sirds. Šajā grāmatā ir arī citas lūgšanas, sevišķi svētās Mises teksts. Grāmata ir kā instruments un Tev svētceļojuma laikā jāmācās to lietot.

    "Jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos" (Jņ 15,16). Lūk cik liels noslēpums un cik lielā lieta ir lūgšana. Ne tikai, ka mēs runāsim uz Dievu, ne tikai, ka Viņš mūs dzirdēs, bet arī uzklausīs un dos! Vai visu? To, ko lūgsim Jēzus Vārdā. Kas lūgs Jēzus Vārdā? Viņa ganāmpulka avis. Kas ir šīs avis? Tie nokristīti, kuri dzīvo bez smagiem grēkiem, kuri dzīvo vienotībā ar savu Labo Ganu. Vilkus Dievs neuzklausīs, jo katru avi, kas nolēma iet savu ceļu, Jēzus pamet, jo Jēzus nedzīvo plēsīgos vilkos. Bet tomēr viņus meklē, lai atgrieztu atpakaļ ganāmpulkā, tas ir Baznīcā un vienotībā ar Dievu. Vilka dzīve ir vienmēr katastrofa, bet Jēzus savas avis vada Baznīcā un dod vislabāko barību. Avīm ir iespēja katru dienu pazīt Dievu, Kas ir Mīlestība un šīs Mīlestības saites vieno avis vienā ģimenē.

    Savas sirdīs nesīsim gan savus lūgumus, gan arī lūgsimies par citiem, sevišķi par veciem, slimiem, nelaimīgiem, vajātiem, trūcīgiem, sevišķi par tiem, kuri ir tālu no Dieva. Mēs lūgsimies ar Dieva Mātes palīdzību šajā Terra Mariana gadā un sāksim savu ceļu Viļakas Jēzus Sirds baznīcā, kur, sakarā ar Konsekrēto Personu gadu var saņemt katru dienu pilnas atlaidas - jau svētceļojuma sākumā!

    Lai Dievs katram svētceļniekam svētī!

tēvs Staņislavs

Kristīts vai nekristīts?

    Garīgajā aprūpē var satikties ar tādu situāciju, ka kāds cilvēks lūdz, lai priesteris uzrakstītu izziņu par kristības sakramentu. Un var atklāties, ka nav draudzes arhīva dokumentos nekādas informācijas par šo cilvēku. Kaut gan viņš šeit dzīvoja, gāja pie grēksūdzes, uz sv. Komūniju, tika iestiprināts, tomēr dokumentu nekādu nav. Šodien runāju ar kādu priesteri par šo jautājumu un viņš teica, ka krievu laikos bieži tā bija, ka dažādu iemeslu dēļ par dalītiem sakramentiem varēja liecināt liecinieki, nevis dokumenti. Un šodien ir to laiku sēkas: trūkst dokumentu.

    Ir ar sakramentiem tāda problēma (protams - ne ar sakramentiem, bet ar cilvēkiem), ka liekas ka parāk bieži sakramentiem gatavojas tie, kurus es nepazīstu no baznīcas. Kā tad var gaidīt, ka viņi tūlīt nesīs ticības augļus savā dzīvē? Bet Baznīca nav ierobežota, lai būtu vienīgi kādiem izredzētiem, bet citiem lai ceļš būtu slēgts. Tāpēc ir tas, kas daudziem nepatīk - Baznīca ir priekš visiem, jo visi ir aicināti. Cits jautājums, kā pats Jēzus teica, ka daudzi nepieņem Dieva aicinājumu. Un bez sakramentiem un lūgšanas, bez svētiem Rakstiem un dievkalpojumiem dzīvo virs zemes nezinādams, ka var būt kopā ar Jēzu.

    Ar to ir saistīts nākamais jautājums audzināšanā: bieži nav autoritātes augstākas kā vienīgi cilvēciska. Un kad vecāku un citu autoritāte tiks atmesta un vienlaikus nav ticības tālāknodošanas ģimenē (ticība stiprina vecāku autoritāti un iedod kontaktu ar vislielāko autoritāti - pašu Dievu), nevar jau runāt par sabiedrību, par vienotību, par kopienu, par būvēšanu, nerunājot pat par ticības dzīvi un par garīgo dzīvi. Tādā situācijā Dieva klātbūtne un sakramenti tie jau ir kā kosmoss, tālu no cilvēka domām. Cilvēks slēdzas sevī.

Latgales rekatolizācija

    Bija tādi laika posmi, kad latgalieši, protams katoļi, sāka apmesties visos Latvijas regionos un lielās pilsētās. Kopā ar viņiem gāja katoļu ticība, lai atpakaļ to apliecinātu un svinētu Euharistiju tur, kur jau sen tā nav bijusi. Līdzīgi latgaliešiem katoļu ticību sāka izplatīt citu tautību katoļi, piemēram poļi, sevišķi laukos. Kur katoļi, tur parādījās vajadzība būvēt savu baznīcu. Tur atjaunojās Marijas zeme, Terra Mariana. Šodien, kad Latgale ir pustukša, kaut gan labāk būtu uzrakstīt stiprāko vārdu, vajadzīga ir Latgales rekatolizācija, Un ne tikai jaunās evaņģēlizācijas nozīmē, bet arī vajadzīgi fiziski paši katoļi, kuri piepildītu tukšas vietas  mūsu baznīcās, kuri liecinātu par savu ticību, sūtītu savus bērnus uz skolu, bagātinātu cilvēku sarunas. Tikai... kam tas būtu pie sirds? Vēsture liecina, ka iepriekšējos gadsimtos bija tādi, jo Latgale ir taču viesmīlīga zeme.

