Maltīte un evaņģēlizācija

    Kopš kāda laika es aicināju misionāres stāstīt stāstus tad, kad mēs visi satiekamies virtuvē pie galda, palūdzamies un sākam ieturēt maltīti. Ar prieku man jāsaka, ka šie stāsti nav tādi vienkārši. Šie stāsti nav tālu no realitātes. Šie stāsti nav tāpēc, lai kaut ko darītu ar laiku.

    Stāsti, kurus stāsta misionāres, liecina, cik ļoti ikdienišķa dzīve ir saistīta ar Dievu un cilvēks savās domās, vārdos un darbos var dzīvot Dieva klātbūtnē. Tā ir klātbūtne, kas nes pestīšanu. Grūtības pieņemtas un atdotas Jēzum, jau vairs nav kādas grūtības, bet krusts, kuru nesdams cilvēks seko Pestītājam.

    Tālāk šie stāsti ir laba iespēja sludināt labo vēsti prāvestam (kas arī raksta šos vārdus), man, un ticiet man, ka pirmkārt es neesmu tikai pasīvs klausītājs, bet ņemu aktīvo dalību.

    Katrs ir aicināts, vajag vienīgi zināt, cikos konkrētā dienā ir brokastis, pusdienas, vai vakariņas, un mājas evaņģēlizācija sākas. Šajās dienās pie galda sēdēs jau ne četri, bet pieci cilvēki.

    Plakatus neražosim un nelīmēsim pilsētā. Visi ir aicināti. Bet ko darīt, ja tu dzīvo ļoti tālu? Es ceru, ka tad, kad arvien stiprāk kalposi savā draudzē, tad izveidosies tādas evaņģēlizācijas formas, kuras pieņemsies. Ja tu vari, saplāno gadu Jēzum un kļūsi par misionāru vai misionāri. Un nedomā, ko tu dabūsi šajā gadā, bet paļaujies uz Jēzu. 

    Nu jā, krusts, pestīšana, sekošana Jēzum. Mēs to visu saprotam un darām, bet šajās sarunās var kaut ko jauno atklāt. Piemēram, katru cilvēku bērnībā kāds nēsāja uz rokām, glāstīja, mierināja, atklāja mīlestību. Tā bija pirmā pestīšanas dāvana, mācība, Dievs tomēr sagatavojis mums to visā pilnībā, lai tas piepildītos mūžībā. Būt Dieva rokās, padoties Viņam vairāk nekā zīdainis mammai, būt vienmēr Viņa klātbūtnē... Trūkst vārdus, lai pat drusciņ pateiktu par Pestīšanu. Ceļā uz Pestīšanu jāskatās uz Jēzu un jāseko Jēzum, nesot krustu.

Vai aļņi lūdzas?

    Iepriekšējā svētdienā, ceļā no Marijas skolas sesijas Rīgā, nāca mūsu misionārēm evaņģēlizēt daudzus citus cilvēkus. Tas ir sakarā ar avāriju, kad būsiņš mūsu mašīnai uzbrauca virsū. Evaņģēlizēti bija policisti, ātrā, tie, kuru mašīna uzbrauca virsū, tie, kuru mašīna bija grāvī ar riepām augšā, tie, kuri vienkārši gribēja palīdzēt un beidzot palīdzēja. Tā bija protāms evaņģēlizācijas cita forma: "Kas tu esi? Ko tu dari?" "Es esmu misionāre." "?"

    Laikam cilvēku skaits piepildījies, tas ir to skaits, kas gaidīja, vai negaidīja Labo Vēsti par Jēzu Kristu, bet galvenais, ka tas bija Dieva plānos. Cilvēku skaits piepildījies, jo vēl šajās dienās bija svētīga Marijas skolas sesija Gulbenē (pirmo reizi vēsturē). Laikam tāpēc Misionārēm vajadzēja sludināt Labo Vēsti citām radībām. Šodien misionāru (kas ir lūgšanas cilvēki) mašīnas priekšā parādījās divi aļņi, kas pat nezināja, ka savā dzīvē bija vistuvāk (tie daži metri - laikam pārspīlēju?) cilvēkiem, kuri lūdzas un ienes pasaulē īsto prieku un mīlestību uz Baznīcu. Visi, gan cilvēki, gan dzīvnieki, bija ļoti maigi un draudzīgi, misionāres brauca lēni, jo nav ko steigties, taču no Gulbenes līdz Viļakai jābrauc tik un tā apm. vienu stundu. Šeit vajadzētu palasīt sv. Pāvila vēstuli Romiešiem 8. nodaļā par to, ka visai radībai ir vajadzīgi Dieva bērni. Un lūk, Dieva bērni lūdzas mašīnā, bet blakus divi aļņi, kuri neprot lūgties (šeit sirsnīgs smaids visiem, kas apvainojās par manu blogu; es ceru ka aļņi neapvainosies, jo tad man būtu jaunās, līdz šim nezināmās, problēmas).

