357 dienas ar Misionāriem

    Misionāru ģimene, kas atbrauca uz Viļaku 2014. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas lielajos svētkos, šodien aizbrauca uz Rīgu. Viņu kalpošana Viļakas draudzē beidzās.

    Šodien, svētā Apustuļa Andreja svētkos, kad svētās Mises Evaņģēlijs mums atgādina šo brīdi, kad Jēzus paaicināja pirmos Apustuļus, Dievs paaicināja Kārli un Rutu ar bērniem uz kalpošanu citā draudzē. Un es esmu pārliecināts, ka ieies šajā kalpošanā ar neparasto dedzību, kura var parādīties tikai tādos cilvēkos, kuros dzīve un ticība ir viens vesels. Tad arī liecība ir īsta un aicina citus. Viņi nekad neatstāja savu ticību aiz baznīcas durvīm, iekšā, un ar savu dzīvi rāda Baznīcas ticību. Katru dienu gāja uz svēto Misi un cīnījās, lai Jēzus Euharistījā atnāktu arī viņu sirdīs. Kad kāds viens vai otrais cilvēks nezin, kāpēc iet uz svēto Misi un šo faktu grib paslēpt zem zemes, tad misionāri, visi seši, skaļā balsī dalījās ar prieku, kas nāk no dzīvām attiecībām ar Jēzu.

    Es nestāstīšu par visām šīm 357 dienām, kurus es pavadīju misionāru kompānijā, bet pieminēšu tikai vienu faktu. Šodien, pēc svētām Misēm, īsi, bet sirsnīgi atvadījāmies, un tad misionāru ģimene pazemīgi devās ceļā kājām 1.5 km uz autoostu, lai tālāk ar autobusu braukt uz Rīgu.

    Tagad cita draudze ir bagātāka un laimīgāka.

Kursi "Kļūsti pēdējais!", var pierakstīties.

    Nē, nē, nekādus kursus neorganizēšu, uz reiz teicu, lai būtu skaidrs. Bet šis virsraksts ir tāds tāpēc, ka pēkšņi visapkārt notiek kursi līderiem. Pat kādā mocekļu sanktuārijā, Āfrikā, uzbūvēs netikai baznīcu, bet arī "līderu centru". Varbūt man nepatīk šis nosaukums?

    Kāds organizēja rekolekcijas draudzē. Tādā veidā palīdzēja prāvestam. Meklēja cilvēkus, kas arī būtu kā kalpotāji, tādus, kuriem ir jau pieredze tādu pasākumu organizēšanā. Tādus, kuri ne tikai lūdzas, kas ir galvenais, bet prot piemēram taisīt sviestmaizītes. Un ko dzird tālrunī? "Es nevaru, braucu uz līderu kursiem!" Nākamais: "Es nevaru, braucu uz līderu kursiem!" Jūs jau saprotāt? Varbūt es kļūdītos, ja es domātu, ka tagad visi būs līderi, bet nebūs neviena, kas taisītu sviestmaizīti? Pateicība Dievam, ka atradīsies tie, kuri taisīs sviestmaizīti. Un atradās draudzē tie, kuri iepakoja ar misionāriem kopā visas oblātes. Pateicība Dievam.

    Es nesen lasīju dažus tekstus, kurus uzrakstīja līderi. Nē, nē, nepateikšu kur un kādās valodās. Un kaut gan fragmentus es lasīju gandrīz "ar atverto muti", tad tomēr man tur trūka vienas ļoti ļoti vajadzīgas lietas. Kādas? Nu, pazemības. Ja cienījāmie līderi jau brauka un brauka uz tādiem un citiem kursiem (es nepateikšu, ka tie nav vajadzīgi, jo vajag mācīties visu laiku) un beidz visdažādākas augstskolas, tad lai viņi neaizmirstu par tādu ļoti vajadzīgu tikumu kā pazemība.

    Nu bet es esmu tikai vienkāršs mazākais brālis un lauku prāvests. Un nekad neorganizēšu nekādus kursus. Un varbūt tas neskanēs pavisam nopietni, bet mūsu ordeņa priekšnieks, tēvs ģenerālis, kas bija pie manis ciemos vasarā un drusciņ redzēja misionāru darbību Viļakas draudzē, pastāstīja visiem brāļiem dažos vārdos par šīm labām lietām, kas šeit notiek.

