"Gaudete et exsultate" 83.-86. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 83.-86. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu".

83. Šī svētība attiecas uz tiem, kuriem ir vienkārša, tīra sirds, bez traipa, jo sirds, kura prot mīlēt, nepieņem savā dzīvē kaut ko tādu, kas draud šai mīlestībai, kaut ko tādu, kas to vājina vai ieved draudos. Bībelē sirds nozīmē mūsu patiesus nodomus, to, ko mēs patiesi meklējam un pēc kā mēs ilgojamies, neatkarīgi no tā, ko mēs atklājam: "Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi" (1 Sam 16,7). Viņš cenšas runāt ar mums sirdī (sal. Os 2,16) un tur Viņš grib ierakstīt savu Likumu (sal. Jer 31,33). Ar vienu vārdu sakot, Viņš grib mums dot jaunu sirdi (sal. Ez 36,26).

84. "Vairāk par visu sargi savu sirdi" (Sak 4,23). Tam, kas aptraipīts ar meliem, nav patiesas vērtības Kunga priekšā. Viņš "viltus vairīsies, stāvēs atstatu no neprātīgiem spriedumiem" (Sāl 1,5). Tēvs, Kas "redz slepenībā" (Mt 6,6), atpazīst to, kas nav tīrs, kas nav patiess, bet kas ir tikai aizkārs un maska, kā arī Dēls, Kurš zina, "kas ir cilvēkā" (Jņ 2,25).

85. Nav mīlestības bez mīlestības darbiem, bet šī svētība mums atgādina, ka Kungs gaida no mums no sirds uzupurēties brālim, jo "ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu" (1 Kor 13,3). Sv. Mateja Evaņģēlijā mēs redzam arī, ka tas, kas nāk no sirds iekšienēm, dara cilvēku netīru (sal. 15,18), jo no turienes nāk slepkavība, zādzība, nepatiesa liecība uttl. (sal. 15,19). Sirds nodomos ir avots ilgām un visdziļākiem lēmumiem, kuri patiesi mūs pamudina.

86. Kad sirds mīl Dievu un tuvāko (sal. Mt 22,36-40), kad tas ir tās patiess nodoms, nevis tikai tukšie vārdi, tad sirds ir tīra un var ieraudzīt Dievu. Sv. Pāvils savā "Mīlestības himnā" runā, ka "Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā" (1 Kor 13,12), bet tik labi, cik patiesi valda mīlestība, mēs varēsim redzēt "vaigu vaigā". Jēzus apsola, ka tie, kuri ir sirdsšķīstie, "skatīs Dievu". Sargāt sirdi šķīstu no visa, kas aptraipa mīlestību - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 80.-82. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 80.-82. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti".

80. Žēlsirdībai ir divi aspekti: [tā nozīmē] dāvāt, palīdzēt, kalpot citiem, bet arī piedot, saprast. Sv. Matejs to izpauž zeltā principā: "Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem!" (7,12). Katehisms mums atgādina, ka šis princips jālieto "visos gadījumos" (71), sevišķi tad, kad "cilvēks satiekas ar situācijām, kurās morālais spriedums ir mazāk drošs un grūtāk pieņemt lēmumu" (72).

81. Dāvāt un piedot - tas ir mēģinājums atspoguļot mūsu dzīvē mazo Dieva pilnības atspulgu, Kurš bagātīgi dāvā un piedod. Tāpēc sv. Lūkasa Evaņģēlijā mēs neatrodam vārdus "esiet pilnīgi" (Mt 5,48), bet: "Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! Dodiet, tad arī jums tiks dots" (6,36-38). Un tālāk Lūkass raksta to, kas jāņem vērā: "Ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs" (6,38). Mēra, kādu mēs lietojam, lai saprastu un piedotu, tiks lietota, lai mums piedotu. Mēra, kādu mēs lietojam, lai dāvātu, tiks lietota debesīs, lai mums atalgotu. Mums nedrīkst par to aizmirst.

82. Jēzus nerunā: "svētīgi, kuri plāno atriebību", bet Viņš sauc par svētīgajiem tos, kuri piedod un to dara "septiņdesmitkārt septiņi" (Mt 18,22). Jādomā, ka mēs visi esam armija to, kuriem piedeva. Uz katru no mums paskatījās ar Dievišķo līdzjūtību. Ja mēs patiesi tuvosimies Kungam un labāk ieklausīsimies, tad laikam brīžiem dzirdēsim pārmetumu: "Vai tad tev nevajadzēja apžēloties par savu līdzgaitnieku, kā es apžēlojos par tevi?" (Mt 18,33). Žēlsirdīgi skatīties un darboties - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 77.-79. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 77.-79. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības, jo viņi tiks piepildīti".

77. "Izsalkums un slāpes" - tā ir ļoti intensīva pieredze, jo tā attiecas uz pamatvajadzībām un ir saistītas ar izdzīvošanas instinktu. Ir personas, kuras ļoti slāpst pēc taisnības un iet uz to, meklē to ar lielām piepūlēm. Jēzus runā, ka tās būs piepildītas, jo ātrāk vai vēlāk parādīsies taisnība, bet mēs varam ienest savu daļu, lai tā būtu iespējama, pat tad, kad ne vienmēr mēs redzam šo piepūļu rezultātus.

78. Tomēr taisnība, kuru piedāvā Jēzus, nav līdzīga tai, kuru meklē pasaule, kura bieži aptraipīta ar egoistiskām interesēm, kura tiek manipulēta no vienas vai otras puses. Realitāte mums atklāj, cik viegļi ir ieiet korupcijas tīklā, kļūt par detāļu ikdienišķā politikā pēc principa "es iedodu, lai citi man iedotu", kur viss kļūst par tirgošanu. Tik daudz cilvēku cieš netaisnības dēļ, daudzi no tiem bezcerīgi skatās, kā citi savā starpā dala "dzīves torti". Daži atsakas cīnīties pēc taisnības un nolemj stāvēt uzvarētāja pusē. Šeit nav nekādas daļas ar izsalkumu un slāpēm pēc taisnības, kurus uzslavē Jēzus.

