Pirmā svētā Komūnija

    Divdesmit bērni pieņēma Jēzu pirmo reizi svētajā Komūnijā. Es tagad gaidīšu augļus. Jo bija grēksūdze, bet iepriekš daudzus mēnešus bērni piedalījās katehēzēs. Protams ja vidē, kurā bērni dzīvo, nav cilvēka, kas būtu ticības liecinieks un ja dzīves plāns un ātrums neņem vērā to, ka ir Dievs, un vēl ja bērns nestrādātu ar sevi, naīvi būtu gaidīt ātrus un lielus augļus. Tomēr cerība ir.

    Dažreiz var likties, ka bērni ir it kā no kosmosa. Jo ja viņi pēkšņi parādas, bet vecāki nav sasniedzāmi un ja pēc sv. Komūnijas bērni pazūd no redzes loka, tad kas tiem visiem organizē dzīvi? Varbūt šoreiz tā nebūs? Varbūt...

    Darbs ar bērniem, kuram velta savu laiku katehētes, ir no vienas puses nepieciešams, jo kā kāds rakstīja tas ir darbs uz trijām paaudzēm, bet no otras puses bērns ir padots gandrīz visu laiku kādam citam sistēmam, kurā nav vietas Dievam un Baznīcai. Par dvēselēm visu laiku notiek cīņa un nepietiek atkārtot jēdzienus kā piem. katoliskā Latgale. Vajadzīgas ir misijas, evaņģēlizācija katrā dzīves vietā.

Pirmā grēksūdze

    Šodien 20 bērnu un jauniešu pirmo reizi gāja uz grēksūdzi. Ja drīkst tā pateikt - šis sakraments liecina par cilvēka garīgo dzīvi. Jo šī sakramenta elementi: sirdsapziņas izmeklēšana, grēku izsūdzēšana, grēku nožēla, apņemšanās laboties un gandarīšanas izpildīšana ļauj cilvēkam dzīvot patiesībā sevis priekšā un Dieva priekšā. Bet tas, kas ir vājš un grēcīgs, nāk no cilvēka un katru reizi iedams uz grēksūdzi vajag to pārdzīvot. No Dieva nāk piedošanas gatavība un sakramentā žēlsīrdības dāvana - grēku atlaisšana.

    Es šodien teicu bērniem, ka Dievs nekad nevienam cilvēkam neko neatņēma. Dieva tuvība nesaistās ar to, ka mums draud, ka kaut ko zaudēsim. Tieši pretēji. Dievs nāk, lai mūs apdāvinātu. Jo kas ir grēks? Tas ir tukšums. Tāpēc jo tālāk no Dieva, jo lielākie grēki, tad lielākais tukšums cilvēkā un lielāka nelaime. Grēksūdzes laikā Dievs piepilda visas šīs vietas, kuras ir tukšas, jo grēks tās iztukšoja, Dievs piepilda ar savu svētdarošo žēlastību, lai cilvēks ietu svētuma ceļu.

    Tāpēc tik vajadzīga un nepieciešama ir draudzīga vide, ticības vide bērniem un jauniešiem, sevišķi ticīga ģimene. Bet nav daudz tādu ģimeņu, kuru galvenākais mērķis ir tālāk nodot ticību un iemācīt bērnus pretoties pasaules indei, kārdinājumiesm, grēkam, bet darīt labus darbus, katru svētdienu piedalīties sv. Misē un bieži iet pie grēksūdzes. Kura ģimene pateiktu: "Mēs viens otram palīdzam katru dienu atgriezties, lai būtu tuvāk pie Dieva, Dieva lietās"?

Pirmā grēksūdze un pirmā svētā Komūnija

    Rīt 23 bērniem būs pirma grēksūdze, bet svētdien - pirmo reizi pieņems Jēzus Kristus Miesu savās sirdīs. Kaut gan ir zināms, cik bērnu būs, tomēr redzēsim, cik atnāks. Es ceru, protams, ka visi. Viens katehēzes gads. Un tas ir pēdējais katehēzes gads? Bet tagad, kad var iet uz iestiprināšanas sakramentu 16 gadu vecumā, ne āgrāk, tad gaidīšu jauniešus uz nākamām katehēzēm.