    Esi pēdējais! Kursi sākās! Visi uz kapucīniem! Vai uz kapucīnēm!

Brīnumainais medaljons un Katrīna Laburē

    1830. gadā Bezvainīgā Jaunava Marija trīs reizes parādījas jaunai klostermāsai Katrīnai. Un tieši 27. novembrī atklāja, ka vajag pagatavot medaljonu. Dievmāte teica: "Liec, lai pēc šī parauga tiktu pagatavots medaljons. Visi, kas to nēsās, saņems lielas žēlastības; tie, kas to nēsās ar paļāvību, saņems žēlastību pārpilnību".

    1832. gadā tika pasūtīti 20 000 eksemplāri..

    Pāris gadu laikā medaljons iemantoja "brīnumaina medaljona" slavu. Katrīnas klosteris no visām pasaules malām saņēma vēstules, kurās bija stāstīts par dziedināšanām, atgriešanos un citiem brīnumiem. Cilvēki, kas valkāja medaljonu, patiešām saņēma žēlastības!...

    Katrīna nomira 1876. gada 31. decembrī. Viņa aigāja no šīs dzīves tikpat klusi un pazemīgi, kā bija dzīvojusi.

    Kad 56 gadus vēlāk saistībā ar beatifikācijas procesu Katrīnas Laburē kapavieta tika atrakta, atklājās, ka klostermāsas miesa nebija satrūdējusi. Ārsts, kas pacēla Katrīnas plakstiņus, ieraudzīja, ka māsas Katrīnas skaistās, zilās acis - acis, kas bija uzlūkojušas Vissvētāko Jaunavu Mariju,  - aizvien izskatās kā dzīvas.

    1933. gadā Katrīnu Laburē atzina par svētīgo, bet 1947. gadā pāvests Pijs XII viņu pasludināja par svēto.

[ziņa sagatavota pēc "Cilvēki kalnā. Nr.1. Decembris", izdevniecība "Kala raksti"]

    Jā, rīt man jāpaskatās, cik baznīcas grāmatgaldā palika "brīnumaino medaljonu", lai vienmēr būtu visiem, kas grib to nēsāt un saņemt žēlastības. Rīt arī pl. 17:00 būs mūsu baznīcā Viļakā koncerts Dievmātei par godu. Vai tas viss ir tā nejauši?

    Es ceru, ka nākamā gadā baznīcas dārzā būs Lurdas Dievmātes staujas kopija. Uz brīnumainā medaljona ir uzrakstīta lūgšana: "Ak, Marija, bez grēka ieņemtā, lūdz par mums, kas steidzamies pie Tevis".
 http://www.naszdziennik.pl/mysl/147883,cudowny-medalik-objawienie-i-jego-przeslanie.html
 1854. gadā pāvests pasludināja dogmu, ka Marija ir bezvainīgi ieņemtā. 1858. gadā Lurdā Marija pateica svētajai Bernadetai Subirū: "Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana". Lielie ir Dieva darbi, kurus atklāj caur Mariju. No mūsu puses Dievs prasa uzticību un mīlestību, lai mēs dzīvotu kā Viņa bērni, kā tie, kuri no visas sirds grib ieiet Debesu Valstībā un ar savām acīm redzēt Dievu un Mariju.

Draudze - aktīvo ticīgo tīkls

    Ne visi draudzē ir aktīvi tā, kā vajadzētu. Ļoti daudz ikdienā nedzīvo pēc katoliskās ticības. Tomēr ja mēs paskatītos tikai uz situāciju pirms gada, kad aktīvi draudzē, prāvesta līdzdarbnieki, jaunās evaņģēlizācijas dalībnieki (protams katram sava funkcija, vairāk vai mazāk aktīva piedalīšanās) bija daži ticīgie, tad tagad, pēc misionāru kalpošanas gada, tādu aktīvo ticīgo ir vismaz padsmit, divas reizes vairāk. Es ceru, ka jauno 3 misionāru kalpošana Viļakā stiprinās un palielinās šo tīklu Dievam par godu.

