"Gaudete et exsultate" 75.-76. manā vienkāršā tulkojumā.
"Svētīgi
ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti".
75.
Pasaule piedāvā kaut ko pretējo: izklaidi, baudi, neuzmanību un
spēlēšanās, un mums runā, ka tieši tas viss dzīvi dara labu.
Pasaule ignorē, skatās citā virzienā, kad parādās problēmas,
kā slimība vai ciešanās ģimenē vai apkārtnē. Pasaule negrib
raudāt: tā grib ignorēt sāpīgas situācijas, maskēt tās,
slēpt. Daudz piepūļu ieliek tajā, lai bēgtu no situācijām,
kurās ir ciešanās, domādama, ka var aizsēgt realitāti, kurā
taču nekad nevar trūkst krusta.
76.
Persona, kura redz lietas tādas, kādas tās patiesi ir, kura atļauj
sevi caurdurt ar sāpēm, kura raud savā sirdī, var sasniegt dzīves
dziļumu un būt patiesi laimīga (70). Šī persona ir iepriecināta,
bet ar Jēzus iepriecinājumu, nevis ar pasaules iepriecinājumu.
Tādā veidā viņā var būt drosme, lai piedalītos citu ciešanās
un viņa nebēg no sāpīgām situācijām. Tādā veidā viņa
atklāj, ka dzīvei ir jēga: palīdzēdama tuvākajam tā sāpēs,
saprāzdama citu ciešanās, dodama citiem atvieglojumu. Šī persona
jūt, ka otrais cilvēks ir miesa no viņas miesas, viņa nebaidas
tuvoties un pieskarties brūcei, viņa līdzjūt līdz pilnīgām
piedalīšanos, viņus vairs neatdala nekāda distance. Tādā veidā
var pieņemt šo sv. Pāvila aicinājumu: "Raudiet
ar tiem, kas
raud" (Rom 12,15). Prast raudāt
kopā ar citiem - tas ir svētums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru