Rīt būs bērnu un jauniešu diena.

    Rīt Viļakā notiks Latgales draudžu bērnu un jauniešu diena. Pirms nedēļas piesakās četri bērni un divas mammas. Bet pēdējās 2-3 dienās, kad Inita sāka zvanīt pa draudzēm, dalībnieku skaits auga ar tādu ātrumu, ka vēl šodien nevarēja apturēties un sasniedza 62 dalībnieku (pašu bērnu un jauniešu) plus organizatori, kā arī mammas. Un es domāju, ka Inita ir ļoti laba organizatore kopā ar komandu. Bet man nevajag par neko uztraukties, jo viss būs pēc Dieva gribas. Atvērtas Dievam sirdis, tāpēc būs labi, ļoti labi. Pateicība Dievam jau tagad, kā arī tiem, kas visdažādākajā veidā palīdzēja un vēl palīdz.

    Šodien paskatījos uz vienu zemes gabalu, kas pieder draudzei. Tas atrodas gandrīz ārpus pilsētas, ielejā, pie Kiras upītes. Zāle, vai kaut kas līdzīgs, kā jūra. Lanka, mitrā pļāva, laikam pirms kara deva daudz siena, bet tagad... neviens tur nestaigā.

    Šodien pirmie cilvēki gribēja pieteikties uz slaveno (jau trešo) Viļakas-Aglonas svētceļojumu. Bet diemžēl šogad nebija neviena, kas gribētu to organizēt. Tāda ir dzīve. Un, ko tur daudz runāt, svētceļojuma šogad nebūs.

    Lūgsimies par veselību Evijai, Marjanam Dominikam, Rutai un citiem slimiem, lai nestu krustu un tādā veidā viņi ir Jēzus mācekļi.

    Pirms daudziem gadiem kāds mūks man teica, ka kopš 100 gadiem daudzi grib aizvietot garīgumu ar psiholoģiju, vai tam līdzīgām lietām. Parādījās visdažādākie virzieni psiholoģijā, psihoterapijā utml.. Pirms diviem gadiem lasīju par tādu virzienu, kur iekšā ir gandrīz viss (izņemot Katoļu Baznīcas mācību), gan hipnoze, gan austrumu filozofijas un ticējumi, un citas visdažādākās lietas, ar kuriem es nekad negribētu satikties. Pirms gada pirmo reizi dzirdēju par pozitīvo psiholoģiju, kas pasvītro cilvēka labsajūtu un pašrealizāciju, un kā viss notiek ķermenī, kuras valoda ir emocijas. Protams, tā ir psiholoģija un tā, kā zinātne, neattiecas uz Dievu. Ak vai, ko es rakstu, vai var nosaukt par zinātni to, kas saistīts ar tādām lietām, kā "joga", "zen". Kāds jau sen man stāstīja, ka cilvēks caur transcendentālo meditāciju atmet Dievu. Bet vai cilvēki jau nesaprot savu dzīves mērķi, savu laimi kā labsajūtu? Šodien atradu kādu grāmatu, kuru uzrakstīja ļoti izglitots cilvēks (tas nav Latvijā), kas apvieno pozitīvo psiholoģiju un vēl šo citu ar hipnozi. Bet Jēzus mūs mācā nest krustu un sekot Viņam, un mēs esam Viņa mācekļi. Un kur ir Jēzus, tur esam arī mēs. Un tieši to vajag, jo pie Jēzus ir viss. Un tas ir ikkatra patiesā garīguma pamats Baznīcā.

Garīgā aprūpe vasarā

    Pie manis jau dažas dienas ir seminārists Lauris un es domāju, ka šeit jau viņam patīk. Varbūt ne tikai tāpēc, ka var atpūsties, kaut gan vakar pat strādāja baznīcas mežā līdz laikam, kad bija nepanesami karsti. Bet šis klusums, kas ir šeit, palīdz atgūt spēkus ikkatram cilvēkam un palīdz ticīgā cilvēka domas pacelt uz Dievu.