Franciskaņu regola

    1223. gada 29. novembrī pāvests Honorijs III parakstīja dokumentu "Solet annuere", ar kuru apstiprināja svētā Franciska regolu. Ar šo regolu Francisks paradīja saviem brāļiem ordenī, kā dzīvot pēc Evaņģēlija un sekot Jēzum Kristum. Šis dokuments ir ikdienišķas dzīves pamats kapucīniem un citiem franciskaniem. Pats ordenis tika dibināts 1209. gadā un tam svētību deva pats pāvests Innocentijs III, tas pats, kas dibināja "Terra Mariana" 1215. gadā. Un tieši tāpēc, lai dzīvotu pēc Evaņģēlija tādā veidā, kā sv. Francisks rakstīja savā Regolā, brāļu franciskaņu grupa deva 16. gadsimtā sākumu kapucīniem, kurus apstiprināja 1528. gadā pāvests Klemenss VII.

Draudze, kapucīns un misionāri

    Baznīcas administratīvas daliņas saucas diecēzes un diecēzēs ir draudzes. Par katru draudzi ir atbildīgs prāvests. Visiem draudzes locekļiem jālīdzdarbojas ar prāvestu, kā ar savu ganu, un saskaņot visus savus darbus garīgajā aprūpē ar viņu. Jo prāvests dod misiju no Baznīcas puses sludināt Evaņģēliju.

    Baznīcā ir vēl otrā kārtība saistīta ar harizmatiem un parādās caur ordeņiem un kongregācijām, tas ir caur konsekrēto dzīvi. Konsekrētā dzīve tā ir sekošana Jēzum Kristum šķīstam, nabagam un paklausīgam debesu Tēvam. Caur šiem mūkiem un mūķenēm ir redzama dzīve Debesu Valstībā (vismaz tā tam jābūt).

    Ir arī Baznīcā jaunās kustības, kurās vairākumā piedalījas laji un to ir daudz vairāk nekā priesteru, vai konsekrēto personu. Kā priesteri parasti dzīvo plebānijās, konsekrētas personas klosteros, tā kustību locekļi dzīvo visur un caur viņiem visur tiek sludināts Evaņģēlijs.

    Šodien Viļakas draudzē, kur kalpo priesteris kapucīns, un kur pēdējo veselu gadu kalpo misionāru ģimene (un mēnešiem ilgi kalpoja vēl citi misionāri), parādījās šodien jaunas misionāres no Marijas skolas. Un uz reiz piedalījās svētā Pio lūgšanas grupas tikšanās bijušā kapucīnu klostera ēkā. Un tur, tajā mazajā grupā, bija redzama Baznīcas bagātība, harizmati, lidzdarbošanās sv. Pio aizbildniecībā.

    Tad plebānijā dzīvo šobrīd... desmit cilvēku. Katrs no viņiem ir misionārs, katrs juta šo paaicinājumu no Dieva un to pieņem ar uzticību. Un jau izveidojās jauno misionāru līdzdarbošanās ar draudzi. Es ceru, ka tas viss tikai attīstīsies.

Mazas grupiņas, nevis lielie projekti

    Šajā nedēļā notika dažādas formācijas tikšanās. Tās bija alfa jauniešiem, alfa pieaugušiem, piektdieņi Žīguros, piektdieņi Viļakā, Šķīsto Siržu Kustība. Vislielāka no tām jauniešu alfa prasīja arī daudz sagatavošanas (viens no elementiem - gandrīz 700 km mašīnās). Bet arī mazākie, kā piektdieņi Viļakā un ŠSK sestdien bija brīnišķīgie un tā bija īsta Dieva klātbūtne un žēlastība. Es nepateikšu, ka man žēl, ka tik maz cilvēku atnāca. Nē. Atnāca tie, kuri gribēja, kuri grib kaut ko darīt un kalpot, nevis lai viņiem kalpotu. Un līdzdarboties ar prāvestu. Arī šis aspekts ir ļoti svarīgs, jo tieši prāvests dod misiju konkrētam cilvēkam sludināt Evaņģēliju draudzē. Šī misija tika dota gan katehētēm, gan misionāriem, Šī misija jau ir katoļu vecākiem, jo viņi uz Kristības sakramenta pamata un ar laulības sakramenta palīdzību saņēma misiju tālāk nodot ticību saviem bērniem. Ja kāds cits, bez saņemtas misijas, publiski sludina Evaņģēliju, tad nevar viņa mācību saprast kā Baznīcas mācību pilnā nozīmē, bet ka viņš dalās ar savu ticības pieredzi. Katrā draudzē tomēr notiek, visdažādākajā veidā, ticības sludināšana un padzilināšana prāvesta vadībā. Visi ir aicināti piedalīties tajā.