    Bet tas viss ir pa maz. Bērns aug ļoti ātri, intensīvi mācās skolā, piedalās dažādās grupās un tajā pašā laikā atstāj novārtā Dievu. Un pēc tam, kā pieaugušais, ir gatavs ticēt visdažādākām dīvainām lietām, kas citi stāsta, bet ja dzirdēs patiesības vārdus, vārdus par Dievu, par Jēzu Kristu, par pestīšanu, par atbildību, par grēku, tad nepieņem. 100% garantīja. Kāpēc? Ja cilvēkam Jēzus nav dzīves pamats, un taču cita pamata nav, tad cilvēks būvē savu dzīvi uz smiltīm. Viens patiesības vārds, kas palīdzētu cilvēkam ieticēt uz Jēzu Kristu, cilvēka neticības dēļ atklāj viņam vienīgi šo iekšējo tukšumu. Bet vai ved uz atgriešanos? Nē. Jo cilvēkam galvā ir vecā cilvēka disks CD, kas visu laiku grib pārliecināt cilvēku, ka viņš ir patiess un pats lemj, kas ir patiess un kas ir nepatiess. Un Dievs, lai glābtu tādu neticīgo cilvēku, atļauj, ka nāk kāda ārkārtīga situācija, kāda zemestrīce, kas izslēgs šo disku.

    Bet es varu tikai atgādināt savu skolas gadus, kad visus šos astoņus gadus mums bija katehēze divas reizes nedēļā (!), bet 9. un 10. klasē - viena stunda nedēļā. Tā tieši bija. Un vienlaikus sakramentālā dzīve baznīcā. Pateicība Dievam un tiem, sevišķi priesteriem, kuri veltīja savu laiku, spēkus un sirdi, lai mēs dzīvotu tuvāk Dievam. Un mūsu vecāki arī.

Tik bieži vajag atteikties no saviem plāniem.

    Šodien no rīta priecājos, ka beidzot ir brīva diena un varēšu pļaut zāli un strādāt dārzā. Bet piezvanīja kāds cilvēks un jau zināju, ka būs ciemiņš dažas stundas. Un priecājos no tā. Pēc visām lūgšanām no breviāra es nolēmu stundiņu pastrādāt, jo vēl līdz ciemiņa atbraukšanai palika divas stundas. Un tad atnāca īsziņa. Lūk būs vēl cits ciemiņš, pavisam neatkarīgi no pirmā. Un jau zināju, ka darba šodien nebūs. Beigu beigās vakarpusē kādas divas stundas tomēr strādāju.

    Es jau iemācījos plānot, bet kad ir vajadzīgs lielākais labums, garīgais labums, lietas saistītas ar garīgo aprūpi un evaņģēlizāciju, tad tik bieži nevaru izpildīt savus plānus, ka esmu jau pierādies. Taču esmu mūks un priesteris un tas ir galvenais, jo no Dieva. Bet mani plāni - vajadzīgi, tomēr arvien biežāk līdzdarbošanās ar citiem pieprasa laiku un vajag visu laiku iet uz priekšu.

Vai skolā drīkst lūgties?

    Ticībai ir vajadzīgas zīmes un zīmēm tie, kuri dos tām dzīvi. Kādā mazā skolā man bija tikšanās ar bērniem, kuri gatavojas grēksūdzei un svētajai Komūnijai. Katehēte uzaicināja uz zāli un tur atradu bērnus, kuri sēdēja pie galda. Galds bija apaļš un uz galda liels rožukronis. Atklājās, ka bieži viņi lūdzās tā: tur rožukroni rokās un pēc katra Tēvs mūsu un Esi sveicināta rožukronis griežas riņķī dažus centimetrus. Un tā bērniem pašu izstrādāts rožukronis ir dzīva zīme, kas palīdz satikties ar Dievu lūgšanā.

