Šodien man ir liels prieks, jo ir jauns Autors.

29. janvāris 2017. gada - Ceturtā Svētdiena Parastajā Laikā

Kungs Jēzus, vienā no līdzībām, teica vārdus, kurus droši vien mēs zinām un lietojam mūsu dzīvē. Tie iziet no vienkāršas cilvēciskās pieredzes. Vārdi par torņa celšanu (Lūkasa Evaņģēlija četrpadsmitajā nodaļa divdesmit astotais pants). Jēzus tur runāja, ka tas, kas grib uzbūvēt torni, sākumā apsēdas un skaita: cik tas viss maksās, cik viņam ir naudas, vai ir spējīgs izpildīt savu plānu. Lai nebūtu tā, ka investīcijas vidū, viņam būs jāpārtrauc celšana. Mēs zinām par šo principu attiecībā uz celšanu, iepirkumiem, investīcijas plānošanu. Tomēr vai mēs tā domājam par mūsu dzīvi? Kungs Jēzus runājā šajā līdzībā tieši par to - par cilvēka dzīvi, nevis par torņa celšanu. Tornis ir tikai paraugs.
Šodienas Dieva Vārds mums atgādina, kas ir šī "bagātība", pateicoties kurai mēs varam mūsu dzīvi nemitīgi attīstīt un būvēt. Šī bagātība ir pazemība pret Dievu. Pirmajā lasījumā no pravieša Sofonija grāmatas mēs dzirdām: "Meklējiet Kungu jūs, visi zemes pazemīgie, kas pildāt Viņa likumus! Meklējiet taisnību, meklējiet pazemību..." Bet svētais Pāvils vēstulē Korintiešiem runā: "Paskatieties, brāļi, uz savu aicinājumu. Nedaudz tur ir gudro pēc ļaužu vērtējuma, nedaudz vareno, nedaudz dižciltīgi dzimušo. Dievs izvēlējās tieši to, kas ir neprātīgs pasaules acīs, lai apkaunotu gudros; atrada sev patiku tajā, kas ir vājš, lai pazemotu stipros". Nav viegli būt pazemīgam un nav viegli attīstīt pazemību. Kāpēc? Jo pazemība nav dzīves mērķis, bet "degviela", kas palīdz sasniegt mērķi. Pazemība arī nav mūsu mīlēta, jo liekas esot vājība, kaut kas pazemojošs. Tomēr pamēģināsim paskatīties savādāk uz pazemības tēmu, uz pazemības pret Dievu - tēmu. Šodienas Evaņģēlijā mēs dzirdām par Astoņām Svētībām. Mēs dzirdām par tiem, kuri nerūpējas par bagātībām, ka viņi ir pazemīgās un skaidrās sirds, kuri raud, slāpst pēc taisnības, kuri ir žēlsirdīgi, miera nesēji, tie, kuri tiek vajāti. Var pateikt - tur nav nekā, pēc kā mēs ilgotos. Bet tomēr Kungs Jēzus saka, ka tieši tie ir svētīgi, kas tulkojumā nozīmē "laimīgi". Vienlaikus var viņus nosaukt par "pazemīgajiem" Dieva priekšā, jo trūkuma dēļ, ko pieredz, kāda materiāla vai garīga trūkuma dēļ - viņi ir atvērti Dieva palīdzībai un darbībai. Tieši šeit ir pazemības spēka noslēpums: savā trūkumā, materiālajā un garīgajā nabadzībā, viņi patiesi var kļūt rīks Dieva rokās. Kopā ar Viņu es varu būvēt savu dzīvi un man nekad netrūks "līdzekļu" tās celtniecībai līdz beigām, jo es ļauju Visvarenajam darboties manī. Mūsu ordeņa dibinātājam - svētajam Franciskam no Asīzes - bija tāds motto savai dzīvei: "Dievs mans un viss" (Deus meus et omnia) - kas nozīmē, ka tad, kad man ir Dievs - man ir viss. Vai tas ir uzaicinājums uz neko-nedarīšanu? Pavisam pretēji, Dievs ir Tas, Kas darbojas nemitīgi. Cilvēks, kas ļauj sevi vadīt Viņam, ar citiem vārdiem sakot - cilvēks patiesi pazemīgs - nav pasīvs šajā pasaulē, nes sevī to, kas ir Dieva: labumu, mīlestību, bezizejas situācijās šāds cilvēks atrod gudros un rādošos atrisinājumus, jo tie nāk no Dieva. Cilvēks, kam trūkst pazemības, grib savas grūtības atrisināt parasti ar spēku un brižiem ar varmācību. Pazemīgais meklē Dieva atrisinājumus un tikai tādi nesīs svētīgus augļus. Pazemība pret Dievu ietver sevī arī pacietību, kuras mums tik bieži trūkst. Cilvēks pazemīgs ir pacietīgs. Un vienīgi pateicoties pacietībai mēs varam pieredzēt prieku no mūsu dzīves labo augļu skatīšanās.
Cik svarīga ir pazemība, kas ir vienkārši "Dieva darbības manī vieta", lai paskaidro paraugs no Pāvesta Benedikta sešpadsmitā dzīves. Nesen tika izdota grāmata-intervija ar Pāvestu Benediktu. Žurnalists atgādina dažādas situācijas no Pāvesta dzīves. Kad piemin doktora darba brīnišķīgo aizstāvēšanu, uzdod vienkāršo jautājumu: "Vai tas netraucēja jūsu pazemībai?" Pāvests atbild: "Nē, bet tad īstenībā vajadzīgas ir pazemošanas". Sašutis žurnalists jautā: "Pazemošanas?" Tad Pāvests runā vārdus, kuri derīgi arī mūsu pārdomām un kādā veidā var kļūt par šodienas vārda liturģijas komentāru. Pāvests teica: "Man šķiet, ka tad, kad cilvēks grib sasniegt mērķi un visur viņu lielās, tad tas var kļūt bīstams jaunam cilvēkam (no sevis es pielikšu, ka ne tikai jaunajam - JK). Tad labi būs, ja viņš pazīs savas robežas, satiksies ar kritiku, pāries negācijas laiku, iedzilinās sevi pašu savā ierobežojumā, ka viņš vienkārši neiet no uzvaras uz uzvaru, bet arī pieredz zaudējumus, kuri IR VAJADZĪGI, lai iemācītos pareizo pašvērtēšanu, izturību, bet sevišķi līdzdomāšanu ar citiem - tieši to, nevis ātro un nepamatoto citu tiesāšanu, bet pozitīvo otrā cilvēka pieņemšanu viņa grūtībās un vājībās".
Es ceru, ka pāvesta vārdi ļāva mums labāk saprast šodienas Vārda Liturgijas jēgu, sevišķi uzsvērot PAZEMĪBU, ka mūsu dzīves uz Dieva un kopā ar Dievu būvēšanas "degvielu", lai šajā dzīvē cilvēks redzētu otro cilvēku un nekad nezaudētu cerību, arī tad, kad mums kaut kas nepaveiksies. Jo tajā, kas mums "neveicas" ir iespēja piepildīties ar pazemību un Dieva gudrību, kura ir cita nekā cilvēciska. "Svētīgi jūs esat - pazemīgi pret Dievu".

