Kad ir atgriešanās laiks?

    Es atceros tādu vienu notikumu bērnībā. Mani koleģi, kad ieraudzīja kādu ļoti labo un dievbijīgo kundzi, kas gāja uz baznīcu uz svēto Misi, smējās no viņas. Viņi bija tālu un es esmu pārliecināts, ka neviens no viņiem nepateiktu viņai acīs šos vārdus, kurus viņi runāja būdami tālu. Tas bija skaidrs. Es sapratu, ka ar šiem vārdiem viņi slikti izdarīs sev, nevis citiem. Viens otrais varētu tā nerunāt, bet ja sirds ir nebrīvē un vaļā, tad nepateikšu kādi vēji tur pūš. Bet ir drošs, ka tas nav Kunga Gars. Vajadzēja man turēt distanci no viņiem un no viņu postošām domām. Vai bērns to saprot, vai nē, bet jūt, ka viņā ir kāds "iekšējais cietoksnis", kas jāsargā.

    Skolā skolotāja runāja kādreiz par dzeršanas ļaunumu. Bet teica arī bīstamus vārdus: "Labāk, kad vecāki iemācīs bērnus "kulturāli" dzert, nekā tos iemācīs iela". Un es redzēju rezultātus, kad divpadsmitgadīgais puika no pamatskolas dzera alu un ar drosmi runāja, domādams, ka tas viņu attaisno: "Vecāki man iemācīja. Tu, Staņislav, paliec šeit, jo mēs ("vairāk pieaugušie") ejam dzert vīnu". Jā, vientulība, tas ir nepieciešams elements, kuru jaunais cilvēks pieņem, lai paliktu uzticīgam Jēzum.

    Kad man bija apm. 17 gadi, man nāca prātā domā, lai visu darītu tā, kā manā vietā darītu pats Jēzus. Es to protams neizdomāju. Varbūt to izlasīju. Bet vairāk iespējams, ka dzirdēju kādā sprediķī, vai katehēzes laikā. Tomēr es atceros, apm. šajos gados nolēmu mēģināt tā dzīvot, ka manā vietā un visās manas dzīves situācijās dzīvotu un darītu Jēzus. Nebija viegli. Ļoti populāras bija diskotekas, bet pēc dažām es sapratu, ka tas ir zaudēts laiks. Koleģi ministranti pērka močus, fotoaparatus, makšķeres, kas viņiem sāka aizņemt arvien vairāk laiku un neļāva turpināt ministrantūru. Es vairāk gāju uz baznīcu, lai piekalpotu svētajā Misē, kaut gan es nebiju kāds superministrants.

    Ziniet, es to nerakstu, lai parādītu, kāds svēts es esmu, jo uz svētumu ir ceļš visu laiku priekšā. Es to rakstu, lai padalītos ar Jums ar brīžiem, ar dažiem brīžiem starp tiem daudziem, kuros Dievs ļauj jaunām cilvēkam justies sevīšķi laimīgam, kad jauns cilvēks, vēl bez dzīves pieredzes, pretojas ļaunam, lai savā sirdī pasargātu Dieva klātbūtni un Tā gaismā dzīvotu. Ar laiku Dievs sūta arī citus, brāļus un māsas Kristū, ar kuriem tiek atklāta Dieva mīlestība, dibinātas kopienas, lūgšanu grupas, veidota garīga formācija. Un tas viss visdrošākajā vietā pasaulē: Baznīcā.