Sīkumi

    Izdevās man atvest ziedus no Rekovas. Kā teica Jāzepa kungs, vēl divas minūtes un viņš nebūtu uz vietas. Bet kāda iedvesma viņam teica, lai drusciņ pagaidītu. Veikalā teica, lai ziedi būtu 15C gradu temperatūrā. Un brīnījās, ka baznīcā ir tikai +1C grads. Neatrada atrisinājuma vārdu uz tādu situāciju. Paldies Šķilbēnu draudzei par ziediem.

    Tad ziedi baznīcā. Bet man vajadzēja parūpēties par baznīcas dārzu. Tomēr to, ko iepriekš grābu, man neizdevās izvilkt nost no dārza, jo daudz, bet laika maz.

    Arī atnāca kāds specialists, lai remontētu lielas lampas procesijai. Es ceru, ka pēc pāris dienām, Kristus Augšāmcelšanās Svētdienā, iesim rezurēkcijas procesiju ar lampām, kurās būs aizdegtas sveces.

    Un vēl svētā tēva Pio lūgšanas grupa. Tajā mēs lūdzamies konkrētos nodomos. Katrs var padalīties par to, kā saprot konkrēto Evaņģēlija fragmentu. Bet arī tad, kad sirdis priecājas, jo ir vienotas Kungā, tēja un "kaut kas" piepilda prieku. Un tad seko Vissvētās Jēzus Sirds kronītis un svētība.

Malka pagaidīs.

    Ir jau Lielā Nedēļa un citi darbi ir svarīgāki, nekā malkas skaldīšana.

    Nedēļa sākās kā vienmēr - intensīvi. Svētdien bija trīs svētās Mises: baznīcā, Liepnā un klosterī. Ceļš uz Liepnu, sevišķi aiz Kupravas, aiz Strautiem, traģisks - 10 000 000 bedru, apmēram. Nissans izturēja. Bet ne visi elementi un tāpēc šodien vajadzēja kaut ko metināt.

    Svētdiena nebeidzās tik vienkārši, jo jau no pl. 00:00 līdz pl. 01:00 pirmdien nemitīga rožukroņa stunda, manēja. Izturēju. Pateicība Dievam, gandrīz divas rožukroņa daļas.

    Pirmdien, otrdien - vajadzēju braukt uz dažām vietām un vajag tīrīt teritoriju pie baznīcas. Vakar misionāre Diāna tīrīja sniegu. Es šodien grābu skujas, čiekurus un zarus zem eglēm. Rīt to visu vilkšu nost. Ja paspēšu. Jābrauc pēc ziediem. Malka jānes. Trauki svētajām eļļām Lielajai Ceturtdienai jāsagatavo. Jāatpūšas.

    25. martā sākas novenna Dieva Žēlsirdības Svētkiem (Lieldienu 2. svētdiena).

    Misionāre Baiba sagatavoja meditācijas Krusta Ceļam, kas ies pa pilsētu Lielajā Piektdienā pēc Kunga Ciešanu Liturģijas, ap 19:00, no Jēzus Sirds baznīcas - ceļš pa pilsētu - līdz Jēzus Sirds baznīcai. Jāpaņem svecītes.

    Mēs turpinam lūgties nodomos, kurus uzrakstīju pirms pāris dienām. Kādi ir Jūsu nodomi?

Lasīju kādu grāmatu.

    Lasīju grāmatu "Manā sirdī uguns" Johannesa Hartla. Lūk dažas manas domas par šīs grāmatas saturu.

    Autors bieži lietoja vārdu "haoss" un īstenībā šis vārds vismaz daļeji raksturo saturu. Jo aprakstītas domas, laikus, piedzīvojumus, kādā mērā raksturo kaut kas tāds, ka nevar pateikt, ka tas, kas ir rakstīts, tās ir zēna domas un ticība, vai tās ir domas un ticības saturs autora jau kā pieaugušā cilvēka.

    Kādā brīdī parādas kaut kas kā herezija, kad autors raksta, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras. Laikam autors azimirsa par sv. Pēteri un Apustuļiem, un no kurienes viņi parādījās. Grāmatā pavisam gandrīz nav tāda avota kā "pāvests". Varbūt es lasīju neuzmanīgi.