79. Tāda taisnība sākas izpildīties dzīvē ikkatra no mums, kad mēs esam taisnīgi mūsu lēmumos, kas tālāk parādās taisnības meklēšanā nabadzīgiem un vājiem. Īstenībā vārds "taisnība" var būt Dieva gribas uzticības - visā mūsu dzīvē - sinonīms, bet ja mēs dosim tam vispārējo nozīmi, tad aizmirsīsim, ka tas attiecas sevišķi uz taisnību pret neaizstāvētiem: "Dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs, taisnīgi tiesājiet bāreni, aizstāviet atraitni!" (Is 1,17). Taisnības meklēšana izsalkumā un slāpēs - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 75.-76. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 75.-76. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti".

75. Pasaule piedāvā kaut ko pretējo: izklaidi, baudi, neuzmanību un spēlēšanās, un mums runā, ka tieši tas viss dzīvi dara labu. Pasaule ignorē, skatās citā virzienā, kad parādās problēmas, kā slimība vai ciešanās ģimenē vai apkārtnē. Pasaule negrib raudāt: tā grib ignorēt sāpīgas situācijas, maskēt tās, slēpt. Daudz piepūļu ieliek tajā, lai bēgtu no situācijām, kurās ir ciešanās, domādama, ka var aizsēgt realitāti, kurā taču nekad nevar trūkst krusta.

76. Persona, kura redz lietas tādas, kādas tās patiesi ir, kura atļauj sevi caurdurt ar sāpēm, kura raud savā sirdī, var sasniegt dzīves dziļumu un būt patiesi laimīga (70). Šī persona ir iepriecināta, bet ar Jēzus iepriecinājumu, nevis ar pasaules iepriecinājumu. Tādā veidā viņā var būt drosme, lai piedalītos citu ciešanās un viņa nebēg no sāpīgām situācijām. Tādā veidā viņa atklāj, ka dzīvei ir jēga: palīdzēdama tuvākajam tā sāpēs, saprāzdama citu ciešanās, dodama citiem atvieglojumu. Šī persona jūt, ka otrais cilvēks ir miesa no viņas miesas, viņa nebaidas tuvoties un pieskarties brūcei, viņa līdzjūt līdz pilnīgām piedalīšanos, viņus vairs neatdala nekāda distance. Tādā veidā var pieņemt šo sv. Pāvila aicinājumu: "Raudiet ar tiem, kas raud" (Rom 12,15). Prast raudāt kopā ar citiem - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 71.-74. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 71.-74. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi".

71. Tie ir stipri vārdi pasaulē, kura jau no sākuma ir ienaidnieku vieta, kurā visur notiek strīdi, kurā no visām pusēm nāk naids, kurā mēs nemitīgi klasificējam citus pēc viņu uzskatiem, ierašām, pat pēc viņu runāšanas un ģērbšanas veida. Ar vienu vārdu sakot, tā ir lepnības un tukšības valstība, kurā katrs domā, ka viņam esot tiesības, lai būtu augstāk nekā citi. Tomēr, kaut gan tas šķiet neiespējams, Jēzus aicina uz citu stilu: lēnprātību. Tieši Viņš darīja kopā ar saviem mācekļiem un to mēs pārdomājam Viņa iebraukšanā Jeruzālemē: "Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, sēdēdams ēzelī un nastnesējas ēzeļmātes kumeļā" (Mt 21,5; sal. Za 9,9).

72. Viņš teica: "Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm" (Mt 11,29). Ja mēs dzīvojam kā nemierīgi, lēnprātīgi citu priekšā, tad beidzot mēs kļūstam noguruši un bez spēka. Bet kad mēs redzam viņu aprobežojumus un vājumus ar maigumu un lēnprātību, un mēs nejūtamies pilnīgāki, mēs varam viņiem palīdzēt un mēs nezaudēsim enerģiju nevajadzīgai kurnēšanai. Sv. Terēzei no Lizjē "pilnīga mīlestība, proti, ir izturēt citu vājības un no tām pavisam nebrīnīties" (69).

73. Sv. Pāvils piemin lēnprātību kā Svētā Gara augli (Ga 5,23). Viņš aicina mūs, lai katru reizi, kad tuvākais mums dara pāri, mēs ietu pie tā, lai to pamācītu, bet "lēnprātības garā" (Ga 6,1), un viņš atgādina: "Lūko pats sevi, ka arī tu netieci kārdināts" (Ga 6,1). Arī tad, kad kāds aizstāv savu ticību un uzskatus, tas viņam ir jādara "lēnprātībā" (sal. 1 Pēt 3,16), pat pret ienaidniekiem viņam jāvēršas "ar lēnprātību" (sal. 2 Tm 2,24-25). Baznīcā daudzkārt mēs izvēlējāmies slikto ceļu, nepieņemdami šo Dieva vārda aicinājumu.

74. Lēnprātība ir iekšējas nabadzības kārtēja izpausme to, kuri paļaujas vienīgi uz Dievu. Bībelē bieži lieto to pašu vārdu anawim attiecībā uz nabagiem un lēnprātīgiem. Kāds varētu pretoties: "Ja es būšu tik lēnprātīgs, tad [citi] domās, ka es esmu muļķis, ka es esmu naīvs vai vājš". Varbūt tā būs, bet atļausim citiem tā domāt. Labāk vienmēr būt lēnprātīgam un izpildīsies mūsu vislielākas ilgas: lēnprātīgi "iemantos zemi" - viņi redzēs savā dzīvē izpildītos Dieva apsolījumus. Jo lēnprātīgie, neatkarīgi no apstākļiem, cer uz Kungu, bet tie, kuri paļaujas uz Kungu, "iemantos zemi, un priecāsies miera pārpilnībā" (Ps 36,11). Vienlaicīgi Kungs paļaujas uz tiem: "Es uzlūkoju nabagu un to, kam satriekts gars, kas Manu vārdu bīstas" (Is 66,2). Reaģēt ar pazemīgu lēnprātību - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 67.-70. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 67.-70. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība".

