Kas atbrīvo no elles?

    Protāms, ka Jēzus nāk cilvēkam palīgā, lai mēs neieietu šajā īstajā ellē. Bet ir vēl tā saukta elle, kura kādā veidā ir saistīta ar šo īsto, jo var vest uz turieni. Varbūt pārāk grūta tēma vecā 2014 gada pēdējā dienā? Es domāju, ka nē, jo labi ir ieiet jaunajā gadā ar realizmu, ka mūsos un citos, mūsu brāļos un māsās ir vēl priekšā daudz garīgā darba.

    Lai nerakstītu par visām lietām, pieminēšu īsi trīs elles, kurus vajag atmest, tas ir atgriezties. Visas šīs lietas ir saistītas ar cilvēka nepareizo, slimo, apmaldīto domāšanu, bet tieši no tādas nepareizas domāšanas ir visgrūtāk atbrīvoties. Nevar atgriezties, ja cilvēks nemaina savu domāšanu.

    Pirmo elli aprakstīju iepriekšējā ziņā, kur vīram bija tikai divi dzīves varianti: strādāt, vai piedzerties, plus sievas man vienalga... Un šeit nepalīdzēs attaisnoties Es esmu krievu laiku cilvēks, jo tāda dzīve ved uz īsto elli. Tā jau ir elles priekštelpa, jo cilvēks ir tālu no Dieva, tik tālu, ka pat nejūt Viņa klātbūtni un tāpēc nesauc Palīgā! Šī bezcerība un izmisums slēpjas zem darbiem un dzeršanām, lai nejauši cilvēks nesāktu saukt Dievu palīgā, tas ir lūgties. Tā ir pirmā elle.

    Otrā elle ir tad, kad cilvēks tic saviem sapņiem. Un neviens nevar viņu pārliecināt, ka tas ir nepareizi un ka pat Aristotels sacīja par tiem kuri balstās uz savām domām, nevis uz realitātes: Sākumā mazā kļūda, pēc tam lielā. Jau nerakstīšu par to, ka cilvēks vienai domai seko, bet citai nē, un nevar pateikt, kāpēc tā ir? Mēs varbūt vēlāk mēģināsim pameklēt atbildi. Jā cilvēks gribētu izpildīt visas savas domas, visus sapņus, tad ātri ieraudzītu, ka tas viņu ved pa taisni uz īsto elli.

    Un trešā elle, tā ir maģiskā domāšana. Raksturojas ar to, ka visām redzamām lietām, kuras īstenībā ir normālās un tipiskās, cilvēks kas dzīvo šajā ellē iedot pavisam citas nozīmes. Kādas nozīmes? Pats cilvēks nezina, bet uzsver, ka tās lietas viņam draud. Mēs dzirdējām par melno kaķi uz ielas, par kapejku uz kapa, par puķi, kura kādam par neuzmanību izkrita pie kaimiņa durvīm. Bet kam ir maģiskā domāšana, domā, kāda nu nelaime viņam draud. Un neguļ, neiet ārā, baidās iet uz veikalu, baidās no katra trokšņa, un tā tālāk. No citu cilvēku stāstiem, vai no savas cilvēciskās pieredzes mēs to zinām. Tā ir dzīve dziļās bailēs, no kuras cilvēks bieži neprot atbrīvoties.

    Bet pateicība Dievam, ka sūtīja pasaulē savu Vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu, Kas mūs atbrīvoja no bailēm. Un mēs nesaņēmām baiļu garu, bet Svēto Garu, Kas mūs, kā pieņemtiem par Dieva bērņiem, māca saukt: Abba! Tēvs! Lai atdzīvinātu ticību saņemto Kristības sakramentā un tālāk caur tuvāko piemēru ir vajadzīgi tie, kuri sludinās par Jēzu Kristu, sludinās Evaņģēliju. Un sludinās citur, nevis savā ģimenē, citur nevis savā draudzē, citur nevis savā valstī. Jo pravietis nekad nav pieņemts par tādu savā dzimtenē. Jālūdzas nemitīgi par jauniem paaicinājumiem uz garīgo kārtu, uz konsekrēto dzīvi, uz misionāriem. Ja tev ir kāds, kas dzīvo savā ellē un tu nevari viņam palīdzēt, lūdzies, lai Dievs sūtītu viņam tādu misionāru. Ja tu saproti jaunās evaņģēlizācijas vajadzību, kļūsi par misionāru. Par misionāru tālu no sāvējiem. Misionāriem nekad netrūkst darba viņu kalpošanā. Lai Jēzus darbojas caur tavām rokām, kājām, muti.

* * * 

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies! 

Lūgšana par misionāriem:

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem,
kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

 Jānis Pāvils II

Kāpēc vīrieši neiet uz baznīcu?

    Kādreiz es uzdevu jautājumu kādam vīram un viņa sievai:

- Kāpēc vīrieši neiet uz baznīcu?

    Pēc brītiņa sākās atbildes:

- Vīrieši strādā piecas dienas. Sestdien un svētdien, kad ir brīvs laiks, viņi kaut ko dara mājās un saimniecībā. Tas ir nepieciešams.

- Bet man vienalga... - teica sieva.

    Cita atbilde:

- Trūkst naudas. Vīriem jāstrādā, lai nopelnītu naudu, lai būtu ne tikai ko ēst, bet arī mašīna, drēbes.

- Bet man vienalga... - teica sieva.

    Nākamā atbilde:

- Vīrieši dzer. Kad ir brīvs laiks, tad dzer.

- Bet man vienalga... - teica sieva.

    Un tālāk:

- Vīrieši neiet uz baznīcu, jo izbrauca un dzīvo citur, citās valstīs.

- Bet man vienalga... - teica sieva.

    Man šķiet, ka bija vēl citas atbildes, bet neatcēros. Beigu beigās vīrs teica:

- Man ir tikai divi varianti: vai strādāt, vai dzert. Es pats neeju uz baznīcu, jo daudz strādāju. Kad tikai nestrādāju, tad dzeru. Man patīk dzert. Man garšo šņabs.

    Es viņam saku, ka es nedzeru.

- Es arī mēģināju nedzert, bet neizdevas. Šņabs man garšo.

    Es padomāju, ka viņam vēl ir labi. Ir sieva, bērni, mašīna, māja, darbs, ir vajadzīgs cilvēkiem, var nopelnīt naudu. Un šņabs, kas viņam garšo un grib to dzert. Kas būs tad, kad viņš sāks to zaudēt? Ja tagad neprot priecāties no dzīves? Nebūs labāk, pats no sevis cilvēks pēkšņi nekļūs labāks, ja tagad, savā garīgajā dzīvē ir vienkārši miris?

    Es viņam un viņa sievai pateicu īsi kerīgmu, labo vēsti par Jēzu Kristu, Kas uzvarēja visu ļauno.

- Es esmu krievu laiku cilvēks, tapēc neeju uz baznīcu.

- Bet man vienalga... - teica sieva. - Uz redzēšanos!

    Slava Kristum par šo īsu sarunu! Lūgsimies, lai Jēzus sūtītu pie viņiem misionārus, atbrīvotu no ļaunā un lai viņi sāktu jauno dzīvi. Lai pārietu no nāves dzīvē. 

* * * 

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

Lūgšana par misionāriem:

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem,
kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

 Personīga evaņģēlizācija

    Kad svētdien pabeidzu klausīties grēksūdzes Liepnas baznīciņā, ieraudzīju, ka kundze atbildīga par šo svētnīcu gāja pie katras sievietes un runāja ar viņu. Es zināju, ka tās nav nekādas tukšas sarunas. Ātri sapratu, kas notiek. Cilvēki tika aicināti lasīt paši vai citiem uzdāvināt avīzi Mīliet viens otru. Es nezinu, cik paņēma, bet sagatavota porcija beidzās. Tā bija ļoti efektīva personīga evaņģēlizācija balstīta uz to, ka viens otru pazīst un var paļauties uz viņu.

    Cita arī labi redzama un vajadzīga evaņģēlizācija notiek caur Mieram tuvu. Ejot pirms svētās Mises no biktskresla uz zakristēju redzēju mazas sarkanas grāmatiņas gandrīz katras kundzes priekšā. Tās protāms bija decembra Mieram tuvu grāmatiņas. Mises laikā tās ļoti palīdz lasīt līdzi priestrim, arī lasījumus, dziedāt psalma refrenu un aktīvi piedalīties dialogā ar priesteri, jo taču sv. Mise ir arī dialogs, nevis tikai monologs.

    Tad mēs redzam mazā draudzes evaņģēlizācijā tādus un vēl citus svarīgus elementus:

• uzticība,
• evaņģēlizācija ir pastāvīga,
• personīgs kontakts,
• līdzdarbošanās ar priesteri,
• evaņģēlizācijas literatūra ļoti labā līmenī,
• evaņģēlizācijas literatūras skaists izskats un ļoti laba tehniskā kvalitāte,
• ziedojumu zināms mērķis: finansiāli abalstīt nākamo numuru izplatīšanu dažādās valodās,
• personīgs kontakts ar brāļiem un māsām, kuri aktīvi ņem dalību jaunā evaņģēlizācijā, piemēram misionāri, kuri turpina iepriekšējo misionāru kalpošanu.
• evaņģēlizācija ir cieši saistīta ar cilvēku ikdienišķo dzīvi gan ģimenēs, gan citās mazās kopienās Baznīcā.

    Ja mazā Liepnā tas ir iespējams, tad vēl vairāk citur.

 

* * * 

     Mūsu akcijā Lūdzies Par Misionāru! (LPM!) nakamais cilvēks no Latvijas apņēmās lūgties vienu gadu par šogad iesvētīto priesteri, tēvu Tomašu, kas sāka kalpot Belģijā. Daudz Dieva svētību t. Tomašam!

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies! 

Lūgšana par misionāriem: 

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību. 

Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību, 

lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni 

dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem, 

kurus uzskatīja par saviem brāļiem. 

Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem, 

caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru. 

Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām. 

Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, 

sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu, 

kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules. 

Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē. 

Jānis Pāvils II

 Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!

    Mani mīļie, rīt sāksim svinēt Kristus Dzimšanu. Daudzas lietas vajag atstāt. Lai gaidā. Tagad vienīgais mūsu pienākums un laime ir būt kopā ar Bērniņu Jēzu. Mēs esam Viņa aitas, Viņš ir mūsu Gans. Šajā laikā kā mazais Bērns mūs ganīs. Jēzus vēlk pie sevis ar mīlestību visas aitas: stipras, vājas, slimas. Gaidā katru. Tad nāksim un būsim kopā ar Viņu.

    Mani mīļie, es Jums novēlu, lai katru dienu Jēzus varētu Jūs atrast savā ganāmpulkā, tas nozīmē Baznīcā, bez nelaimes, kas saucas smags grēks. Es Jums novēlu ikdienīšķo pazemību, lai Jūs nekad nepārvērtos vilkos, jo tos Jēzus pamet.

    Domāsim jau tagad par to brīdi, kad Jēzus acis un mūsu acis satiksies...

    Svētku dienās nerakstīšu ziņas :)

* * * 

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

Lūgšana par misionāriem:

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem,
kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

Trīs misiju kopienas

    Kad atbraucu uz Latviju, sāku dzīvot kapucīnu kopienā Rīgā pie sv. Alberta baznīcas. Mūsu Ordenī kopienu saucam latiņiski familia (ģimene) un klosteri domus (māja). Tā ir tāda mūsu specifika, jo parasti klosteri nav lieli un kopienas tāpat, parasti daži-padsmit brāļu.

    20. gadsimta deviņdesmitajos gados un 21. gadsimta pirmajos gados šī kopiena bija sevišķa. Brāļiem bija dažādas formācijas, dažāda pieredze priesterībā un ordenī. Arī bija no dažādām valstīm (Latvija, Polija). Gan brāļiem no Polijas, gan brāļiem no Latvijas paaicinājuma ceļi ļoti atšķirās (sevišķi brāļiem no Latvijas). Nozīmīgi, ka brāļi no šīs familijas kalpoja daudzās vietās (sv. Alberta draudzē, sv. Jāzepa draudzē, Olainē, Jaunolainē, Pēterniekos, Viļakas, Kupravas un Liepnas draudzēs, bet arī Ķekavā un dažās slimnīcās Rīgā, un cietumos). Arī dzīves vieta nebija viena (sv. Alberts, sv. Jāzeps, Viļaka). Brāļi no Polijas sāka braukt uz Latviju pēc kapucīnu ordeņa ģenerāļa lūguma, lai piepalīdzētu brāļiem Latvijā. Tāpēc izveidojās tāda sevišķi krāsaina kopiena. Es domāju, ka ne tikai man, bet arī citiem brāļiem, ir nepieciešami ilgie gadi, lai tādu kopienu veidotu, bagātinātu un stiprinātu. Un tas viss notika laikā, kad brāļu kalpošanas laukums nemitīgi auga.