Jaunie Dieva cilvēki, cerība arvien jauna

    Pirms divām nedēļām Latvijā parādījās jaunas klostermāsas. Viņas atbrauca no Polijas. Viņu kongregācija ir garīgumā saistīta ar svēto Antonu, bet darbā un kalpošanā ar maziem bērniem un ģimenēm, sevišķi ar jaunām māmiņām, kas gaidā bērna piedzimšanu un šajā laikā viņām ir vajadzīga kāda mierīga patvērsme. Un starp šiem jauniem (vairākumā) cilvēkiem māsas dzīvo, rūpējas par viņiem, sludina Evaņģēliju un par īstas mīlestības garu šajās kopienās, šajās mājās.

    Tad klostermāsas atbrauca, mācās valodu, pieredz cilvēku sirsnību un prieku, ka tieši pie viņiem, uz viņu draudzi, atbrauca klostermāsas, lai lūgtos un lai cilvēkos būvētu Dieva Valstību.

    Vakar vakarā šīs mūķenes lasīja lekciju Viļakā jauniešu alfa kursos un man šī lekcija ļoti patika, bija kā liecība, kā Dievs mīl katru cilvēku un ikkatru brīdī vēlas ar cilvēku līdzdarboties, lai tas būtu laimīgs.

    Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem nepatīk Evaņģēlija sludināšana, nepatīk ticība, nepatīk Dieva mīlestība. Un tie karo pret Dievu. Jo revolūcijai nepatīk Dievs. Revolūcija tieši karo pret Baznīcu. Un brīžiem var likties, ka īstais patriots ir tikai revolūcionists. Bet tā nav taisnība. Ir pretēji.

    Tad ļoti labi, ka uz Latviju, uz kādu sevišķo un ārēji skaisto pilsētu atbrauca divi Dieva cilvēki, kas jau tagad ienes daudz prieka un, mēs ceram, ienesīs daudz labumu no Dieva.

Par ko domāja Rainis?

    Pirms dažām dienām man vajadzēja meklēt informācijas par Raini, jo Žīguru kultūras namā bija pasākumi saistīti ar viņu un ar dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". Mūsu laikos nav grūti atrast informācijas, jo taču ir internets. Un to, ko senāk vajadzēja meklēt bibliotēkās, tagad (varbūt ne visu) var meklēt un atrast datorā.

    Vairāk nekā to, ko Rainis uzrakstīja, kādas grāmatas un dzejoļus, mani interesēja, ko viņš propagēja. Es izlasīju, ka viņš piederēja organizācijai, kas saucās "Jaunā strāva". Tā (tas nozīmē, ka arī Rainis) izplatīja darvinismu, materiālismu, ateismu. Liela daļa no jaunstrāvniekiem kļuva par marksisma vai sociālisma piekritējiem.

    1905. gadā Rainis jau bija revolucionists un aktīvi piedalījās revolucijā Krievijā. Pēc tam bēga uz Šveici, kur slēpjās daudz revolucionistu, kā piemēram Ļeņins.

    1988. gadā komponists Brauns uzrakstīja mūziku Raiņa grāmatas "Daugava" fragmentam un tāds bija dziesmas "Saule. Pērkons. Daugava" sākums. Pēdējie vārdi ir šādi (citēšu no galvas): "Saule ir mūsu māte, Daugava - sāpju aukle, Pērkons velna spērētājs tas ir mūsu tēvs". Es domāju, ka tie, kuri saprot šos vārdus, saprot arī šo vārdu nozīmi. Un tiem katoļiem, kuri no sirds to dzied, netraucē pirmais Dieva bauslis?

    Par Raini var daudz lasīt internetā, var lasīt viņa grāmatas un to, ko viņš par idejām, pēc kādām dzīvoja, pats runāja:

„Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretiniece. Kristīgā mācība prasa pilnīgu altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšas, no pārdabiskas varas, kurai zemē ir priekšstāve: valsts vara”.

 

„Kristīgā ticība ar savu dievticību aptumšoja mīlestības labo kodolu.”

 

„Īsti tagadējās kristības spēks ir grieķība un žīdība. Nākamai reliģijai jābūt atkal dzejai, kā bija kultūras sākumā. Latviešu senai ticībai ir labākie dīgļi”.