    Divu bērnu katehēzes Liepnas banīcā iet uz priekšu. No dienas, kad sākās, visas katehēzes notika. Arī cilveki svetās Mises laikā audzina bērnus ticībā un mācā, ko, kad un kā darīt. Es ceru, ka šī bērnu dedzība paliks vēl kādu laiku un viņi varēs iet pie grēksūdzes un uz sv. Komūniju. Es ceru, ka no dedzības izaugs kaut kas stiprāks un bērni atradīs savu dzīves vietu Baznīcā. Pieņemt par Dievu šo patieso Dievu, Kas Ir Trijās Personās, tas ir galvenais mērķis. Mūsu ticības galvenais centrs tas nav kopt kapus, bet dzīvot Baznīcā un mācīties ievest savā dzīvē to visu, ko Dievs Baznīcai ir devis.

    Ne tikai ko darīt mēs mācāmies baznīcā, bet arī kā to darīt. Sekot Jēzum tā, kā to darīja Marija un citi svētie un svētās un ienest kaut ko no sevis, jo mēs arī esam apdāvināti, tas ir šis mūsu ceļš, šī ticības liecība, kas dod ticību otram. Bērni to dara ar burtnīcas palīdzību, kur vajag ielīmēt svētbildes un skaisti zīmēt apkārt svētbildes, zīmēt baznīciņas no ārpuses un no iekšpuses. Un mācās baušļus un citas ticības patiesības. Un mācās piedalīties svētajā Misē. Bet kā mēs to darām?

Karsts laiks

    Šodien bija plānota talka. Vajadzēja pļaut zāli baznīcas mežā no pansjonata puses. Un arī lasīt zarus, jo stipro vēju laikā daudz krita.

    Atnāca daži cilvēki, tāpēc vēl darbs netika pabeigts. Man bija pirmslaulību sarunas. Jau bija šogad 26 bēres, nav vietējo cilvēku (kuri šeit dzīvo) paredzētas laulības šogad. Neviens vietējais bērns nav kristīts šajā gadā.

    Es strādāju pēc 16:00, jo bija ļoti ļoti karsti. Es pļāvu zāli.

    Un tagad laiks iet lūgties, breviārs un citas lūgšanas.

    Pasaulei ir lielas problemas. Pateicība Dievam, ka mums ir tādas mazas ikdienišķas lietas un vienkāršie darbi.

Jau 1 gads ŠSK Viļakā

    Pirms gada, jūnijā, pirmo reizi Viļakā notika Šķīsto Siržu Kustības tikšanās Viļakā. Kopš šī laika vienu reizi mēnesī mēs satiekamies vai klosterī, vai kā pēdējas reizes, plebānijā. Arī šodien mēs satikāmies. Tā kā vienmēr, sākumā ir sv. Mise. Pirms Mises iespēja iet pie grēksūdzes. Euharistijā Jēzus Sirds baznīcā, klusā baznīcā, piedalījās vēl jauni dalībnieki. Es varu pateikt, ka grupa aug. No sākuma dalībnieku skaits nesamazinājās, bet drusciņ pieauga. Praktiski neviens no tiem, kas sāka piedalīties tikšanās, neaizgāja. Un vēl ar laiku atnāca jauni. Šodien pēc Mises ŠSK tikšanās plebānijā bija kopā ar mani 7 cilvēki. Man šķiet, ka nekur citur Latvijā nenotiek tādas tikšanās.

    Tas, kas mūs vieno, ir pats Jēzus Kristus pieņemts Euharistijā. Viņa klātbūtne un mīlestība ir redzama arī tālāk. Jo mēs vienmēr satiekamies lielajā priekā un mācāmies pieņemt Baznīcas mācību, kas pasludināta īsās, vai drusciņ garākās katehēzēs. Ar laiku aug arī uzticība un kāda tāda vajadzība satikties, palūgties, parunāt par Dieva lietām, uzdot jautājumus, aicināt citus. Viss šis modelis darbojas un tas arī liecina, ka Dievs ir Tas, Kas vada grupu.