Jan Karczewski OFMCap

Daži vārdi par sv. Terēzi no Lizjē

Labi ka svētā Terēze no Lizjē ir Rīgas Garīgā Semināra aizbildne, jo viņa kā svētā un kā Baznīcas doktore pasniedz mācību, kas ir no Dieva. Viņa savā dzīves aprakstā stāsta par šo svētuma ceļu, par savu mazo ceļu, kas īstenībā ir tik liels, jo ir no Dieva.

Sv. Terēze palīdz mācīties sekot Jēzum un atklāt Dievu savā dzīvē, kā piemēram tad, kad jau triju gadu vecumā iegremdējās dziļās pārdomās par Dievu. Viņa arī palīdz sekot Jēzum un nest savu krustu ar mīlestību, un pat meklēt to, kā viņa saprata bērnībā un ielika pirkstus durvīs ar lielo drosmi. Viņa mēģināja uzvarēt savu miesu ar gara palīdzību un redzēja šīs uzvaras. Klosterdzīvē varēja uzvarēt savu miesu caur to, ka dzīvoja vienotībā ar Jēzu un gribēja citām klostermāsām parādīt vienmēr Dieva mīlestību pat tad, kad garam vajadzēja ļoti cīnīties pret miesu, pret fantāzijām, vienkārši pret to, ko viņa redz un tas bija krusta ceļš, lai ne par ko neparādītu neko citu, kā tikai mīlestību, lai viņas garā valdītu vienmēr šī patiesa mīlestība no Dieva, kurā jādzīvo Jēzus līgavai.

Svētā Terēze pateicās Debesu Tēvam, ka Viņš aiz mīlestības uz savu meitiņu ņēma nost no viņas ceļa šķēršļus, ilūzijas, kārdinājumus, un tad Terēze atbildēja ar vislielāko mīlestību.

