Jāmācās atpūsties.

    Kādreiz kāds vecākais kapucīnu tēvs man pamācīja, ka jāmācās atpūsties. Ka nedrīkst visu laiku strādāt. Pirms pāris gadiem (tas bija priesterībai veltītajā gadā Baznīcā) pāvests Benedikts XVI teica priesteriem no Dienvidamerikas, ka obligāti vajag atpūsties. Ir vajadzīgs laiks, kādas dažas nedēļas, kad priesteris atstātu savus ikdienišķus pienākumus, izbrauktu uz citu vietu un tur gan dievbijīgi protams, gan aktīvi atpūstos. Tas ir vajadzīgs ne tikai ķermenim, bet arī lai pats paskatītos ar distanci uz savu dzīvi un lai paļautos uz Dievu, ka tomēr viņa darbi ir tikai piedalīšanās Dieva darbos.

    Nesen bija lasījums no Evaņģēlija, kurā Jēzus sūtīja mācekļus uz vientuļu vietu, lai viņi atpūstos pēc apustuliskā darba. Katram cilvēkam ir tāds laiks vajadzīgs. Nav labi, kad cilvēks katru dienu darītu to pašu bez atpūtas, bez iespējas kaut ko mainīt. Ir vajadzīgas tādas dienas, rekolēkcijas, formācija, svētceļojums uz Aglonu, bet arī vienkārša atpūta, sarunas par citām tēmām, vai vienkārši vajag darīt kaut ko, kas pat liekas nederīgs, bet darīt to ar prieku, veltīt Dievam. Un par tādām divām atpūtas dienām es Dievam ļoti pateicos.