    No tādā citām lietām, materiālām, es ceru, ka 4 nedēļu laikā tiks uztaisīts jauns žogs pie tualetes. Un ka tiks uztaisīts vistuvākajā laikā (piezvanišu specialistam) jauns jumts akai pie plebānijai.

    Es šajā nedēļā mēģināju skaldīt malku: otrdien 1 stunda, tāpat trešdien, ceturtdien 2 stundas un piektdien jau 4 stundas. Tāpēc situācija pagalmā arvien skaidrāka: arvien mazāk ozoļu klocīšu un arvien lielāka ozoļu malkas kaudze.

    Šodien bija stiprs vējš. Un tā relultātā divi koki ir salauzti. Būs vēl viens darbs jaunajā nedēļā.

    Jāņos, 24. jūnijā, pēc sv. Mises 18:00 baznīcā, notiks sv. tēva Pio lūgšanas grupas tikšanās plebānijā. Kā vienmēr, visi aicināti.

    25. jūnijā pl.9:00 pļausim zāli mežā pie baznīcas. Visi ar trimeriem aicināti.

Cilvēks un sv. Mise

    Šodien ir tā kā svētā Antona otrā diena, jo vienmēr otrdien pēc sv. Mises ir sv. Antona litānija un relikvijas. Tāpēc arī ornāts ar šo lielo svēto, kas vienā rokā tur Bērnu Jēzu, bet otrā balto liliju. Tā ir vienmēr mācība ticīgiem, ka dzīve mīlestībā uz Jēzu vienmēr palīdz atklāt sevī un dzīvot vislielākajā cieņā, kuru Dievs mums ir devis. Svētie ļoti nopietni pieņēma Dieva aicinājumu: "Esiet svēti, kā Es esmu Svēts" un viens no mocekļiem 2. gadsimtā teica kādu laiku pirms nāves, ka viņš būšot pilns cilvēks, kad pēc nāves būs kopā ar Kristu.

    Šodien arī notika sv. Mise pansjonatā. Tādā veidā jau kopš oktobra, man šķiet, katru mēnesī ir pansjonatā šī skaistā diena. Un tad lūdzamies gan par darbiniekiem, gan par iemītniekiem. Un priekam vienkārši robežu nav. Un daudzi jautajumi: "Kad būs nākama sv. Mise?" man atgādina kādu ļoti dievbijīgo kapucīnu tēvu, t. Cipriānu, kas kā jau ļoti vecs mūks staigāja pa klostera koridoriem Lubļinā un jautāja brāļiem, arī man, vai viņš nebūtu vajadzīgs baznīcā, vai nevajag sv. Misi vadīt, vai klausīties grēksūdzi? Tā daudzos vecos cilvēkos ir labi redzama šī draudzība ar Jēzu, kura visvairāk parādas Euharistijā.

    Šodien jau drusciņ sāku skaldīt malku. Es ceru, ka rīt izdosies vairāk pastrādāt. Pateicība Dievam.

    Ahā, neaizmirsīsim katru dienu, pēc iespējas, godināt Žēlsirdības stundu, kas protams nav 60 minūtes, bet tas ir šis mirklis pl. 15:00, kad Jēzus nomira pie krusta par mums. Kā godināt? Tiem, kuri vēl nezin:

https://www.faustyna.pl/zmbm/

Tuvojas vasara.

    Arvien mazāk cilvēku nāk baznīcā. Varbūt tāpēc, ka ir auksti. Varbūt. Ne tikai darba dienās mazāk nāk, bet arī svētdienās. Daudzās svētdienās uz sv. Misi pl. 18:00 nāca daži cilvēki. Pagājušajā svētdienā 2 cilvēki.