Lai svētās Terēzes aizbildniecība palīdz semināristiem līdzdarboties ar Dievu savā garīgajā dzīvē, uzvarēt šo pasauli caur ticību, dzīvot vienotībā ar Jēzu savā dvēselē un skatīties uz svētajiem, kā viņi nesa savus krustus un kļuva par Jēzus Kristus draugiem, par tiem, kuri nekad neatstāja Dievu, bet Viņu no visas sirds mīlēja.

Priesteri, Dieva tauta Jūs mīl!

Es nezinu, cik divaini skan šie vārdi, ja tos raksta priesteris, bet tie nav divaini. Pirmkārt tāpēc, ka katrs priesteris, un tēvs, mūks kā es, ir arī Dieva tautas mazā daliņa. Otrkārt tāpēc, ka priesteris, jau pēc paša paaicinājuma, mīl Dieva tautu. Un tas ir redzams gan draudzēs vai lūgšanu grupiņās, gan arī kongragāciju vai ordeņu kopienās, jo tur taču arī viens otram ir kā brālis ģimenē. Un pat vairāk, nekā miesīgs brālis, jo, kā teica svētais Francisks no Asīzes, brālis ordenī mīl līdzbrāļus ar lielāko mīlestību, nekā tā ir parasti ģimenēs. Tā vajadzētu būt.

Un lūk, ir miesīgas, ģimeniskas saites (es nezinu, kā labāk, ar kādiem citiem vārdiem to izteikt), un ir tādas, kuru sauc par garīgām saitēm. Tieši tādas ir nepieciešamas, ja mēs runātu par mīlestību. Es nepateikšu, ka ģimenēs tādu nav, jo ir, bet Baznīcā svešie cilvēki mīl viens otru ar Dieva mīlestības palīdzību. Un šī mīlestība attīstās. Vajag palīdzēt šai mīlestībai, lai mūsos augtu. Tāpēc ir vajadzīgi priesteri (arī konsekrētas personas - klostermāsas un klosterbrāļi, bet šeit teksts ir vairāk veltīts priesteriem), lai palīdzētu cilvēkiem atrast šo Dieva mīlestību, ievest dzīvē, savā ģimenē, savā kopienā, bet arī palīdzēt darboties šai Dieva mīlestībai sevišķi caur Svētiem Sakramentiem. Man ir lūgums priesteriem, lai nepārdzīvotu, ka pasaulē cilvēkiem ir grūti, darbs, problēmas un tā tālāk, bet arvien no jauna atklātu to, ka caur viņa vārdiem Dievs runā un caur viņu rokām ticīgie var pieņemt Jēzus Kristus Miesu un Asinis. Un ka viņu kalpošanā cilvēki atrod ceļu pie Dieva, saņem grēku piedošanu, saņem arī pamācību un kad slimie, tad slimnieku sakramentu.

Tāpēc, dārgie Priesteri, Dieva tauta Jūs mīl un lūdzas par Jums. Bet ja kāds to nezināja, tad jau zin. Un visus cien. lasītājus aicinu lūgties par priesteriem un par paaicinājumiem, lai ikkatra mūsu darbība nestu daudz labu augļu.
Jo taču katrs gribētu, lai viņa dzīvē izpildītos šie un citi vārdi, kurus teica Jēzus: "Svētīgi tie, kas nekāro pēc mantas, jo viņiem pieder Debesu valstība. Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. Svētīgi noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti. Svētīgi tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi to saņems. Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti..." Šīs svētības nenāk mūsu dzīvē tā, teikšu, automātiski, bet ir vajadzīga garīga dzīve, ir vajadzīgi priesteri, kuri palīdzēs to attīstīt. Jā, un vajadzīga ir gan mīlestība, gan patiesība, gan lielā pazemība, un krusts, kuru nesam, lai sekotu Jēzum un dzīvotu Dieva žēlastībā.

Cik maksā kvieši?

"Mēs Tev pateicamies, Tēvs, Kas esi Kungs pār debesīm un zemi, ju Tu Debesu Valstības noslēpumus esi atklājis mazajiem" - tā mēs rīt dziedāsim pirms Evaņģēlija svētajā Misē. Un kā šie mazie gaidīsim Evaņģēliju.

Ieklausamies Jēzus vārdos, Kas stāsta par Debesu Valstību, kuru salīdzina ar maziem graudiem. Šiem graudiem vēl priekšā tāļš ceļš, līdz laikam, kad nesīs augļus. Vai nenesīs.

Evaņģēlija citā vietā Jēzus stāsta par to, kas var notikt ar graudiem. Vieni kritīs uz ceļa un putni tos apēdīs. Citi kritīs klinšainā zemē, ātri uzdīgs, jo stipra saule, bet nav zemes, tāpēc arī ātri nomirs. Vēl cit graudi kritīs starp ērkšķiem un tie augs ātrāk nekā kvieši, kas arī šeit nomirs. Tikai ceturtajā variantā graudi kritīs labā un sagatavotā zemē, kur nesīs augļus 30-, 60- vai 100kārtīgus.

Tad lūk, kāpēc ne visiem graudiem paveiksies mēs varam saprast, bet kāpēc ne visiem cilvēkiem ies dzīvē pēc Dieva gribas? Nu taču šie pirmie ir vislabākie, viņi tā cīnās pret šiem putņiem, tas nozīmē pret šiem ļauniem gariem. Nu īstie varoņi. Bet nepietiek spēka un beidzot padodas un iet bojā, tas nozīmē attālinājas no Dieva.

Citi arī skaisti un ātri seko Jēzum, bet arī ātri atklājas, ka viņiem iekšā nekā nav, nav sagatavojušies, un ceļš pie Dieva tiek atstāts, bet cilvēks iet savu ceļu.

Vēl citi, nu tiem palaimējās, jo krita zemē apdzīvotā. Jā, kopā būs priecīgāk augt. Bet ātri atklājas, ka tie apkārt ir ērkšķi, kuri daudz stiprāki un kuri atņem visus spēkus, gaismu un ūdeni, un mirst visas cerības.

Kas tāds notiek ar zemi, ka tā ir labā un sagatavota, un ka graudi tajā nes lielākus vai mazākus augļus? Kas tāds notiek cilvēkā, ka viņš iztur putnus, klinti un ērkšķus, ka tie pavisam netraucē? Un cilvēks nes augļus 30-, 60- vai 100kārtīgus?

Rītdienas pirmajā lasījumā taču ir rakstīts, ka arī šiem cilvēkiem iet dzīvē grūti, ka ir vajāšanas, ka daudzi daudz zaudēja. Bet tomēr nes augļus.

"Brāļi, atcerieties agrākās dienas, kad jūs, saņēmuši gaismu, izturējāt smagu ciešanu cīņu, gan paši nodoti atklātam izsmieklam un spaidiem, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto biedriem. Jo jūs cietāt līdzi apcietinātajiem un savas mantas izlaupīšanu uzņēmāt ar prieku, apzinādamies, ka jums ir labāks un paliekošs īpašums".

Un tālāk tiek parādīts ceļš, pa kuru jāiet, ticības ceļš, kas ved uz pilnīgo vienotību ar Jēzu.

"Tāpēc nezaudējiet savu paļāvību, par kuru būs liela atlīdzība. Jo jums ir vajadzīga pacietība, lai, izpildot Dieva gribu, jūs saņemtu apsolīto. Jo vēl pēc neilga, pēc ļoti īsa brīža nāks Tas, kam jānāk, un Viņš ne­kavēsies. Bet mans taisnīgais dzīvos no ticības, bet, ja viņš atkāpsies, viņš manai dvēselei nepatiks.

Mēs tomēr nepiederam pie atkritējiem, kas iet pazušanā, bet pie ticīgajiem, kas glābj dvēseli".

Kaut kas notiek cilvēka dvēselī, vai nenotiek, ka viņš nes, vai nenes augļus. Taču pat tad, kad grauds ir zemē, notiek ļoti ātra un kārtīga attīstība. Kāda attīstība ir vajadzīga cilvēka dzīvē?

Brīnišķīgi cīnās pret ļauniem gariem un kārdinājumiem, cīnās un raud lielās emocijās tie, kuri nevar atrast ceļu uz vietu savā dvēselē, kurā satiktos ar Dievu, dzīvotu Viņā un saņemtu žēlastības, atgriešanās žēlastības. Viņi neatrod ceļu uz savu garu, kur būtu iespēja meklēt patiesību un patiesībā dzīvot un pieņemt ikkatru žēlastību no Dieva. Nu bet viņi neatrod ceļu, vai ar citiem vārdiem sakot varbūt neatstāj savas fantāzijas saistītas ar maņām, jūtekļiem, ka jau nav vietas, kur būtu kaut kas no Dieva.

Otrie arī skaisti cīnās, ātri iet uz priekšu, mēģinājumi lūgties iet labi, bet kā tad? Lūgties nemitīgi? Veidot garīgo dzīvi? Meklēt patiesību tikai vienotībā ar Dievu? Tad spēki ātri beidzas un garīga dzīve tāpat.

