Kas ir vajadzīgs cilvēkam, kas tik tikko izgāja no alas?

    Šodien es biju Aglonā. Plānoju būt tikai priesteru konferencē. Jo gaidīja steidzīgie darbi mājās. Es atbraucu kā pirmais, jo uz ceļiem gandrīz nebija mašīnu un nebija nekādu "šķēršļu". Brīva diena. Brīvs ceļš. Aglonā virtuvē ubagoju, lai mani drusciņ pabarotu un... tā pastiprināts gāju lūgties pie Dievmātes un pie Vissvētākā Sakramenta. Visus aicinu. Ļoti aicinu braukt uz Aglonu. Vissvētākā Sakramenta priekšā - kas ir cilvēks, ka Dievs par viņu tik labi rūpējas? Kaut gan jūtos tā, kā cilveks, kas izgāja no alas un satikās ar Dievu. Ļoti ļoti ir vajadzīga Vissvētākā Sakramenta adorācija. Kā to sākt? Kur? Kādā veidā? Kā aicināt cilvēkus? Pašam vajag sākt. Dievs apdāvina. Vajadzīgs laiks klusumā Jēzus priekšā.

    Ne vienmēr bija tāda, kā mūsdienās, Vissvētākā Sakramenta godināšana. Sevišķi ātri sāka attīstīties, ja es labi atceros, 13. gadsimtā, kopš Pāvesta Innocentija III laikiem. Cilvēki rēti gāja pie sakramentiem. Tad Baznīca aicināja: vismaz vienu reizi gadā pieņemt Jēzus Miesu svētajā Komūnijā. Tālāk bija adorācijas un euharistiskās procesijas. Adorācija. Jā... Kad būs tāda situācija Viļakā, ka uz ielas satikts cilvēks pateiks: Jā, es katru dienu eju uz adorāciju. Pie mums tā ir normāli. Visi iet un lūdzas. Es šodien biju tikai četras stundas. Ziniet, nav daudz laika, darbi dārzā...

    Šodien mums jau tā... teiksim... pavisam atklāti, pievienojās ļoti ļoti jauns misionārs. Sveicieni vecākiem :)