67. Evaņģēlijs mūs aicina atpazīt mūsu sirds patiesību, lai ieraudzītu to, kur mēs redzam mūsu dzīves drošību. Parasti bagātnieks jūtas droši pateicoties savām bagātībām un domā, ka tad, kad tām kaut kas draud, tiek nojaukta viņa dzīves virs zemes jēga. Pats Jēzus mums teica par to līdzībā par bagātu muļķi, kurš - paļaudamies uz sevi - nepadomāja, ka viņš var nomirt tajā pašā dienā (sal. Lk 12,16-21).

68. Bagātības tev nedod nekādu drošību. Vēl vairāk: kad sirds jūtas bagāta, tā ir tik pašapmierināta, ka tajā nav vietas Dieva vārdam, ne tam, lai mīlētu brāļus, ne tam, lai priecātos no vissvarīgākām lietām dzīvē. Pateicoties tam mums tiek atņemti visbrīnisķīgākie labumi. Tāpēc Jēzus nosauc par svētīgajiem nabadzīgos garā, kuriem ir nabadzīgas sirdis, kurās var ieiet Kungs ar savu nemitīgu jaunumu.

69. Šī garīgā nabadzība ir stipri saistīta ar sv. Ignacija no Lojolas "svēto vienaldzību", kurā mēs sasniedzam skaisto iekšējo brīvību: "Mums ir jākļūst par vienaldzīgiem cilvēkiem [kuri neieved atšķīrību] attieksmē uz visām radītām lietām, visā, kas padots mūsu brīvās gribas brīvībai, bet kas nav aizliegts [vai pavēlēts] tā, lai mēs no mūsu puses nevēlētos vairāk veselību nekā slimību, bagātību [vairāk] nekā nabadzību, privilēģijus [vairāk] nekā panicināšanu, ilgu mūžu [vairāk] nekā īsu, un līdzīgi visās citās lietās" (68).

70. Lūkass nerunā par "gara" nabadzību, bet par to, lai būtu "nabadzīgam" un neko vairāk (sal. Lk 6,20). Tad viņš aicina uz skarbu un materiāli nabadzīgu dzīvi. Tādā veidā viņš mūs aicina, lai mēs piedalītos vistrūcīgāko dzīvē, apustuļu dzīvē, beidzot, lai mēs līdzinātos Jēzum, kurš "būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags" (2 Kor 8,9). Būt nabadzīgam sirdī, tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 65.-66. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 65.-66. manā vienkāršā tulkojumā.

PRET STRAUMI.

65. Kaut gan Jēzus vārdi var mums likties par dzejas vārdiem, tomēr tie ir pretrunīgi tam, ko parasti dara un ko dara sabiedrībā. Un kaut gan šis Jēzus vēstījums mūs pievelk, tomēr pasaule mūs ved uz citu dzīves stilu. Svētības nav kaut kas viegls vai virspusīgs. Pavisam pretēji, mēs varam dzīvot pēc tām tikai tad, kad Svētais Gars mūs pārņem ar visu savu spēku un atbrīvo mūs no egoisma, slinkuma vai lepnības vājības.

66. Ieklausīsimies atpakaļ Jēzū, ar visu mīlestību un cieņu, kura pieder Mācītājam. Atļausim Viņa vārdiem mūs sist, provocēt, aicināt mūs patiesai dzīves pārmaiņai. Pretējā gadījumā svētums būs tikai kā vārds. Atgādināsim sev tagad svētības Mateja Evaņģēlija versijā (sal. Mt 5,3-12) (67).

"Gaudete et exsultate" 63.-64. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 63.-64. manā vienkāršā tulkojumā.

III. MĀCĪTĀJA GAISMĀ.

63. Svētuma tēmā pastāv daudzas teorijas un bagātie skaidrojumi. Tādas pārdomas var būt derīgas, bet nekas nav labāks, kā atgriezties pie Jēzus vārdiem un pieņemt Viņa veidu, kā tālāk nodot patiesību. Jēzus paskaidroja ar visu vienkāršību, ko tas nozīmē būt svētajiem, un Viņš to izdarīja, kad mums atstāja svētības (sal. Mt 5,3-12; Lk 6,20-23). Tās ir it kā kristieša pase. Tad ja kāds no mums uzdod sev jautājumu: "Kā var kļūt par labo kristieti?" - atbilde ir vienkārša: katram - savā veidā - ir jādara tas, ko Jēzus runā sludinādams svētības (66). Tajās ir noskicēts Mācītāja vaigs, bet mēs esam aicināti to parādīt ikdienišķā dzīvē.

64. Vārds "laimīgs" vai "svētīgs" kļūst par vārda "svēts" sinonīmu, jo izpauža to, ka persona, kura ir uzticīga Dievam un dzīvo pēc Viņa vārda, sasniedz patiesu laimi, dodot sevi dāvanā.

"Gaudete et exsultate" 60.-62. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 60.-62. manā vienkāršā tulkojumā.

Kungs runā par Likumu.

60. Lai bēgtu no tā, ir vērts atgādināt tikumu hierarhiju, kura aicina meklēt to, kas visbūtiskākais. Pirmie ir teologiskie tikumi, kuru priekšmets un motīvs ir Dievs. Centrā ir mīlestība. Sv. Pāvils saka, ka tas, kas patiesi ir vērtīgs, ir "ticība, kura darbojas mīlestībā" (Ga 5,6). Mēs esam aicināti ļoti rūpēties par mīlestību: "Kas mīl tuvāko, tas izpilda likumu [...] bauslības piepildījums ir mīlestība" (Rom 13, 8.10). Jo "viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" (Ga 5,14).