Trešie arī sākumā mierīgi iet uz priekšu, bet šīs fantāzijas, kuras, kā liekas tikai palīdzēs garīgajā dzīvē, ir tik lielas un tik ātri griežas apkārt galvas, trokšņi, rūpes un emocijas aizved cilvēku tālu no garīgas dzīves un no vienotības ar Dievu.

Sie pēdējie, laimīgie, kuri klusumā paslēpjās savā garā, kur ir trīs garīgās varas: prāts, garīgā atmiņa un garīgā brīvā griba, kur Dievs viņus apdāvina ar trijiem Dievišķiem tikumiem: cerību, ticību un mīlestību, kur Svētais Gars iedod savas septiņas dāvanas, kur cilvēks mācās nemitīgi lūgties, līdzdarboties ar Dieva žēlastībām, sekot Jēzum Kristum, nest savu krustu un nest savā dzīvē Svētā Gara augļus: mīlestību, prieku, mieru, labestību un citus. Tā ir dzīve pēc sidsapziņas, kuru vajag nemitīgi labot, lai vienmēr pieņemtu patiesību un pēc tās dzīvotu, lai vienmēr pieņemtu labo, bet atmestu ļauno.

Jā, vajag klausīties, ko runā bīskapi un priesteri (piem. pr. prof. Tadeusz Guz) par garīgo dzīvi, vajag lasīt Svētos Rakstus un citu labo reliģisko literatūru un tādā veidā cilvēks mācās kaut ko saprast no tā visa, ko Dievs cilvēkam jau ir devis un vēl dod.
"Bet pats miera Dievs lai jūs svētī vispilnīgāk, lai jūsu gars, dvēsele un miesa pilnīgi bez vainas tiktu uzglabāti mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai!" (1Tes5,23)

Lūk, Es jūs sūtu.

"Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Nenesiet līdzi nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un ceļā nevienu nesveiciniet!"

Dievs ir mīlestība un sūta savus mācekļus "kā jērus vilku starpā", lai mācekļi patiesībā un mīlestībā sludinātu Evaņģēliju. Šis Dieva plāns ir vislabākais gan mācekļiem, jo viņi grib no visas sirds un no visa prāta sludināt Evaņģēliju un atgriešanās vajadzību, gan šiem "vilkiem", kuri gaidā Labo Vēsti, kas viņu atpakaļ pārvērtīs avīs. Šī Labā Vēsts ir vēsts par Dieva Dēlu Jēzu Kristu, Kas aiz mīlestības pret savu Tēvu un pret mums atdeva savu dzīvi, lai izpirktu mūs no grēku verdzības un lai mēs dzīvotu Viņā, jo Viņš augšāmcēlās un dzīvo.

Jēzus dibināja Baznīcu, lai šī Evaņģēlija sludināšana būtu patiesa, bez kļūdām. Tāpēc ir Pāvests, Bīskapi, Priesteri, katrs ar atbildību par konkretiem cilvēkiem, diecēzēm, draudzēm, ar misiju, kura ir no Svētā Gara. Arī citi ir aicināti sludināt Labo Vēsti par Jēzu Kristu, lai tikšanās ar dzīvo Pestītāju pārvērtu vilkus avīs.

Dažreiz tie, kuriem ir misija no Baznīcas, var domāt, vai man ir spēks? vai tas ir mans ceļš? Un tad palīgā nāk Dievs caur tiem, kas deva misiju, kas lūdzas un stiprina, kā svētais Pāvils bīskapu Timoteju, savu mācekli: "Jo Dievs mums nav devis bailīguma, bet gan spēka un mīlestības, un skaidras domāšanas Garu. Tāpēc nekautrējies no liecības par mūsu Kungu, nedz no manis, Viņa gūstekņa, bet līdzdarbojies Evaņģēlijam saskaņā ar Dieva spēku".

"Vilks" taču tikai tajā atšķiras no "jēra", ka caur smago grēku zaudēja vienotību ar Dievu un tad vilka ceļš ved uz elli. Ir vajadzīga lūgšana: "Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā". Es varu saprast, ka tas, kas lūdzas par paaicinājumiem uz priesterību, uz klosterdzīvi un arī par lajiem-misionāriem, ar laiku arvien skaistāk attīstīs savu sakramentālo dzīvi un arī pievienosies kādai kalpošanai draudzē, vai pie kāda klostera, pievienosies kādai kopienai, kur notiek nopietna garīga formācija, kādai lūgšanu grupai, jo taču visa Baznīca un visi Baznīcā tiek aicināti kļūt par misionāriem patiesībā un mīlestībā.

Vai Mozus to zināja?

