Kā būvē māju bez pamatiem?

    Nesen es uzrakstīju ziņu par to, cik grūti ir atgriezties vīrietim un sievietei, kuri dzīvo kopā. Cik grūti ir atgriezties cilvēkam, kas grib sasniegt "laimi" un "veiksmi" bez Dieva, pat pret Dievu. Es rakstīju, ka nevar atgriezties, jeb sākt jaunu dzīvi, bez Dieva žēlastības palīdzības. Jo kad tas, kas mēģina atgriezties, nezinot neko par principiem, kas "spēlē" garīgajā dzīvē, un neko negribot zināt par tiem, kuri traucē, par ļauniem gariem, dara lielo kļūdu. Kādu kļūdu? Tādu, ka atļauj nest patiesību uz šķīvja, kas tomēr nav no mūsu restorāna. Vai domā, ka var darīt ar patiesību to pašu, ko darīja līdz šim (kā piem. šķīvja plēšana kāzās) jeb nerūpēties par patiesību. Garīgajā dzīvē cilvēks attīsta tikumus. Tāds pats cilvēks, kas neveido garīgo dzīvi, ar tādām pašām iespējām, attīsta netikumus, jo nemēģina dzīvot Dieva gaismā. Es nezinu, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ļoti gribēja, lai citi (to starpā arī es) dzīvotu bez moralitātes, bez Dieva. Es varu tikai liecināt, ka nekādas zāles nepalīdz tik labi slimībā, kā tieši Dieva žēlastība, dzīve Dieva žēlastībā. Tas ir vislielākais brīnums, kurā mēs varam "ģērbties", turpināt to, ko esam saņēmuši Kristības sakramentā. Lai to pildītu ikdienišķajā dzīvē, mums ir vajadzīgi brāļi un māsas Kristū, vajadzīga kopiena Baznīcā, draudzē. Nevar atstāt novārtā centienus dibināt draudzē kopienu, lūgšanas grupu, sludināt Evaņģēliju. Tādā veidā man būs tie, kuri ikdienā nes ticības dārgmantu māla traukos, es to redzēšu un pats mācīšos. Rūpēties par Baznīcu nozīmē rūpēties par savu paša pestīšanu.

    Varbūt dzīvē notiek tā, ka cilvēks, kas nesaņēma ticības pamatus un nedzīvoja pēc ticības, pārdzīvo to, kas saucas "atgriešanās", bet pamatu trūkuma dēļ ir bezspēcīgs un grūti viņam pretoties kārdinājumiem. Tomēr pamati tiek būvēti smagajā garīgajā darbā, nemitīgajā lūgšanā, Dieva gribas pildīšanā, kas atklāta cilvēkam caur Baznīcu. Un tas viss Dieva žēlastības stāvoklī. Nekādas rekolēkcijas neaizvieto šo smago darbu un vienmēr šim darbam būs priekšroka, rekolēkcijas iet pakaļ. Kādā brīdī pievienosies arī kalpošana draudzē un kādā kopienā. Un vēl viens princips. Nedrīkst ieļaunoties. Ne tikai tad, kad redzam kādu grēkojam. Bet arī tad, kad nesam kādam uz vārda dienu nopirktu par mūsu naudu rozi ar mazo pasvētīto svētbildi tās zaros un tur redzam, ka šis cilvēks pļauj sienu ar tūkstošiem tādu puķu ar izkaptu, tā vienkārši, kā neko. Tādās situācijās parādas, cik vērts ir mūsu garīgais darbs. Un kam to visu daram. Un tas liecina par pamatiem, par to, kāda ir draudzība ar Jēzu. Un cilvēks atbild sev uz jautājumu: "Vai es nemēģinu ticībai un draudzībai ar Jēzu 'pielīmēt' kaut ko citu, tikai tāpēc, ka tas man patīk?" Vai es kaut ko daru, un pēc tam gribu "pielīmēt" tam Jēzus mācību? Vai pretēji - es meklēju Jēzu un pēc tam Viņam padodu visu savu dzīvi?