61. Tad baušļu un priekšrakstu biezoknī Jēzus parāda izeju, kas ļauj atšķirt divus vaigus: tēva un brāļa vaigu. Viņš mums nesniedz vēl divas jaunas formulas vai divus baušļus. Viņš mums sniedz divus vaigus, vai tikai vienu, Dieva vaigu, kurš atspoguļojas daudzos citos. Jo ikkatrā brālī, sevišķi vismazākajā, vājā, bezpalīdzīgajā un trūcīgajā brālī, ir klātesošs Dieva attēls. Laikiem beidzoties, no tās trauslas cilvēces atkritumiem, Kungs izveidos savu pēdējo mākslas darbu. "Kas paliek, kas ir vērtība dzīvē, kādas bagātības nepazūdīs? Droši vien divas: Kungs un tuvākais. Šīs divas bagātības nepazudīs!" (65).

62. Lai Kungs atbrīvo Baznīcu no gnosticisma un pelāgianisma jaunām formām, kuras ceļu uz svētumu dara grūtu un tajā aptur cilvēkus. Šīs formas izpaužas dažādā veidā, pēc sava temperamenta un savām īpatnībām. Tāpēc es katru aicinu uzdot sev jautājumus un Dieva priekšā atpazīties to, kādā veidā tās var parādīties mūsu dzīvē.

"Gaudete et exsultate" 57.-59. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 57.-59. manā vienkāršā tulkojumā.

Jauni pelagianisti.

57. Ir arī tādi kristieši, kuri cenšas iet citu ceļu: attaisnot sevi ar saviem spēkiem, ar cilvēku gribas kultu un ar saviem talantiem. Tas ieved egocentriskā un elitārā pašapmierināšanā, bez patiesas mīlestības. Tā parādās daudzās - liekas, pavisam atšķīrīgās - nostājās: atkarība (obsesija) no likuma, atkarība no sociālo un politisko sasniegumu elkiem, pārspīlētās rūpēs par liturģiju, par Baznīcas doktrīnu un prestižu, valdīšanas tukšībā un citās. Vairāki kristieši velta tam savu laiku un enerģiju, bet vajadzētu ļaut Svētajam Garam vadīt viņus mīlestības ceļā, ar visu sirdi sludināt Evaņģēlija skaistumu un prieku, meklēt pazudušos lielajos pulkos to, kuri slāpst pēc Kristus (63).

58. Daudzas reizes, pret Svētā Gara iedvesmām, Baznīcas dzīve mainās muzeālā eksponātā, kas pieejams nedaudziem. Tas tā notiek tāpēc, jo dažas kristiešu grupas pārāk piesaistās pie kādām savām normām, tradicijām vai stiliem. Tādā veidā bieži Evaņģēlijs - bez tā specifiskās venkāršības un garšas - tiek aprobežots vai slēpts. Varbūt tā ir pelagiānisma delikāta forma, jo liekas, ka tā padod žēlastības dzīvi dažādām cilvēku struktūrām. Tas attiecas uz grupām, kustībām un kopienām. Tas arī skaidro, kāpēc tik bieži, sākot ar intensīvu dzīvi Svētajā Garā, beigās tās kļūst kā no akmens vai satrūdētas.

59. Ja mēs to neņemsim vērā un domāsim, ka viss ir atkarīgs no cilvēku darba, kuru virza Baznīcas normas un struktūras, mēs varam komplicēt Evaņģēliju un mēs kļūstam shēmas vergi, kura neatstāj daudz vietas, kurā var darboties žēlastība. Sv. Akvīnas Toms mums atgādināja, ka baušļus, kurus Baznīca pievienoja Evaņģēlijam, jāprasa ar mērenību, "lai ticīgo dzīvi nedarītu par smagu, jo tādā veidā mūsu reliģiju mainītu verdzībā" (64).

Gulbenē var labi atpūsties.

Gulbenē var labi atpūsties.

Visu laiku man gribas atpūsties. Bija atpūta Polijā, tagad ir Gulbenē, bet vēl gribas atpūsties. Tomēr pēc mēneša sāksies svētceļojums uz Aglonu un šo laiku vajag labi saplānot.

Bet Gulbenē vēl jāatpūšas. Pēc visiem šiem piedzīvojumiem ziemā un pavasara sākumos, pēc visa tāda ļoti neparasta laika, neparasti daudz tagad jāatpūšas.

Pirms gada šajā laikā es daudz rakstīju un tulkoju, bet šogad ir savadāk. Laikam vecums?

Atpakaļ Latvijā.

Atpakaļ Latvijā.

Jau dažas dienas es esmu Latvijā. Avalinājums un rekolekcijas Polijā bija ļoti labas. Atvalinājums laukos, daudz atpūtos, drusciņ strādāju dārzā. Bija ļoti karsti. Ātri atgriezās spēks un veselība.

Savā draudzē es piedalījos Kristus Miesas un Asiņu svētku euharistiskā procesijā pirmo reizi pēc 30 gadiem.

Rekolekcijas es klausījos vecā klosterī, kura baznīcai ir apmēram 1000 gadu. Bet mēs, kapucīni, esam tur gandrīz... 5 gadi. Kad tur atbraucu, man nāca runāt... latviski, jo autostāvietā es satiku turistus no Rīgas.

3. jūnijā pārgāja 17. gadi kopš es kļuvu par priesteri. 17. jūnijā man bija primicijas manā dzimtā draudzē, bet pēc 17. gadiem Olainē tā, kā šoreiz Chmielowā, man dziedāja "Strūgu". Jo tieši pirms trīs dienām man nāca atvadīties no Olaines draudzes. Tas bija svētīgs laiks - 2006.-2018. gads. Tagad es būšu Rīgas svētā Alberta baznīcā.