Mēs labi atcēramies šo notikumu, kad Mozus pirmo reizi savā dzīvē satikās ar Dievu tuksnesī. Tur, dzīvodams starp pagāniem, viņš saņēma sūtību iet un izvest izraēliešus no Ēģiptes zemes.

Dievs atklāja viņam savu vārdu: "Es Esmu, Kas Esmu". Un tā Mozus tika sūtīts pie savējiem, kurus nepazina pārāk labi, jo dzīvoja pie faraona, un kuri viņu nepazina tā, lai ticētu viņa vārdiem.

Vai tomēr viņi ticētu Mozus vārdiem? Vai viņi nedomātu, ka tas ir kāds sektants vai provokators, jo runā par Dievu, par Kuru neviens starp Izraēla pēcnācejiem nav dzirdējis?

Tāpēc Dievs teica Mozum, Kas Viņš ir: "Es esmu Ābrahama Dievs un Izāka Dievs, un Jēkaba Dievs". Tagad viss ir skaidrs. Nu nē... Man ir jautājums: vai Mozus dzirdēja par šo patieso Dievu, pirms ar Viņu satikās tuksnesī?

Atstāsim to tagad kā noslēpumu un paskatīsimies uz savas dzīves noslēpumu: kā es satiekos ar Dievu, Kas ir Viens Trijās Personās? Kā es meklēju, atrodu, saprotu un pildu Viņa gribu? Vai es atstāju savu faraona pili, paņēmu savu krustu un sekoju Jēzum Kristum?

Pirms kāda laika atpakaļ sāku lasīt Svētos Rakstus no jaunā. Pabeidzu Radīšanas grāmatu un šajās dienās lasīšu Izceļošanas grāmatu. Tāpēc šī ziņa ir pēkšņi pavisam cita, nekā iepriekšējas. Un protams aicinu visus lasīt Svētos Rakstus no jaunā.

Trīs vārdi

Šodien pēcpusdienās es saņēmu trīs tekstus. Pastāstīšu par tiem hronoloģiski.

Pēc svētās Mises sv. Franciska Trešajam Ordenim katrs saņēma, starp citiem, vienu konfekti ar mazo balto lapiņu, uz kuras bija fragments no Svētajiem Rakstiem. Es saņēmu tādu vārdu: "Kas bijā Kungu, tā dvēsele dzīvos, jo cer uz savu Glābēju; kas bijā Kungu, tas nebīsies ne no kā un nebaiļosies, jo Kungs - viņa cerība" (Sīraha 34, 13-14). Lūk, tie ir Svēto Rakstu vārdi, kas aicina dzīvot pēc gara. Dzīves pēc miesas beigās ir nāve. Bet dzīve pēc gara nes Svētā Gara augļus. Un interesanti, ka Mises laikā mēs runājām tieši par Kunga bijāšanu, kas ir gudrības sākums un visu tikumu pamats. Mēs runājām arī par mūsu cerību, kas saistīta ar garīgo atmiņu. Un, lūk, pēc sv. Mises es saņēmu tieši tādu fragmentu.

Otrais teksts - es to saņēmu no bērniem, kas lielā skaitā apmeklēja semināru: "Gaišu ceļu Jaunajā gadā! Lai gaisma no tālas Betlēmes zvaigznes staros pāri Tavai dzīvei un izgaismo nākamā gada ceļus, domas, darbus un sapņus!" Šie skaistie novēlējumi bija vēl saistīti ar kaut ko saldo un garšīgo, bet iepriekš bija svētā Mise, kurā bērni lūdzās par Semināristiem un Priesteriem. Tad es jūtos sevišķi apdāvināts no visām pusēm. Dažreiz pieaugušā cilvēka dzīvē var notikt, ka viņš novēl kādam kaut ko, bet tam līdzi neiet lūgšana. Žēl, jo ko es varu dot ar saviem vārdiem salīdzinājumā ar Dievu, Kas ir labs un bagāts, Kuru var lūgt cita cilvēka nodomā. Jo ja nebūtu lūgšanas, tad ko var gaidīt cilvēka vēlme pat tad, kad tā būtu apgērbta skaistā melodijā, kā piem. kāzu dziesma "Aizgōja sauleite aiz mōkūnīša"?

Un trešais teksts - no filozofijas. Tas bija teksts (no kāda cien. Priestera) par reliģiju, ka reliģijas pamats ir cilvēka iekšējā strūktūrā, Absolūta pastāvēšanā un ontoloģiskās attiecībās starp tiem. Es citēju no galvas. Vienkārši īsts prieks, jo šeit, šajā blogā, pēdējos laikos bija runa par tādām brinišķīgām lietām un visi lasītāji ēd to kā visgaršīgāko pīrādziņu. Labo apetīti!