    Cik svarīga un cik klātesoša dzīvē, un cik vajadzīga ir lūgšana - to es varēju bērniem pastāstīt pēc šīs dienas piemēra. Jo viņi pajautāja, cik reizes es jau šodien skaitīju rožukroni? Es atbildēju, ka labais Dievs tik brīnišķīgi organizēja šo dienu, ka man bija iespēja jau divas reizes skaitīt rožukroni (pirmo reizi ar tautu baznīcā) un svinēt divas reizes svēto Misi. Bet man bija tikai viens brokastis. Es jautāju bērniem par dažādām lietām un atklājās, ka viņi daudz zina un labi gatavojās sakramentiem. Un cik žēl, ka viņiem nav iespējas regulāri iet uz svēto Misi, uz baznīcu, saņemt pietiekami labo ticības dzīves liecību no savu tuvinieku puses. Un es jutu, ka šī draudze un šī apkārtne gaida, alkst pēc Evaņģēlija, pēc tādas dzīves, kas liecinātu vislabāk par Kristus mācekli. Kaut gan nav tā, kā piemēram Francijas dienvidos, kur tā, kā es šodien lasīju, kādi cilvēki dod liecību. Lūk viņi stāsta, ka katoļi ir mazākumā, ka viņi ir mazās kopienas, ka 15. stāvā dzīvo kāda katole, bet kādā citā stāvā kādi mūki vai priesteri, kuri cenšas organizēt dzīvi katoļiem. Bet tie, kuri ir visdrosmīgākie, palika uz vietas, kaut gan satiekas ļoti bieži ar varmācību, ar sabiedrisko dzīvi bez nekādiem principiem, kur imigranti no Āfrikas ir vairākumā, kad vajag atstāt baznīcu un pārcelties citur, kad nav paaicinājumu, kad varbūt (tā liekas) šo iedzīvotāju Francija pēc paaudzes būs jau pavisam cita zeme ar citiem cilvēkiem, kad cilvēks un mazās kopienas nevar neko. Tikai lūgties. Cik tālu mūsu dzīve ir no tādas realitātes?

Ļauj Dievam rakstīt savu dzīvi.

    Šodien aizgāja mūžībā tēvs Zbigņevs. Protams neviens no Jums viņu nepazīst. Viņam bija 90 gadi. Līdz pēdējām dienām kalpoja pie altāra un biktskrēslā, bet vajag pasvītrot arī to, ka katru dienu (!), līdz šīm pēdējām dienām, gāja pie slimniekiem ar svētiem Sakramentiem.

    Pirms daudziem daudziem gadiem izbrauca uz misijām Guatemalā. Nebija tur parāk ilgi, jo pēc kādas avārijas vajadzēja viņam atgriezties dzimtenē. Kad es sāku savu dzīvi ordenī, tad tieši Lomžas klosterī, kur daudzus gadus dzīvoja un nomira tēvs Zbigņevs, bija jauno topošo mūku pirmais gads un tur satiku viņu gan korī (tā saucas kapucīnu kapella), gan refektorijā (kur mūki ēd), gan baznīcā, gan dārzā, kur staigāja un skaitīja rožukroni. Vienmēr priecīgs, ar labo veselību, un visu dienu gāja pie slimiem Lomžas pilsētā.

    Pirms četrām dienām vienkārši slikti jūtās, ar brāļu palīdzību aizgāja uz savu celli, ar tēva gvardiana (priekšnieka) atļauju saņēma svēto Komūniju un slimnieku sakramentu, un šodien jau ir ceļā pie Tēva. Svētīga dzīve padota ar paļāvību Dievam, svētīga nāve. Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīga gaisma lai atspīd viņam. Lai viņš dus mierā. Āmen.

    Šodien breviārā man uzrunāja sv. Augustīna vārdi, ka nav labi, ja cilvēks klausās Dievu, lai dzirdētu to, ko šis cilvēks vēlas dzirdēt. Bet ir labi, ja cilvēks klausās Dievu un to, ko dzird, vēlas un to ieved dzīvē.

Atpūta no interneta

    Apmēram vienu nedēļu man būs atpūta no interneta. Lūgsimies, lai Svētais Gars atdzīvina un atjauno Baznīcas ticību mūsos.

Divi vienā

    Kad es šodien braukāju pa kapsētām, lai pielīmētu paziņojumus par kapusvētkiem, ieraudzīju parasto lietu, patiesību, ka kapus apmeklē cilvēki, kuri rūpējas par tiem. Un lūdzas par mirušiem. Ja es labi atcēros, senāk pie baznīcām (senāk par 200 gadiem) glabāja mirušos. Tikai vēlāk "parādījās" kapsētas tālāk no baznīcām, sāka glabāt cilvēkus citur, nevis pie baznīcām. Protams tur, kur tuvu nebija baznīcas, vienmēr glabāja mirušos kādās ciematu kapsētās. Lūk pie Jēzus Sirds baznīcas ir gan bīskapa Kazimira Duļbinska kaps, gan kapenes, kurās apbedīta ir Lippe-Lipsku ģimene, kaut gan tas viss ir nesen. Pie sv. Mateuša (sv. Mateja) baznīcas (tagad bijušā klostera ēka) ir kapi, arī 20. gadsimtā apbedīts t. Filips, kapucīns. Arī katoļu kapliča (tur, kur kopš 1840 gada ir pareizticīgo baznīca) bija vieta, pie kuras kopš 17. gadsimta līdz 19. gadsimtam (1840.g.), ja es labi saprotu, glabāja mirušos. Tagadēja pareizticīgo baznīca un kapsēta ir tās turpinājums. Es neesmu specialists šajās lietās, bet varbūt tas tā bija. Piemēram pie manas bijušas draudzes baznīcas un pie baznīcas, kurā es biju kristīts, līdz šim ir lielas vecās kapsētas.

