Pirmā grēksūdze un pirmā svētā Komūnija

    Rīt 23 bērniem būs pirma grēksūdze, bet svētdien - pirmo reizi pieņems Jēzus Kristus Miesu savās sirdīs. Kaut gan ir zināms, cik bērnu būs, tomēr redzēsim, cik atnāks. Es ceru, protams, ka visi. Viens katehēzes gads. Un tas ir pēdējais katehēzes gads? Bet tagad, kad var iet uz iestiprināšanas sakramentu 16 gadu vecumā, ne āgrāk, tad gaidīšu jauniešus uz nākamām katehēzēm.

    Bet tas viss ir pa maz. Bērns aug ļoti ātri, intensīvi mācās skolā, piedalās dažādās grupās un tajā pašā laikā atstāj novārtā Dievu. Un pēc tam, kā pieaugušais, ir gatavs ticēt visdažādākām dīvainām lietām, kas citi stāsta, bet ja dzirdēs patiesības vārdus, vārdus par Dievu, par Jēzu Kristu, par pestīšanu, par atbildību, par grēku, tad nepieņem. 100% garantīja. Kāpēc? Ja cilvēkam Jēzus nav dzīves pamats, un taču cita pamata nav, tad cilvēks būvē savu dzīvi uz smiltīm. Viens patiesības vārds, kas palīdzētu cilvēkam ieticēt uz Jēzu Kristu, cilvēka neticības dēļ atklāj viņam vienīgi šo iekšējo tukšumu. Bet vai ved uz atgriešanos? Nē. Jo cilvēkam galvā ir vecā cilvēka disks CD, kas visu laiku grib pārliecināt cilvēku, ka viņš ir patiess un pats lemj, kas ir patiess un kas ir nepatiess. Un Dievs, lai glābtu tādu neticīgo cilvēku, atļauj, ka nāk kāda ārkārtīga situācija, kāda zemestrīce, kas izslēgs šo disku.

    Bet es varu tikai atgādināt savu skolas gadus, kad visus šos astoņus gadus mums bija katehēze divas reizes nedēļā (!), bet 9. un 10. klasē - viena stunda nedēļā. Tā tieši bija. Un vienlaikus sakramentālā dzīve baznīcā. Pateicība Dievam un tiem, sevišķi priesteriem, kuri veltīja savu laiku, spēkus un sirdi, lai mēs dzīvotu tuvāk Dievam. Un mūsu vecāki arī.