    Autors raksta nākamo hereziju, ka Dieva Vārdu nes sevī judaisms. Tad lūk jaunums, es nezināju, ka Dieva Vārds izgāja no Baznīcas un parcēlās dzīvot citur. Rabbinu judaisma sākums tas ir laikam 4.-5. gadsimts pēc Kristus dzimšanas. Lai kāds mani uzlabo, ja es šeit rakstu nepareizi. Grūti visu atcerēties.

    Autors divas reizes pieminēja grēksūdzi, tāpēc es varu cerēt, ka viņš to praktizē. Un pieminēja arī Vissvētāko Sakramentu. Cerība tāda pati. Ceru, ka autors nepraktizē jogu (par kaut ko līdzīgo ir runā tad, kad viņš lūdzās ar tehnikas palīdzību Jeruzalemē). Lūk tāda grūtība ar šo grāmatu - kad autors raksta par kaut ko dīvaino, tad ir šaubas (vismaz dažreiz), vai viņš gadījumā to nepraktīzē, vai praktizē un aicina uz to?

    Es saprotu, ka autors rakstīja šo grāmatu tādā "brīvā veidā", spontāniski, emocionāli, pēc sajūtas, jauniešiem (laikam?) un daudzās tēmās neiedzilinājās, skatījās virspusīgi, jo grāmata ir taču tikai par lūgšanu, vai nē?

    Grāmatā ir daudzi interesanti piemēri "no dzīves" par lūgšanu un es domāju, ka tā var dot tādu svaigu aicinajumu lūgties nemitīgi.

    Tomēr es būtu pateicīgs par Jūsu vārdu.

Lūgsimies

    Kāds mazais bērniņš ļoti skaisti aug, sirds skaisti un ātri pūkst. Lūgsimies par veselību un par Dieva svētību šim bērnam un viņa ģimenei, kas dzīvo Polijā.

    Kāds cits mazais bērns, kas piedzima Rīgā, bet kristīts Viļakā, slimo uz plaušu karsoni. Arī viņa mammai nesen bija operācija. Lūgsimies par veselību un Dieva svētību viņiem un visai ģimenei, kas dzīvo Rīgā.

    Kāds daudzbērnu ģimenes tēvs (viņi dzīvo Rīgā) meklē darbu. Lūgsimies svētā Jāzepa aizbildniecībā, lai viņš atrastu darbu, kuru Dievs viņam ir sagatavojis.

    Lūgsimies par tēvu Jāzepu Kornaševski OFMCap. vārda dienā.

    Lūgsimies, lai mēs mīlētu mūsu Māti Baznīcu, jo caur viņu pazīstam patieso un dzīvo Dievu.

    Lūgsimies par cilvēkiem draudzēs, lai vienmēr labprāt līdzdarbotos ar prāvestiem un vikāriem.

    Lūgsimies par misionārēm un citiem OASIS Valmierā organizatoriem, un par dalībniekiem jauniešiem, lai šis laiks ienestu viņu dzīvē prieku, mīlestību, draudzību un lūgšanas dāvanu.

    Par ko vēl lūdzamies?

Diena pēc dienas

    Lielajā Gavēnī tūlīt sākas Klusā Nedēļa. Un es redzu, ka tas nav vienīgi nosaukums. Dievs palīdz ieiet klusumā, lai cilvēks būtu kopā ar Viņa Dēlu Ciešanu ceļā.

    Šajās dienās klusums ir tik liels, ka sasniedz savu pamatu. Vienu vienīgo reizi.

    Cilvēkam ir iespēja ieklausīties klusumā. Dievs izteica Sevi Visu.

    Tas ir aicinājums.

    Diena pēc dienas. Līdzīgas. Lūgšana, tikšanās, darbs. Klusums. Un rūpes par lūgšanu.

Cilvēks zina, uz ko Jēzus viņu aicina.

    Gandrīz pirms 100 gadiem jaunā sieviete Helēna Kovaļska devās ar  draudzenēm uz balli. Šī balle bija saplānota lielā pilsētā, Lodzā. Balles laikā, kad visi dejoja, pēkšņi, Helēna palika viena pati. Bet ne viena pati. Blakus bija Jēzus, Viņš viss bija brūcēs. Un teica Helēnai: "Cik ilgi vēl Es tevi cietīšu?".