    Apmēram pirms 10 gadiem kapucīnu ģenerālis uzrakstīja vēstuli, kurā skaisti parādīja tādu kopienu specifiku, kurās ir dažādu tautību brāļi un kuras dzīvo misiju realitātē. Tādā situācijā brāļi, kuri tik ļoti atšķiras viens no otra, saprot, ka jāpieņem vēl viens ļoti ļoti sarežģīts pienākums: uzvarēt šķēršļus kopienā un veidot kopienu kapucīnu garā. Tāda brāļu kopiena, kuru vieno nemitīga lūgšana, nabadzība un brālība var iet pasaulē ar apustulātu.

    Pavisam citā situācijā ir brāļi, kuri dodās uz misijām no vienas valsts, vai no viena reģiona, no vienas provinces, kuriem bija vienāda formācija, kuri bieži satikās, vai pat dzīvoja savā provincē tajos pašos klosteros. Praktiski kopiena ir gandrīz gatava un kā tāda, pēc aklimatizācijas misiju vietā, sāk savu apustulātu. Tāda situācija ir piemēram mūsu misijās Gabonā, Āfrikā, uz paša ekvatora.

    Vēl cita situācija veidojas tur, kur ir viens brālis kapucīns un pie viņa dzīvo laju kopiena, kurā galvena daļa ir ģimene ar maziem bērniem. Šeit visdažādāku attiecību ir daudz un tās veidojas četros(!) centros: brālis kapucīns, brālis lajs, ģimene un vēl uz to visu šis ceturtais līmenis: attiecības ar ārējo pasauli, sevišķi ar draudzi. Lūk tās ir pavisam citas pasaules, bet visus vieno Jēzus Kristus, visus paaicināja un deva dāvanas un iespējas, lai brāļi un māsas izpildītu Dieva gribu. Vajadzīgs ir šis iekšējais garīgais darbs, katras kopienas (attiecības rāda to mums) rūpes par sevi, tālāk kopiena mācās atvērties (gudrās robežās) uz citiem, un tā, pēc šiem etapiem, iet vesela kopiena pilnā sastāvā ar visu savi specifiku pasaulē, draudzē ar apustulātu. Pēc tam katru reizi atgriežas mājās, kur darbojas visas atšķirības, citi pienākumi, lai lūgšanās katru reizi apstiprinātu patiesību, ka vieno mūs Jēzus, ka Viņš ir pamats un Viņš taču visus un katru pasauca vārdā.

* * * 

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

Lūgšana par misionāriem:

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem,
kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

 Mīliet viens otru.

    Pēdējās dienās brīnišķīgi izplātījas mūsu draudzē avīze Mīliet vien otru. Kāpēc? Pirmkārt tāpēc, ka tā ir vislabākā avīze Latvijā. Otrkārt tāpēc, ka atbrauca jaunie misionāri, kuri turpina Signes un Inetas kalpošanu mūsu draudzēs. Šie misionāri atveda jauno Mīliet viens otru numuru un jau dažas reizes staigāja pa ielām un dzīvokļiem, lai evaņģēlizētu un daži cilvēki labprāt pieņēma šo avīzi. Treškārt misionāri mani aicināja reklamēt šo Mīliet... un lūk brāļi un māsas, kuri piedalījās svētajās Misēs, labprāt  un ar lielo sirdi parūpējās par to, lai viņiem pašiem būtu eksemplāri un lai uzdāvinātu tuvākiem, lai citiem sūtītu. Tāda dāvana zem eglītes ir 1000 reizes labāka nekā kādi saldumi un aktuāla vienmēr. Un ceturtkārt tāpēc, ka misionāri vairākumā ir mazi bērni. Jā jā. Tas ir šis brīnums, ka tie, kuri (liekas) ir bezspēcīgie vislabāk evaņģēlizē, jo caur viņiem darbojas Dievs. Mēs visi lieli esam tik gudri, bet Diev visstiprāk darbojas tur, kur ir Viņa brāļi vismazākie!
    Jūs varētu pajautāt: Kāpēc šī avīze ir vislabāka Latvijā? Skatieties, dažreiz lasīju tādu vai citu avīzi. Lasu tekstu, teksts beidzas un saprotu, ka šis tekst bija par neko! Saturs=nulle. Vai cits teksts, kurā tomēr saturs ir=emocijas. Un tā tālāk. Šeit avīze, kuru gatavo katoļi un tulko no vienas valodas uz citu, ļoti nopietni attiecas uz mums lasītājiem. Ir tādi rakstnieki, kuri tieši tā dara un viņu grāmatas var lasīt, jo neievedīs lasītāju krūmos. Un otra lieta, ļoti skaidra, teksti un fotogrāfijas mums palīdz satikties ar citiem. Ar tiem, kuri raksta, ar tiem kuri liecina par sevi, ar tiem, kuriem bija dažādi ceļi, bet atrada šo vislabāko: uz Dievu. Beigu beigās nevaru nepateikt, ka galvenais, ar kuru cilvēks var satikties, kad lasa šo avīzi, ir dzīvais Dievs, kas nesa pestīšanu tik daudziem. Un vēl viena lieta. Nevar tik vienkārši paiet garām, nepārdomāt šos tekstus, nelīdzjust Krustā Sistam, neatvērt savu sirdi žēlsirdīgam Jēzum Viņā Svētbildē, nepadomāt:  kāds es esmu Dieva acīs? un kā es dzīvoju?

* * * 

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

 Lūgšana par misionāriem:

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem,
kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

 Trīs cilvēki

    Šodien pirms svētās Mises uz baznīcu atnāca trīs cilvēki. Gāja uz priekšu ļoti lēni, 5 cm, 10 cm, 5 cm, 5 cm... Un tā kādas 5 minūtes. Pa vidū bija veca sieviete, pa labi mazdēls, pa kreisi meita. Atnāca pie grēksūdzes, lai saņemtu grēku piedošanu un tādā veidā vislabāk sagatavoties Kristus dzimšanas svētkiem.

    Var liekties, ka viss ir pret viņu: vecums - daudz daudz gadu, varbūt kādas slimības, kā parasti ir cilvēkiem, tālāk auksts laiks, no rīta slidens, uz asfalta parādījās ledus. Es domāju, ka no mašīnas līdz baznīcai viņa, ar tuvāko palīdzību, varēja iet kādas 10 minūtes. Bet iepriekš vēl 10 minūtes mašīnā, un kādas 5 minūtes no mājas līdz mašīnai.

    Es dzīvē satiku daudzus cilvēkus, kuriem galvēna doma ir atgūt veselību, lai tikai Dieviņš dotu veselību! Nav ko brinīties. Ja kāds bija par kaut ko atbildīgs, piemēram par ģimeni, par darba vietu, par kādu ideju, tad slimība izslēdz viņu no aktīvitātes, no tā, kas līdz šim bija dārgs, bet tur jau ir citi cilvēki, kas to turpina, un ja vēl slimais jūtas nevajadzīgs savā sabiedrībā, nejūt šo mīlestību, šo jūtīgumu, šīs sirds dāvanas ļoti ļoti gaidītas, tad lūdzas par veselību. Ja nav cilvēka, kas palīdzētu ieiet krusta noslēpumā, jā, tieši krusta noslēpumā, tad nav ko brinīties, ka cilvēks grib tikai veselību, tādā nozīmē, ka varbūt visi apkārt tikai to piedāvā un spēlē savu lomu un runā: Veselība ir vissvarīgākā, lai tikai būtu veselība... tad kā slimais, vecais, vientuļš cilvēks, kas jau negrib citiem traucēt, kas jau padevās likteņim un dzīvo bez kontakta ar plašo pasauli, ar draugiem un draudzenēm, kas jau daudzkārt pārliecinājās, ka faktiski jau neko nespēj, no tā, kas jau darīja, kā šis cilvēks, kas jau nav skaists, kas jau neko jauno nepateiks, kuru jau neviens negrib klausīties, kā šis cilvēks var runāt: Dievs mani mīl!

    Tomēr var, ja ir ticība. Var, ja ir ticība un kāds ticīgais cilvēks blakus, tad var iet kā tanks uz baznīcu un vilkt citus. Vai organizēt laiku nozīmē to pašu, kā palīdzēt cilvēkam? Vai Jēzus tālāk laimīgajā sabiedrībā ir uzskatīts par nevajadzīgo? Vai cilvēki arī šodien nerāda ar pirkstu, kur Viņam jāstāv? Vai Jēzus nav uzskatīts par noziedznieku, ar kuru nedrīkst draudzēties? Vai runāt par Jēzu, par Viņa mīlestību uz mums, par mūsu mīlestību uz Viņu ir kauns? Vai sabiedrībai, kurai ir viss pārpilnībā ir vēl vajadzīgs Dievs?

    Bet tomēr es redzu tālāk šo veco kundzi, kas lēni iet uz grēksūdzi, kas varbūt dažas dienas gatavojās, lai satiktos ar Jēzu arī svētajā Komūnijā. Es viņu redzu, kā tādu, kas velk pie Jēzu visu savu pasauli, kuru Dievs viņai ir devis, ar šo cerību, ka izdosies, ka Dievs palīdzēs, ka notiks Dieva griba līdz Āmen.

 *   *   *

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

 Lūgšana par misionāriem:

 Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi
sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

Trīs zemes

    Kādā vietā Polijas dienvidos ilgu laiku apstājās ledājs. Tā runā, bet mēs zinām, ka ledājs vienmēr iet uz priekšu. Tomēr ir tāda vieta, kur viņš zaudē "spēku", kur ledus kūst. Vikipēdijā ir uzrakstīts: Ledājs ir ledus masa, kura radusies galvenokārt atmosfēras ietekmē, un kura lēni tek lejup sava smaguma spēka dēļ. Ledājs veidojas, sakrājoties sniegam un tam pārvēršoties ledū, kas notiek gadiem ilgi. Parasti ledāji veidojas tad, ja ir zema gaisa temperatūra un liels nokrišņu daudzums, kas visbiežāk novērojams tieši kalnos, nevis zemienēs. Tieši tur, šajā apkārtnē, bija lieli kalni. Tagad no kalnu grēdām visaugstākajai ir tikai 612 m.v.j.l., tā ledājs kā eskavators apstrādāja kalnus.

    Tad lūk ir vieta, kur ilgu laiku bija šis ledājs. Par to liecina smilšu, māla un akmeņu pauguru grēda. Tur aug galvenokārt priedes, bērzi, zemāk ozoļi, vēl zemāk, ielejās melnalkšņi.

    Šīs smilšu grēdas priekšā atrodas ieleja ar upi. Tā saucas Kamienna, kas tulkojumā būtu Akmensupe. Šajā ielejā ir pavisam cita pasaule. Mitrums, bieži plūdi, mazi ezerīši, mitras pļāvas, purvi. Purvos, kuri ir pauguru grēdu pakājē, aug melnalkšņi, vītoļi, arī niedres un ļoti daudz citu sugu. Vasara tur ir klimāts gandrīz tā, kā džunglos. Pie upes aug arī melnalkšņi, baltās pāpeles, vītoļi, kļavas un citi koki. Zemei ir melnā vai tumšbrūna krāsa. Zeme ir ļoti auglīga. majiā un jūnijā pļavās aug un zied miljonu miljoni ziedi. Ir vietas, kur ielejai ir tikai 300 m. Tādas ļoti šauras vietas bieži ir ierobežotas no abām pusēm ar pauguriem, kuriem uz nogāzēm ir redzamas klintis.

    Ielejas otrā pusē ir vēl pavisam cita pasaule. Klintis apģērbtas gaišajā ļoti ļoti auglīgajā zemē. Šī zeme saucas less, tad latviski būtu lesss :) Šajā vietā ir ļoti ļoti bagāta reljefa forma ar kraujām, stāvām nogāzēm, ar daudzām senām mazām akmenslauztuvēm, gandrīz visur ir sastopamas mazās klintis baltā vai citā gaišā krāsā. Tā ir vieta kā no pasakām un kilomētriem var staigāt pa ceļiem, kuriem ir pa kreisi un pa labi lessa vai klinšu sienas (daži metri augstuma, vietām līdz 10 metriem, biju vietā, kur ir ap 20 metru augstās sienas, bet tur jau reti cilvēki staigā). Sastopami ir visdažādāku sugu koki, krūmi, mazās zāles. Savu vietu tur atrod dzīvnieki, kā stirnas, mežacūkas, lapsas, zaķi un ļoti daudz putnu.

    Uz šo vietu ilgu laiku staigāja romiešu tirgotāji. Par to liecina atrasta kapsēta, ciems, kur atrada daudz priekšmetu un naudas no Romas impērijas no 2. gadsimta pēc Kristus dzimšanas. Es nezinu, ko spieda tirgotājus (bet kādas tautības viņi bija?) iet tik tālu. Varbūt dzelzs, kura šeit bija ļoti daudz. Bet varbūt vēl kas cits. Vergi?

    Lūk trīs zemes, trīs ģeogrāfiskie regioni, kuri ļoti atšķiras viens no otra, kuri šajā ciemā, kur dzīvo mani vecāki, ir tik tuvu viens pie otra, pāri ielejai jau trešais nāk pretī, lai visi satiktos vienā neatkārtojāmajā vietā, kuru radīja labs Dievs. Tur ari atrodas mūsu draudzes mazā Čenstohovas Dievmātes baznīciņa.

Priesteris - kam vajadzīgs?