     Vai es pēc tādiem vārdiem vēl varētu domāt, ka viņš būtu labs piemērs jaunatnes audzināšanā? Tikai tāpēc, ka viņš bija dzejnieks un valstsvīrs? Es nezinu, vai viņš atgriezās no savām idejām uz ticību uz patieso Dievu? Bet Dievs, Kas ir Mīlestība, aicina mūs dzīvot nevis ideju pasaulē, bet realitātē, jo šeit mums ir iespēja satikties ar šo Mīlestību, nožēlot grēkus, saņemt grēku piedošanu un dzīvot kā Dieva bērni. Žēl, ka Rainis neatrada vietu savā dzīvē Šai Mīlestībai tā, kā to atrada sv. Terēze no Lizjē, sv. Bernadeta Subirū un sv. Žanna D'Arka, kuras visas (ja es nemaldos) Raiņa dzīves laikā tika pasludinātas par svētajām.

    Pēdējos vārdus atdošu atpakaļ vikipēdijai:
    "Jaunstrāvnieku devumu vēlāk augsti vērtēja Latvijas sociāldemokrāti un komunisti. Savukārt mūsdienās tiek pausts arī cits viedoklis, ka "Jaunā strāva" ar savu graujošo kritiku un mācībām stipri satricināja latviešu tautas morāles un reliģijas pamatus".

    To visu var viegli atrast internetā, tāpēc es nepielīmēju linkus.

    Aicinu ikkatru darīt visu, lai mēs dzīvotu draudzībā ar Jēzu Kristu un vienmēr atrastos Viņa gribas pildīšanā. Dievs svētī Latviju!

Pamēģini pateikt to, ko visi zin.

    Daudzi (varbūt gandrīz visi) dzirdēja pasaku par karali, kuru nolaupīja kādi veiklie noziedznieki, kuri apsolīja karalim sagatavot skaistās, bet neredzamas drēbes. Visi redzēja, kas notiek, pats karalis redzēja, bet neviens nepateica to, ko redzēja, ko zināja. Atnāca bērns un teica: "Karalis ir kails!"

    Vai mēs dzīvē neredzējām tādus gadījumus, kad runāja vienu, bet viss bija savādāk? Vai tas ir tāpēc, ka tā sauktajā "dzīvē" bērniem skaidro vienu, kaut gan pieaugušie redz, kas notiek? Tas vēl ir normāls, bet ja starp pieaugušiem tā notiek? Varbūt tāpēc, ka nav dialoga, viens kaut ko stāsta un otrais pieņem. Cita varianta nav. Kur sākas dialogs? Dialogs sākas lūgšanas laikā. Nav lūgšanas, nav dialoga, visi var staigāt skaistās, bet diemžēl neredzamās drēbēs.

    Tuvojas Baznīcas gada noslēgums un lasījumi virzīs mūsu skatienu uz Jēzus otreizejo atnākšanu. Jāgatavojas kāzām. Jārūpējas par kāzu apģērbu. Šis apģērbs tā ir Dieva žēlastība. Līdz kāzām no daudzām lietām jāatsakas. Un jādara viens liels darbs: šis laiks, šis ceļš liecinās par to, kā mūsu kalpošana mainās draudzībā, draudzībā ar Jēzu. Kalps gaida kādu apbalvojumu. Draugs vēlas satikties ar Jēzu un būt kopā ar Viņu. Lielā atšķirība?

   

Kāpēc Dievs dod cilvēkam paaicinājumu?

    Kad es vēl biju mežniecības students, bet jūtu sirdī paaicinājumu uz klosterdzīvi, jau drusciņ pārbaudītu paaicinājumu, es ilgojos "pēc vēsām klostera sienām". Un nekā dīvaina tajā nebija un vēl vairāk tāpēc, ka studenta dzīve, ļoti ātra, kad bieži nebija laika likties uz auss, labprāt atrastu atpūtu klusā klosterī. Laiku gaitā Dievs mainīja manu uzskatu par klosterdzīvi. Ne klosteris kād tāds, kā ēka, ir galvenais, bet protams tie, kuri tur dzīvo, kurus Dievs, līdzīgi un ne līdzīgi kā mani, paaicināja un visi klosterbrāļi veido kopienu, garīgo ģimeni, kura latiņu valodā saucas tieši "familia", "ģimene".