Kā ieiet Dieva atpūtā?

Šajās dienās svētajā Misē ir lasījumi no vēstules ebrejiem un vakar bija runa par Dieva atpūtu. Ka Dievs radīja pasauli sešās dienās un septītajā dienā atpūtās. Mēs arī esam aicināti ieiet šajā atpūtā, bet ir vajadzīga ticības paklausība, kā mums māca gan vēstules ebrejiem autors, gan 95. psalma autors, gan arī Katoliskās Baznīcas Katehisma sākumos ir par to runa. Ja kāds nav paklausīgs Dievam, nevar ieiet Dieva atpūtā.

Mūsu miesai ir vajadzīga zināma atpūta. Skaidrs. Bet kā ir ar mūsu garu? Vai viņam ir vajadzīga atpūta? Viņš taču strādā 24 stundas dienā. Tad atpūta nav vajadzīga. Bet tomēr... Ir tāds skaists fragments pravieša Isaja grāmatā, kurš stāsta par jaunekļiem, kuri iet, bet ātri zaudē spēku, tomēr tie, kuri paļaujas uz Dievu, atgūst spēkus un ne tikai iet, bet skrien. Un arī svētais Pāvils žēlojās Kungam: "Man nav spēka". Bet Jēzus neatviegloja viņa dzīvi, bet atbildēja: "Tev pietiks mana spēka".

Tad Dievs dod tādus spēkus, kurus meklēt virs zemes nav jēgas. Tāpēc svētais Jānis Pāvils II teica kādreiz jauniešiem svētceļojumā uz Poliju, ka vissvarīgākais darbs dzīvē ir garīgais darbs. Tas ir darbs, kas notiek cilvēka garā, tās ir līdzdarbošanās ar Dieva žēlastībām, kas pirmkārt ieved garīgo kārtību cilvēkā un otrkārt parāda ceļu, pa kuru jāiet. Tad atpūta garam ir dzīve pie Dieva, tā ir tāda dzīve, par kuru stāstīja Jēzus, ka cilvēkam ir jābūt Dievišķo Personu mājai ("Tēvs un Es pie viņa atnāksim").

Jēzus dod piemēru un aicina mācekļus iet uz nomaļu vietu atgūt fiziskus spēkus pēc Evaņģēlija sludināšanas, bet vēl vairāk veltīt šo laiku lūgšanai, sarunai ar Tēvu, kā Viņš pats darīja un iemācīja mācekļus lūgties: "Tēvs mūsu..."

Un vēl otrā lieta saistīta vairāk ar šodienas lasījumiem. Tas ir aicinājums rūpēties par savu sirdsapziņu, jo tā ir vieta mūsu garā, kas meklē patiesību, mēģina to saprast un pēc saprastās dzīvo, un arī tālāk meklē patiesību. Sirdsapziņa pieņem labo un atmet ļauno. Tad redzam, ka līdzīgi mēs varam runāt par prātu, kas ir galvenā garīgā vara cilvēkā (es ceru, ka specialists labāk to paskaidrotu). Un šodien: "Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs, asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas iespiežas tik dziļi, ka pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes. Tas ir sirds domu un ilgu tiesnesis. Un nav neviena radījuma, kas būtu tam neredzams, tieši otrādi – viss ir atsegts un atklāts Tā acu priekšā, kuram mums jādod norēķins".

Šie vārdi mums atgadina, Kas ir Saimnieks cilvēkā un Kas ir Tas, Kas taisa kārtību cilvēkā. Līdzdarbošanās ar Saimnieku, ar Jēzu, labo mūsu sirdsapziņu, labāk cilvēks var atšķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem. Un lai tas notiktu, ir vajadzīgi daži konkrēti elementi: paklausība Baznīcai, sakramenti, lūgšanas dzīve, Svēto Rakstu lasīšana, labie darbi, rūpes par nabadzīgiem, kopiena, kurā cilvēks attīsta savu mīlestību uz Dievu un uz tuvāko. Kad ir šie elementi, kas aptver visu cilvēka dzīvi: ārējo un iekšējo, cilvēks var līdzināties ar Jēzu: "Kas esi Tu? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks" (sv. Francisks no Asīzes). Tā līdzināties ir sāpīgi, protams, bet arī ienes cerību. Šīs tikšanās ar Dieva Vārdu, Kas ir "asāks par katru divasmenu zobenu" un "dzīvs", gan sāp, gan vienlaikus dziedina, apdāvina ar patiesību un mīlestību. Jautājums: kāda ir mana formācija? Ko es daru savai garīgajai dzīvei? Kā es rūpējos par savu sirdsapziņu?