    Šajā īsā ziņā nerakstīšu kas ir priesteris, vai kā viņš pilda savu funkciju un paaicinājumu. Tas būs viens acu skatiens, viena mazā domā, kam ir vajadzīgs priesteris?

    Sākumā - vajadzīgs ir draudzei, jo taču svētā Mise, kuru priesteris svin, ir draudzes dzīves centrs, bet lūk tik maz cilvēku svētajā Misē piedālās, ka šis centrs nav uzskatīts par garīgas dzīves centru daudziem daudziem cilvēkiem.

    Ir arī citi sakramenti: Kristības, grēksūdzes, laulības sakraments. Šeit ir vajadzīgs priesteris, bieži prāvests. Visiem sakramentiem arī vajag sevišķi sagatavoties, lai tos saņemtu. Ir skaidrs, ka vajag kaut ko mainīt savā dzīvē, savas ģimenes dzīvē, ar to ir saistīts konkrēts garīgais darbs. Jo sakramentos ne tikai darbojas Dievs, darbojas cilvēks, ar konkrētiem sakramentiem ir saistīts konkrēts garīgais darbs. Ja ticīgais to neizpildīs, tad nav gatavs pieņemt sakramentus. Dievu nevar piespiest, lai Viņš darbotos pēc cilvēciskas gribas. Kas nes labumu cilvēkam? Dievs katru mirkli un katram cilvēkam dod žēlastības! Bet Dievs aicina uz svētumu Baznīcā, lai ietu pa ceļu, kas ved uz Dieva Valstību. Vairāk vai vēlāk cilvēks atradīs šo savu ierobežojumu, ka bez Dieva nekādas nākotnes nav. Labāk ātrāk pārdomāt savu dzīvi, lai būtu laiks atgriezties pie Dieva. Tas nenozīmē, ka nevar dzīvot bez Dieva. Var! Bet kādā perspektīvē tad šis cilvēks dzīvo? Taču Dievā ir pilnīgā brīvība! Pilnīga! Par šo brīvību lai liecina mums vecie un slimie cilvēki, kuri bieži pat uz baznīcu nevar jau iet un gaida sakramentus mājās. Pie viņiem pats Jēzus Kristus iet caur priestera rokām un vārdiem. Es zinu, ka cilvēkiem, kuri mūsdienās dzīvo ļoti ātri tādie slimie vai vecie cilvēki varbūt nav piemēri. Bet man - jā, viņi ir piemēri, jo viņu dzīves perpektīve jau parādās kā mūžīgaja pie Dieva. Galva griežas? Pa maz, ja cilvēks redz un neatgriežas. Ir tikai viena vienīga ķēde, kas atņem cilvēkam brīvību, tā ir velna ķēde, atkarības, naida, lepnības, dusmu, skaudības un citu grēku ķēde. Ja kāds cilvēks grib saņemt kaut ko no Baznīcas, kādu garīgo labumu, jo tieši to dod Baznīca, tad pirmais Baznīcas žests ir: ņemt nost no cilvēka kakla verdzības ķēdi. Tikai no tā vajag atbrīvoties, lai dzīvotu Dieva bērnu brīvība. Tikai to izdarīt! Pārāk grūti? Klausieties. Nevar Dieva bērns iet pieņemt Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā, ja ir kā suns ar ķēdi! Nabagam cilvēkam nav spēka atbrīvoties... Nu bet ir Dievs. Slava Kristum, ka mūs atbrīvoja no grēku verdzības un mēs Svētajā Garā saucam Debesu Tēvu: Abba, Tēvs! Slava Kristum!!!

Misija: virzīt cilvēkus uz Dievu

    Kā svētais Jānis Kristītājs virzīja cilvēkus uz Jēzu, nevis uz sevi, tā arī ikkatra kristieša misija ir to darīt savā vidē, jo cilvēka sirds ilgojas pēc Jēzus, jo taču meklē prieku un laimi. Ar tādu domu Pāvests Francisks vērsās uz tautu svētdien Kunga Eņģeļa mācības laikā. Francisks pasvītroja, ka vajag sludināt Labo Vēsti ar prieku, jākļūst par prieka sūtņiem. Tādam prieka sūtnim ir daži principi. Vajag: lūgties izturīgi, vienmēr pateikties Dievam, atdot Dievam savu garu, meklēt labo, atteikties no ļauna. Ja mēs tā dzīvosim, tad Labā Vēsts varēs ieiet mūsu mājās un palīdzēt cilvēkiem un ģimenēm ieraudzīt, ka Jēzū ir pestīšana. No Viņa ir iekšējais miers un pateicoties Viņam cilvēkam ir spēks mēģināt atrisināt savas dzīves problēmas.

    Pāvests teica, ka nav skumīgo svēto. Kristietis ir vienmēr piepildīts ar mieru un ar Kunga prieku. Ticība nenozīme, ka nebūs problēmu, bet mēs no Dieva ņemam spēku. Tuvojas Kristus Dzimšanas svētki. Jēzus ir klātesošs , ne tikai vēsturiski. Ir klātesošs kā Dieva Vārds, Viņa žesti ir sakramenti, kā jūtīguma zīme priekš mums un arī mīlestības zīme uz ikkatru cilveku. Šajā priekā piedalās arī Jaunava Marija, kas mūs ved pie Jēzus, lai Viņš mūs atbrīvotu no iekšējām un ārējām nebrīvēm.

    Tagad eju uz svēto Misi.

2000/100!

    Šobrīd ir tieši 2000 mana bloga apmeklējumi, Jūsu apmeklējumi. No manas puses 100 ziņas. Es ieraudzīju, ka man izdevās izpildīt pieņemto mērķi: aprakstīt dažos vārdos, kā var mazā ikdienišķās lietās ieraudzīt Dieva klātbūtni un darbību, bet arī cilvēka atbildi, kura... ne vienmēr ir laba, ne vienmēr ir pēc mūsu Radītāja gribas. Kad spēju, tad tulkoju Pāvesta Franciska katehēzu, Kunga Eņģeļa laikā doto mācību, vai homilīju fragmentus. Ļoti svarīgi un aizkustinoši bija svētceļot (ar interneta palīdzību) ar Francisku uz dažādām vietām. Dieva vārds lasīts katru dienu, meditēts, meta gaismu uz cilvēka dzīvi, un dažreiz to mēģināju parādīt. Ziņas rakstīju visbiežāk vakarpusē, jo mūka un priestera dzīvei ir savi pienākumi un kārtība, vienā konkrētā laikā nav iespējams rakstīt ziņas, sevišķi no rīta, kā dara blogeri, kuru tekstus lasu, kad man ir laiks.

    Mūsu misjonāriem bija šodien dažas tikšanās par evaņģēlizāciju un ceru, ka ar Dieva palīdzību un mūsu visu :) lūgšanām tās nesīs labus augļus. Tomēr tas jau ir otrais gads ar misjonāriem mūsu draudzē un iesākta kalpošana turpināsies un vēl attīstīties, jo draudze ir liela (daudz km2), bet pie visiem ar laiku vajadzētu tikt.

    Tagad man būs darbiņš draudzes arhīvā, jo vajag parnest grāmatas un citus papīrus, kaut ko izdarīt ar vecām skapīm, tad papīri un grāmats atpakaļ. Es domāju, ka tas būs kādas 2-3 stundas...

    Ar labu nakti!

Draudze iemīlējās misjonāros.

    Pēdējās dienās notiek tādas sevišķās lietas. Kāds atnesa dažas burkas. Cits atnesa āboļus. Kāda sieviete ziedoja konservi, cita pīrāgu. Kāda draudzes locekle divas reizes braukāja un otro reizi mēs jau bijam mājās. Tad viņa, ļoti priecīga, entuziasma pilna, ziedoja gan āboļus, gan dažas burkas. Pēc brītiņa atbrauca kāds kungs un ziedoja kartupeļus, āboļus, burkānus, sieru un pīrāgu. Cita kundze, satikta veikalā, pateica, ka kaut ko atvedīs.

    Kāda kundze teica, ka otro reizi bija klosterī svētajā Misē, un nolēma tur staigāt. Tas nekas, ka bērni runā, skraidā. Bērni ir kā bērni, jā kādam nepatīk, tad jājautā: Kāpēc tev tas nepatīk? Kāpēc tev nepatīk šis prieks, kuru Dievs dod bērniem? Vai tu baidies no prieka? Tad lūk, Dievs dod prieku, tā arī darbojas Svētais Gars. Un tagad es eju uz tādu lūgšanu, kuru organizē misjonāri, uz Slavēšanu!
    Protāms iemīlēšanās tā vēl nav īsta mīlestība, bet mīlestības trūkuma nav. Tieši par mīlestību liecina šie labie darbi misjonāriem, starp kuriem ir... četri bērni! Tas jau turpinājas un sākās otrais gads, kad pie mums ir misjonār/i/es un draudze parāda savu viesmīlību un mīlestību tiem, kuri atbrauca, lai sludinātu vietējiem cilvēkiem par Jēzu Kristu, Kas tik ļoti mūs iemīlēja...
   Tā jau ir 100. ziņa šajā blogā! Paldies Jums par lasīšanu :)

Īstais prieks

    Šodienas lasījumi mūs aicina priecāties. Priecāties no Dieva klātbūtnes un no pestīšanas, kuru Viņš vēlas iedot ikkatram cilvēkam. Patiesā priekā nav mēlu, tāpēc Jānis Kristītājs nerunā sūtņiem no Jeruzalemes, ka viņš esot Kristus, vai Elijs, vai pravietis. Sv. Augustīns rakstīja, ka tad, kad pateiktu jā, es esmu Kristus, Pestītājs, tad cilvēki viņam ieticētu. Bet Jānis runā: Es esmu balss nevis Vārds. Jānis priecājas, jo tuvojas Tas, Kuram nav cienīgs atraisīt kurpes siksnu. Jāņa prieks ir no Dieva. Jānis priecājas, jo labi pilda Dieva gribu, sagatavo Pestītājam ceļu un viņā darbojas Svētais Gars, prieka Gars, kurā Kristītājs priecājās jau būdams mātes klēpī, kad apmeklēja viņu Dieva Māte dažas dienas pēc Dieva Dēla Iemiesošanās.

    Par šo īsto prieku rakstīja arī sv. Ignats no Lojolas. Pēc kāda kara, kad gulēja ievainots un ārstējās, no garlaicības lasīja dažādu svēto dzīves aprakstus (jo citu grāmatu nebija šajā mājā). Sevišķi viņam patika svētais Francisks no Asīzes, kas ir prieka paraugs visiem. Un Ignats ieraudzīja, ka tad kad arī pats priecājas no pasaulīgām lietām, šis prieks pāriet un paliek skumjas. Bet kad prieks ir no Dieva, no Dieva gribas pildīšanas, paliek arī tad, kad apkārt nekas labi neiet, jo taču šis prieks ir iesakņots Dievā. Ir stiprāks, nekā pasaule. Tieši šīs domas bija pie sv. Ignata garīgo vingrināšanu veidošanas pamatiem.

    Līdzīgi Francisks runāja, ka nevis veiksme nes īsto prieku (tas nav īstais prieks, ja pat pāvests, bīskapi un karaļi gribētu iestāties ordenī), bet Dieva gribas pildīšana vajāšanās pat no vistuvākajiem. Ja vajāšanās tu saglabāsi prieku, tad tevī ir šis īstais prieks :)

Kāpēc cilvēks zaudē cerību?

    Nesen, kad braucu ar mašīnu un ar mani brauca vēl viens cilvēks, mūs satika uz ceļa... malkas gabals. Šķita, ka tas ir maz gabals, bet liels troksnis, kad mašīna pārbrauca malku, liecināja par to, ka Dievs mūs pasargāja. No mašīnas arī nekas netek. Malku nēmām sev līdzi, un ļoti labi, jo citiem būtu kāda nelaime un mēs arī pa to pašu ceļu vēlāk atgriezāmies.

    Man liekas, ka dažādu cilvēku acīs Baznīca ir kā tāds malkas gabals uz šosejas, kad cilvēks ātri brauc pēc savām vajadzībām. Visi cilvēki ir ļoti labi un visi, vairāk vai mazāk apzināti, to jūt. Es esmu ļoti labs, kam man Baznīca? Kam tev Baznīca? Piemēram nāves priekšā vajadzētu zināt, kas būs pēc nāves?

    -Kas būs pēc nāves?

    -Vieglas smiltis!

    -Ne vieglas, bet 3-4 tonnas.

    -Nu jā, bet lai viņiem salda dusa...

    -Atvajnojiet, bet cilvēki nav mārinēti gurķi burkā, un pēc nāves dzīvos tajā vietā, kuru virs zemes izvēlēja.

    Piemēram svētā Terēzija no Lizjē pirms nāves teica: Es nemirstu, es ieeju dzīvē! Svētais tēvs Pio arī runāja, ka pēc nāves viņam būs intensīvs darbs. Mēs arī tāpēc lūdzamies uz svētajiem, jo ceram, ka viņiem Debesu Valstībā nav saldā dusa un viņi neguļ zem vieglām smiltīm. Jo ja tā būtu, tad ēdīsim un dzersim, jo rīt nomirsim! Tāpēc ir vajadzīgs priesteris, kam patīk jautāt, lai uzzinātu kaut ko par cilvēka situāciju, lai talāk viņam, pēc iespējas, mēģinātu palīdzēt.