    Tad sirsnīgi aicinu visus uz Marijas skolu. Tos, kas nevar braukt, aicinu ieiet dziļāk savā draudzē un tur uz vietas kalpot Dievam un cilvēkiem. Un lūdzu, neapvainojieties, ja ne viss iet tā, kā mēs gribētos. Dievs jūs ļoti ļoti mīl. Jo Viņš ir ļoti ļoti labs (šeit obligāti sveicieni Balviem).

Atpūta, atpūta

    Gribētos strādāt, skaldīt malku, tīrīt sniegu, bet vajag atpūsties. Laikam tad, kad vilku mantas no manas mašīnas, kurai uzbrauca virsū cita lielāka un smagāka, kad manēja mierīgi stāvēja ceļa malā (pateicība Dievam, ka nevienam nekas ļoti slikts nebija) un pēc mirkļa jau atradas grāvī, es, man šķiet, lauzu ribu. Vismaz tā šķiet, jo sāp. Bet pateicība Dievam, ka visi cilvēki, kas bija iekšā, izgāja no mašīnas veseli, kaut gan diviem vieglais smadzeņu satricinājums tomēr ir. Tas bija pirms pāris dienām. Bet šodien misionārēm bija tuksneša diena, tas nozīmē, ka arī man, un no paša rīta atklājām, cik labi ir būt kopā cilvēkiem, kurus mīl Jēzus un kuri, vajag to pazemībā pateikt, arī mēģina mīlēt Jēzu.

    Tad ja Dievs dod atpūtu, tad jāatpūšas. Vienmēr, bet pēdēja nedēļa sevīšķi, Dievs to rāda un dod saprast. Lai labi kalpotu garīgajā aprūpē un jaunajā evaņģēlizācijā, vajag rūpēties par atpūtu. Tā ir Dieva dāvana un jāpieņem ar pateicību. Atpūtas laiks - dažreiz tas ir vienīgais variants. Savos plānos jāņem vērā Dieva plāni. Sevišķi tad, kad daudz mainās, jāskatās ar lielāko uzmanību, kāda ir Dieva griba manā dzīvē.

Ātrāk

    Sestdien, kā es jau rakstīju, kāds cilvēks atdeva man Dievmātes svētbildītes un teica: "Tas man nav vajadzīgs".

    Svētdien kāds cilvēks man teica, ka vistuvākajā laikā ar Dievu nedraudzēsies (vai, ja es pareizi sapratu, Dieva draudzība pazemīgi gaidīs šā cilvēka sirds priekšā). Vismaz tā es to sapratu.

    Pēc pāris stundām tika "likvidēta" mana mašīna. Palikt šeit bez mašīnas, kad kalpošanā mašīna ir nepieciešama, ir neiespējams.

    Laiks ātrāk skrien. Daudzas lietas vajag atstāt, vai zaudēt. Daudziem man pazīstamiem cilvēkiem šajās dienās Dievs parādīja, cik ļoti par viņiem rūpējās, cik ļoti viņus mīl. Pat kādas nelaimes ir nekas salīdzinājumā ar šo mīlestību.

    Viļakā pēc pāris nedēļām drosmīgi misionāri un drosmīgas misionāres pabeigs trīsgadīgo kalpošanu Viļakā. Laimīgi un svētīgi tie, kuriem viņu darbs un kalpošana palīdzēja ciešāk saistīties ar Baznīcu, ar draudzi, līdzdarboties ar prāvestu - arī. Vai tie, kuri apzināti pretojās un atmeta visu, ko ienesa misionāri, darīja to aiz mīlestības uz Baznīcu? Mīlestība pieauga?

    Kā jūs redzāt, šī ziņa nav par pasaules galu, bet par neiespējamību būt gan pār Kristu, gan pret Kristu. Kādas ir šā lēmuma sēkas? Vismaz drošas. Un mūžīgas. Tie nav joki. Tas ir Lielais Gavēnis. Viss skrien ātrāk nekā "parasti". Katrā solī var atrast kaut ko lielo, vai zaudēt kaut ko lielo. Nav laika bez nozīmes. Vai tas kādam patīk, vai nē. Cilvēks bēg no Kristus, vai cilvēks seko Kristum. Nav trešās iespējas, nebija un nekad nebūs.