Lūgšanas un atpūtas laiks, bez interneta.

Lūgšanas un atpūtas laiks, bez interneta.

Vistuvākā mēnesī (apmēram) būšu bez interneta. Sirsnīgi Jūs visus aicinu lasīt vecās ziņas manā blogā. Varbūt šajā laikā kaut ko uzrakstīšu, redzēsim.

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

"Gaudete et exsultate" 52.-56. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 52.-56. manā vienkāršā tulkojumā.

Bieži aizmirsta Baznīcas mācība.

52. Baznīca daudzkārt mācīja, ka mēs neesam attaisnoti caur mūsu darbiem vai mūsu piepūlēm, bet caur Kunga žēlastību, Kurš ir iniciators. Baznīcas Tēvi, vēl pirms sv. Augustīna, skaidri izteica šo fondamentālu pārliecību. Sv. Jānis Hrizostoms pateica, ka Dievs uzreiz izlej pār mums visu labumu avotu "un vēl pirms cīņas" (53). Sv. Bazilijs Lielais ieraudzīja, ka tikai Dievā ticīgais saņem godību, jo viņš "zina, ka kaut gan viņam nav patiesas taisnības, tomēr viņš ir attaisnots caur pašu ticību uz Kristu" (54).

53. II Sinode Orangē stipri mācīja, ka neviena cilvēka būtne navar prasīt, nopelnīt vai iegūt Dieva žēlastības dāvanu, un ka tas viss, kas var ar to līdzdarboties, ir iepriekšēja tās pašas žēlastības dāvana: "Caur to, ka Svētais Gars mums tiek dots un darbojas, mūsos notiek kaut kas tāds, ka mēs gribam attīrīties" (55). Pēc tam Tridenta Koncils, pasvītrojot arī mūsu līdzdarbošanās nozīmi garīgajai attīstībai, apstiprināja šo dogmatisko mācīšanu: "Runā, ka mēs bez pašu nopelna esam attaisnoti, vai ticība, vai darbi - tie nenopelna pašu attaisnošanas žēlastību: <Ja tomēr pateicoties žēlastībai, tad jau nevis darbu dēļ, jo savadāk žēlastība nebūtu jau žēlastība> (Rom 11,6)" (56).

54. Arī Katoliskās Baznīcas Katehisms mums atgādina, ka žēlastības dāvana "ir lielāka nekā prāta spējas un cilvēka gribas un ikkatras radības spēks" (57), un ka "juridiskajā nozīmē nepastāv no cilvēka puses nopelns Dieva priekšā. Atšķirība starp Viņu un mums ir bez gala" (58). Viņa draudzība ir neizmērojami lielāka no mums, mēs nevaram to [draudzību] nopirkt ar mūsu darbiem un tā var būt vienīgi Viņa (...) mīlestības dāvana. Tas mūs aicina, lai mēs dzīvotu ar priecīgu pateicību par šo dāvanu, uz kuru mēs nekad nenopelnīsim, jo "Ja kādam jau ir žēlastība - tāda žēlastība jau nav nopelna priekšmets" (59). Svētie nepaļaujas uz saviem darbiem: "Dzīvības priekšvakarā es stāvēšu Tevis priekšā ar tukšām rokām, jo es nelūdzu Tevi, Kungs, lai Tu skaitītu manus darbus. Visa mūsu taisnība ir nepilnīga Tavās acīs" (60).

55. Tā ir viena no lielām pārliecībām, kuras Baznīca (...) pieņēma, un tik skaidri izpausta Dieva vārdā, ka tā paliek ārpus jebkādas diskusijas. Līdzīgi, kā vislielākais mīlestības bauslis, arī šai patiesībai ir jāapzīmē mūsu dzīves veids, jo tā smeļ no Evaņģēlija sirds un mūs sauc netikai akceptēt to ar prātu, bet pārveidot to priekā, kuru citi pieņems. Tomēr mēs nevaram celebrēt ar pateicību Kunga draudzības dāvanu, kuru mēs saņēmām bez maksas, ja mēs neuzskatīsim arī mūsu dzīvi virs zemes un mūsu dabiskus talantus par dāvanu. Mums "jāatzīst ar prieku, ka mūsu realitāte ir dāvanas auglis un jāakceptē arī mūsu brīvība kā žēlastību. Tā darīt ir grūti pasaulē, kura tic, ka tai ir kaut kas pašai no sevis, jo tā ir neparasta un brīva" (61).

56. Vienīgi izejot no Dieva dāvanas, kura ir brīvi pieņemta un pazemīgi saņemta, mēs varam līdzdarbojoties caur mūsu piepūlēm atļaut arvien vairāk sevi pārveidot (62). Pirmais jautājums ir piederība Dievam. Vajag uzupurēties Tam, Kurš vienmēr ir pirmais, upurēt Viņam mūsu talantus, mūsu aktivitāti, mūsu cīņu pret ļaunumu, un mūsu radošas spējas, lai Viņa dāvana attīstītos mūsos: "Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri" (Rom 12,1). Baznīca vienmēr mācīja, ka tikai mīlestība dod iespēju dzīves attīstībai žēlastībā, jo ja "man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas" (1Kor 13,2).

"Gaudete et exsultate" 49.-51. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 49.-51. manā vienkāršā tulkojumā.

Griba bez pazemības.