    Nu bet ja daudziem arī priesteris ir vienīgi dažādu lietu un labsajūtas pārdevējs, vai kā malkas gabals uz šosejas, tad... ?jāraud? Nē! Jāpriecājas, ka Dievs ir tik ļoti labs, ka cilvēkiem, kuri aizvietoja sev Dievu ar dažādām mantām, kas zaudēja cerību uz mūžīgo dzīvi, Viņš nemitīgi nāk pretī ar mīlestību. Vīņš nekad nezaudē cerību. Tāpat kristietis nezaudē cerību, ka mūsu brāļi un māsas kļūs par dedzīgiem Dieva bērniem.

Ko cilvēki gaidā?

    Šodien ar misjonāriem es biju dažās skolās Viļakas draudzes teritorijā, lai viņi iepazītos drusciņ ar direktorēm un redzētu, kur ir šīs skolas. Visur misjonāri tika laipni uzņemti. Praktiski visur vismaz izdevās parunāt un parādīt gatavību un vēlmi runāt skolās bērniem un jauniešiem par tikumiem, mīlestību, Dievu. Es satiku šajās skolās bērnus, kurus pazinu Mežvidu skolā, kura šogad tika likvidēta. Tur braukāja sākumā t. Jāzeps, pēc tam es veselu gadu. Pagājušajā gadā Evaņģēliju tur sludināja (ļoti skaisti) misjonāres Signe un Ineta. Tagad bērni ir citās skolās un es ceru, ka būs tur iespēja runāt viņiem par Jēzu Kristu. Kāds zēns no citas skolas, kas jau bija drusciņ saistīts ar Baznīcu, vismaz klausījās Dieva Vārdu un mācību par Dieva mīlestību, vienmēr kad mani redz, sasveicinājas. Kādreiz teica, ka bija baznīcā bērēs, bet ātri izgāja, jo kaut kas viņu izmeta. Lūk viņiem visiem ir tādi paši jautājumi un problēmas, kā mums pieaugošajiem bija bērnībā un jaunibā, un tagad viņi gaidā. Ko gaidā? Viņi slāpst pēc dzīvā Dieva. Nepalīdzēsim viņiem atrast dzīvo Dievu? Tam, kas liecina par Jēzu Kristu un seko Viņam, ir dzīvā ticība. Bet ja kāds nesludina? Ar ticību ir visdažādāk. Neviens nav pravietis savās mājās. Baznīcā ir vajadzīgi misjonāri. Misjonāri ir nepieciešami. Kāpēc tik maz? Kad cilvēki, kad ģimenes iemācīsies dzīvot pēc Dieva? Kas viņiem neļauj? Kas spiež dzīvot tālu no Dieva? Kas spiež cilvēkam spēlēt kādu lomu? Kas atņem spēku atmest masku? Kad cilvēks skatās spogulī, vai neredz masku un vai viņam negribas būt patiesam? Vai kāds ticētu, ka Dievs runā uz masku? Cilvēki runā savā starpā, vai maskas runā uz maskām? Bet tu, kad tu domā par sevi, tu taču netici maskai? Bailes, bailes un bailes... neļauj atbrīvoties no maskas. Kāpēc? Jo cilvēks vēl nesatika To, Kas ir stiprākais nekā visa pasaule. Tas ir Dievs. Dievs ir Mīlestība. Līdz brīdim, kad Viņu satiks, netic, ka Kāds var viņu atbrīvot no bailēm, dos mieru, parādīs ceļu, attaisnos, piedos grēkus, piedāvās dzīvot pēc Dieva un tuvākā mīlestības baušļiem, kas parādīs patieso labumu, palīdzēs dzīvot draudzībā ar Dievu, ļaus skatīties uz augšu uz Debesu Valstību un staigāt pa reālo zemi, palīdzēs redzēt cilvēku, tuvāko, kaut gan viņam būtu 100 masku. Tad lūdzies uz Svēto Garu, kas savā laikā tevi sagatavos, lai tu mīlestībā sekotu Jezum Kristum, dzīvā Dieva Dēlam. Jo ko citu tu gaidi, ja ne dzīvo Dievu?

Kāpēc cilvēks ir nelaimīgs?

    Es to neizdomāju, bet Kiko Arguello, Neokatehumenāļā Ceļa dibinātājs, runāja kādreiz savā katehēzē par laiku, un caur to arī parādīja lielo atšķirību starp kristiešiem un citu reliģiju piekritējiem. Cilvēkiem ir kādi ideāli, kuri sen tika izveidoti, un tagad vajag darīt visu, lai sevi un citus padot tādiem ideāliem. Cilvēki skatās aizmugurē, lai padotos šiem sen izveidotiem ideāliem. Kristiešiem svarīga ir šī diena, jo šodien, tieši šodien, satiekamies ar mūsu Pestītāju Jēzu Kristu.

    Protāms Kiko ne tādā veidā, bet garā un skaistā, un bagātā runā gribēja parādīt klausītājiem laika nozīmi ticīgā cilvēka dzīvē. Es šeit tikai drusciņ smelšu no šīs mācības. Tās gaismā gribu pasvītrot to, ka kāds brālis vai māsa ir nelaimīgs, jo cenšas atgūt to, ko bija zaudējis un nevar jau to atgūt. To var nosaukt par ilgām pēc paradīzes. Bet ja pajautāt šīs pasaules cilvēkus, tad atklājas, ka viņi, manuprāt, vienmēr dod satiktiem pirmo reizi svešiem cilvēkiem divainus padomus (piem. bērnu laime ir šokolāde, vai jaunieši domā vienīgi par ballēm un līdzīgām lietām, vai nevajag starp cilvēkiem veidot attiecības, bet cilvēkus vajag izmantot). Un tā parādas arī cilvēka tukšums, jo nepazina patiesību. Tālāk parādas nākama lieta: cilvēks neprot dzīvot ikdienā, jo nevar nosaukt savas vajadzības, neredz savas dzīves tagad vērtības. Cilvēks ir kā tādas izdomātas pasaules (ar tukšiem vārdiem un tādiem pašiem padomiem) vergs. Un visi apkārt runā tāpat. Bet tomēr ne visi. Tas ir liels noslēpums un Dieva dāvana un arī no cilvēka puses Dievam paklausīga sirds, sirdsapziņa, ka kristietis, katolis, dzīvo dzīvi, uz kuru katru brīdi aicina Jēzu Kristu. Šeit nav vajadzīgi tukšie vārdi un padomi, citi ir brāļi un māsas Kristū. Un kad vieni, nelaimīgi, ilgojas pēc paradīzes, tad otri jau šodien daļēji piedalās Debesu Valstības priekā.

Visu laiku ceļā

    Šodien es ar vienu misjonāru biju Olainē pie tēva Jana. Visa diena (gandrīz) ceļā. Dievs dod savas žēlastības untad, kad cilvēks līdzdarbojas ar Viņu, var tās redzēt un priecāties. Man bija interesantas sarunas, gandrīz līdz pusnaktij, tāpēc tik vēlu tāda īsa ziņa. Ko darīt? Ir ko darīt! Jāpriecājas, ka šajā laikā daudzi cilvēki kļuva par misjonāriem, ka ir šis tīkls, caur kuru Dievs atdzīvina Baznīcu, dziedina brūces un dod cerību daudzās vietās, arī Latvijā.

Lūgšanas, tikšanās...

    Dievs kā Labais Tēvs organizē saviem bērniem laiku, lai būtu laiks veltīts Viņam pašam un lai būtu laiks veltīts saviem tuvākajiem. Tāpēc katru dienu ir iespēja būt kopā ar Viņu lugšanā, gan individuālajā, gan kopā ar brāļiem un māsām svētajā Misē, vai citā laikā. Tam ir nepieciešama dedzība, kas rodas no personīga kontakta ar Vienu vienīgo Dievu Trijās Personās. Tas ir kontakts ar Personām. Ko tas nozīmē? Tu jau zini? Ja tev vajadzētu rakstīt, kā tu lūdzies (kā tu runā) uz Tēvu, kā tu rakstītu? Bet kāda ir atšķirība no lūgšanas uz Jēzu Kristu? Bet kas ir īpašs tavā lūgšanā uz Svēto Garu?

    Protāms ka var un vajag lūgties uz Dievu, uz Vissvēto Trīsvienību. Dievs runā uz visiem, bet grib satikties ar katru cilvēku. Lūgšana kas ir mīlestības saruna, ir veids un laiks personīgo attiecību veidošanai. Nepateikšu, cik tas ir liels piedzīvojums runāt uz Tēvu, bet vēl lielākais ieklausīties Viņa runā svētajos Rakstos. Nepateikšu, cik mainās dzīve, kad cilvēks sāka sekot, nopietni sekot Jēzum Kristum jautājot Viņam par Viņa dzīves notikumiem. Kā lūgties uz Svēto Garu? Lūdzies: Nāc, Svētais Gars! un ieraudzi Viņa darbību sakramentos.

    Tagad pabeigšu šo ziņu, jo diena tūlīt beigsies, un lūk neko neuzrakstīju par tikšanām ar dažām personām, ar kurām runājām par evaņģēlizāciju :)

Misjonāri mācās.

    Kā ir parastā dzīvē jaunā vietā vajag daudz mācīties. Un lūk misjonāri dedzīgi mācās. Jau apstaigāja veikalus, uzzināja kas kur atrodas mājās, atklājās talanti virtuvē, kāds iemācījās kurināt krāsnī, bet arī veidoja pirmus evaņģēlizācijas plānus. Piemēram rīt būs iespēja piedalīties svētajā Misē Viduču skolā un Alfa kursos klosteri. Būs arī citas tikšanās.

    "Mieriniet, mieriniet manu tautu" saka jūsu Dievs. Kas mierina kristieti? Vai dzīve bez problēmām? Bez rūpēm? Bez slimībam? Bet kas notiek, ja cilvēks mieru neatradīs?

    Kristiešiem ir tāda dāvana no Dieva: viņi tic, ka pats Dievs mierina savu tautu. Un šī cena ir viena un ļoti konkrēta: Jēzus Kristus Krusts un Augšāmcelšanās. Tā nav autosugēstija. Šī dāvana tā pārmaina cilvēku dzīvi, ka daudzi kļūst par misjonāriem. Misjonārs tas nav tikai tāds cilvēks, kas pārcēlas uz citu vietu, lai dzīvotu starp svešiem cilvēkiem, kuri bieži runā citā valodā. Tas ir cilvēks, kas Dievam atdod savas problēmas, lai Viņš mierinātu. Lūk ja Dievs mierina cilvēku tādā situācijā, tad mierinās arī citā. Slimības un citas grūtības ir problēmas katram cilvēkam. Tomēr kristieša pirmais uzdevums ir padot Dieva mieram visu realitāti, kurā viņš dzīvo. Tas ir atļaut, lai Krusta un Augšāmcelšanās patiesība pieskartos manai dzīvei. Kā konkrēti? Katrai lietai, katrai domai un katram vārdam atļaušu augt un veidoties Dieva gaismā. Vai tā ir verdzība? Ne, protāms, tā ir mācekļu skola, kuri mīlestībā un ļoti ļoti dedzīgi aicinās cilvēkus atļaut Dievam viņus mierināt. Jo cilvēks faktiski mirst un iet izmisumā, ja nesaņem šo patieso mieru.

Misijas sākas...

    Ar Dieva palīdzību atbrauca misjonāri: trīs pieaugušie un četri bērni. Tā ir viena ģimene ar bērniem un vēl viens jauns vīrietis. Pateicība Dievam, ka vinus sūtīja pie mums, uz mūsu draudzi. Tas nozīmē, ka Dievs grib mums daudz stāstīt par Sevi un par Debesu Valstību.

    Man izdevās sagatavot viņiem vietu, tikai vēl vienu darbu vajadzēs pabeigt. Es ceru, ka vistuvākajās dienās Dievs mums parādīs evaņģēlizācijas laukus. Es ticu, ka Dieva Māte, Marija, kuras Bezvainīgās Ieņemšanas lielos svētkus šodien svinām, būs šīs misijas liela Aizbildne. Un arī Jūs lūdzu pieminēt savās lūgšanās misijas vajadzības Viļakā.

    Tavā patvērumā steidzamies, svētā Dieva Dzemdētāja...

Uz misijām...

    Senāk misjonāri uz misijām devās uz Āfriku, Dienvidameriku vai uz Āziju. Bet pēdēja gadsimta laikā pasaule tik ļoti mainījās, ka valstis, kuras līdz šim bija uzskatītas par katoliskām un bieži sūtīja misjonārus uz visu pasauli, tagad gaidā misjonārus. Sevišķi Eiropa un Ziemeļamerika. Ir vajadzīgi ļoti ļoti dedzīgi misjonāri un misjonāres, kuri būs liecinieki. Tagad nevar tālāk nodot ticību, ja sludinātājs nav ļoti ļoti dedzīgs Jēzus liecinieks. Nav iespējams. Protāms, ar Dieva palīdzību.