Sprīdītis, Sprīdītis...

    Šodien pirmo reizi es redzēju šo filmu. Kaut gan es zinu, ka ir tādi, kuriem patīk šīs filmas mūzika un pat gribētu to dzirdēt baznīcā savās laulībās, tomēr vajadzētu atstāt tādu domāšanu un paskatīties drusciņ savādāk. Pirmkārt filma nav saistīta ar Baznīcu un tās saturs ir ļoti tālu no kristietības. Otrkārt, ja es labi atceros, filma bija taisīta 1985. gadā un jau datums liecina par to, ka tas nevar būt cita lieta, kā valsts propaganda un tas nozīmē, ka tās mērķis ir veidot cilvēka domāšanu un skatienu uz realitāti pēc kādas ideoloģijas. Galvenais varonis paņem kredītus, kas ir it kā "burvīgas dāvanas" un devās ceļā izpildīt misiju. Kādu? Tas ir redzams filmas beigās . "Kungs un ķēniņš" atdot sprīdītim-laupītājam pēdējo naudu, bet saņem... Ko saņem? Nu jā, taču šī sieviete parūpēsies, lai viņš un viņa meita, tas ir nākamā paaudze, ļoti mīlētu naudu, lasi: lai ņemtu kredītus. Filmā burvīgas dāvanas pēkšņi pazūd, bet... tomēr paliek, jo tauta danco.

    Lai tie, kuri izdomāja sprīdīti, man piedod. Bet arī tagad jaunieši, kā man paši kādreiz kādā skaistā vietā stāstīja, saņem "misiju" darīt lielas lietas, tas ir rakstīt projektus un pēc tam paņemt... ko paņemt? Kredītus! Un galvā tāda doma nāk pati no sevis, tāds jautājums: tie, kuri taisīja filmu un tie, kuri ierakstīja skolas programmā mācīties tādas lietas, vai viņi neēda kopā vienā ēdnīcā?
    Ahā, es aizmirsu, ka vienīgais, kam bija kautkāds īpašums - neliela nauda, šis cilvēks tika filmā parādīts kā ļoti ļaunais un vēl vairāk - sadists. Un kredīta devēju uzņemt mājās viņš arī negribēja. Bet tomēr lielie kredīti arī viņu un viņa kalponi uzvarēja...

Kapusvētki un konsekrētās dzīves sākumi

    Uz reiz atbildēšu uz šaubām, kuras varētu parādīties pēc tāda virsraksta: kapusvētki tie nav ordeņu sākumi. Bet es šodien braucu uz Liepnu, kur Saidu kapsētā bija saplānota svētā Mise un lūgšanas par mirušiem. Sākumā sakramēju mašīnu. Pēc tam ar ministrantu braucām 32 km. līdz kapiem. Tad vajadzēja visu parnest. Tālāk mēs taisījām pajumi, tādu vienkāršu, kuru par 30 eirikiem var nopirkt veikalā. Pēc 45 minūtēm gan pajume, gan viss sv. Misei bija gatavs. Arī apskaņošana. Tad svētā Mise. Pirms Mises kāda kundze no Rīgas man teica, ka es iepriekšējos divos gados neesmu izteicis pateicību Dievam par labu laiku. Tāpēc Mises sākumā to esmu izdarījis un gaidīšu, ko vēl neesmu izdarījis. Bet to uzzināšu nākamajā gadā. Ja Dievs dos. Liekas, ka jumts nebija vajadzīgs, bet laiks majnījās. Sv. Mises laikā nekas nav mainījies tālāk no altāra, jo cilvēki kā runāja, tā runāja skaļā balsī tālāk. Kuri bija tuvāk, tie piedalījās svētajā Misē. Pēc Mises lūgšanas par mirušiem, svētība bērniem, kuri paši neatnāktu, ja māmiņas un vecmāmiņas nepalīdzētu un kapu pasvētīšana. Kuri kapi tiks svētīti es varēju zināt pēc lielām cilvēku grupām (5-15), kuri stāvēja un no tālienes skatījās vienā virzienā, tas ir uz mani, kad nāku.

    Un tā kā mēs ar ministrantu atbraucām, kad vēl maz cilvēku bija kapsētā, tā arī pēc visa bijām pēdējie un jau sen sen neviena nebija pat tuvu kapiem, viss palika tukšs, kad mēs ar ministrntu sakramējām mašīnu un braucām atpakaļ. Piecas stundas. Un tad Viļakā sāka līt lietus. Varbūt arī Liepnā.