Zīmes un klātbūtne

    Vatikāna 2. koncils savos dokumentos līdzina Baznīcu ar sakramentu. Baznīca ir kā sakraments, kā pestīšanas sakraments. Mēs zinām, ka ikkatrā sakramentā zem redzamām zīmēm darbojas neredzama Dieva žēlastība. Tāpēc redzamajā Baznīcas zīmē mēs varām redzēt ar ticības acīm pestīšanu, kas ir atvērta visiem, sevišķi sakramentos. Baznīcas klātbūtne pasaulē ir pestīšanas klātbūtne starp cilvēkiem, pestīšanas, kuru dod Jēzus Kristus.

    Šodien, kad tikko izkāpu no mašīnas pēc braukšanas sakarā ar garīgo aprūpi, atbrauca kāds jauns cilvēks. "Es gribu Jums atdot. Tas man nav vajadzīgs" - viņš teica. Diemžēl neko nepaskaidroja. Es paskatījos, kas tas ir. Tās bija viena liela un dažas mazas svētbildītes ar Dieva Māti Mariju un bērnu Jēzu, un arī divas ar sv. Nikolāju. Kā nepriecāties, ka pēc garīgas aprūpes cilvēks saņem tādu dāvanu - pēkšņi un no cilvēka kuru neredzēju apmēram pus gadu? Bet no otras puses šie vārdi "Tas man nav vajadzīgs" - ko nozīmē?

    Cilvēks meklē sev tādus citus cilvēkus, kuri varētu kļūt par viņa draugiem. Skaidrs. Garīgajās lietās tie, kuri jau ir mūsu draugi (vai to zinām vai nē), ir svētie, tie, kuri jau var priecāties no pestīšanas un zina, ka to nekad nezaudēs. Katoļu dzīve tā ir drusciņ līdzīga ceļam, pa kuru ejam kopā ar šiem draugiem, kuru klātbūtne parasti ir ļoti klusā. Vajag meklēt viņu klātbūtni un lūgt palīdzību iet pestīšanas ceļu. Viņi jau pārgāja šo ceļu, mēs esam ceļā. Vēl vairāk, Dievs līdzīgi kā sargeņģeļus, sūta svētos, lai mums palīdzētu. Jo nerēti cilvēks meklē sev citus "vadoņus", kuriem ļoti tālu no pestīšanas un kuri bieži vēlk cilvēku pavisam citā virzienā, kur nekas nav drošs, sevišķi pestīšana.

    Sakramenti Baznīcā ir katoļiem, kuri sagatavoti un spējīgi tos pieņemt. Tad Dievs dod saviem bērniem Baznīcā drošu barību, kas tuvina cilvēkus pie sava Radītāja un Pestītāja, un pat savu Miesu kā Patieso Barību uz mūžīgo dzīvi Jēzus dod svētajā Komūnijā. Nekā netrūkst. Dievs mūs radīja kā personas, lai mēs varētu runāt un draudzēties ar pašu Dievu, Kas ir Viens Trijās Personās. Dieva klātbūtne un žēlastības Baznīcā ir priekš personām, jo tās ir radītas pēc Dieva attēla un līdzības. Cilvēkiem, kuri mīl Dievu, Viņš dod žēlastības bez mēra.

    Pēdējos vārdos vēl būs par to, par ko rakstīju iepriekšējā ziņā. Tas ir par netaisnības un grēcīguma noslēpumu, kas darbojas cilvēkā, lai tas klanītos dzīvniekiem un izdomātiem dzīvniekiem, zem kuriem slēpjas Dieva un cilvēka ienaidnieki. Par ticību aklam liktenim, kuru var "atrast" vaska gabalos, krāsainos balonos, horoskopos, par ticību kalendāriem, no kuriem cilvēka dzīve ir pilnīgi "atkarīga". Tās nav nevainīgas "spēles", jo cilvēks, kas tam tic un to propaģē, atsakas no savas cilvēciskas cieņas pamatiem, atsakas no tā, ka viņš esot persona. Joks: "halo halo! ja kāds sevi padot tādām lietām, lai to labāk atklāti nerunā, jo atbrauks marsieši un taisīs uz tāda eksperimentus, jo taču tas nav persona". Joks ir beidzies. Ja tomēr kāds tic tādam lietām, tad labāk lai atgriežas. Viņam būs daudz īsto draugu un draudzība ar Dievu. Tas ir galvenais.

"Labāk, ja es būtu nomirusi Sibirijā."

    Jūs ticāt Evaņģēlijam? Ja nē, tad nelasiet tālāk. Nav jēgas.

