Kapucīni, Bērniņš ar Krustu un Latgales baznīcas

    Katru dienu, pusdienas laikā, kapucīnu klosteros lūdzas par mirušiem: par nomirušiem klosterbrāļiem, vecākiem, radiniekiem, fondatoriem un labdariem. Vismaz vienu reizi gadā ir tāda sevišķā diena, kad nomirušo skaits ir lielāks un kad starp pieminētiem mirušiem vairākumā ir brāļi atnākuši no Itālijas. Daudz no viņiem nomira tajā pašā gadā, 18. gadsimta sākumos. Vai viņiem nepatika klimats? Jā, dažiem nepatika. Vai ilgojās pēc dzimtenes un vienkārši nimira? Protams, ka ne. Iekams atbildēšu uz šo jautājumu, mēs pārnesīsimies uz kādu konkrēto vietu.

    Cilvēki man stāstīja, ka laukos, apmēram 15 km no manu vecāku mājām, ir sevišķs pieminēklis. Un kādreiz es braucu pa šo apkārtni un nolēmu šo pieminēkli pameklēt. Pameklēju un atradu. Bet parādījās lielā problēma. Jo parasti tadas figuriņas vai kapličas atrodas pie ceļa. Šis piemineklis bija 200 m no ceļa. Gāju pa nelielo likumaino taciņu un pēc dažām minūtēm biju jau postumenta pakājē. Tas bija no akmens. Lejā daži lieli akmens bluķi. No tiem viens kas bija virsū šāva uz augšu, kur uz plaukta atradās Bērniņa Jēzus figura. Jēzus sēž tronī un tur lielo krustu. Šim postumentam kopā ir 9(!) metri augstuma. Lejā uz akmens bija kādi uzraksti, no kuriem vienu es varēju pilnīgi atšifrēt: 1702g.

    Apkārt bija tikai tīrumi, ceļš tālu, bet es zināju, ka šī zeme ir svētā. Svētā tāpēc, ka šeit uzbūvēja Bērniņa Jēzus kapliču (es domāju, ka drīkst tā to nosaukt). Bet kāpēc uzbūvēja šeit, tālu no ciema, tālu no ceļa? Iemesls bija tāds, ka bija liela epidēmija un nomira daudz cilvēku. Tik daudz, ka nespēja viņus vest uz kapsētu, un apglabāja tur, krustojumā (es to izlasīju kādā grāmatā svētceļniekiem un tūristiem). Jā, tur bija ceļu krustojums un pēc 300 gadiem tas vēl ir redzams, kaut gan apkārt vienīgi tīrumi. Lūk, tas bija iemesls, kādēļ uzbūvēja kapliču. Lidzīgā, bet daudz zemākā (3-4 m) kapliča atrodas pilsētiņā, kurā bērnībā dzīvoju, 10 km tuvāk.

    Tagad pārcelamies uz Latgali, kurā arī ir 17. gadsimta sākumu piemiņas. Tās ir baznīcas, koka baznīcas ar diviem torņiem. Tāda baznīca atrodas Kārsavā, Feimaņos un (bija līdz 19. gadsimta beigām) Viļakā sv. Mateja baznīca. Es neesmu speciālists šajās lietās, bet varbūt kāds no lasītājiem zina, kuras citas baznīcas tika uzbūvētās Latgalē pēc Ziemeļkara, no koka, pēc tam no ķieģeliem. Es domāju, ka tādu baznīcu ir daudz (vai bija daudz, jo ne visas saglabājās līdz mūsu laikiem).

    Jā, diemžēl, ir tādas nelaimes, kā piem. Ziemeļkarš. Šo karu daži sauc par 1. vai 2. pasaules karu. Pa lielo 1. Žečpospolitas (Rzeczpospolita, latiņ. Res Publica) teritoriju (Latgale bija tās sastāvdaļā) staigāja Maskavas, Zviedrijas un Vācijas (Saksonijas) armijas. Nepalika gandrīz nekas. Visbiežāk palika tukša zeme. No 12 milj. iedzīvotājiem palika vienīgi 7 milj.. Daudzi nomira epidēmijās, arī tie, kuriem bija citi pienākumi, bet nāca palīgā slimiem un samaksāja ar dzīvi. Līdz mūsu laikiem palika lūgšana par mirušiem, kapličas un koka baznīcas. Jo tad, kad cilvēkam nekā nav, izņemot ticību, cerību un mīlestību, tad visu pārējo var lēnītēm būvēt no jauna.