    Bet kur konsekrētā dzīve? Tā rodas pirmkārt no aicinājuma, no Dieva. Un otrkārt tā rodas no kalpošanas Baznīcā. Šie divi elementi līdzspēlē un konkrētos apstākļos sākas tāda vai cita dzīves forma Baznīcā ar vienu pamatu: sekot Jēzum Kristum, lai savā dzīvē īstenotu Evaņģēliju. Gan svinīgā liturģijā, gan ikdienišķā brālībā, gan kalpošanā, gan darbā, gan apustulātā. Šodien ir labs laiks konsekrētai dzīvei. Pateicība Dievam.

Dzejnieku funkcijas

    Nebaidieties, šis teksts nebūs kāds mēģinājums saprast dzejniekus, par ko stāsta dzejnieks savos dzejoļos. Tas arī neattiecas uz visiem dzejniekiem. Bija un vēl dzīvo dzejnieks un dzejniece. Varbūt viens par otru pat nedzirdēja, nekad nesatikas, varbūt arī tie, kas to lasīs arī par viņiem nedzirdēja. Dzejniece, kura jau ir ļoti cienījamā vecumā, savos dzejoļos stāsta par miglu un tam līdzīgām lietām. Es nekad nevarēju saprast, kāda ir galvena domā šajos rakstos. Bet otrais dzejnieks teica, ka viņam vissvarīgāka ir gaisma. Ka tā ir pavisam vissvarīgāka vertība pasaulē. Un vēl stāsta, ka labais un ļaunais ir ir vērtības, kurām jābūt līdzsvarā. Pirmā dzejniece, kaut gan stāsta par miglu, iet kā tanks, un kur tikai iespēja runā savus dzejoļus. Otrais varbūt nav kā tanks, bet tomēr propagēja savas "vērtības" skolās tiem, kas tagad jau paspēja kļūt par pieaugušiem. Varbūt dzejnieki saprot savu misiju. Vismaz tāds dzejnieks, kā karalis Dāvids saprata savu misiju, sv. Terēze no Lizjē arī kaut ko rakstīja, sv. Jānis Pāvils II arī un tā bija misija, kas veda uz tikšanām ar Dievu. Jā kādam pietiek migla un minētas "vērtības", tad būs vēl nākamie, kuri lasīs vai klausīsies un domās: "Ko šis dzejnieks domā? Un kāda ir viņa funkcija šeit?"

Svētais tēvs Pio darbojas Viļakā.

    Vakar vakarā, kad vēl nebija interneta mājās un tikai šodien par to rakstu, bija sv. Pio lūgšanas grupas tikšanās bijušajā klosterī. Kaut gan laiks nebija vislabākais - vējš un brižiem lietus, tomēr anāca pieci cilvēki. Cilvēciski ir domāt, ka būtu ļoti labi, kad atnāktu piem. 20 vai 50. Bet no tādas domāšanas, es ceru, nav grūti atbrīvoties. Tikšanās skaisti un skaidri vadīta, Bībeles lasīšana un visu dalībnieku aktīva piedalīšanās. Kaut gan tas nebija saplānots, bet Bībeles fragmenta izskaidrošana notika ar metodi "skaidrot Bībeli ar Bībeli". Tas nozīmē, ka Evaņģēlija fragmentu, kuru lasījām sākumā, skaidrojām ar citu Jaunās Derības fragmentiem, piemēram no sv. Jāņa Atklāsmes grāmatas un no sv. Pāvila 2. vēstules Korintiešiem. Šī lēna lasīšana (nozīmīgi, ka visi lasīja fragmentus), mūsu izteiktās domas par atrastām problēmām, deva mums saprast, ka pats Dievs, pats Jēzus uz mums runā un "skaidro mums Rakstus". Tēja, cepumi un sarunu turpinājums, tas viss arī deva iespēju dalīties ar šo lielo prieku, kas ir no Dieva. Šī tikšanās deva mums saprast arī to, ka ir vērts Dieva lietas darīt ļoti nopietni, ne tādā nozīmē, ka būsim skumji, bet ja Dievs aicina līdzarboties ar Viņu, tad vajag ieiet ar visu sirdi, prātu un spēkiem. Un ļoti svarīgi: palikt pēc tikšanām Dieva klātbūtnē, jo par mums un par mūsu mūžīgo dzīvi notiek ļoti nopietna cīņa. Dieva dāvanas nedrīkst atdalīt no Dieva klātbūtnes, kā upi nedrīkst atdalīt no tās avota. Kā pēdējais bija Vissvētās Jēzus Sirds kronītis: 

https://sites.google.com/site/kapuciniolaine/home/sveta-teva-pio-lugsanu-grupa/visusvetas-jezus-sirds-kronitis

"Nevar diviem kungiem kalpot".