    Kāpēc sludinātājam jākļūst par sevišķi dedzīgo liecinieku? Par sevišķi dedzīgo un patiesi ticīgo Krustā Sistā un Augšāmceltā Kristus liecinieku. Jo cilvēku spiež "citi dievi", kuri kaut ko apsola, bet pēc tam atņem. Arī cilvēcisko cieņu. Katram cilvēkam ir nepieciešama Patiesība, kurā būs skaidra un saprotama viņa dzīve. Cilvēka priekšā ir vienmēr šie divi ceļi: pirmais dzīvības un mīlestības ceļš, kas ved uz Dieva valstību. Otrais nāves un naida, un grēka ceļš, kas ved uz pazušanu. Dedzīga mīlestība tā, kas sludina par Jēzu Kristu, var dot jauno dzīvi konkrētam cilvēkam. Vai atradīsies tādi misjonāri un misjonāres? Vai vajadzīgi? Vai atradīs kalpošanu? Nejautājiet! Cilvēki slāpst pēc Dieva vārda.

    Es ceru, ka jau rīt atbrauks jauna misjonāru grupa, lai kalpotu mūsu draudzēs. Tāpēc es jau dažas dienas gatavoju viņiem vietas. Un es saprotu, ka šī "kārtošana un lietu parnešana" nav nekas cits, kā Dieva dāvana. Jo tad, kad sāku novembrī lūgties katru dienu par 28 nepiedzimušo bērnu, pieņēmu lēmumu kaut ko tādu līdzīgo darīt. Un lūk, darba man ir pārpilnībā :)

    Ak Dievs, es Tev ļoti ļoti pateicos, ka Tu esi tik tuvu katram cilvēkam. Un es Tev pateicos par misjonāriem, kuri atbrauks :)

Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz.

    Bībelē ļoti liela nozīme ir zīmēm. Dievs darbojās un to apstiprināja ar zīmēm. Dievs paaicināja praviešus un viņu misiju apstiprināja ar brīnumiem. Radītājs arvien vairāk atklāja Izredzētai Tautai par Sevi un caur zīmēm un brīnumiem pierādīja, ka Viņam ir pestīšanas plāns. Ne tikai plāns, kuru var atklāt vēsturē, bet Dievs sagatavoja kaut ko jauno, kā līdz šim nebija, bet būs nākotnē. Tāpēc svētajos Rakstos ir daudzi pravietojumi, kuri (visi) izpildījās Jēzus Kristus dzīvē.

    Kad lasījām šodienas lasījumus, ieraudzījām, ka piepildījās tas, ko pravietoja par Mesiju, par Pestītāju, ka Viņš dziedinās cilvēkus un sludinās Labo Vēsti nabagiem. Lūk vārdi, zīmes, brīnumi, kuri apstiprina pravietojumu izpildīšanu. Lūk atnāca Tas, kuram ir vara pār visu. Un Viņš dod savu varu Apustuļiem. Trīju gadu laikā notiek daudz, ļoti daudz brīnumu.

    Tomēr Jēzus darbības centrā ir Dieva Valstība: Jēzus pārstaigāja visas pilsētas... sludinādams Valstības Evaņģēliju... Un drusciņ tālāk: Iedami sludiniet, sacīdami: "Debesu valstība ir tuvu". Debesu Valstības vārti ir vaļā, visi ir aicināti (ja kāds domātu, ka Dieva Valstība tā ir Paradīze, kurā dzīvoja Ādams un Ieva, tad kļūdas. Jo Paradīzē, vai Ēdenā, tā bija pirmo vecāku sākotnēja dzīve draudzībā ar Dievu. Ar cilvēku pirmo grēku tas viss beidzās). Bet Dievs sagatavoja cilvēkam kaut ko citu, pavisam jaunu, kā līdz šim nebija: Debesu Valstību, kas ir ne tikai draudzība ar Dievu, bet mūžīga dzīve vienotībā ar Viņu, piedalīšanās Dievišķajā dzīvē. Tas sākās ar Jēzus iemiesošanos, bet jau pilnīgi ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcēlšanos.

    Cilvēki nemainījās, ir tādi paši. Vajadzīga ir veselība, veselība un vēlreiz veselība. Cilvēki grib atgūt to, ko zaudēja, ir arī kādas ilgas pēc Paradīzes. Bet lūk pie viņiem Jēzus sūta savus draugus, kas sludina Debesu Valstības Evaņģēliju. Tāpēc lūgsimies uz Svēto Garu, jo bez Viņa palīdzības (100%!) cilvēks nepieņems Jēzu Kristu, negribēs dzīvot jauno dzīvi, neieies dzīvās attiecībās ar mūsu Kungu un Pestītāju, nepieņems tik lielo(!) dāvanu.

    Tāpēc lūdziet pļaujas lauka Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļauja!

Vai Bībele ir instrukcija?

    Šodien klausījos kāda vēstures profesora lekciju par Austrumiem, sevišķi par šo teritoriju vēsturi, kur bija Babilona, Asīrija, pilsētas: Ur, Ninive, no kurienes nāca Ābrahams, kur tagad ir Irākas valsts. Pēc lekcijas kāds vīrietis, kas sevi sauc par ateistu, pajautāja profesoram par Bībeli: Ir zināms, ka daudzi Vecās Derības stāsti ir arī citās reliģijās un kultūrās. Vai Bībele, sevišķi Vecā Derība, neko jauno neienes Austrumu kultūrā un religijās? Vai no Bībeles kaut kas paliktu, ja atņemtu šos stāstus?

    Profesors atbildēja, ka katra reliģija ir kā sistēma, viena un nesadalīta, bet tāpēc, ka bija tāds jautājums, tad jāsaka, ka Vecajā Derībā Izredzētā Tauta gaidā Pestītāju. Tas ir pavisam cits un jauns elements, kura nav citās reliģijās.

    Bet protāms tapēc ka mēs esam ticīgie ļaudis, lasām Bībeli kā Dieva vēstuli mums. Un tam ir vajadzīga ticība. Par ticību ir runā šodienas pirmajā lasījumā. Sakumā Dievs caur pravieti pieminēja Ābrahamu, kas ir mums tēvs ticībā. Un arī tālāk, ka Izredzētā Tauta, redzēdama Dieva darbus, Dieva pestīšanu, atbildēs ar ticību: ...kad ieraudzīs manu roku darbus, tad ļaudis savā vidū turēs svētu manu vārdu...

    Arī Evaņģēlijā Jēzus jautā neredzīgiem: Vai jūs ticat? Un pēc tam vēlreiz teica: Lai jums notiek saskaņā ar jūsu ticību! Tā jau bija konkrēta ticība uz Pestītāju, Kas atnāca pasaulē. Bez ticības būtu tā, kā ar manu koleģi, kurš sāka lasīt Bībeli. Viņš nebija sagatavots lasīšanai un varbūt uzskatīja katru vārdu grāmatā par Dieva Vārdu, jo pēc 200 lpp. tālāk nelasīja. Un teica tā, kā arī cits citā herezijā, ka Dievs ir arī ļauns, jo atļāva kariem un visām citām nelaimēm. Lūk kas var notikt cilvēka dzīvē, ja nav ticības, ka cilvēks grib kaut ko spriest par Dievu nekontaktēdamies ar Viņu ticībā!

    Baznīcas ticība tā nav ticība propagandei (kāds man šodien piezvanīja un teica, ka cilvēki līdz šim atcerās un tic Lenina likbez-am - analfabetisma apkarošana), bet Dieva Atklāsme dota mums, lai mēs to pieņemtu un lai mēs tiktu atpestīti.

Mūžīgo mieru...

    Šodien no rīta autoavārijā Polijā gāja bojā divas poļu klostermāsas Sofija un Faustīna (Zofia un Faustyna), kuras kopš vairākiem gadiem kalpoja Latvijā.

    Mūžīgo mieru dod viņām, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņām. Lai viņas dus mierā. Amen.

    Lūgsimies arī par klostermāsu ģimenēm, lai Labais Dievs dod stiprinājumu un lai ir klāt ar savu mīlestību...

Sākumā pestīšana, pēc tam mielasts

    Šodien pirmajā lasījumā un Evaņģēlija fragmentā ir runā par mielastu, kuru pats Dievs sagatavoja vai sagatavos savai tautai:

    Tajā dienā debespulku Kungs rīkos šajā kalnā visām tautām mielastu ar trekniem ēdieniem...

    ...un visi ēda un paēda...

    Kā pirmajā lasījumā tika dots apsolījums, tā otrajā, Evaņģēlijā sāka jau šis pravietojums izpildīties, jau ir kā zīme, kas ir saistīta ar dziedināšanu. Jēzus dziedināja klibus, aklus, kroplus, mēmus un daudzus citus. 

    Arī mūsdienās daudzi meklē Jēzu nezinādami, Kas Viņš ir. Meklē palīdzību, jo zina savas vājības un grib no tām atbrīvoties. Dažreiz zina par Dievu tikai to, ka Viņš ir. Bet kāds Viņš ir un ko Viņš dara - to daudzi pat nemeklē. Kā tad palīdzēt cilvēkiem, kā dot garīgo barību, kā parādīt Jēzu Kristu, Kas dziedina un dod pestīšanu, kā atvērt dvēseles acis?

    Tam jānotiek mīletībā. Mīlestībā, lai viņi atnāktu otro un trešo reizi, lai nejūstos sliktāki. Kā būt kā visi (pēc sv. Pāvila piemēra), lai daudzi kļūtu pestīti? Kā atrast vājo aitu un nest to uz pleciem, bet kā atrast stipro un pamācīt?

    Atbildi mums nes Evaņģēlijs, kurā pats Jēzus mācīja savus mācekļus un viņi dialogā ar Jēzu uzzināja, ko darīt, izpildīja sava Kunga gribu un redzēja Viņa brīnumus, kurus Viņš pats darīja. Tā arī šodien Jēzus Kristus darbojas caur Baznīcu, savu Mistisko Miesu. No mūsu puses gaidā lūgšanas dzīvi un gatavību kalpot brāļiem un māsām apustulātā.

*   *   *

    Liekas, ka jaunā misjonāru grupa atbrauks pie mums pēc dažām dienām. Aicinu jūs jau tagad lūgties par jauno evaņģēlizāciju mūsu draudzēs. Paldies :)

Jaunā Evaņģēlizācija nepieciešama

    Kad es domāju par šodienas lasījumiem, domās aizlidoju pie cilvēkiem, kuri šajās dienās bija pie manis parunāt par kristībām, bērēm, pasvētīt kādas lietas, vai vienkārši parunāt. Un beigu beigās sapratu, ka mūsdienu situācija ir ļoti līdzīga Baznīcas sākumu situācijai, kad svētais Pāvils (un arī citi Apustuļi un mācekļi) staigāja pa pilsētām, atrada vietu pie kāda taisnīga cilvēka, kur bija iespēja mājot, un pēc tam meklēja iespēju sludināt labo vēsti par Jēzu Kristu. Bija tādi cilvēki, kuri ātri pieņēma ticību uz Jēzu Kristu un lūdza, lai viņiem dotu kristības sakramentu. Vai viņu ticība bija lielā? Varbūt nē. Varbūt bija mazā, kā sinepju grauds. Sevišķi tad, kad tika nokristīta visa māja, jo ģimenes galvai, vīram bija ticība, vai atraitnei bija ticība. Tas nozīmē, ka viss bija priekšā - gan katehēzes, gan ticības darbi un katru dienu lēmumi pēc jaunas ticības.

    Tādā veidā kristieši, kuriem bieži ticība bija ļoti mazā un maz zināja par Jēzu Kristu, tika dota iespēja padzilināt ticību Baznīcas kopienā, stiprināties brāļu un māsu vidū, lai vēlāk arī pašiem stiprināt citus. Tāpēc katrā draudzē ir vajadzīgi tādi centri, vai mazās kopienas, piemēram ģimenes, kurās kristieši mācās mīlēt viens otru, arī tur, kur ne visi ir kristieši. Kristietis stiprināts ticībā un ticības darbos rāda pasaulei citu dzīvi, dzīvi Svētajā Garā.

    Tajā laikā Jēzus gavilēja Svētajā Garā un sacīja: "Es Tevi slavēju, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu esi to apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem, bet atklājis mazājiem". Ticība ir dāvana, dāvana no Dieva, nevis pēc cilvēciskajām kategorijām, bet pēc gatavības pieņemt Dievu un Viņa gribu. Kad gudrie un saprātīgie meklēs ar savu gudrību un neatradīs Dievu, tad mazie gavilēs Svētajā Garā.

    Kad šīs zemes gudrie meklēs vilku, kas neapēdīs jēru, lāci, kas nemedīs govi un lauvu, kas ēdīs pelavas kā vērsis, tad nabagos un lēnprātīgos Dievs atklās savas dāvanas, kuras viņos attīstījās, jo viņi dzīvoja pēc Gara. Tās ir gudrības, saprāta, padoma, stipruma, zināšanas, Kunga bijības un dievbijības dāvanas.