Priesteris profesors Tadeuš Guz pajautāja kādas politiskās partijas pārstāvjim: "Kāda intelektuālā formācija ir jūsu partijā?" Atbilde: "Nav. Mums pietiek mūsu statuti!" - vai Jūs redzat, kādā stūrītī iegāja šie cilvēki? Jēzus teica: "Nevar aklais vadīt aklo, citādi abi divi iekritīs bedrē".

Bet protams vajag sākt no sevis un ieraudzīt katru baļķi manās acīs...

"Tā ir mūsu vissvarīgāka grāmata!"

Kāda kundze jau daudzas reizes stipri sastrīdējās ar kādu cilvēku. Bet tā kā katru reizi mēģināja uzlabot attiecības, arī šoreiz domāja par to, kas jādara, lai saprastos un lai jau beidzot viss būtu labi, lai visi būtu laimīgi, lai nestrīdētos, bet palīdzētu viens otram.

Viņas metode ir šāda: viņa lasa kādu jauno grāmatu, meklē domas, kas viņai palīdzētu paskatīties uz sevi un uz šo otro cilvēku jaunā gaismā un tālāk mēģina veidot vai uzlabot šīs attiecības ar jaunās grāmatas palīdzību. Bet nesanāk. Viņa nesaprot, kāpēc tas nesanāk? Taču viņa cenšas visu darīt pēc vislabākas sirdsapziņas.

Dažu cilvēku lokā mēs runājām arī drusciņ par šo grāmatu. Es domāju, ka pēc pāris minūtēm lieta jau būs slēgta, jo grāmatā bija rakstīts par Vissvēto Trīsvienību, bet pavisam nenopietni un ļoti tālu no patiesības. Ar vienu vārdu sakot - meli. Bet tomēr kāds uzskatīja šo grāmatu par labu, lai meklētu kādas labas domas savai garīgajai dzīvei, iekšējai dziedināšanai un attiecību ar citiem labošanai. "Ja cilvēks cieš, tad netraucēsim viņam, lai arī šeit meklē sev palīdzību" - tā es sapratu šīs domas.

Es pat teicu: "Atnesiet šo grāmatu, varbūt derēs krāsnī". Jo atceros, ka kādreiz kāda kundze teica, ka viņai un viņas draudzenēm ir "vissvarīgāka grāmata", tik svarīga, ka padomju laikos pat pašas pārrakstīja to. Es sapratu, ka tā ir Bībele vai kāda lūgšanu grāmata. Kad viņa to atnesa, tad ieraudzīju, cik ļoti es esmu kļūdījies. Tā bija diemžēl... sapņu tulkošana. Šī grāmata līdz šim šīm kundzēm ir tik dārga, ka pēdēja lieta būtu to dedzināt.

Un tā cilvēks, kas darīja pāri kundzei (kā teksta sākumā), negrib mainīties. Kundze lasa arvien jaunas grāmatas, meklē arvien jaunas domas, īstenībā visu savu dzīvi padod attiecību dziedināšanai, bet nekas nemainās. Kāpēc? Jau spēku nav. Jo visi šie centieni ir fantāziju līmenī. Visu laiku kundzes galvā ir šā cilvēka nedarbi. Un kā palīdzību piepilda savas fantāzijas ar nākamām domām no grāmatām un "apbruņota" ar šīm domām iet satikties ar šo cilvēku. Bet tur dabū nākamo viņa nedarbu bagāžu un bēg nelaimīga un tā visu laiku riņķī. Fantāzijas ir saistītas ar maņām, nevis ar patiesību. Lai meklētu problēmu atrisinājumu, jāmeklē patiesība. Kur jāmeklē patiesībā? Jāieiet savā garā, kur ir trīs garīgas varas: prāts, garīgā atmiņa un garīgā brīvā griba. Kā cilvēks var satikties ar Dievu, ja sēž savās fantāzijās? Kā cilvēks var satikties ar otro cilvēku, ja galva fantāziju pilnā? Tomēr cilvēks ir aicināts ieiet savā garā un pēc gara dzīvot. Jā, jā, grūti cilvēkam atstāt savas emocijas, savus ievainojumus, savas kļūdas un beidzot mācīties dzīvot patiesībā un ticībā.

Aicinu visus klausīties priestera Tadeuša Guza lekcijas (poliski) youtube, piemēram: https://www.youtube.com/watch?v=8P0yjQvkQvw