    Dažas dienas nebija interneta. Tapēc tagad būs ziņa no 22. jūlija:

    "Nevar diviem kungiem kalpot". Man šķiet, ka vienmēr atradīsies kaut kas, lai es ļoti brinītos. Jo lūk kāds man pastāstīja par savām šaubām. Kādām? No bērnības atceras, ka 20. jūlijā ir Ilija diena un tajā nedrīkst strādāt. Kā arī piektdien pirms šīs dienas nedrīkst strādāt. Un šis cilvēks man uzdeva jautājumu: kā īstenībā ir? Es atbildēju, ka līdzīgas lietas dzirdēju par labām un sliktām dienām, par mitrām dienām, par dienām, kurās drīkst kaut ko darīt, vai nedrīkst darīt. Bet kas priekš mums ir dzīves ceļvedis? Kas priekš mums ir drošas zīmes, lai mēs vienmēr zinātu, kur mēs esam un uz kurieni iet? Tas ir tas viss, ko Dievs mums atklāja un deva Baznīcai, kuru dibināja: svētie Raksti, Tradīcija, pāvestu mācība, svēto dzīves paraugs, septiņi svētie Sakramenti, liturģija, kopiena - un tajā visā Svētā Gara klātbūtne un vadība. Katrā dzīves posmā, katrā situācijā un visdažādākos apstākļos vajag padot sevi un visu, ko mēs daram - Baznīcai, bet caur Baznīcu Dievam. Ja ne, tad mums draud kārdinājumi un grēki, kuros cilvēks neiekristu, ja stiprāk saistītos ar Baznīcu. Jā, vajadzīgi ir cilvēki, kuri būtu kā paraugi, kā Jēzus liecinieki. Bet tos var atrast kopienā un tur var mācīties no viņiem. Varbūt tāpēc Svētais Gars tik daudzus cilvēkus iedvesmoja, lai dibinātu jaunas kopienas, kongregācijas, ordeņus Baznīcā, jo cilvēka sirdī, kā es saprotu, ir šī vēlme un vajadzība mīlēt savu tuvāko. Un tā ir taču mīlestība, kas prasa cilvēciskas attiecības starp brāļiem un māsām Kristū, jo tas, kas saņēma Dieva mīlestību, nevar palikt uz vietas un nevar nedalīties ar to. Arī ar to, kas viņu neuzskata par brāli. Šī dalīšanās ir arī saistīta ar to, ko cilvēks nes savā sirdī, kas ļoti bieži ir ievainota tā, ka gadi pārgāja, bet sirds ievainojumi ir ļoti stiprs darbības motors. Un kāds var gandrīz katru dienu braukāt uz kapsētu un rūpēties par kapiem, kas ir protams ļoti labs darbs un pienākums, bet Baznīcai ir jādod iespēja tādam cilvēkam ieiet kopienā, padzilināt savu ticību un ar mīlestību ieiet kādā kalpošanā draudzē. Mēs ciešam, jā, tā ir taisnība, bet mēs esam aicināti kalpot pēc Jēzus parauga.

Jāmācās atpūsties.

    Kādreiz kāds vecākais kapucīnu tēvs man pamācīja, ka jāmācās atpūsties. Ka nedrīkst visu laiku strādāt. Pirms pāris gadiem (tas bija priesterībai veltītajā gadā Baznīcā) pāvests Benedikts XVI teica priesteriem no Dienvidamerikas, ka obligāti vajag atpūsties. Ir vajadzīgs laiks, kādas dažas nedēļas, kad priesteris atstātu savus ikdienišķus pienākumus, izbrauktu uz citu vietu un tur gan dievbijīgi protams, gan aktīvi atpūstos. Tas ir vajadzīgs ne tikai ķermenim, bet arī lai pats paskatītos ar distanci uz savu dzīvi un lai paļautos uz Dievu, ka tomēr viņa darbi ir tikai piedalīšanās Dieva darbos.

    Nesen bija lasījums no Evaņģēlija, kurā Jēzus sūtīja mācekļus uz vientuļu vietu, lai viņi atpūstos pēc apustuliskā darba. Katram cilvēkam ir tāds laiks vajadzīgs. Nav labi, kad cilvēks katru dienu darītu to pašu bez atpūtas, bez iespējas kaut ko mainīt. Ir vajadzīgas tādas dienas, rekolēkcijas, formācija, svētceļojums uz Aglonu, bet arī vienkārša atpūta, sarunas par citām tēmām, vai vienkārši vajag darīt kaut ko, kas pat liekas nederīgs, bet darīt to ar prieku, veltīt Dievam. Un par tādām divām atpūtas dienām es Dievam ļoti pateicos.

Ziloņi izmesti?

    Marijas skolas misionāri ļoti labi iegāja draudzes dzīvē. Līdzdarbojas ar draudzes katehētēm, kas ir redzams starp citiem visu svēto skolā, Dievmātes figuras svētceļošanā, tālāk Bērna Jēzus svētceļošanā, bērnu svētajā Misē piedalīšanās, sagatavošanā bērnu grēksūdzei un citās lietās. Šīs svētcoļošanas liecina par tādu vajadzību cilvēkos, lai izpaustu savu ticību un tādā redzamā veidā rūpēties par Dieva lietām. Šī līdzdarbība ar draudzi izpaužas arī Mises lasījumu lasīšanā Viļakas baznīcā un klosterī, kā arī Liepnā. Lidojoša bibliotēka un garīgās literatūras reklāma nes redzamus augļus un grāmata vai katoļu žurnals iepakots smaidā un evaņģēlizācijas vārdā, atrod labo vietu mūsu sirdīs. Pastaigas pa ielām tādas lielas misionāru grupas ar vismaz četriem ratiem ir arī evaņģēlizācija bez vārdiem. Tas viss ir tāda realitāte, kuru pasaule nepazīst, kaut gan daudzi cilvēki ilgojas pēc tā. Cilvēku loks, kuri līdzdarbojas šajā jaunajā evaņģēlizācijā palielinājās. Un palielināsies, kad visi tā sauktie laimes ziloņi, zvaniņi, pūķi, vardes un citi tādi priekšmeti neatradīs vairs vietu mājās un dzīvokļos un tiks inicināti un izmesti, bet izplauksies ticība uz Jēzu Kristu.