    Kāpēc Dievs dod cilvēkiem paaicinājumu uz klosterdzīvi? Man pašam tas ir liels noslēpums. Tikai ne tādā nozīmē, ka es neko nesaprastu, bet ka tas pieprasa pūles, nemitīgas pūles, lai dzīvotu pēc paaicinājuma. Jēzus sludinādams par Debesu Valstību sagatavoja jau šeit, virs zemes, tādu dzīves veidu, kas liecinātu par dzīvi šajā Valstībā. Es atceros šos vārdus, kuros Jēzus teica, ka Debesu Valstībā visi dzīvos kā Enģeļi un drusciņ redzu (nevaru pateikt, ka visu redzu), ka daudz daudz priekšā. Un prātā nāk citi vārdi, kurus svētais Francisks teica brāļiem: "Sāksim no jauna, jo līdz šim neko neesam izdarījuši". Vai vārdus no Evaņģēlija (šodienas): "mēs izdarījām to, ko mums pavēlēja". Tieši to vajag un vietai nav nozīmes, es domāju. Jo kāds man vakar teica: "Man zvanīja, ka jūs pametīsiet Viļaku un brauksiet uz Krieviju!" Tas nav viss. Kāds cits man vakar teica: "Jūs vēl esat Viļakā? Jo es dzirdēju..." Nākamais teica: "Kā jums iet Viļakā? Es dzirdēju..." Es domāju, ka tad, kad cilvēks pats (arī ar citu lielo palīdzību) rūpēsies par jauno evaņģēlizāciju, viņam tādu jautājumu nebūs.

    Aicinu ikkatru atrast savu paaicinājumu no Dieva, nosaukt to vārdā, nosaukt to, kas palīdz, nosaukt to, kas traucē, un... cieši līdzdarboties ar Dieva žēlastību. Ja Tev nav tādas ticības, tad lūdzi Dievu un Tev dos. Bez šaubām.

    Bet kāpēc tik grūti atgriezties? "Jo grūti mainīt savu domāšanu"- tā kāds man teica. Tas nozīmē, ka vajag atmest daudzus viltus praviešus, kurus es vai Tu uzskatījām par svētiem, bet Evaņģēlija gaismā atklājās, ka viņi pavisam citas idejas (pret Dievu idejas) izplātīja. Un ko darīt? Atstāsi savus "varoņus", lai kalpotu Jēzum? Vai Dievs dod svētumu cilvēkam, kas negrib dzīvot pēc patiesības? Kas būs, ja tikai Tu atstāsi savus "varoņus", bet sabiedrība neatstās? "Kas atgriežas, tam jāiet pret straumes un jāpieņem vajāšanas" - tā kāds man šodien teica.

Mehanismi, kuri darbojas.

    1989. gadā (piedodiet, ja es kļūdos) triju tautu pārstāvji stāvēja viens pie otra garā ķēdē un tā apvienoja uz kādu laiku trīs zemes. Ja tāda situācija bija (protams ka bija), tas visvienkāršāk nozīmē, ka to varēja sagatavot un organizēt. Šobrīd es nejautāšu kas? un kāpēc? un ar kādu rezultātu?, un arī no kurienes šī doma? Tomēr šo situāciju atkārtoja. Kur? Katalonijā, pirms diviem gadiem. Cilvēki stāvēja garā ķēdē (480 km). 1 600 000 cilvēku.

    Pēc revolūcijas 1905. gada kāds revolucionists devās uz Šveici, kur šajos laikos bija daudz revolucionistu, kā piem. Leņins. Viņi tur negatavojās pavadot laiku ar rožukroni rokā, lai būvētu labāko taisnīgāko pasauli. Taču viņi bija revolucionisti. Un arī kaut ko rakstīja, lai citiem stāstītu par savām idejām. Viena no viņiem, dzejnieka, grāmatas fragmentu izmantoja kāds komponists un 1988. gadā uzrakstīja tam mūziku. Šo dziesmu, ar skaisto melodiju dzied Latvijā dziesmu svētkos. Un ne tikai. Un tieši šo dziesmu silti pieņēma Katalonijā, deva vietēja dzejnieka (man šķiet, ka arī kāda revolucionista) vārdus un šī dziesma kļūva par Katalonijas himnu 2014. gadā.