    Kā Apustuļu laikos notika Evaņģelizācija, kā svētā Franciska laikos arī (sv. Franciska vārdi: Brāļi, sāksim no jauna...), tad šodien pāvesta Franciska laikos Baznīca atklāj un sludina no jauna Evaņģēliju. Šī Svētā Gara darbība atdzīvina kristiešus un dod pārpilnībā mīlestību, jā, mīlestību, kas raksturo Kristus mācekļus, kas kā pirmie - viens otram - dod ticības liecību mīlestībā.

Baznīca vieno cilvēkus.

    Pirms gada kāds rakstnieks teica, ka Baznīca ir kā tīkls, kā tīkla organizācija. Ticīgie cilvēki, kuri dzīvo dažādās vietās, vienojas konkrētā laikā piemēram uz rekolēkcijām. Un tas ir Svētais Gars, kas vieno ticīgos. Tā bija šajās dienās Alfa kursu rekolēkcijās. Un tagad arī daži cilvēki, kuri dzīvo dažādās vietās gatavo vietas misjonāriem, kuri atbrauks evaņģēlizēt. Es priecājos, ka mūsu draudzēs arī tādā veidā parādas Svētā Gara darbība, kas palīdz cilvēkiem pildīt Dieva gribu.

    Man sāp galva un acis, tāpēc nevaru rakstīt. Ar Dievu!

Mūsu bagātība saucas: cerība Dievā

    Ufff, es esmu drusciņ noguris, kā parasti pateiktu katrs priesteris svētdien vakarpusē. Daļēji es piedalījos alfa kursu rekolēkcijās, kuras, ja es labi saprotu, bija labās, Dieva žēlastību saņēmām daudz. Svētais Gars darbojās un mūsu sirdis bija atvērtas. Es ceru, ka dzīve nesīs labus augļus.

    Es jau dažas dienas domāju par misjonāriem, kuri atbrauks evaņģēlizēt Viļaku un apkārtni. Kaut ko jau saplānoju, lai viņus labi uzņemtu. Kad pirms brīža runāju par to ar kādu priesteri, sapratu, ka viss, viss ir atkarīgs no Dieva. Un tas ir ļoti labi, jo vēl citi no labas sirds piedalās šajā sagatavošana, lai palīdzētu misjonāriem.

    Kad es sapratu, ka viss ir atkarīgs no Dieva (un tas ir ļoti labi!), es saņēmu tajā pašā brīdī tādu īsziņu no cita priestera:

    ...bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs jūsu ticībā ar visu prieku un mieru, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā (Rom 15, 13).

    Es plānoju kaut ko 100 %, bet Dievs man māca vienmēr skatīties uz Viņu, paļaujties uz Viņu. Dievs dod cilvēkam talantus, lai pateicoties tiem cilvēks uzbūvētu ostiņu, bet Dievs pēkšņi sūta kuģi, ar kuru ticīgs cilvēks skatīsies Dieva darbu un brīnumu okeānu.

Brīnumi, brīnumi...

    Šī diena sākās sevišķi. Es zināju, ka tā būš īpaša diena, jo notiks Alfa kursu rekolēkcijas. Bet diena sākās ar to, ka es nevarēju atvērt durvis. Nu skaisti! Bet mājam vēl ir otrās durvis, tāpēc izeju un baznīcā pasvētīju Adventa vainagu, pēc tam rožukronis, Dieva žēlsirdības kronītis, svētā Mise, mašīnu salīdojums autoostā, braukšana uz viesu māju, brokastis, Dieva slavēšana (atbrauca brīnišķīgas misjonāres no Daugavpils!), mana lekcija par Svēto Garu, pēc tam man bija bēres, pēc tam sagatavoju sv. Misi klosterī diviem priesteriem + 100 dalībnieku, pēc tam pusdienas, sv. Mise Žīguros, oblates un vainagu pasvētīšana, blogs (tagad :) un tūlīt vakariņas, lūgšanas, aizlūgumi, un... durvju reperācija, tas ir remonts.

    Šodien īsi, saprotiet. Pāvests ir Turcijā, neaizmirsīsim par viņu savās lūgšanās.

    Jā, durvis dienas sākumā, durvis beigās... Lai arī Debesu Valstības durvis mūs pieņem.

P.S. Pateicība Dievam par šo skaisto dienu, lūgšanām un... par durvīm, kas jau strādā tā, kā vajag.

Ģimene un misija

    Šodien es klausījos Dieva vārda liturģiju, kas notika Torvarā (Torwar), sporta centrā Varšavā šogad 17. maijā. Šo dievkalpojumu organizēja Neokate-humenālais Ceļš brāļiem un māsām no Viduseiropas kopienām (arī no Latvijas). Dievkalpojuma vadītājs bija Varšavas kardināls Kazimiežs Ničs (Kazimierz Nycz). Katehēzi runāja Neokatehumenālā Ceļa dibinātājs Kiko Arguello.

    Katehēze bija apmēram 2 stundas(!), tāpēc atkārtošu tikai, ka viņš starp citiem runāja par kopienu. Un es atcēros, ka viņš teica, ka kopienā vajag pazīt vienam otru. Kad kopienā ir kādi 500 brāļi, tad nepazīst viens otru. Kādi psiholoģi pētīja šīs lietas un teica, ka var pazīt maksimāli 30 cilvēkus. Pazīt, tas nozīmē zināt un uzrakstīt konkrēta cilvēka vārdu un uzvārdu, adresi, sievas un bērnu vārdus, profesiju, darba vietu.

    Kiko stāstīja arī līdzību par trijem eņģeliem un trijām sievietēm. Pirmais bija demons, kritušais eņģelis, kas kārdināja Ievu. Viņa ieticēja demona meliem un sākās iedzimtais grēks, kuru iemanto visi cilvēki. Cilvēks grēko un paliek bailēs, bailēs no nāves, nicina saites ar Dievu, meklē tikai laimi un citus dievus, līdz robežai, kad jau neredz dzīves jēgu, un tāpēc ir pašnāvības.

    Otrais eņģelis bija Gabriēls, kas atnāca pie Vissvētākās Jaunavas Marijas un sludināja Dieva gribu, ka viņa kļūs Dieva Māte. Marija atbildēja: Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda. Un vēlāk Jēzus Kristus parādīja Dieva mīlestību priekš mums. Dieva mīlestība visvairāk parādījas Krustā. Jēzus caur savām ciešanām, Krustu, nāvi un augšāmcēlšanām atpirka cilvēkus no grēku verdzības. Vecā cilvēka nāve, tas ir cilvēka, kas padots grēka verdzībai, nāve notiek Kristības sakramentā. Tad piedzimst jauns cilvēks, jaunā radība, kas dzīvo tikai Dievam un nemeklē jau savu laimi, bet Dieva gribu un redz, ka Dievs par viņu rūpējas.

    Trešais eņģelis ir šis cilvēks, kas mums sludina labo vēsti, Evaņģēliju, kerigmu, tagad. Vajag, lai mūsu ausis būtu atvērtas, jo tagad notiek mūsu pestīšana. Vai cilvēks nav kārdināts? Vai jau negrēko? Notiek garīga cīņa, kas ir nepieciešama, lai cilvēks parādītu savu mīlestību uz Dievu un ieietu Debesu Valstībā.

    Pēc tam piecēlās ap 300 jaunekļu, kuri jūt, ka Dievs viņus aicina uz priesterību. Līdzīgi meitenes, kuras grib doties uz misijām. Pēc tam 170 jaunas ģimenes gatavas doties uz misijām uz Ķīnu, Vjetnāmu un citur, kur tikai Dievs vinus sūtīs. Beigās vini saņēma svētību no kārdināla un no priesteriem.

    Kiko savā katehēzē deva piemēru, ka kāda ģimene no Itālijas ar 13 bērniem devās uz misiju Ukrainā, bet tur nav tādu lielo dzīvokļu tādai ģimenei! Bet par visu rūpējas Dievs, jo tas taču ir Viņa darbs.

Katehēze un liecība

    Kad mirst kāds cilvēks un ģimenes pārstāvji nāk ar miršanas apliecību, es cenšos pateikt arī kādu īsu (nu, ne vienmēr īsu) katehēzi par dzīvi, nāvi, bērēm un dažādām tradīcijām saistītām ar bērēm. Viens no elementiem ir runa par maņticību, par visiem šiem aizsēgtiem spoguļiem, čībām, krustiņiem un tā tālāk. Kadreiz padomāju, ka šoreiz nemocīšu cilvēkus un nerunāšu par šīm lietām. Tad kundze man uzdeva vienu vienīgo jautājumu: Mēs jau aizsēdzām spoguli. Vai mēs darījām pareizi? Lūk ir kā tad, kad svētais Pāvils pamācīja savu mācekli, ļoti jauno bīskapu Timotēju, lai vienmēr mācītu tautu, laikā un nelaikā. Lūk šis piemērs ir arī man kā mācība.

    Dažreiz mums var šķīst, ka mēs esam pārāk tādi... dedzīgi un varbūt par mums slikti domās? Varbūt vajadzētu mainīt metodi? Varbūt vajadzētu mainīties, vingrināties, lai vienmēr uzvarētu un tad Evaņģēlija sludināšana izdosies un nesīs augļus. Nu nē... Vakar lasīju breviārā garu lasījumu, kurā bija rakstīts, ka mēs esam sūtīti kā avis un mums jāiet pie... vilkiem. Cilvēciski liekas, ka mēs esam uz reiz zaudēti. Bet pie Dieva tā nav. Kad mēs esam sūtīti un ejam kā avis starp vilkiem, tad mēs esam uzvarētāji, jo mūsos ir Jēzus Kristus! Bet ja cilvēks sāks domāt, ka vajadzētu kļūt par tādu pašu, tas ir par vilku, lai sekmīgi sludinātu Evaņģēliju, tad uzreiz atklājas šīs situācijas nepatiesība. Jo kad cilvēks pārvērtas vilkā, tad vinu uzreiz pamet Jēzus. Nekad ar sliktiem līdzekļiem nevar sasniegt labo mērķi. Evaņģēlija sludināšana ir Dieva darbs, bet mums nedrīkst aizmirst, ka esam Labā Gana ganāmpulka avis. Jēzus caur mūsu pacietību un paļāvību, caur mums kā avīm grib pārvērt vilkus... avīs.

Kopiena

    Vai jūs atcēraties šo ziņu, kurā stāstīju par priesteriem, kas atbrauca uz Rīgu, lai man pateiktu trīs vārdus: Jēzus tevi mīl! Tas bija dienā, kurā es domāju, ko Dievs grib man pateikt. Viens no viņiem pastāstīja par kādu draudzi Romā, kurā ļoti maz cilvēku gāja uz baznīcu. Bet arī tie, kas tur dzīvoja, bija mocīti sevišķā veidā. Pa dzīvokļiem staigāja Jehovas liecinieki un tas bija neizturāmi. Viņiem šīs draudzes teritorijā bija trīs lūgšanu nami (tā sauktas  valstības zāles).

    Kādreiz prāvests uzaicināja Neokatehumenālā Ceļa katehistus. Un draudzes baznīcā sākās katehēzes. Tika dibināta kopiena. Pēc tam atpakaļ katehēzes un... otrā kopiena. Pēc tam atpakaļ katehēzes un... trešā kopiena. Un tā tālāk.

    Kad šis priesteris to man stāstīja, tad šajā draudzē bija... divdesmit piecas kopienas! Protāms tas notika daudzu gadu laikā. Kad auga kopienu skaits, ar prāvesta atļauju brāļi sāka staigāt pa dzīvokļiem. Sākumā visi domāja, ka viņi ir Jehovas liecinieki, jo arī tie staigāja. Ar laiku brāļu no neokatehumenāta staigāja arvien vairāk un sludināja Evaņģēliju. Šī situācija bija neizturāma Jehovas lieciniekiem un viņi sāka... pārcelties uz citām vietām. Un slēdza ciet vienu valstības zāli, pēc tam otro, pēc tam trešo. Beigu beigās neviens no viņiem nepalika draudzes teritorijā. Varbūt es kaut ko neprecīzi tagad atkārtoju, jo gadi skrien, bet lūk ticība rodas no klausīšanās. Bet kas tika sludināts? Jēzus Kristus, protāms! Un labs paraugs ir šajā draudzē.

    Brāļi no kopienām, pēc prāvesta vārdiem, darīja draudzē visu. Tas nozīmē palīdzēja prāvestam un gatavoja cilvēkus sakramentiem, rūpējas par baznīcu un par visiem darbiem tajā un arī par sv. Misu un citu liturģiju sagatavošanu.

    Es to rakstu, jo cilvēki bieži runā par kopienu tādu, vai kopienu šādu, un jēdzienam kopiena ir visdažādāka nozīme. Bet kāda ir patiesā kopiena? Pirms pāris dienām rakstīju par ģimeni un Baznīcu. Lūk gan vienu, gan otro kopienu dibināja Dievs priekš cilvēkiem. Ja tiek dibinātas citas kopienas, tad vai tās ir Baznīcā, piemēram kapucīnu ordenis :), vai tās veido sabiedrību, lai tā būtu draudzīga ģimenei. Ja tiek dibināta kāda organizācija, kurai par mērķi ir nicināt ģimeni, iejaukties tās lietās, aizvietot ģimeni ar kādām dīvainām grupām, tad tajā parādas kādi egoistiskie biznesi. Jo patiesā kopienā mācā cilvēkam egoisma vietā pieņemt mīlestību (Tev būs mīlēt Dievu..., Tev būs mīlēt savu tuvāko...) un šī mīlestība ir mūžīga. Mūžīgā arī ar to, ka kopiena palīdz cilvēkam sagatavoties... mūžīgajai dzīvei caur grēku sūdzes, slimnieku un Euharistījas sakramentiem. Patiesā kopiena iziet no Dieva un pie Dieva ved.