    Jēzus teica savējiem, ka daudz atraitņu bija Izraēlī pravieša Elija laikā, bet ne pie vienas viņš netika sūtīts, ka tikai pie atraitnes Sidonas Sareptā. Un daudz spītālīgo bija Izraēlī pravieša Eliseja laikā, bet neviens netika šķīstīts, ka tikai sīrietis Nāmans. Mēs zinām, kāda bija Nāzaretes iedzīvotāju reakcija uz šiem vārdiem, cik ļoti bija impregnēti, lai nepieņemtu patiesību, patiesību, kuru zināja un lasīja Bībelē. Laikam Bībele viņiem traucēja? Laikam gribēja dzīvot "normāli", "kā atļauts", "kā visi"? "Pravieši? Nu nē... Dievs? Mēs tā Viņu godināsim, nu tā... ziniet... aiz piecām miglām... un būs labi".

    Es kādreiz rakstīju, ka kādā kulturnamā sevišķi pieminēja Raini un arī dziedāja "Saule...." Tad ņēmu vikipēdiju latviešu valodā, lai uzzinātu kaut ko par viņu un par šo dziesmu un drusciņ uzrakstīju no tā, ko citi rakstīja. Un citēju šo rakstnieku un šīs dziesmas tekstu. Un ko? Vētra. Jo laikam "nav atļauts runāt"? Jo tam nav zīmogu? Īstenībā, kā trūkst? Ahā, varbūt nedrīkst labi runāt par Baznīcu? Bet slikti drīkst? Taču Rainis uzskatīja kristietību par vislielāko ļaunumu (citēju no galvas, var atrast gan manā blogā, bet vēl labāk - vienkārši internetā). Ahā, ja kāds ir kristietības ienaidnieks, vai atstāj kristietību, tad būs varonis?

    "Nevar diviem kungiem kalpot..." Ja kāds domā, ka var kalpot Dievam un ka tam netraucē tāda "mazā kalpošana" ļaunam, tad viņš jau ir ļoti tālu no Dieva. Tāda sistēma izmet no dzīves ticību uz patieso Dievu, izmet kristietību, izmet Baznīcu. Tomēr tas, kas dzīvo Baznīcā, patīk Dievam. Tas, kas dzīvo Dieva žēlastībā, patīk mūsu Radītājam un Pestītājam. Tāds cilvēks būvē savu dzīvi uz īstiem pamatiem, uz patiesības pamatiem, nevis uz meliem. Tāpēc ļoti labi to saprot tie, kuri bija Sibirijā un kuriem izdevās atgriezties. Un nezaudēja ticību. Un nezaudēja ticību nākamos gados pēc kara līdz mūsu dienām. Kā piemēram Geņas kundze. Tādi cilvēki atmet ļaunumu, kaut gan daudz ļaunuma redz apkārt. Viņi pieņem Kristu un neviens cits un neviena cita mācība, kā vienīgi Jēzus mācība, Evaņģēlijs, atrod vietu viņu sirdīs. Daži cilvēki no šīs paaudzes domā, ka varbūt tiks piespiesti iet dzīvot citur, nevi savā mājā, starp citiem, nevis starp savējiem. Un baidās. Es viņus saprotu. Ne pilnīgi, bet vismaz druscīņ. Es viņu vietā arī ļoti baidītos. Jo kā viens cilvēks varēs pretoties ļaunumam, ja gandrīz nevarēs pats staigāt, ja būs slikta atmiņa, ja citi mani "apjozīs un vedīs tur, kur es negribu"? Ja nebūs to, kas ar mani skaitītu ružaņcu un litāniju? Ja nebūs ikdienišķas sv. Mises? Ja, lai mani izpriecinātu, stāstīs ar smaidiem uz lūpām par demoniem, kādiem ticējumiem, spokiem, zvēriem, austrumu šausmām, enerģijām, šaustīs ar vārdiem, ka paņem manu dvēseli, kā ņem vergu un stāstīs un spriedīs, kas ar mani jānotiek šajā gadā... Šausmas! Vai tu zini, kur ir tava vecmāmiņa? Kur ir tavs vectētiņš? Kādās rokās? Vislielākais sods dievbijīgam cilvēkam ir atdot viņu - vājo un bezspēcīgo, tiem, kuri sistēmatiski mēģinās izmest no viņa Dievu. Vai viņi to saprot?