    Pēc brīža atpakaļ redzēja visus koleģus un savas draudzenes. Teica viņām, ka slikti jūtas, un aizgāja. Atrada pirmo baznīcu. Tā bija katedrāle. Iegāja iekšā un neskatīdama, vai ir kādi cilvēki vai nav, viņa krita uz grīdas un tā, krusta veidā, palika daudz laikā lūgšanā.

    Helēna saprata, ka Jēzus viņu uz kaut ko aicina, tā kā uz klosterdzīvi. Tāpēc ar vilcienu brauca uz Varšavu, tur izkāpa un meklēja klosteri. Kad atrada, parunāja ar priekšnieci un atklāja savu domu, ka grib iestāties klosterī. Priekšniece atbildēja, lai Helēna atnāktu pēc gada.

    Ko darīt tādā situācijā? Helēna sāka staigāt pa lielo cilvēku pilno pilsētu un ieraudzīja lielo sarkano baznīcu. Tā bija svētā Apustuļa Jēkaba baznīcā. Iegāja un sāka lūgties. Svētās Mises "gāja" viena pēc otras. Savā sirdī saprata, ka vajag viņai iet uz zakristēju pēc sv. Mises, lai parunātu ar šo priesteri, kas svin šo Misi.

    Tā arī izdarīja. Viņš priecājās par to, ka viņai ir paaicinājums uz klosterdzīvi. Bet arī par to, ka viņš tikko runāja ar ģimeni, kurai ir vajadzīga aukle. Tad Helēna devās ceļā pie šīs ģimenes, brauca ar vilcienu, atrada šo vietu, kur ģimene dzīvoja un palika tur veselu gadu.

    Pēc gada pabeidza savu kalpošanu un darbu pie šīs ģimenes un atpakaļ stāvēja un zvanīja pie klostera durvīm.

    Šoreiz priekšniece sūtīja Helēnu uz klostera kapelu, lai viņa pati pajautātu Saimniekam, tas ir Jēzum, vai Viņš pieņem Helēnu klosterī. Pēc tam pajautāja, ko Jēzus viņai teica? "Jā" - atbildēja Helēna. Tad arī māte priekšniece piekrita.

    Tas ir īss stāsts par svēto Faustīnu (Helēnu Kovaļsku), par šiem viņas dzīves notikumiem jaunībā, lai arī visi jaunieši zinātu, ka Jēzus grib ar katru runāt, būt dialogā. Ka Viņš katram jaunam cilvēkam ir sagatavojis tādu stāstu, ka otrā tāda paša nav. Ka Jēzus mīl katru jauno cilvēku un, ziniet, Viņš jautā: "Cik vēl ilgi Es tevi cietīšu?" Nemeklē mierīgu dzīvi, jo tā ved uz tukšumu, meklē Jēzu un to, kā Viņam atbildēt.

Lai brauka tika pasvētītas mašīnas.

    No senseniem laikiem es atcerējos, ka pirms braukšanas vajag pārkrustīties. Labi ir arī palūgties "Tavā patvērumā". Lūgties uz svētajiem, lai viņi ceļā būtu mūsu aizbildni pie Dieva. Piemēram uz svēto Jāni Pāvilu II, vai uz svēto Kristapu, kas ir šoferu aizbildnis, vai arī uz svēto, kura piemiņas diena ir šodien. Nav droši braukāt bez svēto palīdzības. Kas lūdzas, tas zin atšķirību gadījumā, kad vienkārši aizmirsa palūgties. 100%.

    Mašīnu vajag pasvētīt, lai tā būtu veltīta labiem darbiem un lai tā būtu arī lūgšanas vieta, un labu sarunu vieta. Tas ir, lai tā būtu vieta, kur viss tiek saskaņots ar Dievu. Tas ir tā, kā mūsu dzīve: tā nav mūsu rokās, bet Dieva rokās. Un tas jau uz reiz labāk, un labi to zināt. Vēl vairāk priekšmeti, kurus Dievs dod mums, jo cilvēks lietojot lietas var priecāties Dievā.