Kapusvētku diena

    Šodien jau pēc brokastīm braucu uz Aizgalīnes kapsētu un ar četru cilvēku palīdzību sagatavoju pajumi pie krusta virs altāra. Jo iepriekšējo kapusvētku laikā lija. Šoreiz tomēr lietus nebija, bet krusts+altāris+pajume un iestādīti bērzi kopā izveidoja skaisto kapliču. Pēc svētās Mises un procesijas visi bija ļoti pateicīgi un viens otram palīdzēja pārnest mantas apakaļ mašīnā. Gribētos tomēr redzēt vairāk cilvēku ejam uz sv. Komūniju, nevis vienīgi dažus.

Tēvs ģenerālis Viļakā

 Pēdējo reizi kapucīnu galvenais priekšnieks no Romas bija Viļakā apmēram pirms 18. gadiem. Šodien no jauna bija šī skaista diena, kad Viļakā, kopā ar dažiem citiem kapucīniem, ciemos bija tēvs Mauro. Es ļoti gaidīju šo dienu, jo tad, kad atbrauc cilvēks ar tādu lielo misiju no Baznīcas, kopā ar viņu iet Dieva žēlastība. Mēs sākām ar kapucīnu fotogrāfiju pie Dievmātes dārzā, pēc tam bija fotogrāfija ar misionāru ģimeni un tad mēs devamies uz baznīcu, lai ar svēto Misi visvairāk parādītos kapucīnu vienotība, jo tā ir garīga ģimene. Kapucīni saucas brāļi, mūsu klosteris - māja, bet kopiena - familia (latiniski tas nozīmē ģimene). Paldies tiem, kuri pucēja māju, sagatavoja pusdienas un vakariņas un nāca uzklāt galdu. Tāpēc šis īsais laiks varētu būt veltīts sarunām un arī vizītei bijušajā kapucīnu klosterī Viļakas centrā, kur 18.-19. gadsimtā atradās sv. Mateuša katoļu baznīca.
    Tas bija īss, bet ļoti svētīgs laiks.

Svētīga diena

    Šodien man bija svētīga diena. Trīs reizes svētā Mise, trijās vietās, trijām grupām. Katru reizi piedalīšanos liturģijā bija saistīta ar cilvēku sirsnību un paļāvību uz Dievu. Un to dalībnieki izteica gan vārdos, gan žestos. Ļoti skaista un garīgi bagāta bija tikšanās vakarpusē: sv. Mise un saruna Šķīsto Siržu Kustībā, un pat bija atbraucis vēl viens priesteris. Es ticu, ka rīt arī būs ļoti ļoti svētīga diena, jo pie manis ciemos atbrauks pats kapucīnu ordeņa ģenerālis no Romas ar dažiem brāļiem kapucīniem.

Misionāri priesteri

    Alūksnes svētā Bonifācija Romas katoļu baznīcai 14 gadi! Šodien, 15. jūlijā, biju tur, lai ar citiem priesteriem un ticīgo tautu svinēt šīs draudzes atlaidas. Prieks bija redzēt entusiasmu un sirsnīgo mīlestību cilvēkos, kas vēl atcerējās šos laikus, kad uz vietas nebija priestera un ar asarām acīs lūdzās, lai vienmēr priesteris Alūksnē dzīvotu un kalpotu. Vajag pasvītrot arī tās puķes un siltus vārdus priesteriem pēc sv. Mises, kā arī klinģeri un tēju draudzes telpās. Tas viss ļoti labi liecina par draudzi. Tā bija darba diena, tāpēc baznīca nebija pilna, bet klātesošie vairākumā gāja uz sv. Komūniju. Galvenais celebrans pasvītroja to, ka priesteros ir redzama misiju Baznīca. Jo katrs priesteris kalpo cita draudzē, bet vēl vairāk šī misiju Baznīca ir redzama tajā, ka viņi visi atbrauca no ārzemēm. Un vēl - viens ir diecēzes priesteris, otrais verbistu kongregācijā, trešais saleziānu kongregācijā, ceturtais kapucīnu ordenī. Bija arī klostermāsa no karmelītēm. Mēs arī lūdzamies par priesteriem, kuri šeit iepriekš kalpoja un arī par jauniem paaicinājumiem uz priesterību un uz klosterdzīvi no Alūksnes.

Dievmātes svētceļojums

    Kopš 11.janvāra Dieva Māte statujas zīmē svētceļo pa mūsu draudzēm. Bet šajās dienās pat pie plebānijas atrada savu vietu cita skaista un liela Marijas figura. Postuments uztaisīts no neliela, bet smaga ozola blūķa, apkārt tam uz zemes granita akmeni. Es ceru, ka vistuvākajā laikā tiks iestādīti kādi krūmi un puķes. Es ieraudzīju, ka ne tikai es pie Dievmātes statujas lūdzos, bet arī citi, starp tiem mazi bērni. Vajag lai Marija "ieietu" dziļi mūsu dzīvē.