    Tāpēc līdz septembrim sv. Mise klosterī nenotiks. Un arī pavisam šajā laikā nenotiks sv. Mise pl. 18:00, izņemot trīs dienas, kad sv. Mise pl. 18:00 notiks baznīcā: sv. Jāņa Kristītāja Piedzimšanas lielajos svētkos 24. jūnijā, svēto Apustuļu Pētera un Pāvila lielajos svētkos 29. jūnijā un Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas lielajos svētkos 15. augustā. Tās ir dienas, kurās daudzi varbūt strādās un vajag dot iespēju piedalīties Euharistijā.

    Šodien katehētes un es runājām par Latgales bērnu un jauniešu dienu, kas notiks Viļakā 1. jūlijā. Es ceru, ka jau pēc pāris dienām būs sīkāka informācija.

    Šodien ir sv. Antona piemiņas diena. Lai katrs, kas kaut ko zaudējis dzīvē, lūdzas uz viņu un tad atgūs. Vajag lūgties tā, lai mēs zinātu, ka izdarījām kādu konkrētu darbu. Lūgties un sēdēt, un neko nedarīt, un gaidīt, ka sv. Antons palīdzēs bez laba darba no mūsu puses - tā protams ir kļūda. Ora et labora! - lūdzies un strādā! Vai tā, kā runāja sv. Francisks no Asīzes un vēlāk arī sv. Antons: Pax et bonum! Miers un labums!

    Miers un labums! "Ak vai, lai tikai Dieviņš dotu veselību! Veselība ir vissvarīgāka" - daudzi teica. Es gribu tikai atgādināt, ka protams veselība tas ir labums, kuru mēs saņēmām no Dieva, bet uz īsu laiku. Pietiek pacelt galvu un tad cilvēks redzēs, ka dzīve ir vēl svarīgāka. Bet Dievs caur svētiem Rakstiem mums māca, ka cilvēka cieņa ir vissvarīgāka. Cieņu un visu pārējo cilvēks saņēma no Dieva. Dzīvosim pateicībā Dieva priekšā, lai mēs saglabātu savu cieņu un par to rūpētos vairāk, nekā par veselību. Kaut gan daudzi no veselības uztaisīja sev dievu, bet mēs sargāsim savu cieņu, ka mēs esam pēc Dieva attēla un līdzības radīti, bet arī mums ir dota iespēja dzīvot mūžīgi pie Viņa. Uz to veselība nerāda. Jā, bet tur būs tāda ļoti stipra, jo mūžīga veselība. Lai iemantotu tādu mieru un labumu, ir vērts strādāt ar sevi virs zemes, tas nozīmē pildīt Dieva gribu, nevis savu gribu.

    Tāpēc dārgais draugs, ja tavi vecāki neveda tevi uz Baznīcu, vai mācīja, ka veselība ir vissvarīgāka, tad zini, ka varbūt arī viņi to saņēma no saviem vecākiem. Cilvēks nevar dot otram to, kā viņam nav. Tev ir iespēja to mainīt, ja atvērsi sirdi Jēzum Kristum un būsi uzticīgs Viņa Baznīcai. Tāpēc meklē Dievu un Viņa Valstību un viss pārējais tev tiks dots, bet sevišķi pasargāta tava cieņa. Cilvēka cieņu nicina grēks, bet atklāj un stiprina žēlastība.

Svētā Mise Žīguros

    Šodien man zvanija Inita un teica, ka būs kāda ekskurija. Es sapratu, ka ekskursanti grib redzēt baznīcu. Tāpēc es gaidīju zvanu. Zvanija Laura. Nu tad es gāju, jo grupa gaida. Tikai atbrauca ar busiņu, vai ar autobusu? Es gāju un aiz baznīcas mūra stūra parādījās mazā mašīna un jauna sieviete. Grupas nav nekādas. Nu tad es nepareizi sapratu.