    Arī pasvētītas lietas, kā svētbildītes, rožukroņi, svēcītes var atrast savu vietu mašīnā. Es šodien atvadījos no savas mašīnas, kurai uzbrauca virsū cita, lielāka un smagāka. Pateicība Dievam ka nevienam pasažieram nekas smags un slikts nebija. Viens stūris tika iznīcināts. Visas vietas, kur atradās kādi pasvētītie priekšmeti, palika veseli. Viens stūris tika iznīcināts, bet blakus viss bija kārtībā. Tur vienkārši, pavisam vienkārši, kādreiz ieliku pasvētīto sveci.

    Mašīna pasvētīta, katru gadu, lūgšana mašīnā, labas sarunas un darbi Dieva priekšā, pasvētītie priekšmeti un galvenais, ka pašam cilvēkam vajag rūpēties par savu dvēseli, jo kā mēs jūtamies droši mašīnā, tā vēl vairāk dvēselei jādzīvo drošībā mūsu mirstīgajā miesā.

Kad cilvēks nevar iekāpt mašīnā?

    Šodien es biju poliklinikā, stāvēju (sēdēju) rindā un atļāvu dažiem cilvēkiem ieiet ātrāk, pirms manis. Tas ir tāpēc, ka es lasīju breviāru un kad jau pabeidzu konkrētas lūgšanas, varēju iet pie daktieres. Kad vēlāk biju aptiekā, es satiku kādu veco kundzi, pie kuras nesen biju ar Svētiem Sakramentiem. Teicu viņai, ka varētu ar mani braukt, ka es aizvedīšu līdz mājām, bet viņa teica, ka jau nevar iekāpt mašīnā. Un tā cilvēks savā pieredzē mācās pieņemt to, ko jaunībā nevarētu pieņemt un turpināt draudzību ar Jēzu apstākļos, kad, tā cilvēciski šķiet, nevar daudz veltīt Dievam. Jēzus mums katram tomēr piedāvā upurēt Dievam visu, arī sevi pašu, tas ir nest savu krustu un sekot Jēzum.

    Pēc tam daudzas stundas skaldīju malku un priecājos, jo izdarīts darbs ir saredzams un Dievs deva labu laiku un spēkus. Vakar pēcpusdienās bija cits darbs pie baznīcas dārza žoga un ir cerība, ka pēc divām nedēļām būs jaunie sānu vārtiņi. Es ceru, ka skaistie.

    Mūsu trīs misionāres evaņģēlizē skolā. Pateicība Dievam. Paldies tiem, kuri atļāva, pateica "jā" Dieva vārda sludināšanai. Mūsu misionāres nezaudē dedzību un lūgšanas garu. Lai Dievs svētī.

Kad Dievs klusē?

    Kāds man uzaicināja uz koncertu pūpoļu svētdienā. Uz plakata divi cilvēki. Es viņu nepazīstu, bet informācijas par viņiem internetā nemeklēšu, jo nav laika. Jaunai sievietei (uz plakata) uz krekliņa apdruka "Dievs runā".

    Tā ir vairāk (kā 100% pret 0%) Kunga Ciešanu Svētdiena, nekā pūpoļu svētdiena. Tas ir pirmais. Otrais man šķiet, ka vārdiem "Dievs runā" vai jebkuram citam citātam no Bībeles vieta uz krekliņa nav vislaimīgāka. Bet ka tas ir biznes, lieta droša. Evaņģēlizācija? - es šaubos.

    Dievs nekad neklusē, runā, Dieva Dēls ir Tēva Vārds. Mums jāklusē. Ir tādas dienas, kad mums jāklusē ļoti ļoti... Jāiet pie grēksūdzes, uz adorāciju, uz rūgtām asarām, uz Krusta Ceļu. Šī Dieva Mīlestība, Kas atklājās pie Krusta, lai piepilda mūs visus, klusumā...

    Redzat, veciem cilvēkiem patīk klusums.

Vai tu cīnies par vārdu saturu?

    Šodien es ar misionārēm runājām par ļoti interesanto tēmu, kas ir pie pašiem pamatiem. Par vārdu saturu. Ja piemēram misionārēm ir kāda lekcija skolā, saruna ar jauniešiem, tad lai dotu labo barību, drošu barību, vajag rūpēties par to, kas īstenībā ir vārdos, kāds ir katra vārda saturs. Kāds ir vārda konteksts, tas nozīmē, kā mans stāsts skaidro vārdu. Dievs radīja visu un deva cilvēkam pienākumu visu nosaukt, tas ir atrast vārdu, kas atbilst realitātei. Kas tas ir? Tas ir gandrīz patiesības definicija, kur cilvēka prāts satiekas ar lietu, tādu, kāda tā ir. 