Bībele un mierīga dzīve

    Pēdējā ziņā rakstīju par jautājumu, kuru es uzdodu vīriešiem trīs reizes pēc kapusvētkiem. Kā atbilde bija klusums. Drusciņ līdzīga situācija (ņemot vērā gan proporcijas, gan kontekstu) tika aprakstīta svētajos Rakstos, kad palika tikai viens Kunga pravietis Elijs, bet pagānu praviešu bija valstī 850. Visi viņi un tauta tika sapulcināti kādā vietā un tur Elijs pajautāja tautai, kam tā grib kalpot: Kungam, vai elkiem? Atbildē bija klusums. Mēs zinām, kas notika tālāk, kā Dievs parādīja savu varu un mēs zinām, kādu sodu saņēma viltus pravieši - nāvi.

    Arī skaidro šo situāciju svētdienas (12. jūlijs) lasījumi. Pirmajā pravieti Amosu grib izmests no valsts. Kāpēc? Vai viņš ir noziedznieks? Nē. Bet tāpēc, ka viņš pilda savu paaicinājumu un runā Dieva vārdus. Bet laikam cilvēki grib mierīgi dzīvot, un tāpēc padot savu dzīvi Dievam nozīmētu zaudēt šo mierīgo dzīvi. Kas ir šī mierīgā dzīve? Atbilde ir atkarīga no tā, kurā vietā cilvēks atrodas: ja tas ir karalis, vai kāds, kas īstenībā kontrolē naudas plūsmu, tad viņam jēdziens mierīga dzīve nozīmē tālāk to kontrolēt un nopelnīt regulāri lielo naudu. Ja tas ir cits cilvēks, tad viņam mierīga dzīve nozīmē dzīvi bailēs, lai tikai nezaudētu darbu. No visām šīm bailēm atbrīvo mūs Jēzus. Lūk Evaņģēlijā īsi tika aprakstīts, kas notiek ar cilvēku, kas pieņēma Dieva vārdu. Viss mainās uz reiz - ļaunie gari izdzīti, dziedināšana un citi brīnumi. Kas bija šie laimīgie cilvēki? Kādas funkcijas pildīja sabiedrībā? Par to evaņģēlists neraksta, bet ir skaidrs, ka pieņemts Dieva vārds maina gan cilvēku, gan viņa ģimeni, gan sabiedrību. Labāk taču dzīvot kā brāļi un māsas Jēzū Kristū, nekā bailēs tā sauktajā mierīgā dzīvē? Taču tā sauktajā mierīgā dzīvē cilvēki pamet savu dzīves vietu un savu dzimteni, jo neredz nekādas cerības, bet tie, kuri pieņēma Jēzu otrādi - brauc uz turieni, kur Baznīca viņu sauc. Arī uz turieni, sevišķi uz turieni, kur cilvēki grib tikai mierīgi dzīvot.

Ko vīrieši nevar?

   Šodienas ziņa ir saistīta ar kapusvētkiem. Protams nav nekādu kapusvētku, bet ir svētā Mise un Visu Svēto svētku procesija. Līdzīgi piem. Polijā komunisti propagēja nosaukumu "miroņu svētki". Nu bet to atstāsim un paskatīsim, ko vīrieši nevar. Jo es pēc sv. Mises un procesijas kapsētā uzdevu jautājumu vīriešiem: "Vai nākamajā gadā būs jumts virs altāra?". Jo tieši Mises laikā lija un tikai dažos brīžos kāda sieviete pati no sevis, vai pēc mana lūguma, turēja lietussargu virs manis un Vissvētākā Sakramenta. Protams es tiku gala, jo biju sagatavots tādai situācijai. Bet trīs reizes uzdevu jautājumu par šo jumtu, kas ir ļoti vajadzīgs. Atbildēja tika Antona kungs, pie kura mājas ir skaists krusts. Bet kāpēc citi vīrieši nevarēja atbildēt? Taču skaļrunis ir labs. Un beigās teicu: "Sievas, parunājiet ar saviem vīriem."

Kāpēc pieaugušie neiet uz baznīcu?

    Nesen ģimenes specialists un rakstnieks Jaceks Pulikovskis teica, kāpēc pieaugušie neiet uz baznīcu. Lūk ir kāda ģimene. No šīs ģimenes ne bērni, ne vecāki neiet uz baznīcu. Vecvecāki, ņemot vērā to, ka ar saviem bērniem būtu grūti runāt par ticību, mēģina atgriezt pie Dieva vismaz savus mazbērnus. Tādā veidā viņi ieiet vecāku lomā un liekas, ka ir ļoti labi, jo mazbērni bija uz bikts, uz sv. Komūniju un tika iestiprināti. Bet pēc tam pazud no baznīcas. Kāpēc tas tā notiek? Pulikovska kungs dod tādu ļoti vienkāršu piemēru no dzīves: zēns jautā vecmamiņai: "Kad es būšu tik liels, kā tētis?" Vecmamiņa: "Kāpēc tu jautā?" Zēns: "Jo tad man nevajadzēs iet uz baznīcu!"