Cilvēka cieņa meklējama

    Vakar 25. novembrī svētais Tēvs Francisks apmeklēja Eiropas Parlamentu, uz kuru tika aicināts. Savā runā pasvītroja, ka vajag Eiropas savienībai sasniegt netikai Eiropas ģeografiskas robežas, bet arī vēsturiskas robežas. Kaut gan robežas tiek paplašinātas, tomēr pasaulē, kura ir arvien vairāk sarežģīta un arī apvienota ar globālām saitēm, Eiropas loma samazinājas. Jo Tā kļūst par tādu, kā pasaules vecmāti, kurai jau nav spēka.

    Pāvests, kā gans, sludina Eiropas pilsoņiem cerību un paļāvību, ka ceļš caur grūtībām ved uz vienotību. Šī cerība un paļāvība ir Kungā, Kas pārveido ļaunumu labumā, un nāvi dzīvē. Šī cerība ir arī pārliecībā, ka tautās ir iespējas kopīgi strādāt, lai pārvarētu šķēršļus un veidotu vienotību un mieru starp visām kontinenta tautām.

    Tālāk Francisks pievērš uzmanību cilvēkam ar viņa transcendenci un cieņu, jo tieši arī ar tādu domu atbūvēja Eiropu pēc 2. pasaules kara. Katrs cilvēks, tas nozīmē katra persona ir viena, neatkārtojama un vērtīga. Uz to veda Eiropas attīstība no daudziem elementiem: Grieķija, Roma, Kelti, Germāni, Slāvi un sevišķi kristietība, kura deva Eiropai personas  jedzienu.

    Cilvēkam nevar atņemt cieņu un nedrīkst viņu padot ekonomijai. Bet ir arī ļoti izplatīta tendence, lai pievērstu pārāk lielo uzmanību individuālam cilvēkam un izvilktu viņu no socjāla un antropoloģiska konteksta. Tā veido cilvēka tiesības, ka aizmirst par viņa pienākumiem sabiedrībā. Tāpēc šodien vajag tā veidot cilvēka tiesības, lai tās gudri apvienot ar cilvēka pienākumiem ģimenē, citās grupās ārpus ģimenes un visā sabiedrībā. Ja konkrēta cilvēka tiesības nav padotas sabiedrībai, tad kļūst par konfliktu un vardarbības avotu.

    Redzēt cilvēka transcendento cieņu nozīmē balstīties uz viņa dabas un iedzimtas iespējas atšķirt labo no ļauna. Tas arī palīdz skatīties uz cilvēku, kā uz attiecību būtni, nevis uz absolūto būtni.

    Viena no visbiežākām slimībām Eiropā ir vientulība. Tā ir redzama vecos un jaunos cilvēkos. Un bieži cilvēks ir redzams tikai kā kāda mehanizma daliņa, kuru var izmest, nogalināt, kad ir slims, vecs vai vēl nav piedzimis. Apstiprināt cilvēka cieņu nozīmē atzīt, ka cilvēka dzīve tika dota, ka ir vērtīga, ka nevar to pirkt vai pārdod.

    Pāvests agādina deputātiem viņu misiju rūpēties par trauslām tautām un trausļiem cilvēkiem. Kā atjaunot cerību uz Eiropu, kas dzīvos mierā, kura atzīst savas tiesības un pienākumus? Šeit Francisks deva tādu piemēru. Vatikanā atrodas Rafaēla glezna Atēnas skola, kur ir parādīti Platons un Aristotēls. Pirmais rāda uz debesīm, kā uz ideju pasauli. Otrais uz priekšu, uz šo zemi. Šī glezna labi raksturo Eiropas vēsturi ar tās ticību un praktiskām iespējām. Eiropas nākotnē ir šo divu elementu līdzdarbošanās. Eiropa, kas nav atvērta uz šo transcendenci, zaudē dvēseli. Tieši par kristiešiem kāds autors 2. gadsimtā rakstīja: Kas ir dvēsele miesai, tas ir kristieši pasaulei. Cilvēks, persona, bez šīs transcendences būs pilnīgi padota varai un modei. Ne tikai tas, ko kristietība ienesa Eiropas kultūrā ir svarīgs, bet vēl vairāk tas, kas ienes šodien un kas nedraud laicīgai varai, savienības institūcijām, bet bagātina tās.

    Aizmiršana par Dievu, nevis Dieva pielūgšana, dzemdina vardarbību. Pāvests pieminēja visus mocekļus, kuri mūsu dienās visā pasaulē tiek vajāti, izmesti no mājam, pārdoti vērdzībā, krustā sisti, nodedzināti dzīvi, bet pasaule klusē...

    Eiropai jābūt tēviju Eiropa.

    Nedrīkst ļaut, lai vidusjūra bija lielā imigrantu kapsēta. Vajag gatavot vietu imigrantiem. Un vajag palielināt savienību un stiprāk līdzdarboties ar kamiņvalstīm, sevišķi Āfrikā.

    Vajag Eiropai atjaunot savu identitāti un tautu identitāti. Tas ir tie 2000 gadi, kuros kristietība ir Eiropā.

   

Tev nav ko darīt? Lūdzies!

    Vakar saaukstējos un naktī pavisam nevarēju gulēt. Tad ap četriem nolēmu noskaitīt laudes. Pēc tam padzēru tēju, lasīju no katoļu radio Radio Maryja arhīva un piecos gāju gulēt. Sešos piecēlos, pirmā lūgšana, pēc tam rožukronis un Dieva žēlsirdības kronītis ar tautu baznīcā, sv. Mise, sv. Antona litānija un relikvijas, un atpakaļ mājās.

    Tomēr jau naktī es domāju par šo ziņu, kuru šodien rakstīšu. Ka vajag rakstīt par pateicību. Es esmu Dievam ļoti ļoti pateicīgs par šīm trījām māsām Kristū, kuras atbrauca no Rīgas specjāli, lai iepakotu oblātes Viļakas draudzei. Dārgās Māsas Kristū, arī Jums liels paldies!

    Es atcēros drusciņ līdzīgu situāciju no manas dzīves, kad es biju ļoti jauns un mežniecības students. Es un vēl četri vai pieci cilvēki no mūsu lūgšanu grupas saņēma aicinājumu piedalīties draudzes rekolēkcijās. Bet mūsu loma bija sevišķa. Sākumā protāms vajadzēja nopirkt bileti, braukt 100 km ar vilcienu, mums parādīja dzīvokļus, kuros pie ģimenēm dzīvosim. Mūsu lōma bija šāda: lūgties rekolēkciju nodomā, par tiem, kas vada un par dalībniekiem.

    Interesanta lieta bija arī šāda: rekolēkcijas vadīja tēvs no dominikānu ordeņa, bet viņam palīdzēja divi diakoni, kuriem, es atcēros, bija mācība tāda, ka viens runāja uz vienas elpas 2-3 teikumus, pēc tam otrais turpināja domu, pēc tam pirmais, kad otram beidzās elpa, un tā tālāk.

    Bet tas nav viss. Rekolēkcijās palīdzēja vēl divi laji: viens muziķis, bundzinieks un otrais skolotājs, dzejnieks. Šis bundzinieks saucas Jans Budziāšeks (Jan Budziaszek), kas no 1960. gadiem spēlē tādās grupās, kā Skaldowie un Big Band. Viņs atgriezās 40 gadu vecumā un kopš šā laika ļoti mainījās. Viņš katru dienu skaita rožukroni un raksta savas pārdomas no katras dienas, no dzīves, kas saucas tulkojumā Bundzinieka dienasgrāmata (bet var vēl citādāk pārtulkot, nav tik svarīgi). Es domāju, ka ja šajos laikos būtu jau blogosfēra, viņš rakstītu blogu. Viņš vismaz vienu reizi bija Latvijā, Rīgā, Sāpju Dievmātes baznīcā, kur stāstīja par Dievu (pirms dažiem gadiem, varbūt kāds no jums tur bija un varētu kaut ko uzrakstīt?) (sveicieni Effatai, kuri laikam to organizēja).

    Skolotājs rakstīja dzejus, kurus vēlāk dziedāja, bet vienmēr ar ievadu, lai klausītājiem palīdzētu saprast saturu.

    Tad tādas bija šīs skaistās rekolēkcijas. Vēl par pateicību. Jans, vai tā, kā viņu sauc Jašs (Jaś), skaisti runāja par pateicību Dievam un ka viss ir Dieva žēlastība. Konkrēti neko, ārpus tēmas, neatcēros.

    Bet, lūk, šodien ieslēdzu katoļu radio, raidījumu jauniešiem pirms pāris dienām un... kas tur bija kā ciemiņš? Jašs Budziāšeks! Un skaisti runāja par daudzām lietām, arī par pateicību, ka vajag Dievam par visu pateikties. Un pateica tādus skaistus vārdus: Tikai tas, kas pielūdz Dievu, ir laimīgs.

    Jašs teica: Kopš laika, kad es atgriezos, nav nedēļas, kurā kāds man neuzdāvinātu rožukroni. Es sev nekad dzīvē neesmu nopircis rožukroni, bet man ir rožukroņi no visas pasaules.

    Lūk, viss ir žēlastība :)

Konsekrētas Dzīves Gads

    Pāvests Francisks pasludināja Konsekrētas Dzīves Gadu. Tas sāksies Adventa 1. svētdienā 29. novembrī 2014. gadā un beigsies 2. februārī 2016. gadā. Moto: Evaņģēlijs, pravietojums, cerība - konsekrēta dzīve Baznīcā šodien.

    Tieši 2015. gadā būs jau 50 gadi kopš tika sagatavots II Vatikana koncila dekrets Perfectae caritatis veltīts konsekrētai dzīvei un tās atjaunošanai mūsu laikos. Šim gadam būs divi virzieni: uz iekšpusi un uz ārpusi. Uz iekšpusi - konsekrētie ļaudis (mūki un mūķenes) skatīsies uz sava paaicinājuma skaistumu, viņiem jāatzist sis skaistums. Kā runāja svētais Jānis Pāvils II ar pateicību jāskatās uz pagātni, dedzīgi pārdzīvot tagadni un pieņemt ar cerību nākotni. Vajag pārdomāt un atdzīvināt sava paaicinājuma dāvanu, kuru katrs mūks un mūķene saņēma no Dieva. Nekad arī nevar pietrūkt tādas dzīves formas veidu Baznīcā. Ordeņu un kongregāciju harizmati ir Svētā Gara dāvanas Baznīcai. Kāds no bīskapiem teica, ka konsekrētām personām vajag skaļā balsī izkliegt sava aicinājuma skaistumu. Izkliegt to, ka sekošana Jēzum Kristum ir skaists aicinājums. (Es to mēģinu izkliegt arī ar šo blodziņu :).

    Bīskaps Hozē Rodrigez Karbajo (José Rodríguez Carballo OFM), viens no atbildīgajiem par konsekrēto dzīvi Vatkana kūrijas kongregācijās teica, ka mūki un mūķenes ir priecīgi, jo taču viņu paaicinājums iziet no Dieva mīlestības. Dieva mīlestība ļauj viņiem priecāties.

    Konsekrētie ļadis ir arī aicinātie skatīties dziļāk, skatīties ar sirds acīm. Viegli visiem ir ieraudzīt sliktas lietas. Bet ieraudzīt Dieva lietas un Dieva klātbūtni var pateicoties tām sirds acīm. Kā pravietis Elijs ieraudzīja mazo mākoni, mazo kā cilvēka delnu, no kura pēc tam bija liels un nepieciešams lietus, tā kļosterļaudim ir jāredz Dieva mīlestība un jāpieņem tā ar prieku un jādalās ar citiem.

    Bīskaps teica, ka konsekrētai dzīvei ir trīs kājas: konsekrācija (svētsolījumi), kopiena un misija. Vajag rūpēties par šiem elementiem (bet skatieties, cik tālu dzīvo mani brāļi?). Daudzi runā, ka konsekrēta dzīve mūsu dienās ir arvien vajāka daudzos regionos. Bet, lūk, bīskaps Karbajo dod tādu atbildi: skatieties uz ikgadējo Baznīcas mocekļu statistiku: tur visvairāk ir konsekrēto personu. Tas nozīmē, ka viņi ir zīme, ka viņi liecina. Slikti būtu, kad viņiem negribētos liecināt par Jēzu Kristu, tad būtu problēma.