    Kad jau prāts satikās ar lietu, tad jāskatās, kādi man ir pienākumi pret šo lietu. Pēc tam, kā izpildīju šos pienākumus, tas nozīmē, vai es esmu atbildīgs. Kad tā nav lieta, bet cilvēks, tad vēl labāk ir redzams, ka tāda attieksme pret šo cilvēku nes sevī mīlestību. Mīlestība ir vienmēr konkrēta un saistīta ar līdzdarbošanos ar Dievu, vajadzīgs ir darbs, kas nes mīlestības augļus, kaut gan pa ceļu bieži nevar atrast neko tādu brīnišķīgo, kas pēkšņi paceltu mūsu sirdis uz augšu. Jo tas pavisam nav vajadzīgs mīlestībā. Ir cilvēks. Pret šo cilvēku man ir pienākumi, kurus es protu nosaukt vārdā. Tālāk pienākumu pildīšanā atklājas mana atbildība, kas dod efektu - mīlestību pret šo cilvēku. Kā Jūs domājat, vai visā šajā "procesā" (labāk pateikt manā garīgajā un fiziskajā darbā) ir brīdis, kur īstenībā nebūtu mīlestības? Un kapēc?

Diena sākās pl. 00:00

    Pirms divām dienām pirmo reizi notika Nemitīgā Rožukroņa pulciņa brokastis. Kopš pāris mēnešiem tiek svinēta svētā Mise par Nemitīgo Rožukroni mēneša pirmajā sestdienā, bet pirmo reizi izdevās organizēt brokastis. Es pats parādījos tur tikai uz brītiņu, jo garīgās aprūpes pienākumi sauca. Bet nozīme šaj tikšanām ir lielā, jo taču Baznīcā, tas ir arī draudzē, ir vieta visdažādākām lūgšanas grupām. Kā pāvests Pijis XII teica caur radio 1942. gadā, ka nepietiek lūgties vienīgi individuāli, ka vajag lūgties grupās, un pirmais auglis parādījās tēva Pio lūgšanu grupas, tā katra labā inicjatīve atradīs savu vietu draudzē. Mēs redzam, ka mūsu draudzei ir labs raksturs, vai labāk pateikt: ir sirdis atvērtas uz Svēto Garu, tāpēc parādījās un pieņēmās dažas grupas, kurās cilvēki lūdzas kopā, kā brāļi un māsas Kristū.

    Man šodien bija vairāk spēka un izturēju lūgšanā apmēram 45 minūtes. Es to gribu uzlabot nākamreiz, lai pirmdienas sākums lūgšanā būtu pilns 00:00-01:00.

    Svētā Mise bijušajā klosterī tika svinēta starp Valda Buša gleznām, kas ar šo izstādi jautā: "Kas ir patiesība?" Es saprotu, ka gleznotājs meklē patiesību un kā tas, kas nepazīst Jēzu, pieņem par savu dievu Sauli (avots: internets). Un kā šeit nepārdomāt to, kā tik daudz mainās: vietā, kur apmēram 150 gadu bija sv. Mateuša Romas katoļu baznīca (to slēdza cara policisti), pēc tam īsu laiku jaunajā klosterī dzīvoja, lūdzās un kalpoja ticīgiem visā apkārtnē kapucīni, kur daudzi, varbūt daži simti saņēma pirmo svēto Komūniju, un kur tagad, zem nozīmīga krusta svinām svētdienās un citos lielos svētkos Euharistiju, uz šo vietu atnāca cilvēks ar savu mākslu un jautā: "Kas ir patiesība?" Šo saucienu nosauksim par šīs pasaules saucienu, par šo cilvēku saucienu, kas nepazīst Kristu, kuri nepieņēma vēl Evaņģēliju, un kur, citos apstākļos, kad vieta gandrīz zaudēja savu sakrālo raksturu, priesteris svin Jēzus Upuri par visiem cilvēkiem, Upuri kas vienīgais patīk Tēvam, Upuri, ar Kuru mēs vienojam savus mazos upurus, savas lūgšanas, ar šo cerību, ka šī vieta atgūs savu svēto raksturu, un vēl vairāk - cilvēki, par kuriem mēs lūdzamies, atradīs jau ne patiesību, bet Patiesību, Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Kas dzīvo un valda mūžu mūžos. Āmen.

"Atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam!"

    Atnāca kāds cilvēks un sarunas laikā es sapratu, ka viņam ir kāda ideja par Baznīcu, bet ļoti īpaši viņš domāja par Baznīcu. Laikam priesteris ir tikai tāpēc, lai kristītu, vadītu bēres, lai pavisam draudzes cilvēkiem būtu labi. Ahā vēl svētā Mise un kaut kas. Hmm ko tad darīt ar baznīcu, ar šo ēku, kur notiek dievkalpojumi? Draudzes zeme? - Atdot valstij!

    Jā jā daudz vēsturē bija tādu "Baznīcas reformatoru". Bet tagad ir Lielais Gavēnis un vajag skatīties uz sevi, vajag pašam atgriezties. Šajā atgriešanās nepietiek vienīgi negrēkot. Protams tas ir pirmais un nekad nedrīkst to zaudēt no acīm. Vajag paskatīties uz visu, kas apkārt, un atteikties no visa tā, kas grēku baro, no tām indēm, kas neatļauj cilvēkam pilnīgi atgriezties, kas visus mūsu centienus laboties ātrāk vai vēlāk likvidē, nicinā.

    Nesen es lasīju dažādus blogus, kuros blogeri mēģina rakstīt no jaunā vēsturi. Ne tikai blogos, bet arī raksta grāmatas, avīzes, lasa lekcijas (var paklausīties Youtubē). To vajag darīt, vajag no jaunā uzrakstīt vēsturi, jo līdz šim patiesība (daļēji) par cilvēkiem un notikumiem tika rūpīgi apslēpta. Ne tādā nozīmē, ka nekas nav redzams, bet virza mūsu acis tā, lai tās neredzētu patiesību.  Šī vēstures rakstīšana no jaunā nenozīmē, ka ņēmam kādu grāmatu un to no jaunā, pareizi, rakstām. Bet cilvēks, katrs cilvēks var dalīties ar citiem ar to, ko zin, ko atrada, kas viņam patīk, bet... (tas ir ļoti svarīgs) bet... ar lielo cieņu pret lasītājiem. Tālāk, šis cilvēks kā perspektīvi paņem nevis Ņujorku, Maskavu vai Londonu, bet savu ciemu, pilsētu, valsti. Lai nemēģinātu pielīmēties citiem, kuri ir netikai sveši, bet arī nav draugi. Un vissvarīgākais: pamats ir Romas katoļu Baznīca, tās mācība, kas ved uz vienotību ar Dievu. Jēzus teica, ka elles vārti Baznīcu neuzvarēs. Dievs ir patiess un ikkatru aicina līdzdarboties ar Viņu.

    Ar citiem vārdiem, cilvēkam, kas grib pazīt patiesību, ļoti skādē vēstures shēmas, kas izdomātas pie kādiem galdiem. Šīs shēmas ir nē tāpēc, lai palīdzētu ieraudzīt patiesību, bet lai to paslēptu. Tāpēc nepieciešams ir veidot tādu tikšanās laukumu, kur cilvēki varētu dalīties ar tādām domām, kas citiem palīdzēs atrast patiesību. Ne tādā veidā, ka es kaut ko uzrakstīšu un neviens to izdos, bet pats rūpējos, lai konkrēts teksts meklētu un atrastu lasītājus. Ja tam vērtības nekādas, tad arī neviens to nelasīs.

    Ja neveidosies tāds laukums, loks, vai kā to nosaukt, tad mums draud, ka līdz pasaules galam izdevniecības izdos vēl varbūt 100 000 000 eksempl. "Lāčplēša" un viņa draugu un pēcnācēju, bez nekādas nozīmes, kādas armijas virsnieki viņi būs. Jā, un par visu vajadzēs samaksāt.