    Vecāku lomā ir atgriezt pie Dieva savus bērnus. Ja to darīs vecvecāki, tad bērni pat jau pēc daudziem gadiem kā pieaugušie - paliks savā ticībā kā mazie bērni. Vecākiem, pat ja tie jau būtu gados, jāmēģina atgriezt savie bērni, nevis mazbērni.

    Tas bija kā informācija, kas izrauj mierīgo cilvēku no siltām čībām. Tagad ir skaidrāka tik bieži sastopāma situācija, kad veca tante, vai vecs onkulis, kas visu dzīvi staigājis uz baznīcu, var pateikt par ticību tikai to, ka viņš tic Dieviņam un ka Dieviņš ir žēlsirdīgs un visiem piedos visus grēkus. Bet kad kādiem (tas ir īpašs piemērs) pajautāju: "Kas ir Dievs?" viņš uz reiz parādīja koku un teica: "Šīs koks katoļiem ir dievs."(!?) Vai kaut ko konkrētāko pateikt par Dievu - klusums. Paliek lūgšanu grāmatiņa (un ļoti labi!), jo to iemācijušies bērnībā. Bet ja viņu pieaugušie bērni pateiks: "Neejiet uz baznīcu svētdien, palieciet ar mums pie galda, vai ar mūsu bērniem mājās", tad vecvecāki padodas savu pieaugušo bērnu gribai, vai nē? Palika kā mazie bezspēcīgie bērni ticības lietas, jo savā dzīvē nekad neredzēja savu vecāku ticības piemēru. Un tā iet no paaudzes paaudzē.

    Un beigās drusciņ anegdotiskais stāsts. Priesteris jautā vecākiem: "Kur ir jūsu bērni? Kāpēc neatnāca kopā ar jums uz svēto Misi?" Tad vecāki ar smaidu: "Mises laikā mūsus bērnus pieskata plūdmalē cita ģimene, mūsu draugi." Priesteris: "Viņi neiet uz svēto Misi?" (ar smaidu): "Iet. Bet tad mēs sēžam ar viņu un mūsu berniem plūdmalē, vai parkā." Priesteris: "Taču jūs visi kopā varētu atnākt uz svēto Misi! Jo bērni sēž divas garlaicīgas stundas parkā... Bet ko viņi ar jums dara parējas stundas svētdienās?" (jau bez smaida): "Neko. Paši staigā pa pilsētas ielām..." Vai Jūs domājat ka, šis stāsts ir no senseniem laikiem, kad Baznīcu vajāja?

Caur grūtībām Dievs vada.

    Šodien man vajadzēja nopirkt kādas mazas, bet ļoti vajadzīgas lietas. Tāpēc braucu uz Balviem. Hestiā atstāju krūmgriezi remontam un devos nopirkt šīs ļoti parastas, bet vajadzīgas lietas. Bet lūk šajā vietā beidzās. Kur meklēt? Man paskaidroja, kurā citā vietā Balvos var kaut ko tādu nopirkt, tādas parastas lietas. "Būs tikai jaunnedēļ" - man tur teica. Ko darīt? Mēģināju dažiem cilvēkiem zvanīt. Braucu uz Gulbeni, jo šīs mazās lietas ir ļoti vajadzīgas. Parunāju ar priesteri, zvanīju vēl vienam cilvēkam un "Jau zinu!"

    Es atradu veikalu, ar grūtībām, iegāju un pajautāju: "Vai ir tādas un tādas lietas?" Iekams pārdevēja man atbildēja, es ieraudzīju, ka viņa diezgan dīvaini skatās uz mani, dīvaini kustas, dīvaini žesti, ka padomāju: "Vai tā nav kāda burve?" "Šeit veikalā šo lietu nav. Bet ejiet uz veikalu, kas atrodas nākamajā ēkā, tur būs." Bet es padomāju: "Kas tur būs, ja šeit ir tik dīvaini, vai arī tur būs kāds burvis?" Nu bet gāju, jo šīs lietas bija ļoti vajadzīgas. Izejot no veikala ieraudzīju durvīs lielo maģisko zīmi no austrumu ticēšanām. "Nu tad nekļūdījos..."

    Nākamais veikals nebija blakus, bet tālāk. Tur arī durvīs bija līdzīga maģiska zīme. Pēc pieredzes meklēju uz sienām un augstākiem plauktiem kādus "sevišķus" priekšmetus. Un ieraudzīju, ļoti viennozīmīgus. Diemžēl.

    Ceļā atpakaļ pasvētīju lietas, kuras nopirku. Vai tie, kuri pārdod šajos veikalos, nevar vienkārši pārdot bez šo atkritumu klātbūtnes? Kā Jūs domājat?

    Atpakaļ ceļā daudz lūdzos, jo saņēmu daudz žēlastību no Dieva. Un lūdzos arī par šiem dīvainiem cilvēkiem, lai viņi atgrieztos pie vienīgā patiesā Dieva.

Ja bēres būtu katru dienu.

