Kristīts vai nekristīts?

    Garīgajā aprūpē var satikties ar tādu situāciju, ka kāds cilvēks lūdz, lai priesteris uzrakstītu izziņu par kristības sakramentu. Un var atklāties, ka nav draudzes arhīva dokumentos nekādas informācijas par šo cilvēku. Kaut gan viņš šeit dzīvoja, gāja pie grēksūdzes, uz sv. Komūniju, tika iestiprināts, tomēr dokumentu nekādu nav. Šodien runāju ar kādu priesteri par šo jautājumu un viņš teica, ka krievu laikos bieži tā bija, ka dažādu iemeslu dēļ par dalītiem sakramentiem varēja liecināt liecinieki, nevis dokumenti. Un šodien ir to laiku sēkas: trūkst dokumentu.

    Ir ar sakramentiem tāda problēma (protams - ne ar sakramentiem, bet ar cilvēkiem), ka liekas ka parāk bieži sakramentiem gatavojas tie, kurus es nepazīstu no baznīcas. Kā tad var gaidīt, ka viņi tūlīt nesīs ticības augļus savā dzīvē? Bet Baznīca nav ierobežota, lai būtu vienīgi kādiem izredzētiem, bet citiem lai ceļš būtu slēgts. Tāpēc ir tas, kas daudziem nepatīk - Baznīca ir priekš visiem, jo visi ir aicināti. Cits jautājums, kā pats Jēzus teica, ka daudzi nepieņem Dieva aicinājumu. Un bez sakramentiem un lūgšanas, bez svētiem Rakstiem un dievkalpojumiem dzīvo virs zemes nezinādams, ka var būt kopā ar Jēzu.

    Ar to ir saistīts nākamais jautājums audzināšanā: bieži nav autoritātes augstākas kā vienīgi cilvēciska. Un kad vecāku un citu autoritāte tiks atmesta un vienlaikus nav ticības tālāknodošanas ģimenē (ticība stiprina vecāku autoritāti un iedod kontaktu ar vislielāko autoritāti - pašu Dievu), nevar jau runāt par sabiedrību, par vienotību, par kopienu, par būvēšanu, nerunājot pat par ticības dzīvi un par garīgo dzīvi. Tādā situācijā Dieva klātbūtne un sakramenti tie jau ir kā kosmoss, tālu no cilvēka domām. Cilvēks slēdzas sevī.