    No shēmas atbrīvo Evaņģēlijs. Jā, dažreiz grūti sekot Jēzum, bet katram šis ceļš ir atsevīšķs, vajag strādāt ar sevi, vajadzīga atbildība - tas ir pirmais pluss. Otrais pluss ir vēl labākais - tā ir dzīve ar Jēzu, Viņš ir Dievs, tāpēc tāda dzīve ir pilnā. Izdomātiem saindētiem stāstiem - atā!

Jēzus dzīvē un adorācijā

    Pirms kāda laika es runāju ar cilvēku, kas gribētu ierobežot savu dievbijību. Tāpēc man ir jautājums: "Vai garīgās lietas var pieņemt tādā mērā, ka izskatās, ka kāda daļa ir nevajadzīga?" Un tāds jautājums: "Vai ir dievbijība bez mīlestības?" Un trešais jautājums: "Kādas ir attiecības starp dievbijību un atgriešanos?" Atstāsim šos jautājumus uz laiku, kad cilvēks atnāks uz baznīcu un Jēzus priekšā atbildēs. Mēs varam domāt, ka tad, kad cilvēks kādā veidā atbildēs uz šiem jautājumiem, Jēzus uzdos savus jautājumus: "....., vai tu mani mīli?" Un tā trīs reizes. Atstāsim cilvēku pašu ar Dievu, jo šī saruna, tā, kā katra lūgšana, ir gan liels noslēpums, gan liela laime.

    Bet lūk atnāca citi cilvēki. Un viņiem ir lielas ilgas. Lielākas nekā visa pasaule. Lai būtu kopā ar Jēzu. Lai pildītu ikdienišķajā dzīvē Viņa gribu. Nu lai beidzas šis stāvoklis, kurā Jēzus ir kā nesasniedzams karalis, kas kaut kur tālu sež savā tronī. Lai beidzas šis laiks, kurā pat karaļa pils ir nesasniedzama. Šī pils tā ir baznīca, uz kuru daudzi iet. Kāpēc es nevaru? Kāpēc es nevaru iet pretī manai laimei? Manai īstai laimei? Un tā cilvēks skatās uz citiem un uz sevi un jautā: "Ko darīt, lai būtu kopā ar Jēzu? Kas ir Baznīca? Kāda ir Baznīcas loma, lai es satiktos ar Jēzu un ietu pestīšanas ceļu? Kas ir sakramenti? Kāpēc tie ir nepieciešami? Kā praktizēt sakramentus? Kā to visu sākt? Ahā, jāiet pie sava prāvesta, jo viņš ir gans." Vienmēr sākumi ir grūti, lai sāktu iet pestīšanas ceļu, lai sāktu rūpēties par savu garīgo dzīvi. Bet Evaņģēlijs par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Kas kļūva cilvēks, lai nomirtu arī par mani, un augšāmcēlās, un dzīvo, tiek sludināts ar domu arī par mani. Un cilvēki, kuri tur ir pieminēti, jautā tāpat kā es: "Kas man jādara? Kā tas notiek? Kur Tu dzīvo?" Vai arī viņiem ir vēlmes kā man: "Lai es Viņu redzētu. Lai es Viņam pieskartos. Lai es Viņu klausītos." Un ticība, kas rodas no klausīšanās: "Es ticu, Kungs. Tu esi Dieva Dēls. Mans Kungs un mans Karali." Un tad seko ticības darbi, kad cilvēks visu dara aiz mīlestības uz Dievu un savu tuvāko. Jā, tas viss, augšā minēts, ir Baznīcā. Jo lielāka uzticība Jēzum, jo lielākais svētums. Tikai tici.

    Šodien draudzē mēs sākām 24 stundas Kristum. Kaut gan mums nesanāks precīzi 24 stundas, bet jau šodien sākām ar Vissvētākā Sakramenta Adorāciju bijušajā kapucīnu klosterī Viļakā. Sv. Mise un pusotru stundu adorācijā. Pārgāja vairāk nekā 70 gadi un no jauna - pirmā adorācija klosterī, jau 21. gadsimtā. Rīt adorācija baznīcā no rīta līdz vakaram.

Krusta Ceļš

    Sirsnīgi aicinu Jūs iet Krusta Ceļu. Viļakā šis dievkalpojums ir plānots Lielajā Piektdienā, pēc vakara liturģijas. Krusta Ceļa staciju pārdomas no pagājuša gada jāmeklē ziņās no marta 2015. gada:

http://triszemes.blogspot.com