    Es nezinu, kāpēc kāds atdalīja kapsētas no baznīcām, bet, ja labi atcēros, tas notika pēc briesmīgas "Francijas revolūcijas", kad bezdievi darīja visdažādākus eksperimentus. Es to nepētīju, bet es ceru, ka kādreiz atradīšu uz to atbildi. Svarīgākā tomēr ir lieta tāda, ka uz kapsētām gandrīz katru dienu iet cilvēki. Ja kapsētas būtu baznīcu teritorijā, ticīgie varētu apmeklēt baznīcu, palūgties, satikties ar priesteri, uzdot jautājumu. Kad es eju uz kapsētu, es eju arī uz baznīcu. Tā katrs varētu pateikt. Bet vai katrs meklē priesteri ticības jautājumu deļ? Jāiet pie cilvēkiem. Tas notiek caur jauno evaņģēlizāciju. Vajag atdzīvināt Baznīcas ticību, kura tika dota konkrētam cilvēkam un kura šajā konkrētajā cilvēkā tika daļēji aizmirsta, nepraktizēta. Tādā veidā Baznīcā ir tie, kuri evaņģēlizē un tie, kuri tiek evaņģēlizēti. Un tam spēku, mīlestības spēku, dod Svētais Gars.

Trīs vienā

    Draudzes galvenais pienākums ir 1. evaņģēlizācija - sludināt par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Kas kļūva Cilvēks mūsu pestīšanai, nomira pie krusta un trešajā dienā augšāmcēlās un dzīvo. 2. katehizācija - mācīt par ticības patiesībām un par dzīvi pēc šīm patiesībām. 3. sakramentālā dzīve - iet pie sakramentiem, jo tajos darbojas pats Dievs, sevišķi Euharistijā, kurā Viņš ir reāli klātesošs. Draudzes dzīves galvenais notikums ir sv. Mise un centrālā vieta - baznīca.

    Ne vienmēr mūsu dzīvē ir tāda kārtība: sākumā evaņģēlizācija, pēc tam katehēzes, kas ved uz sakramentiem. Bet kad cilvēks satiekas ar Baznīcu, tad tajā satiekas ar šiem trijem elementiem. Un arī ticīgā cilvēka dzīvē visi trīs elementi ir klātesošie. Vismaz tā vajadzētu būt.

    Dažreiz cilvēks, kas neklausījās katehēzes, vēl vairāk, viņš nepieņēma Jēzu par savu Pestītāju un Kungu, un nevar pieņemt sakramentus, meklē kaut ko, kas aizvietotu to visu, kādas zīmes, pat dievbijīgās zīmes meklē, lai mierinātu savu sirdsapziņu - bet šeit varbūt es kļūdos, varbūt kāds viņu piespieda tā darīt un nepaskaidroja, ka vajag pavisam kaut ko citu - katehēzes, sarunas ar prāvestu. Tas varētu vest cilvēku uz sakramentālo dzīvi. Ir zīmes "ne-savā-vietā", kā piem. pieaugušais, kas prasa svētību svētās Komūnijas laikā, kaut gan šis laiks ir paredzēts pavisam citai darbībai - Jēzus Kristus Miesas pieņemšanai.

    Ticīgais cilvēks, kas pieņem sakramentus, padzilina savu ticību caur labām lekcijām un rekolekcijām, kas atļauj Baznīcai viņu evaņģēlizēt, tāds cilvēks arī pats var citiem sludināt Labo Vēsti par Jēzu Kristu un macīt citus (kādā mazā grupiņā, kā piem. ģimenē) ticības patiesības. Tas liecina par šī cilvēka dzīvo ticību.

Dažādi darbi

    Es šodien pļāvu zāli mežā aiz baznīcas dārza mūriem. Diezgan daudz izdevas nopļaut. Uz reiz pavisam cits izskats. Bet darba bija daudz - 7 stundas. Arī citi darbi.
    Es nestrādāju pats. Ar pļaujmašīnu strādāja misionārs. Bet arī viena misionāre un viena jaunekle ar šķērēm rokās tīrīja grāvi un apkārtnējo teritoriju.
    Pateicība Dievam! Tūlīt sāksies Kunga Debeskāpšanas lielie svētki. Tiksimies pie altāra.