    Kā jūs domājat? Es pārspīlēju? Bet ja jūs dzirdētu vārdus, kurus varbūt neviens līdz šim neteica: "Labāk, ja es būtu nomirusi Sibirijā, nekā nekristīgā Latvijā", jūs nedomātu, ka Jēzu Kristu, nevis sarkano pērtiķi, pestīšanu nevis horoskopus, Mīlestību (Dievs ir Mīlestība) nevis aklo likteni vajag cilvēkam? Bet lūk cilvēka cīņa par savu dvēseli, lai tā būtu vienmēr Dievā, notiek līdz pēdējai elpai. Mūsu dzimtene ir Debesīs. Dieva Māte, lūdzies par mums "tagad un mūsu nāves stundā. Āmen."

4 gadi Viļakas draudzē

    Šodien pl. 12:00 es saņēmu sms-u no cilvēkiem, kas priecājas, ka es esmu viņu draudzē jau četri gadi.

    Šodien arī māja atkal ir cilvēku pilna, jo atbrauca iepriekšējie misionāri - Lindes ģimene. Prieka tad ir trīs reizes vairāk.

    Vajag skatīties uz to, ko mēs lasām. Vajag mācīties atšķirt labo no ļaunā. Tas notiek tad, kad padodam savu gribu Dieva gribai un ticām tam, ko viņš ir devis Baznīcai. Liela kļūda ir tad, kad cilvēks grib mērīt visu pēc sevis. Ja atgriežas - tad labi. Ja neatgriežas - tad beigu beigās nocietinās savu sirdi. Un liekas, ka atgriešanās ir neiespējama. Lepnība tik stipri aptumšo prātu, ka tāds cilvēks stāsta, ka esot pilnīgi brīvs, kad jau gandrīz krīt ellē.

    Lielajā Gavēnī sekojam Kristum, jo Viņš ir Svēts un caur savu Krustu svētdara ikkatru mūsu dzīves brīdi un mūs pašus.

Kas ir cilvēks?

    Šodien bija laiks gan atpūsties, gan pastrādāt ar cirvi. Ir sniegs, tāpēc pavasara darbi var pagaidīt. Tomēr ir brīnišķīgs laiks, lai skaldītu malku. Tomēr tā nav vasara un vajadzīga atpūta. Vecums?

    Rīt būs 4 gadi, kad atbraucu uz Viļaku. Mani atveda t. Krišjānis. Kad pēc kāda laika es sāku skaldīt malku, domāju ka tas ir nākamam prāvestam, kas būs Viļakā. Pārgāja četri gadi un "no visām pusēm" man jautā, vai tā ir patiesība, ka es pametīšu Viļaku? Man vienmēr ir tikai viena atbilde, ka man ir priekšnieki un kad man zvanīs, ka vajag braukt citur, tad braukšu. Pēc šiem četriem gadiem var jau drusciņ paskatīties uz šo laiku no perspektīves. Bija daudzas jaunas aktīvitātes draudzē, jo labi izveidojās mana līdzdarbība ar katehētēm. Tālāk Marijas skola piedāvāja palīdzēt jaunajā evaņģēlizācijā Viļakā un tas tika pieņemts. Var pateikt, ka pēdējie trīs gadi tā bija Marijas skolas misionāru svētīga klātbūtne. Šī klātbūtne auga, mainījās laikā un daudzi cilvēki, sevišķi bērni un jaunieši, varēja būt kopā lūgšanā, spēlēs, darbā, kopā pavadīt laiku, klausīties lekcijas un mēģināt būt tuvāk dzīvam Dievam. Es domāju, ka Marijas skola labi pieminēs šos gadus, kad tik cieši līdzdarbojās ar Viļākas draudzi.

    Tomēr daudz vajag darīt un evaņģēlizēt. Kāda kundze teica, ka redz ļaunumu citos cilvēkos. Bet viņas stāsts liecināja, ka viņai ir pavisam cita problēma, tāda paša, par kuru runāja Jēzus (brālis gribēja izvilkt skabargu no brāļa acs, bet balķi savā acī neredzēja). Kas ir cilvēks, ka nevar sevi pazīt? Vajag ievest Evaņģēliju dzīvē, Evaņģēlijs vienmēr ir svaigs un labs, lai pēc tā dzīvotu un arī sevi pazītu.

    Šajos gados daudz mainījās arī visā Latvijā. Ir Radio Marija un šodien jau otro reizi mūsu trīs drosmīgas misionāres stāstīja par savu dzīvi, kā satika Jēzu un kā kalpo Marijas skolā.

    Kādreiz sākās tāda akcija, lai lūgtos par kapucīniem-misionāriem. Es zinu, ka pirms kādiem 15 mēnešiem par mani jau lūdzās 15 cilvēku. Cik tagad? To nezinu. Bet Kārlis man uzrakstīja, ka grib lūgties par nākamo kapucīnu-misionāru. Informāciju sūtīju brālim Kšīštofam (Krzysztof) Varšavā un gaidu atbildi. Lūdzamies arī par "Mīliet viens otru", lai izdevniecība Polijā paspētu izdot jauno numuru līdz Lieldienām.