49. Pelagiānisma vai semipelagiānisma mentalitātes piekritēji, kaut gan stāsta par Dieva žēlastību ļoti saldās runās, "īstenībā paļaujas tikai uz saviem spēkiem un sevi augstāk vērtē nekā citus, jo viņi dzīvo pēc kādām normām, vai tāpēc, ka viņi ir nekustami uzticīgi kādam katoliskam stilam no pagājušiem laikiem" (46). Kad kāds no viņiem vēršas pie vājiem cilvēkiem sacīdams, ka ar Dieva žēlastības palīdzību viss ir iespējams, īstenībā tālāk nodod ideju, ka visu var izdarīt ar cilvēka gribas palīdzību tā, kā tā būtu kaut kas tīrs, pilnīgs, visvarens, kam pievienojas žēlastība. Mēģina atmest to, ka "ne visi var darīt visu" (47) un ka šajā dzīvē žēlastība nedziedina cilvēka vājības pilnīgi un uz mūžiem (48). Tad, kā mācā sv. Augustīns, Dievs tevi aicina, lai tu darītu to, ko tu vari un "lai tu lūgtu to, ko tu nevari" (49); vai lai tu pazemīgi pateiktu Kungam: "Iedodi to, ko Tu pavēli - un pavēli, ko gribi" (50).

50. Beidzot trūkst patiesas, sāpīgas - un lūgšanas laikā - mūsu aprobežojumu atzīšanas, un tas dara neiespējamu labāko žēlastības darbību mūsos, neatstāj žēlastībai vietu mudināt šo iespējamu labumu, kurš iesaistīts patiesas un reālas attīstības procesā (51). Žēlastība, tieši tāpēc, ka tā ņem vērā mūsu dabu, nedara no mums uz reiz virscilvēkus. Tā gaidīšana būtu pārāk liela paļāvība uz sevi pašu. Šajā gadījumā mūsu nostājas, kuras slēpjas aiz ortodoksijas, var neatbilst tam, ko mēs spriežam par žēlastības nepieciešamību un vest uz to, ka beidzot mēs pārāk maz uz to paļaujamies. Ja tad mēs neatzīsim mūsu konkrētu un aprobežotu realitāti, mēs nevaram arī ieraudzīt reālus un iespējamus soļus, kādus prasa no mums Kungs katrā brīdī, pievēlkdams mūs un apdāvinādams ar talantiem caur Savu dāvanu. Žēlastība darbojas konkrētā laikā un parasti apņem mūs un pārveido pakāpeniski (52). Tāpēc, ja mēs atmetīsim šo vēsturisku un pakāpenisku veidu, mēs varam īstenībā to noliegt un bloķēt pat tad, ja mēs ar saviem vārdiem apbrīnam šo veidu.

51. Kad Dievs vēršas pie Abrahama, saka: "Es esmu visvarenais Dievs, staigā manā priekšā un esi nevainojams" (Rad 17,1). Lai mēs būtu bez vainas tā, kā Viņš to grib, mums ir jādzīvo pazemīgi Viņa klātbūtnē, Viņa godības apņemtiem. Mums ir jāiet vienotbā ar Viņu, atpazīdami mūsu dzīvē Viņa pastāvīgu mīlestību. Jāatmet bailes pret Viņa klātbūtni, kura var mums darīt tikai labumu. Viņš ir Tēvs, Kas mums ir devis dzīvi un Kas mūs ļoti mīl. Kad mēs Viņu pieņemam un pārstājam domāt par mūsu dzīvi bez Viņa, zūd vientulības sāpes (sal. Ps. 139.7). Bet ja mēs nebūvējam šķēršļus starp mums un Dievu, un mēs dzīvojam Viņa klātbūtnē, tad mēs varam atļaut Viņam pētīt mūsu sirdis, lai Viņš redzētu, vai tās atrodas pareizā ceļā (sal. Ps. 139,23-24). Tādā veidā mēs varēsim iepazīt priecīgu un pilnīgu Kunga gribu (sal. Rom 12,1-2) un mēs atļausim, lai Viņš mūs veidotu kā mālnieks (sal. Is 29,16). Daudzkārt mēs runājām, ka Dievs mūsos mājo, bet labāk pateikt, ka mēs Viņā mājojam, ka Viņš mums atļauj dzīvot Viņa gaismā un Viņa mīlestībā. Viņš ir mūsu svētnīca: "Vienu es izlūdzos no Kunga, no tā es neatkāpšos, - kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu" (Ps. 27,4). "Laba ir diena Tavos pagalmos, starp tūkstoš to izvēlos" (Ps 84,11). Viņa mēs tiekam svētdarīti.

"Gaudete et exsultate" 47.-48. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 47.-48. manā vienkāršā tulkojumā.

MŪSDIENU PELAGIĀNISMS.

47. Gnosticisma dēļ parādījās cita veca herēzija, kura pastāv arī mūsdienās. Laiku gaitā daudzi sāka redzēt, ka tā nav zināšana, kura mūs dara labākiem vai svētiem, bet kā mēs uzvedamies dzīvē. Problēma ir tajā, ka šī pārliecība bija delikāta iepriekšējo spriedumu pasliktināšana, un efektā gnostiķu kļūda tika vienkārši pārveidota, nevis pārvarēta.

48. Tas tā notika, jo varu, kādu gnostiķi redzēja inteligencē, daži sāka redzēt cilvēka gribā, personīgās piepūlēs. Tādā veidā izveidojās pelagiānisti un semipelagiānisti. Tas jau nav inteligence noslēpuma un žēlastības vietā, bet griba. Viņi aizmirsa, ka "viss ir atkarīgs ne no cilvēka gribas, ne no viņa piepūlēm, bet no Dieva žēlsirdības" (sal. Rom 9,16), un ka "Viņš pirmais mūs iemīlēja" (1J 4,19).

"Gaudete et exsultate" 43.-46. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 43.-46. manā vienkāršā tulkojumā.

Prāta aprobežojumi.