    6 reizes tika šo sestdien svinēta svētā Mise mūsu draudzē. Starp tām bija viena bēru, viena laulību un divas kapusvētku svētās Mises. Tā ir neparasta situācija un pat trīs priesteri bija vajadzīgi, lai tiktu gala. Kad sv. Mise ir saistīta ar kādu neparastu dzīves notikumu, kā laulības, vai bēres, tad vairāk cilvēku apmeklē baznīcu, vai kapsētu, bet cik ņem dalību pilnīgi, tas ir cik pieņem Jēzu Kristu svētajā Komūnijā, tā ir pavisam cita lieta. Un man parāk bieži, varbūt, liekas, ka daudzu cilvēku acīs baznīca ir kāda īpaša vieta protams, bet ne vieta, kurā reāli mājo Dievs virs zemes. Dievs ir visur, bet baznīcā mājo tā, ka mēs varam pie Viņa nākt, satikties ar Viņu un pat Viņu pieņemt svētajā Misē. Pat ja bēres būtu katru dienu un kapsētas cilvēku, kuri tīra kapus, pilnas, problēma ir citur - cilvēka sirdī, kas pat vasarā ģērbta kažokos, lai tikai Dieva vārds tai nepieskartos. Jezu, apsažāloj par mums! Svētums tas ir jedziens, kam jāiesakņojias cilvēka dzīvē.

Trīs ģimenes

    Ir kādas trīs ģimenes. Tās dzīvo mājās vai dzīvokļos. Tas, kas vinas saista šajā rakstā, ir maģiskas zīmes, kas pieder šīm ģimenēm. Šīs zīmes ir priekšmeti, kuri nozīmē kaut ko citu, nekā rāda. Es speciāli nepateikšu, kādi ir šie priekšmeti. Es runāju ar šiem cilvēkiem, bet efekta nav. Īstenībā ir efekts. Es uzzināju, ka ņemt nost, iznīcināt un izmest šīs lietas, šiem cilvēkiem jau nav pa spēkam. Neviena ģimene nevar/negrib atbrīvoties no zīmēm, kas ir pret Dievu. Pirmajā ģimenē pat runāt par Dievu ir aizliegts, bet mājās ir daudz zīmju saistīto ar ļauniem gariem. Otrajā Jēzus ir pavisam kā svešs, negaidīts. Trešajā ikdienīšķajos darbos un lēmumos Jēzus nav vissvarīgākais.

    Ir vēl viena ģimene, kurā bērniem uz drēbēm ir ļoti daudz visdažādāko maģisko zīmju. Vecāki neredz nekādu problēmu, bet bērns stāsta, ka naktī pie viņa nāk kādi melnie sliktie tēli. Pietiek? Jēzus caur savām ciešanām, nāvi pie krusta un augšāmcēlšanām uzvarēja nāvi, grēku un sātanu. Jēzus atbrīvo. Tā ir īsta brīvība. Šo brīvību cilvēks var vienkārši saņemt no Dieva caur Baznīcu. Vienkārši. Vajag tikai atgriezties un uzticēties Dievam, paļauties uz Viņu. Vajadzīga lūgšana, svētie Raksti, liturģija un kopiena. Laba iespēja dzīvot draudzībā ar Jēzu ir Marijas skola, kas šobrīd organizē vasaras formāciju Lēdmanē. Paļauties uz saviem spēkiem tas nozīmē atkāpties, paļauties uz Jēzu nozīmē jaunu dzīvi, dzīvi pēc Svētā Gara, mīlestībā un bez bailēm.

Autosvētceļojums

    Pēc daudzu dienu sagatavošanas mūsu misionāri šodien organizēja svētceļojumu bērniem uz Gulbenes baznīcu. Kaut gan ne visi bērni, kuri pieteicās, atnāca, lai ņemt dalību šajā ceļojumā, tomēr Dievs deva skaisto laiku un viss gāja labi un pēc plāna un pat vēl labāk.

    Gulbenē jau gaidīja brīnišķīgs Prāvests un mūs sirsnīgi uzņēma. Kopā svinējām svēto Misi, ieklausījāmies Dieva vārdā un pēc tam klausījāmies Prāvesta stāstu par Baznīcu, īpašo katehēzi, kurai par pamatu kalpoja svētbildes un statujas baznīcā. Pusdienas, dziedāšana, spēles un dažādas nodarbības kopā ar lūgšanu palīdzēja mums priecīgi pavadīt laiku un arī iepazīties ar dažiem Gulbenes draudzes bērniem.

    Uzzinājuši no Prāvesta un ministranta par Stāmerienes pili devāmies tālāk ceļā. Faktiski, pils ir, un ļoti skaista. Taka pa pils parku mūs aizveda līdz kādam pilsdrūpām ezera krastā. Visi ļoti priecājās arī par šo vietu un pat mazais Marjans negulēja, bet ar atvērtām acīm vēroja visu apkārt.

    Liels paldies misionāriem, kuri ar Dieva žēlastības palīdzību sagatavoja šo svētceļojumu. Liels paldies Gulbenes Prāvestam un draudzei par viesmīlību. Tagad misionāru priekšā ir Marijas skola, Oasis un svētceļojums Viļaka-Aglona, par kuru šodien jau runājām un misionāre Dzintra sāka taisīt plakātu ar kādu interesanto fotogrāfiju.