    Nebaidieties, nebaidieties, šo dziesmu (ar citiem vārdiem protāms) nedziedāsim baznīcās. Tas ir mehanisms citu mehanismu starpā, kas ārēji vieno cilvēkus. Baznīcā (un tālāk dzīvē) mēs daram kaut ko citu - notiek vienotība ar Dievu, tā attīstās, atsevišķos cilvēkos dažreiz ir krīzes, bet arī atgriešanās. Barība ir Dieva žēlastība un cilvēks tās pavadīts nedara pārestību citam. Viss ir skaidrs, sludināts, visi ir aicināti ieiet vienotībā ar Jēzu. Kristus ticīgie ienaidnieku redz ļaunos garos, bet arī savu vistuvāko ienaidnieku - savu miesu, tur paklausībā Dieva gribai. Tādā vidē cilvēkos aug patiesā brīvība, jo patiesā brīvība ir iekšēja. Un tā ved uz ārējo brīvību. Tāpēc Baznīca attīsta brīvo cilvēku sabiedrību un brīvu tautu.

Dievs savus plānus šuj.

    Es nezinu, kā nosaukt veidu, kādā Dievs veido savus plānus cilvēku dzīvē. Šodien daži cilvēki redzēja, kā Dievs to dara. Tas ir līdzīgs cilvēkam, kas šuj drēbes un lieto dažādus diegus, bet ne visus uz reiz un ne vienlaikus.

    Es braucu ar misionāru Kārli pēc mašīnas uz Gulbeni. Pa ceļu paņēmām vēl vienu pazīstamu cilvēku, sievieti, kas dzīvo Viļakas novadā. Pateicoties tam, ka es braucu ar Kārli, es neiebraucu dzelzs gabalā, kas bija uz ceļa, un šajā saules un ēnas mozaikas fonā bija gandrīz neredzamais. Bet Kārlis ieraudzīja. Pateicība Dievam. Kārlis pateica, lai mēs apstātos un viņš ņēma nost no ceļa šo dzelzi. Katrai vieglai mašīnai tas draudēja ar avāriju un nopietnu remontu. Gulbenē tālāk viss attīstījas un laika gaitā dažas reizes mainījās mūsu plāni. Šo kundzi arī otro reizi satiku un vajadzēja vest uz Gulbenes robežu, lai tālāk brauktu ar autostopu. Un lietas, kas sākumā liekās, ka traucēja, vai kavēja, pēc tam bija kā svētība. Lūk tas ir tāpēc, es domāju, ka viss sākās ar lūgšanu, bija padots Dievam un visur bija meklētas Viņa domas un plāni.

    Pēc tam vēl Viļakā bija alfa kursi pieaugušajiem. Majās vajadzēja mainīt sūkni uz jauno un tā tālāk. Bet arī draudzes pārstāvji deva liecību, ka rūpējas par baznīcas teritoriju, jo trešajā dienā grāba lapas. Pateicība Dievam!

    Vakar no rīta bija sv. Mise par Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas cēlājiem, arhitektu, par tiem, kuri kalpoja šeit un uzturēja baznīcu - par mūžīgo mieru viņiem; bet arī par tiem, kuri tagad uztur baznīcu un kalpo tajā un visā draudzē - par Dieva svētību. Es domāju, ka sv. Mise Lippe-Lipsku ģimenes nodomā un visu citu nodomā, pateicoties kuriem baznīca un draudze varēja un var augt, būs svinēta regulāri. Es ceru, ka tā tas attīstīsies.

Kā būvē māju bez pamatiem?

    Nesen es uzrakstīju ziņu par to, cik grūti ir atgriezties vīrietim un sievietei, kuri dzīvo kopā. Cik grūti ir atgriezties cilvēkam, kas grib sasniegt "laimi" un "veiksmi" bez Dieva, pat pret Dievu. Es rakstīju, ka nevar atgriezties, jeb sākt jaunu dzīvi, bez Dieva žēlastības palīdzības. Jo kad tas, kas mēģina atgriezties, nezinot neko par principiem, kas "spēlē" garīgajā dzīvē, un neko negribot zināt par tiem, kuri traucē, par ļauniem gariem, dara lielo kļūdu. Kādu kļūdu? Tādu, ka atļauj nest patiesību uz šķīvja, kas tomēr nav no mūsu restorāna. Vai domā, ka var darīt ar patiesību to pašu, ko darīja līdz šim (kā piem. šķīvja plēšana kāzās) jeb nerūpēties par patiesību. Garīgajā dzīvē cilvēks attīsta tikumus. Tāds pats cilvēks, kas neveido garīgo dzīvi, ar tādām pašām iespējām, attīsta netikumus, jo nemēģina dzīvot Dieva gaismā. Es nezinu, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ļoti gribēja, lai citi (to starpā arī es) dzīvotu bez moralitātes, bez Dieva. Es varu tikai liecināt, ka nekādas zāles nepalīdz tik labi slimībā, kā tieši Dieva žēlastība, dzīve Dieva žēlastībā. Tas ir vislielākais brīnums, kurā mēs varam "ģērbties", turpināt to, ko esam saņēmuši Kristības sakramentā. Lai to pildītu ikdienišķajā dzīvē, mums ir vajadzīgi brāļi un māsas Kristū, vajadzīga kopiena Baznīcā, draudzē. Nevar atstāt novārtā centienus dibināt draudzē kopienu, lūgšanas grupu, sludināt Evaņģēliju. Tādā veidā man būs tie, kuri ikdienā nes ticības dārgmantu māla traukos, es to redzēšu un pats mācīšos. Rūpēties par Baznīcu nozīmē rūpēties par savu paša pestīšanu.