Kalpošana, pēc tam atpūta

    Dažas reizes es šeit pieminēju svētīgo Honorātu, tēvu kapucīnu, kas dzīvoja laikā, kad tie, kuri gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija, satika daudz šķēršļu, bet tie, kuri vēl ciešāk gribēja saistīties ar Evaņģēliju un sekot Jēzum Kristum konsekrētajā dzīvē, nevarēja pavisam to izpildīt. Kad t. Honorāts žēlojās Dievam, ka esot galīgi izkusis, un lūdzās, lai Dievs iedvesmotu tēvu Provincjālu pārcelt t. Honorātu citā klosterī, kas būtu tālu no dzīves trokšņiem, sākās karš un gandrīz visi klosteri tika likvidēti. Starp tiem arī svētīga t. Honorāta klosteris tika slēgts, bet viņš pats kopā ar brāļiem aizvests uz kādu citu, kad atradās tālu no pilsētas. Kā t. Honorāts lūdza Dievu, tā arī izpildījās. Un vēl vairāk. Viņš lūdza Dievu, lai varētu daudz laika pavadīt lūgšanā, nevis citās darīšanās. Un kad citi klosterbrāļi runāja, ko darīt šajā nelaimīgajā situācijā, t. Honorāts mierīgi sāka 40-dienu privātas rekolekcijas. Kad daži, policijas spiesti, teica, ka ir gatavi pamest savu valsti un mierīgi dzīvot klosteros citās valstīs, t. Honorāts pacēla balsi un skaļā balsi teica: Nekur nebrauksim, bet paliksim šeit un šeit strādāsim. Lūgšanas dzīve, arvien dziļākas lūgšanas, kārtība katru dienu, Vissvētās Trīsvienības, Dieva Mātes un svēto godināšana, pazemībā un viss Dievam par godu. Un viņa vārdi, kā dzīves moto: Tuus totus (Tavs viss [esmu]). Cik ļoti līdzīgi viņa laiki mūsu laikiem, kad tik maz cilvēku nopietni ņem vērā iespēju dzīvot pēc Evaņģēlija ikdienīšķajā dzīvē. Pašam jāatgriežas. Vajag vienmēr sākt no sevis

Krusts cilvēka dzīvē

    1990. gados kāds cilvēks nolēma uzstādīt krustu netālu no mājas, pie ceļa. Savu darbu pabeidza 1998. gada 4. maijā. Pēc divām dienām kapucīnu tēvs Olģerts pasvētīja šo krustu. Krusts "izdzīvoja" 17 gadus un šogad 9. maijā tika uzstādīts jaunais ar soliņu un žogu. Šodien man atbrauca pakaļ un es pasvētīju gan krustu, gan visu saimniecību.

    Cilvēkiem ir ļoti tālu uz baznīcu, ne visās svētdienās izdodas braukt uz sv. Misi, autobuss vienu reizi mēnesī, lopi, švaka veselība. Bet tad ir krusts, pie kura svētdienās pulcējas daži cilvēki no kaimiņu saimniecībām un skaita lūgšanas, dzied baznīcas dziesmas un runā par savām ikdienišķām problēmām, par plāniem, darbiem. Šis krusts dod cilvēkiem cerību un ir Dieva, kas mīl cilvēku, klātbūtnes zīme.

Baznīca ir kopienu kopiena.

    Baznīca ir kopienu kopiena un tas izpaužas jau draudzes līmenī. Un tā šodien svētajā Misē pl. 11:00 piedalījās bērni no Visu svēto skola, jaunieši mazā OASISA dalībnieki, Jauniešu koris no Šķilbenu katoļu draudzes, daļa no bērniem, kuriem pēc sv. Mises bija Garīgās mūzikas koncerts, misionāri no Marijas no Nācaretes, Baznīcas Mātes, kristīgas dzīves un evaņģēlizācijas skolas, bet arī mūsu draudzes ģimenes. Man šķiet visi bija parsteigti bērnu un jauniešu lielā skaita dēļ. Bet arī tāpēc, kā draudzes pārstāvji nolēma sevišķi pagodināt misionāru ģimeni, kuriem nesen piedzima bērns, un šodien viņi saņema no draudzes ziedus un skaisto dziesmu, kā mīlestības un pateicības pierādījumu. Un arī Bērniņš Jēzus turpina savu svētceļojumu pie bērniem un viņu ģimenēm.

