"Gaudete et exsultate" 35.-39. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 35.-39. manā vienkāršā tulkojumā.

II. DIVI SVĒTUMA IENAIDNIEKI.

35. Šajā kontekstā es gribu pievērst uzmanību divām viltīgām svētuma formām, kuras varētu mūs apmaldīt: gnosticismam un pelagiānismam. Tās ir divas herēzijas, kuras izveidojās pirmajos kristietības gadsimtos, bet arī mūsdienās tās ir (...) aktuālas. Arī šodien daudzu kristiešu sirdis, varbūt pat neapzināti, apmaldās caur šiem viltīgiem piedāvājumiem. Šajos piedāvājumos izpaužas antropocentriskais immanentisms pārģērbts katoliskā patiesībā (33). Paskatīsimies uz divām - doktrinālas un disciplināras pašpārliecības - formām, kuras veido "narcistisku un autoritāru elitārismu, kur evaņģēlizēšanas vietā parādās citu analīze un kritika, zaudē enerģiju kontrolēm - nevis atvieglo pieeju pie žēlastības. Nevienā no tām formām nav patiesas intereses ne par Jēzu Kristu, ne arī par citiem cilvēkiem" (34).

MŪSDIENU GNOSTICISMS.

36. Gnosticisms pieņem "ticību slēgtu subiektivismā, kur svarīga ir vienīgi konkrēta pieredze vai arī ideju vai informāciju sastāvs, kuras (...) nes mierinājumu un apgaismo, bet kur subiekts definitīvi tiek slēgts sava paša prāta vai savu jūtu imanencē" (35)

Prāts bez Dieva un bez miesas.

37. Pateicoties Dievam, visā Baznīcas vēsturē ļoti skaidri tiek parādīts, ka personu pilnības mēris ir viņu mīlestības līmenis, nevis savāktu datu vai zināšanas lielums. "Gnostiķi" ieved šajā lietā kādu haosu un tiesā citus, sākot no verificēšanas, vai šīs personas ir spējīgas saprast kādu doktrīnu dziļumu. Viņi sev izdomā prātu bez iemiesošanās, kurš [prāts] nav spējīgs pieskarties cietošai Kristus miesai citos, [kurš arī] ir nemainīgs abstrākciju enciklopēdijā. Beidzot, pieņemdams noslēpumu bez miesas, viņi grib "Dievu bez Kristus, Kristu bez Baznīcas, Baznīcu bez tautas" (36).

38. Beidzot, mēs redzam, ka tā ir lepna virspusība: daudz kustības prāta virspusē, bet domu dziļums nekustas, ne arī sakustina. Tai [virspusībai] izdodas tomēr padot dažus, kurus tā viltīgi fascinē, jo gnostisks līdzsvārs ir formāls un viņaprāt bez traipas. Tas var izskatīties kā kāda harmonija vai kāda sistēma, kura apņem visu.

39. Būsim tomēr uzmanīgi. Es nedomāju par kristīgās ticības racionālistiskiem ienaidniekiem. Tas var notikt Baznīcā, gan starp lajiem draudzēs, gan starp tiem, kuri mācā filosofiju vai teoloģiju mācību centros. Gnostiķu raksturīga īpatnība ir arī pārliecība, ka pateicoties saviem skaidrojumiem viņi var visu ticību un visu Evaņģēliju darīt pilnīgi saprotamu. Viņi absolutizē savas teorijas un piespiež citus, lai tie padotos viņu domāšanas veidam. Kaut kas cits ir veseli un pazemīgi izmantot prātu, lai pārdomātu teoloģisko un morālo Evaņģēlija mācību; tomēr kaut kas cits ir mēģināt reducēt Jēzus mācīšanu līdz aukstai un bārgai loģikai, kura grib valdīt pār visu (37).