Malkas skaldīšana

    Es domāju no rīta, kādu darbu darīšu pēcpusdienās. Ko es izdarīšu ar šīm dažām stundām, kas paliks pēc bērēm, kas man šodien bija saplānotas? Es domāju, ko darīt: skaldīt malku, grābt baznīcas dārza teritoriju vai nēsāt malku? Ar visiem šiem darbiem vajag iet uz priekšu. Uzvarēja malkas skaldīšana, jo tur ir visvairāk darba un vistuvākā nākotnē var parādīties citi pienākumi, kurus jādara steidzīgi. Tad bija trīs stundas ar smago cirvi rokās. Liela rezultāta nav, jo tomēr tas ir ozols. Tas ir drusciņ līdzīgi konsekrētai dzīvei: tas nav liels šovs, ir vājības - kā sapuvuši (iekšā) koki, ir redzams, cik ir labas malkas tā, kā konsekrētai personai - cik daudz ir padota Svētajam Garam un bagāta tikumos un pateicībā Dievam. Un cik kārstuma dos šī malka pēc pāris gadiem krāsnī - tāpat cik dedzīga ir mūka vai mūķenes lūgšana, kad apkārt ir ziema, ticības nakts, nav iepriecinājuma, ir kārdinājumi, sevišķi aktīvitātes kārdinājums un viss tā, kā gribētu vilkt cilvēku no galvena pienākuma un no aicinājuma sirds, tas ir no lūgšanas dzīves, kurā sevišķā veidā konsekrēta persona atdod Dievam godu.

    Tad sākas Lielais Gavēnis un jāmeklē sava vieta Krusta Ceļā.

    Tā jau ir 400. ziņa šajā blogā! Pateicība Dievam.

Vecie ļaudis māca, kā dzīvot un ticēt.

    Kad lasu kādas intervijas vai citus tekstus presē (tas nenotiek bieži), varu ieraudzīt, ka laikam galvenais elements ir laimes meklēšana. Un tas notiek caur smaidu un labo noskaņojumu un caur to, ka cilvēks grib baudīt dzīvi. Tik daudzas iespējas, jo "dzīve ir manās rokās".

    Cik tukši ir šie vārdi var redzēt tad, kad jābrauc vai jāiet pie slimniekiem. Tieši pie viņiem ir redzams, ka meli bēg no turienes, ka pat nenāk uz vietu, kur vecs un slims cilvēks grib pieņemt Dievu. Varbūt jau rakstīju par to, ka kādreiz biju pie slimās. Visa ģimene bija klāt. Slimā gulēja, jo dzēra stipras zāles un jau četras dienas neko neēda. Kad mēs skaitījām Dieva žēlsirdības kronīti par šo kundzi, kas gatavojās atstāt šo pasauli, viņa mierīgi aizgāja mūžībā. Svētīgā aiziešana. Mūsu māsa miesīgā nāve.
    Cita ģimene, vīrs un sieva, kas dzīvo laulībā daudzus daudzus gadus, arī aicināja priesteri. Tad es atbraucu. Viņiem būt kopā ar Dievu - tas ir visgalvenākais.
    Vēl cita kundze arī nevar jau iet uz baznīcu. Tāpēc dažas reizes gadā sauc priesteri, lai atnestu žēlastību, sevišķi grēku piedošanu un Vissvētāko Sakramentu. Pateicoties Viņam vecs un slims cilvēks var pastāvēt un turēt sirdī cerību. Cerība ir Dievā.
    Vēl cita kundze, kurai jau 101 gads, pieņēma slimnieku sakramentu, bet jau sv. Komūniju pieņemt nevarēja. Lūk cik cilvēks kļūst vājš vecumdienās. Bet ģimenē atradās vēl viena slima un viņa pieņēma sv. Komūniju.
    Ar viņiem neviens intervijas netaisa. Varbūt i ļoti labi, jo neticīgiem lasītājiem šo cilvēku laime nebūs saprotāma? Kā cilvēkam, kas skatās uz sevi, grib baudīt dzīvi, laimi meklē tukšībās, stastīt par kalpošanu? Taču viņa dzīvē tās nav līdz šim. Kā stāstīt par Mīlestību, Kas pieņēma Krustu un tā, no Krusta, kalpo? Un brīnums, cilvēki līdz pēdējai elpai grib palikt tieši Viņā, palikt Jēzū.