Dievs dod svētību mazam OASISAM

    Šodien bija OASISA turpinājums. Un sevišķi svarīga bija bērnu grēksūdze, pēc kuras gandrīz visi bērni sv. Mises laikā pieņēma Jēzus Miesu svētajā Komūnijā. Es piedalījos arī lekcijā par Dieva žēlsirdību un es esmu pārliecināts, ka tā palīdzēs visiem dalībniekiem pareizi un bagātīgi godināt Dieva žēlsirdību.

    Par Dieva žēlsirdības godināšanas formām var palasīt dažās valodās šajā mājas lapā:

www.faustyna.pl

Baznīcā bezdarbnieku nav.

    Vakar vakarā neuzrakstīju ziņu, jo vajadzēja braukt uz Daugavpili pie misionāriem. Un tas bija viens no elementiem bērnu rekolekciju sagatavošanā. Jā, pēdējais laiks ir sevišķi priecīgs, bet arī prasa daudz spēka lai palīdzētu sagatavot un tagad lai palīdzētu pašās rekolekcijās.

    Šodien svētās Mises pirmajā lasījumā ir runā par misionāriem - Apustuļiem un mācekļiem, kuri runā par dažādām lietām Baznīcā un sūta Pāvilu un citus misijā. Tas ir līdzīgs mūsdienām, ka tik ļoti ir vajadzīgi misionāri, misionāri labi sagatavoti.

    Cik ļoti svarīga ir šī sagatavošana, to mēs redzam no Evaņģēlija fragmenta. Jēzus aicina, lai cilvēki būtu ne tikai Dieva kalpi, bet lai viņi būtu Dieva draugi, Jēzus draugi. Draugs ir tas, kas pargāja katehēzes, kurās labāk pazina Dievu, Baznīcu, sakramentus, ir sirsnīgās attiecības ar Jēzu Kristu, lūdzas un lūgšanas laikā pieņem Dieva gribu, redz, ka tā ir sevišķā dāvana cilvēkiem, jo vada viņus vienmēr tuvāk Dievam. Tas nenozīmē, ka cilvēks nekļūdīsies un negrēkos. Bet katru dienu cilvēks ir aicināts veidot savas attiecības ar Dievu.

    Esi bezdarbnieks Baznīcā? Nevar būt! Tas nozīmē, ka tu slikti lūdzies. Tu daudz dari? Skaties, vai tā ir Dieva griba. Tev ir misija no Baznīcas? Tad intensīvi kalpo Jēzum, netikai kalpo, bet atklāj sevī to Jēzus aicinājumu: Jūs esat mani draugi...

Kā sākt adorāciju?

    Šodien es plānoju visu dienu pļaut zēli apkārt baznīcas, mežā. Bet šo plānu izpildīju 0%. Starp dažādām nesaplānotām darīšanām bija braukšana uz Gulbeni. Es apmeklēju katoļu baznīcu un ko es tur darīju 35 minūtes? Protams, es lūdzos. Es mēģināju adorēt Vissvētāko Sakramentu tabernākulijā. Bet es atrodos pie pašām ārdurvīm un tāpēc es redzēju (uz durvju loga - kā spogulī) cilvēkus, kuri gāja pa ielu. Es nolēmu palūgties par cilvēku, kas gāja garām. Bet brītiņa gāja nākamais. Pēc tam trīs. Atkal viens. Divi. Mašīna. Busiņš ar apm. 12 pasažieriem. Un tā tālāk. Tur arī uz paziņojumu stenda bija uzrakstīti dažādi nodomi, lai par viņiem lūgtos. Un tā - pateikšu, ka bija ko darīt, tā bija īpaša adorācija, kaut gan klusumā, bet ar prātu un ar sirdi es lūdzos par garāmgājēiem. Brīnišķīgi. Ja kāds gribētu darīt labus darbus - lūk ir arī tāda iespēja. Jā kāds jautātu kā adorēt Jēzu Vissvētākajā Sakramentā - lūk viena no formām, tās ir lūgšanas konkrētos nodomos.

Vai laulības sakraments ir nepieciešams?