    Varbūt dzīvē notiek tā, ka cilvēks, kas nesaņēma ticības pamatus un nedzīvoja pēc ticības, pārdzīvo to, kas saucas "atgriešanās", bet pamatu trūkuma dēļ ir bezspēcīgs un grūti viņam pretoties kārdinājumiem. Tomēr pamati tiek būvēti smagajā garīgajā darbā, nemitīgajā lūgšanā, Dieva gribas pildīšanā, kas atklāta cilvēkam caur Baznīcu. Un tas viss Dieva žēlastības stāvoklī. Nekādas rekolēkcijas neaizvieto šo smago darbu un vienmēr šim darbam būs priekšroka, rekolēkcijas iet pakaļ. Kādā brīdī pievienosies arī kalpošana draudzē un kādā kopienā. Un vēl viens princips. Nedrīkst ieļaunoties. Ne tikai tad, kad redzam kādu grēkojam. Bet arī tad, kad nesam kādam uz vārda dienu nopirktu par mūsu naudu rozi ar mazo pasvētīto svētbildi tās zaros un tur redzam, ka šis cilvēks pļauj sienu ar tūkstošiem tādu puķu ar izkaptu, tā vienkārši, kā neko. Tādās situācijās parādas, cik vērts ir mūsu garīgais darbs. Un kam to visu daram. Un tas liecina par pamatiem, par to, kāda ir draudzība ar Jēzu. Un cilvēks atbild sev uz jautājumu: "Vai es nemēģinu ticībai un draudzībai ar Jēzu 'pielīmēt' kaut ko citu, tikai tāpēc, ka tas man patīk?" Vai es kaut ko daru, un pēc tam gribu "pielīmēt" tam Jēzus mācību? Vai pretēji - es meklēju Jēzu un pēc tam Viņam padodu visu savu dzīvi?

Dzērvenes un mellenes

    Rakstīju iepriekšējo ziņu kā pasaku. Varbūt šī pasaka bija smaga un nesaprotama līdz beigām. Bet starp citiem, kā parādīt situāciju, kurā cilvēks vēl nesatikās ar valsti, ar šīm struktūrām, nodokļiem un tā tālāk? Bet salasīja dzērvenes vai mellenes un grib pārdot, lai būtu par ko dzīvot. Un vēl nevajadzīga ir presse un tv, jo cilvēks ies un stāstīs: "Šis cilvēks ir labs!" Un arī šī sieviete no pasakas vai arī kāds cits, kā piem. jauneklis, kas pārdot mellenes, vai zivis, nestaigā kādās tautas drēbēs, nedzied tautas dziesmas, nepropaģē tautas tradīcijas, neveido korus, ansambļus un projektus. Vai tas nav tā, kā kādā filmā par indiāniem Argentīnā, kur 20. gadsimta sākumos kāds būvēja pilsētu un uz kurieni brauca strādnieki no visas pasaules. Un tagad tikai visvecākie indiāni atcerās dažus vārdus savā valodā. Liekas varbūt, ka tie ir pavisam citi stāsti no citām pasaulēm. Un ka šiem cilvēkiem neizdevās dzīvē. Nebija vienkārši laimes. Un ka viņu balsij nav nekādas nozīmes. Varbūt. Bet... kad šis cilvēks iet lūgties, tad notiek brīnumi un pateicās Dievam par to, ko var nosaukt īsos vārdos.