Pavasara darbi

    Pateicoties tam, ka bija dažas siltas dienas daži vīrieši un viena sieviete drosmīgi zāģēja un skaldīja malku šajā nedēļā. Es jau rakstīju, ka visdrosmīgākās domās es pat ij nepadomātu, ka tik ātri daudz darba tiks izdarīts.

    Es sāku arī citus darbus baznīcas dārzā, tādus darbus, kuri parasti notiek pavasarī. Bet nebija sniega, ne sala, un pēc stipriem vējiem guļošie uz zemes zari, čiekuri, lapas un skujas neizskatījās skaisti. Es paņēmu grābekli un vienā dienā grābu teritoriju. Nākamā dienā es paņēmu lielo brezentu, krāmēju to visu un vilku ārā no baznīcas dārza. Palika grābt vēl 80% teritorijas.

    Malkas nēsāšana un kurināšana krāsnī piepildīja šos ziemas-pavasara darbus.

    Es esmu pateicīgs Dievam, ka šie darbi un citi pienākumi ir tieši tādi, vienkārši, un raksturo šo kluso vietu tālu tālu no kariem. Bet cik vēl laika būs šeit tik klusi? Kādas ir mūsu attiecības ar Dievu, Kas nāk pie mums katru dienu?

Vai tie nav joki?

    Kādi vīrieši, laji, nolēma pasmieties no kāda priestera. Izdomāja tādu joku, ka viņu aicinās, lai parunātu par grēksūdzi un par grēku piedošanu. Priesteris laikam nesaprata, ka tas ir joks un laikam pat nebija viņam iespējas kaut ko vairāk pateikt. Es neklausījos šo "diskusiju", bet domāju, ka šie vīri gribēja pārliecināt priesteri, ka viņiem arī esot spēja piedot grēkus. Šie vīrieši protams nebija katoļi un pat nezinu, vai visi no viņiem bija kristīti. Atstāsim viņus viņu līdzbrāļiem. Bet paši būsim tālu no naīvitātes.

    Ja ir tik daudz ticību, to starpā tik daudz kristiešu ticību, tad varbūt arī daudzi var domāt, ka katram ir sava ticība, ka ticību vērtība ir tāda pati, vai arī var parādīties reliģiska vienaldzība, vai pārliecība, ka katrs var dibināt savu baznīcu.

    Bet tomēr vienu vienīgo Baznīcu dibināja pats Jēzus Kristus un tas bija apm. pirms 2000 gadiem. Vēl vairāk, Jēzus ir Baznīcas Galva, bet mēs Jēzus Kristus Mistiskās Miesas locekļi. Jēzus dibinādams Baznīcu deva viņai arī svētos sakramentus un priesterus, kas dala šos sakramentus. Baznīca ir svētā, jo tās Galva, Jēzus Kristus ir Svēts. Un Baznīcu vada Svētais Gars.

    Lūk ja kāds zaudē ticību un iziet no Baznīcas, atmet tās mācību un "dibina" jaunu "Baznīcu", tad diemžēl tur ir pavisam citi biznesi, jo vilciens jau sen ir aizbraucis, bet Baznīca jau sen ir. Viena. Var ieiet caur kristības sakramentu. Vienkārši. Cilvēkam, kas taisa kādus nedarbus un "dibina" jaunu "Baznīcu", jāatgriežas. Ja nē, tad viņa bērniem vai mazbērniem nebūs viegli atgriezties. Jo vajag turēt cieņā senču lēmumus un tradicijas, vai nē? Bet Dievu, Kas dibināja Baznīcu, nevajag turēt cieņā?

    Ja kāds smagi grēko un paliek smago grēku stāvoklī un atmet Dievu, Kas viņu mīl, Dievu, Kas ir pati Mīlestība, tad šis cilvēks iet nevis pie Dieva, Kas par viņu rūpējas, bet viņam draud elle. Ja tāds nepaklausīgs Dievam cilvēks meklē kādu citu attaisnošanas un pestīšanas ceļu, bet atmet to, kas jau ir Baznīcā, tad... nu... lai viņš paskatās, vai viņam netrūkst pazemības. Bez pazemības nekā nebūs.

    Tēvs vienmēr gaidā pazudušo dēlu mājās. Un kad šis dēls atgriezīsies, tad aiz lielas Mīlestības piedod un taisa lielus svētkus, jo viņa dēls dzīvo. Bet kur tie, kuri dēla slikta piemēra dēļ pameta māju un svin pavisam citus "svētkus" - dēla iziešanas no mājas "svētkus"?