    Dievs radīja cilvēku, lai tas dzīvotu Viņa žēlastībā. Tādā veidā Dievs atdzīvina savu radījumu, baro un uztur. Tas viss ir Dieva žēlastība. Vislielākā žēlastība ir šāda, ka Dievs sūtīja savu viendzimušo Dēlu, lai Viņā mums būtu droša pieeja pie Dieva. Šī pieeja pie Dieva notiek cilvēku dzīves notikumos, kuriem Dievs dod savu svētību. Šos notikumus, šo ceļu var saukt par svētumu, ja tikai cilvēks ir atvērts Dieva gribai. Ja Dievs no mums kaut ko grib, tas nozīmē, ka deva mums visiem un katram atsevišķi aicinājumus. Aicinājums ir stiprināts caur sevišķo Dieva darbību, caur sakramentiem. Tas notiek ikkatrā sakramentā atbilstoši tā raksturam. Sakramentos mēs arī atjaunojam Derību ar Dievu, kuru dibināja Jēzus ar savām asinīm. Īpašā veidā tas notiek laulībā, jo šis pirmais "Jā" atkārtojas ikdienā. Un tas ir mūsu pirmā "Jā" Dievam attēls, kas tika dots Kristības sakramentā. Šis pirmais "Jā" caur ikdienišķo ved līdz brīdim, kurā cilvēks izteiks Dievam "Jā" uz visu mūžību. Laulības sakraments ir šīs Jaunās Derības attēls. Kā Jaunajai Derībai bija sagatavošana daudzu gadsimtu gaitā, tā arī laulības sakramentam ir vajadzīga sagatavošana un tas notiek pirmslaulības kursos. Ir vajadzīgs laiks, kurā vīrietis un sieviete mācās būt uzticīgi Dievam un Viņa baušļiem. Katrs sakraments notiek Baznīcā un viņa mērķis ir: palīdzēt cilvēkiem ne tikai palikt Baznīcā, bet vēl stiprāk saistīt savu dzīvi ar draudzi un draudzes baznīcu. Ja cilvēki pēc jebkura sakramenta pieņemšanas pazūd un uz baznīcu neiet, tad tas liecina, ka viņi savā ikdienā runā Dievam nē, un šī situācija draud tam, ka viņi var pateikt Dievam "nē" uz mūžiem. Lai tas tā nenotiktu un tomēr lai cilvēki tiktu pestīti, Jēzus dibināja Baznīcu un caur to dod katram iespēju dzīvot Dieva žēlastībā - nēsāt sevī mūžīgo dzīvi.

Kas ir vajadzīgs cilvēkam, kas tik tikko izgāja no alas?

    Šodien es biju Aglonā. Plānoju būt tikai priesteru konferencē. Jo gaidīja steidzīgie darbi mājās. Es atbraucu kā pirmais, jo uz ceļiem gandrīz nebija mašīnu un nebija nekādu "šķēršļu". Brīva diena. Brīvs ceļš. Aglonā virtuvē ubagoju, lai mani drusciņ pabarotu un... tā pastiprināts gāju lūgties pie Dievmātes un pie Vissvētākā Sakramenta. Visus aicinu. Ļoti aicinu braukt uz Aglonu. Vissvētākā Sakramenta priekšā - kas ir cilvēks, ka Dievs par viņu tik labi rūpējas? Kaut gan jūtos tā, kā cilveks, kas izgāja no alas un satikās ar Dievu. Ļoti ļoti ir vajadzīga Vissvētākā Sakramenta adorācija. Kā to sākt? Kur? Kādā veidā? Kā aicināt cilvēkus? Pašam vajag sākt. Dievs apdāvina. Vajadzīgs laiks klusumā Jēzus priekšā.

    Ne vienmēr bija tāda, kā mūsdienās, Vissvētākā Sakramenta godināšana. Sevišķi ātri sāka attīstīties, ja es labi atceros, 13. gadsimtā, kopš Pāvesta Innocentija III laikiem. Cilvēki rēti gāja pie sakramentiem. Tad Baznīca aicināja: vismaz vienu reizi gadā pieņemt Jēzus Miesu svētajā Komūnijā. Tālāk bija adorācijas un euharistiskās procesijas. Adorācija. Jā... Kad būs tāda situācija Viļakā, ka uz ielas satikts cilvēks pateiks: Jā, es katru dienu eju uz adorāciju. Pie mums tā ir normāli. Visi iet un lūdzas. Es šodien biju tikai četras stundas. Ziniet, nav daudz laika, darbi dārzā...