43. Patiesību, kuru mēs saņemam no Kunga, mēs varam saprast vienīgi ļoti nepilnīgā veidā. Ar vēl lielāku grūtību mums izdodas to izteikt. Tāpēc mēs nevaram izlikties, ka mūsu saprašanas veids mums atļauj stingri uzraudzīt citu cilvēku dzīvi. Es gribu atgādināt, ka Baznīcā līdzeksistē - atbilstoši likumam - doktrīnas un kristīgās dzīves daudzu aspektu interpretācijas dažādi veidi, kuri savā daždažādībā "palīdz labāk izteikt neparasti bagātu Vārda dārgmantu". Protams "cilvēkiem, kuri ilgojas pēc monolitiskās doktrīnas, kuru sargā - bez nekādiem izņēmumiem - visi, var liekties, ka tās ir kādas nepilnīgās dalīšanās" (39). Kā tas parasti notiek, dažas gnostiskās straumes ignorēja ļoti konkrētu Evaņģēlija vienkāršību un mēģināja aizvietot Dievu - Trejādībā un iemiesotu - ar kādu augstāku Vienību, kurā pazūd mūsu vēstures bagāta daždažādība.

44. Īstenībā doktrīna, vai labāk: tās mūsu saprašana un izteikšana, "nav slēgta sistēma, bez dināmikas spējīgas radīt jautājumus, šaubas, diskusiju", bet "mūsu tautas jautājumiem, tās cīņai, plāniem, rūpēm ir hermeneutiskā vērtība, kuru mums nedrīkst neņemt vērā, ja mēs gribam nopietni pieņemt iemiesošanas principu. Tās [tautas] jautājumi palīdz mums uzdot sev jautājumus, tās meklējumi kļūst par mūsu meklējumiem" (40).

45. Bieži mums ir darīšana ar bīstamu haosu: ar pārliecību, ka tāpēc ka mēs kaut ko zinām vai mēs varam to izskaidrot ar kādas loģikas palīdzību, tad mēs jau esam svēti, pilnīgi, labāki nekā "tumša masa". Sv. Jānis Pāvils II brīdināja tos, kuriem Baznīcā ir iespēja saņemt dziļāku formāciju, pret kārdinājumu attīstīt "specifisku pārākuma sajūtu pret citiem ticīgiem" (41). Tomēr īstenībā tam, par ko uzskatam ka to zinām, vienmēr ir jābūt motivācija, lai labāk atbildētu uz Dieva mīlestību, jo "mēs mācāmies, lai dzīvotu: teoloģija un svētums ir neatdalāms binoms" (42).

46. Kad sv. Francisks no Asīzes ieraudzīja, ka daži no viņa mācekļiem mācīja doktrīnu, gribēja atmest gnosticisma kārdinājumu. Tāpēc tā uzrakstīja sv. Antonam no Padujas: "Es to uzskatu par labu, ka tu pasniedz svēto teoloģiju brāļiem, lai tikai tu šo studiju laikā nedzēstu lūgšanas un dievbijības garu" (43). Viņš atpazina kārdinājumu pārveidot kristīgo pieredzi intelektuālo spekulāciju kolekcijā, kuras [spekulācijas] beigās mūs attālina no Evaņģēlija svaiguma. Bet sv. Bonaventūra brīdināja, ka patiesai kristīgajai gudrībai nav jābūt atdalītai no žēlsirdības pret tuvāko: "Vislielāka gudrība, kāda var pastāvēt, proti, ir auglīgi dāvāt to, kas kam ir dāvāšanai, ko viņam tika dots tieši tāpēc, lai viņš to dāvātu. [...] Tāpēc tā, kā žēlsirdība ir gudrības draudzene, alkatība ir tās ienaidniece" (44). "Pastāv tāda aktivitāte, kura vienojoties ar kontemplāciju nav tās šķērslis, bet tai palīdz kā žēlsirdības un dievbijības darbi" (45).

"Gaudete et exsultate" 40.-42. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 40.-42. manā vienkāršā tulkojumā.

Mācība bez noslēpuma.

40. Gnosticisms ir viena no vissliktākām ideoloģijām, jo nepareizi pacēlot zināšanu vai kādu pieredzi, uzskata savu sevišķo realitātes viziju par pilnīgu. Tādā veidā, varbūt pat būdama neziņā, ideoloģija baro sevi pašu un kļūst arvien vairāk akla. Brīžiem tā kļūst sevišķi viltīga, kad ģērbjas bezmiesīgā garīguma apmetnī. Jo gnosticisms "pēc savas būtības grib kontrolēt noslēpumu" (38), gan Dieva un Viņa žēlastības noslēpumu, gan citu cilvēku dzīves noslēpumu.

41. Kad kādam ir atbildes uz visiem jautājumiem, tad viņš parāda, ka viņš neiet pareizu ceļu un iespējams, ka viņš ir viltus pravietis, kurš lieto reliģiju paša labumam, kalpojot savām psiholoģiskām un mentālām elukubrācijām. Dievs ir bezgala liels, Viņš vienmēr apbrīna un tie neesam mēs, kuri nolemj, kādos vēsturiskos apstākļos var Viņu satikt, jo ne no mums ir atkarīgs laiks un vieta, un tikšanās veids. Tas, kas grib, lai viss būtu skaidrs un drošs, mēģina valdīt pār Dieva transcendenci.

42. Nedrīks arī mēģināt nozīmēt, kur nav Dieva, jo Viņš ir noslēpumaini klātesošs katras personas dzīvē, Viņš ir klātesošs ikkatra dzīvē tādā veidā, kādā Viņš grib, un mēs nevaram to noliegt ar mūsu apgalvojumiem. Pat tad, ja kāda dzīve bija katastrofa, pat tad, kad mēs redzam, ka kādu iznīcināja netikumi un atkarības, Dievs ir klātesošs viņa dzīvē. Ja mēs ļaujam Garam - nevis mūsu spriešanai - mūs vadīt, mēs varam un mums jāmeklē Kungs katrā cilvēka dzīvē. Tas ir noslēpuma daļa, kuru gnostiskās mentalitātes parasti atmet, jo tās nespēj to kontrolēt.