    Šodien mēs drusciņ runājām ar misionārēm par "veselīgo dzīves veidu" un "veselīgo barību". Visu sarunu es virzīju uz kaut ko pavisam citu. Nestāstīšu visu sarunu, bet atkārtošu pēdējo domu, kuru ne es esmu izdomājis, ka īsta problēma nav tajā, cik ķīmijas barībā, bet kam pieder zeme, kas ražo barību, kas to tirgo un beidzot rezultātā: vai barība ir lēta.

Laiks zāģēt II

    Šodien jau trīs vīri intensīvi zāģēja klocīšus plebānijas pagalmā. Visi ozoļi sazāģēti. Visaugstākajās domās es nepadomātu, ka tik ātri atnāks vīri un strādās. Tās bija tikai divas darba dienas un tik daudz darba izdarīts. Paldies.

    Es uzdrošinājos aicināt vīriešus pastrādāt pie plebānijas pirmkārt tāpēc, ka pats mēģināju strādāt un drusciņ strādāju. Un otrkārt ka šī malka nebūs priekš manis. Šodien jau sāku skaldīt šo malku. Alleluja!

    Vēl ir daudz darba, ir ko zāģēt: pāpeles, priedes, zari - ne tikai mazie, bet arī ļoti resnie. Viss guļ pagalmā. Un gaidā.

Atgriezties - nozīmē dzīvot Baznīcā.

    Šodien runāju ar misionārēm par dzimtkoku dziedināšanu. Un kā palīdzību es lietoju tekstu, kuru 2015. gadā sagatavoja Episkopata ticības mācības komisija Polijā. Šajā tekstā ir runā par to, kādi ir dzimtkoku dziedināšanas sākumi un kas tas pavisam ir. Tad bija runā par kādu anglikāņu daktieru, kas piedzima Ķīnā un tur iedzilinājās ķīniešu ticējumos. Un domāja, ka senču grēki ir mūsu slimību iemesls. Šo ideju turpināja kāds katoļu priesteris. Šajā idejā ir arī Jungs ar savu psiholoģiju, reinkarnācija, bet arī kādi fragmenti no Vecās Derības, bet izrauti no konteksta.

    Šajā tekstā ir parādītas šīs idejas kļūdas, kuras cilvēki, kuriem ir problēmas ar grēka sajūtu, pieņem vieglāko attaisnojuma veidu, lai nedomātu, ka paši ir netaisnīgi, tādu veidu, kur vainīgi ir senči ar saviem grēkiem. Ja šo problēmu atrisinās, tad mums nevajadzēs atgriezties. Jūs saprotāt kāda ir šeit domāšana?

    Šajā rakstā ir parādīts skaidrs Baznīcas ceļš, pestīšanas ceļš, kur ļoti svarīga loma ir sakramentiem, no kuriem pirmais protams ir Kristības sakraments, un vajag atdzīvināt ticību un uzticību, ka sakramentālā dzīve nes svētumu, nes žēlastību. Vajag atdzīvināt ticību, jo sakramentos zem redzamām zīmēm darbojas neredzamā Dieva žēlastība.

    Šajā tekstā ir vēl vairāk dažādu lietu, kā piemēram, ka katrs cilvēks ir atbildīgs par saviem darbiem. Slikti, ja kāds par to aizmirstu. Labi, kad cilvēka dzīvē tas ir pamats visās lietās, arī šajā pirmajā - lūgšanā, sarunā ar Dievu.

Laiks zāģēt

    Šajās dienās mazāk rakstīju, jo biju ļoti aizņemts, bet arī brīvajā laikā man vajadzēja atpūsties, jo drusciņ saaukstējos. Tagad jau ir labāk, pateicība Dievam, baznīcā jau silti, jo tikai -2C. Bet šīs divas dienas, kad dažas stundas zāģēju zarus un kokus, kas guļ un gaidā pagalmā, beidzās ar slimību, jo sviedri plus stiprs auksts vējš nes tādus rezultātus. Kad pasludināju svētdien, ka, ja kādi vīrieši gribētu drusciņ pazāģēt, tad var pie plebānijas un nevajag meklēt prāvestu, es nedomāju, ka jau nākamā dienā viens vīrietis atbrauks un īsā laikā izdarīs lielo darbu. Arī šodien kāda ģimene zvanīja un rīt atbrauks vīrs un zāģēs. Es redzu, ka man ātri vajadzēs sākt skaldīt malku. Malku paredzētu uz ziemām... 2018-2020. Jā jā, šeit nav kļūdas.

    Es pateicos Dievam par konsekrēto dzīvi. Tā ir dāvana no Dieva un pirmais šo ceļu gāja Jēzus. Šeit nav nekāda marginesa. Nekāda.