    Šodien mums jau tā... teiksim... pavisam atklāti, pievienojās ļoti ļoti jauns misionārs. Sveicieni vecākiem :)

Iet kopā ar Jēzu

    Kāds kapucīnu tēvs Honorāts rakstīja savas pārdomas "grāmatā". Kādu dienu uzrakstīja: Kad es eju ārā no klostera - eju no Kristus, kopā ar Kristu un atgriežos atpakaļ pie Kristus. Varbūt ne katrs teikums šajā "grāmatā" ir tieši tāds - vispārīgs, un autors raksta daudzus sīkumus saistītus ar savu ikdienišķo dzīvi, lūgšanām, rekolekcijām, lēmumiem. Sākumā nevar "atrasties" šajā "grāmatā", tik daudz sīkumu, tik daudz lietu, kuras, kā liekas, nav saistītas viena ar otru. Bet man jau nāca divas reizes vadīt nedēļas rekolekcijas, kur kā pamats bija šī "grāmatā".

    Tagad uz brītiņu pārcelamies laikā uz šodienu. Jo šie lasījumi ved mūs pie saprašanas, ka Baznīcā dzīvā Dieva klātbūtne nenotiek caur kādiem, nezinu, noslēpumainiem veidiem, kur neko nevar saprast un cilvēkam paliek vienīgi padoties kādiem "spēkiem". Bet Baznīca ir tieši tāpēc, lai Dieva pestījoša klātbūtne un darbība būtu 100% garantēta. Tas notiek sakramentos, caur kuriem Dievs mums atklāj savu neizmērojāmo žēlsirdību. Šeit ir vajadzīga liela pazemība un liela pateicība. Tas ir saprotams sevišķi svētdienas svētajā Misē, šī tikšanās, kas ir katras citas tikšanās paraugs un sākums visas nākamas nedēļas gaitā. Un tik daudz sīkumu, kuru varētu ierakstīt kādā savā grāmatā, bet mēs zinām, ka nav laika. Bet iet kopā ar Jēzu - tam vajadzētu veltīt visu laiku.

    Šī tēva Honorāta, svētīga Honorāta (jo sv. Jānis Pāvils II viņu beatificēja 1988. gadā) "grāmata" tika atklāta pēc viņa nāves 1916. gadā, kad viņš jau bija ceļā pie Jēzus.

Viens mirklis Tavos sliekšņos, Kungs...

    Apmēram pirms desmit dienām runāju ar kādu cilvēku, kas remontēs kāpnes pie baznīcas dārza vārtiņiem. Viņš otro reizi vēl neparādījās, bet es ceru, ka viņš, būdams nopietns cilvēks, jau gatavo materiālus vajadzīgus šim mazam remontam.

    Runāju arī ar cilvēku, kas izremontēs soļus baznīcas dārzā. Bet tam arī vajadzīgs ir laiks. Jo kaut gan remonts ir pavisam neliels, tomēr vajag atrast visas nepieciešamas remontam lietas un tam vajag laiku.

    Kāda manai sirdij dārga ģimene man atsūtīja ziņu, ka šodien no rīta viņiem piedzima dēls. Un tas ir prieks uz visu dzīvi. Es saprotu, ka viņu domās ir netikai prieks, bet arī ļoti konkrēti plāni saistīti ar šo bērnu, ar laiku, kas tiks veltīts visjaunākam bērnam un ar Kristības sakramentu, par kuru, kā par vissvarīgāko lietu, jau šajā pirmajā dienā bija runā.

    Un tā vissvarīgākie mirkļi ir Jēzus Kristus priekšā, uz Vissvētāko Sakramentu ved mūsu soļi, jo tur, Dieva priekšā, cilvēks atrod visu, ka var pateikt: Kungs, Tu esi man Viss!

Kad bēres ir pēc grēksūdzes, tad sirdī ir dziļš miers.

    Kad bēres ir pēc grēksūdzes, tad sirdī ir dziļš miers. Bet parasti bēres notiek un priesteris nezin, kādā garīgā situācijā bija cilvēks, kurš nomira. Šīs pēdējas dienas ir vissvarīgakās dzīvē virs zemes. Jo šajās dienās cilvēks cīnās pēdējo reizi par savu mūžīgo dzīvi. Dievs viņam dod lielas žēlastības, lai cilvēks ieietu mūžībā Dieva žēlastības stāvoklī. Dažreiz liekas, ka cilvēks, kas nomira, bija ļoti sen pie grēksūdzes. Tāpēc jācenšas katru dienu skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti un 15:00 godināt Dieva žēlsirdību. Tādā veidā palīdzēsim tiem, kuriem nav vienotības ar Dievu, lai to atgūtu. Kur tikai iespēja runāsim par Dieva žēlsirdību.