"Gaudete et exsultate" 35.-39. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 35.-39. manā vienkāršā tulkojumā.

II. DIVI SVĒTUMA IENAIDNIEKI.

35. Šajā kontekstā es gribu pievērst uzmanību divām viltīgām svētuma formām, kuras varētu mūs apmaldīt: gnosticismam un pelagiānismam. Tās ir divas herēzijas, kuras izveidojās pirmajos kristietības gadsimtos, bet arī mūsdienās tās ir (...) aktuālas. Arī šodien daudzu kristiešu sirdis, varbūt pat neapzināti, apmaldās caur šiem viltīgiem piedāvājumiem. Šajos piedāvājumos izpaužas antropocentriskais immanentisms pārģērbts katoliskā patiesībā (33). Paskatīsimies uz divām - doktrinālas un disciplināras pašpārliecības - formām, kuras veido "narcistisku un autoritāru elitārismu, kur evaņģēlizēšanas vietā parādās citu analīze un kritika, zaudē enerģiju kontrolēm - nevis atvieglo pieeju pie žēlastības. Nevienā no tām formām nav patiesas intereses ne par Jēzu Kristu, ne arī par citiem cilvēkiem" (34).

MŪSDIENU GNOSTICISMS.

36. Gnosticisms pieņem "ticību slēgtu subiektivismā, kur svarīga ir vienīgi konkrēta pieredze vai arī ideju vai informāciju sastāvs, kuras (...) nes mierinājumu un apgaismo, bet kur subiekts definitīvi tiek slēgts sava paša prāta vai savu jūtu imanencē" (35)

Prāts bez Dieva un bez miesas.

37. Pateicoties Dievam, visā Baznīcas vēsturē ļoti skaidri tiek parādīts, ka personu pilnības mēris ir viņu mīlestības līmenis, nevis savāktu datu vai zināšanas lielums. "Gnostiķi" ieved šajā lietā kādu haosu un tiesā citus, sākot no verificēšanas, vai šīs personas ir spējīgas saprast kādu doktrīnu dziļumu. Viņi sev izdomā prātu bez iemiesošanās, kurš [prāts] nav spējīgs pieskarties cietošai Kristus miesai citos, [kurš arī] ir nemainīgs abstrākciju enciklopēdijā. Beidzot, pieņemdams noslēpumu bez miesas, viņi grib "Dievu bez Kristus, Kristu bez Baznīcas, Baznīcu bez tautas" (36).

38. Beidzot, mēs redzam, ka tā ir lepna virspusība: daudz kustības prāta virspusē, bet domu dziļums nekustas, ne arī sakustina. Tai [virspusībai] izdodas tomēr padot dažus, kurus tā viltīgi fascinē, jo gnostisks līdzsvārs ir formāls un viņaprāt bez traipas. Tas var izskatīties kā kāda harmonija vai kāda sistēma, kura apņem visu.

39. Būsim tomēr uzmanīgi. Es nedomāju par kristīgās ticības racionālistiskiem ienaidniekiem. Tas var notikt Baznīcā, gan starp lajiem draudzēs, gan starp tiem, kuri mācā filosofiju vai teoloģiju mācību centros. Gnostiķu raksturīga īpatnība ir arī pārliecība, ka pateicoties saviem skaidrojumiem viņi var visu ticību un visu Evaņģēliju darīt pilnīgi saprotamu. Viņi absolutizē savas teorijas un piespiež citus, lai tie padotos viņu domāšanas veidam. Kaut kas cits ir veseli un pazemīgi izmantot prātu, lai pārdomātu teoloģisko un morālo Evaņģēlija mācību; tomēr kaut kas cits ir mēģināt reducēt Jēzus mācīšanu līdz aukstai un bārgai loģikai, kura grib valdīt pār visu (37).

"Gaudete et exsultate" 32.-34. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 32.-34. manā vienkāršā tulkojumā.

Svētie - vairāk dzīvi, vairāk cilvēciski.

32. Nebaidies no svētuma. Tas tev neatņems spēkus, dzīvi ne prieku. Pavisam pretēji, jo tu kļūsi tas, ko ko nolēma Tēvs, kad tevi radīja un tu būsi uzticīgs tavai būtībai. Atkarība no Viņa atbrīvo mūs no nebrīvēm un ved mūs uz mūsu cieņas atzīšanos. Tas atrod atspulgu svētajā Jāzepinā Bakhitā, kura tika "aizvesta gūstā un pārdota kā verdzene, kad viņai bija tikai septiņi gadi, daudz izcieta no nežēlīgo kungu rokām. Tomēr viņa iegūva dziļas patiesības saprašanu, ka Dievs, nevis cilvēks, ir patiess - katras cilvēciskās būtnes, katras cilvēciskās dzīves - Kungs. Šī pieredze kļūva par lielās gudrības avotu tai Āfrikas pazemīgai meitai" (30).

33. Katrs kristietis, tik, cik top svētdarīts, kļūst vairāk auglīgs pasaulei. Rietumāfrikas Bīskapi mūs pamācīja: "Mēs esam aicināti jaunās evaņģēlizācijas garā būt evaņģēlizētiem un evaņģēlizēt caur visu kristīto piepūlēm un pieņemt jūsu lomu kā zemes sāli un pasaules gaismu, jebkurā vietā jūs atrodāties" (31).

34. Nebaidies kāpt augstāk, ļaut Dievam tevi mīlēt un atbrīvot. Nebaidies atļaut Svētajam Garam vadīt tevi. Svētums tevi nedara mazāk cilvēciskam, jo ir tavas vājības tikšanās ar žēlastības spēku. Dzīlēs, kā pateica Leons Bluā, dzīvē "pastāv tikai vienas skumjas, nebūt svētam" (32).