    Mūki un mūķenes ir pravieši, viņiem jākliedz, jātrokšņo. Ja mūks "netrokšņo", tad ir miris. Šis troksnis tā ir konsekrētas dzīves liecība. Pravietis sauc, labo un sludina. Un tas viss sava ordeņa harizmatā. Katrs ordeņa dibinātājs tā kā ņēma vienu vārdu no Evaņģēlija un to ieveda dzīvē, savā ordenī. Piemēram slimie, vai jaunieši, vai vecie, vai nabadzība, vai misija un tā tālāk. Tas nozīmē, ka harizmati ir iesakņoti Evaņģēlijā, ņemti no Evaņģēlija. Tāpēc mūks uzticīgs harizmatam, ir arī uzticīgs Evaņģēlijam. Uzticība nenozīmē, ka cilvēks neko dzīvē nemainīs, bet kā iestājās ordenī pirms daudziem gadiem konkrētos apstākļos, tā šodien citos apstākļos būs uzticīgs savam harizmatam pēc ordeņa dibinātāja piemēra.

    Konsekrēta dzīve ir nepieciešama Baznīcā, tā ir Evaņģēlija zīme visiem, visai pasaulei. Pasaulei tieši Evaņģēlijs ir nepieciešams galvēnokārt.

Kā gans ir gans, nevis algadzis?

    Šodien Kristus Karaļa svētkos Pāvests Francisks runāja sprediķī, kā Jēzus izveidoja savu Valstību. Viņš to izveidoja caur tuvumu un jūtīgumu pret mums. Tieši par Jēzu Kristu, Kas ir Gans, rakstīja pirmajā lasījumā pravietis Ezēhiels. Gans rūpējas par visām avīm, kaut gan tur ir visdažādākās: veselas un stipras, slimas un vājas. Jēzus Kristus ir Liels avju Gans un mūsu dvēseļu Sargs. Francisks teica, ka Dieva tautai ir spēja atšķirt labo ganu no algadža. Bet priesteriem jāskatās uz savu Piemēru, Jēzu Kristu, Labo Ganu un Vīņam sekot šajā kalpošanā tautai. Un ka vajag to tā darīt, lai tas notiktu caur tuvumu un jūtīgumu pret mums.

    Bet ko darīt, ja piemēram vecāki grib, lai kristīšanas ceremonijas laikā spēlētu ērģeles? Vienu reizi dzīvē es piedalījos tādās kristībās, kur priesteris piekrita, lai būtu ērģeles. Esmu pārliecināts, ka viņš otro reizi nekad nepiekritīs tādam lūgumam. Ērģeles skaisti un skaļi spēlēja, priesteris runāja, bet ko runāja, neviens nedzirdēja.

    Tāpēc kad vecāki pirms kāda laika man lūdza, lai būtu ērģeles, saņēma no manis +/- tādu atbildi, kurā, es ceru, labi un visīsāk, mēģinu paskaidrot lietu, lai neatkārtotu kļūdu:

    Ērģeles nē. Kāpēc? Kristības sakramenta liturģijā visu laiku kaut kas notiek: ir lūgšanas, fragmenti no svētiem Rakstiem, ievadi, žesti, komentāri, dialogi starp priesteri un dalībniekiem. Ticiet man, ka ērģeles tā palīdzētu Kristībām, kā skaļa mūzika palīdz cilvēkiem, kuri grib parunāt 30 minūtes un kaut ko nopietno nolemt. Šajā liturģijā praktiski nav paredzēts pat brīdis, kurā neko nerunā. Tā nav tikai skaistā ceremonija, kurā priesteris kaut ko dara, cilvēki skatās un smaida. Nē, tas ir dialogs, kurā vairākumā runā priesteris, bet arī drusciņ citi dalībnieki. Dialogā vajag runāt vai klausīties. Ar uzmanību, jo taču tur ir Dieva vārds, ir nopietni jautājumi, cilvēki (sevišķi vecāki un krustvecāki) pieņem atbildību par bērna kristīgo audzināšanu un tā tālāk. Šeit laiks ir ierobežots un neviens negribētu turēt mazo bērnu baznīcā, kur jau tagad ir +2 gradi, bet normāli decembra beigās ir minusi, piem. -5, vai -10, vai vēl zemāk janvārī un februārī. Vai Jūs saprotat, ko tas nozīmē?

    Sakraments, beigu beigās, ir Dieva klātbūtne virs zemes. Tāpēc arī sakra-mentam (arī Kristības sakramentam) ir vajadzīga sagatavošana, viena katehēze, sarunas, lai būtu labi krustvecāki, un tā tālāk.

    Sakraments ir arī lūgšana un nevajadzīgi elementi vienkārši nav vajadzīgi :) bet vajag ieklausīties Dievā.

    Ir tā, kā dzīvē. Cilvēks neko neparakstīs, ja nezinās dokumeta saturu. Pēc Kristībām arī jāparakstās. Bet ja kāds tev pajautātu, ko konkrēti tu esi parakstijis, kā tu atbildētu? Ir droši, 100%, ka kāds tev pajautās. Tāpēc vajag zināt, obligāti, kas ir šis sakraments un par ko runā priesteris ceremonijas laikā.

    Kristības sakraments ir sākums. Kam? Ceļam uz Debesu Valstību, kur Karalis ir Jēzus Kristus. Šis ceļš nevedīs cilvēku bez viņa gribas, automatiski. Nepieciešama ir līdzdarbošanās. Katru dienu Dievs, Kas ir Mīlestība, sauc cilvēku tuvāk pie sevis... ja tu gribi... Tieši pirmais solis šajā dialogā (nevis monologā) ir Kristības sakraments. Nu tad uz priekšu!

   

Oblātes un Baznīca

    Tuvojas Adventa laiks, tāpēc draudžu baznīcās ticīgie ļaudis jautās pēc oblātēm. Parasti tās ir ieliktās kādos iepakojumos vai aploksnēs, uz kurām ir uzzīmēta Betlēmīte vai kādi Kristus Dzimšanas svētku simboli. Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus! - tādi vai līdzīgie novēlējumi atgādina par vajadzīgo garīgo sagatavošanu svētkiem, lai būtu patiesi priecīgie. Dažreiz tur ir arī kāda lūgšana, kuru skaita Ziemassvētku vigilijas vakariņās. 

    Notiek, ka dažus gadus pēc kārtas ir tādi paši iepakojumi dažās draudzēs, jo lai tie būtu skaistie un profesjonālie, un arī lētie nevar drukāt mazā skaitā. Personīgi man patīk tāds iepakojums, uz kura ir izdrukāta mazā skaistā Betlēmīte. Varbūt ne vienmēr izdosies sagatavot tādu iepakojumu, kas patiktu visiem. Bet jārūpējas par to, lai viss, kas ir saistīts ar Kristus Dzimšanas svētkiem, būtu skaists un lai palīdzētu ievest svētku noslēpumā, vismaz kādā daļā. Nav jēgas drukāt iepakojumus, uz kuriem ir kādas eglītes vai zaičiki. Es atcēros, ka gāju svētku laikā pa dažiem dzīvokļiem un kas bija zem eglītēm? Zaičiki! Nākamajā gadā nopirku mazas Bērniņa Jēzus figuriņas (50 gab.) un Betlēmītes no kartona (200 gab.), lai cilvēkiem mājās būtu svētkos tieši tas, ko vajag.

    Oblātu iepakošana ir arī iespēja labām garīgām sarunām. Piemēram šogad man ļoti ļoti palīdz trīs māsas no Rīgas sv. Alberta draudzes. Un es brīnos, cik dārga Dievam ir Viļakas draudze, ja sūta cilvēkus no visas Latvijas (ne tikai). kuri ar prieku šeit pakalpos. Tādā veidā Jēzus mums rāda, cik svarīgas ir draudzes un arī mazās kopienas un lūgšanu grupas, starp kurām ir līdzdarbošanās un tas liecina, ka Baznīca ir vispārēja, katoliskā, un nekad nav nekādu konfliktu iemesls vai avots, bet mīlestības un vienotības, un brālības vieta. Trauslās oblātes un sarunas pie tām par to liecina. Tas ir kā ievads tam, ka pie vigilijas galda lauzīsim tās, lūgsim piedošanu un novēlēsim viens otram daudz Dieva žēlastību jaunajā gadā.

Svētdienas svētā Mise

    Pirms gada kāda kundze man jautāja, vai obligāti jāpiedalās sv. Misē visās svētdienās? Un ļoti brinījās, kad es atbildēju, ka jā.

    Pirms dažām dienām arī cits pateica, ka nav obligāta piedalīšanās svētajā Misē svētdien, ja cilvēks jau bija nedēļā.

    Neskatoties uz to man tālāk ir sapnis, kas saucas "30x30x30". Ko tas nozīmē? Būs ļoti labi, kad 2030. gadā vismaz 30 cilvēku katru dienu mēnesī ies uz svēto Misi un pieņems Jēzu Kristu svētajā Komūnijā. Jā, jā, tāda man ir doma, un, ja Dievs dos, tad es redzēšu, vai tā bija tikai un vienīgi mana domā...

    Kad es biju ļoti jauns cilvēks, man bija ap 22-23 gadi, es nolēmu 30 dienas pēc kārtas piedalīties svētajā Misē un pieņemt sv. Komūniju. Tas bija laiks, kad studēju mežniecību, daudz braukāju pa dažādām vietām un pavisam nebija laika, bet es pieņēmu tādu lēmumu. Ne tikai iet uz Euharistiju svētdienās un citos lielos svētkos, bet katru dienu. Izdevās, vai neizdevās, kā jūs domājat? Ziniet, izdevās! Tas bija ļoti intensīvs laiks un lai izpildītu šo lēmumu bieži vajadzēja celties jau piecos un braukt uz sv. Misi. Bet es pieminu šo laiku ar lielo prieku. Pēc tam mēģināju būt svētajā Misē arī darba dienās. Kad nebija iespējas, tad mēģināju vismaz uz brītiņu iet uz baznīcu un lūgties Vissvētākā Sakramenta priekšā. Tas bija tāds "piepildīts", "pilns" laiks, ļoti labs laiks. Pēc tam ordenī es jau varēju to turpināt. Varbūt pirms diviem gadiem man nāca prātā šī doma "30x30x30". Man tālāk ir cerība, ka atradīsies tādi cilvēki, kurus dažādā veidā iedvesmos Dievs, ne lai pildītu kāda t. Staņislava gribu, bet lai iemīlētos Vissvētākajā Sakramentā, tas nozīmē: Jēzū Kristū.

    Ja kāds pateiktu: man nav laika!, tad es atbildētu: lūdzies šajā nodomā! Ja cits pateiks: Es pavisam nejūtu tādu vajadzību! tad es atbildēšu: Lūdzies šajā nodomā! Ja kāds pateiks: Man taču ir talanti, vajag tos attīstīt! Es atbildēšu:  Jā, Dievs deva talantus, bet arī deva tādu vietu tevī, kuru tikai Viņš var piepildīt. Ko tu gaidi, aicini Viņu. Nebaidies, Viņš nepiepilda cilvēku tādā veidā, ka cilvēks ir Dieva pilns un pat nevar pakustēties. Nu nē, bet tas ir tā, ja drīkst salīdzināt, kad lielai mašīnai ir dzinējs 1.2 litra. Braukt brauc, bet... Ja dotu dzinēju 2.0 litri, vai 3.0 litri, tad atšķirība ir tik milzīga, ka šoferis pateiktu: Ja es zinātu, tad sen to mainītu. Bet šeit, protāms, ir kaut kas lielāks nekā mašīna. Jā cilvēkam negribas iet uz svētdienas svēto Misi un neies, tad smagi grēko un ir kā mašina ar defektu, kurai visu laiku ir nepieciešams mekaniķis-specjalists, bet cilvēks domā, ka pats ar skrūvgriezi to uzlabos. Šis mekaniķis-specjalists ir Dieva žēlastība dažādos sakramentos atbilstoši cilvēka dzīves situācijai. Kā katrai mašīnai ir bieži vajadzīgs mekaniķis, bet ja nē, tad vismaz benzīns vai soļarka, tad bez sakramentiem cilvēkam dzīvē neiet. Vienkārši neiet. Un ja tu darītu nezinu ko, tev dzīvē neies bez Dieva žēlastības. Jā, jā, Dievs tevi mīl un tev dod katru dienu, un pat tev nejautā. Līdz laikam. Ja nav sakramentālas dzīves, ja nav ikdienišķa jāvārda Dievam, tad cilvēks vēl neatrada šo pareizo svētuma ceļu. Un ko es vēl pateikšu? Šodienas jāvārds Jēzum ir katru reizi jāvārds uz mūžību. Bez tā ir zaudētā diena.

*  *  *

 Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

Lūgšana par misionāriem

Slavēts esi Dievs,

par Tavu misionāru liecību.

Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,

lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni

dotos uz nepazīstamu zemi 

sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem.

Slavēts esi Dievs,

par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,

caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.

Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.

Liec Kungs, lai šī Baznīca,

apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu.

Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,

kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.

Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II




    Jā tev nav laika lūgties, jo piemēram tev ir 254 koncerti un pasakumi gadā, tad, zini, lūdzies pirms katra koncerta un pasakuma, un pielīmēsi lūgšanu citās dienās un lūk viens misjonārs džunglos apņemts ar tavu lūgšanu! Sirsnīgi aicinu!