    Bet arī viens cilvēks labprāt ieklausījās manā stāstā par baznīcu un arī par vēsturi, par cilvēkiem, kas būvēja, kas šeit dzīvoja un kristīja savus bērnus pa apm. 200-300 katru gadu (no sv. Mateuša draudzes dzimšanas reģistra, 19. gadsimta otrā pusē).

    Bet šie laiki jau sen pārgāja un laikam šodien daudziem cilvēkiem, no šiem nedaudziem, kas palika, šī lielā baznīca nav pie sirds, ja kopš daudziem mēnešiem neviens vietejais bērns nav kristīts?

    Es ceru, ka Laura, kura ir ļoti dievbijīga, atrada Viļakā arī citas vietas, kuras meklēja. Laura, lai Dīvs tev svētej!

    Pēc tam es braucu uz Žīguriem. Kā pagājušajā gadā vislabāk kapusvētkiem sagatavota bija Vēdenišu kapsēta, jo paši sagatavoja pajumi virs altāra (liels paldies), tā Žīguru lūgšanas kopa ir visu laiku pirmajā vietā. Parasti svētā Mise ir katru sestdienu, vai piektdienu. Bet šoreiz sv. Mise bija 7. majiā. 14. majiā man bija ceļojums. 21. majiā dzēru antibiotiku. 28. majiā es gulēju slimnīcā. Jūnija sākumā bija draudzes atlaidas. Un beidzot šodien sv. Mise. Ne tikai ka sv. Mise, bet kā vienmēr cien. kundzes gaidīja, lūdzās, piedeva man, ka es nepaņēmu mikrofonu, bet arī pēc Euharistījas man novēlēja daudz Dieva žēlastību priesterības gadadienā. Skaistas puķes pēc stundas atrada savu vietu pie Bezvainīgās Dievmātes statujas netālu no plebānijas.

    Ja, ir atšķirība, kad cilvēks pats kaut ko organizē, piemēram lai kādā vietā būtu svētā Mise - nekad nav zināms, vai atnāks kādi cilvēki? Bet ja cilvēki paši organizē un gaidā priesteri, sagatavo altāri, sveces, krēslus sev un priesterim, atceras par dzimšanas dienu, vārda dienu, priesterības jubileju, tas tikai vislabāk liecina par viņu mīlestību uz priesteriem (visiem), bet sevišķi, ka viņas ļoti mīl Jēzu kristu, grib Viņu pieņemt, iet pie grēksūdzes, ieiet Debesu Valstība.

    Labi, ka draudzē ir tāda kopa, ka ir citas ģimenes, ka ir arī vientuļi cilvēki, kuri galveno savas dzīves jēgu redz baznīcā un Baznīcā, tāpēc rūpējas par to katru dienu.

Mani kaimiņi

    Šeit nebūs runa par kaimiņiem, kas dzīvo mājā blakus, bet par citiem kaimiņiem. Šķūnī, kura tagad ir gandrīz tukša, atrada vietu putnu ģimene. No ornitoloģijas es nekad nebiju labs, tāpēc nezinu, kā viņi saucas. Ligzda atrodas zem paša jumta tādā vietā, kur netiks ne vārna, ne kaķis. Mājas pretējā pusē, ozoļu dobumos, atrada vietas citas putnu ģimenes, starp tiem strazdi un zīlītes.

    Tās nav vienīgas ligzdas plebānijas vistuvākajā apkārtnē. Es domāju, ka tas, kas ir īpašs šajā apkārtnē šajā gadā, ir klusums. Jo parasti majiā un jūnijā pagalmā starp šīm ligzdām klusuma nebija un es ar prieku sirdī skaldīju malku.

    Šogad es varu saviem maziem kaimiņiem piedāvāt klusumu. Cik laika vēl tā paliks, es nezinu.

    Es mācos atpūsties. Atpūtas daļā ir tāds darbs, kuru man nekad negribētos darīt. Tas ir darbs virtuvē. Zupa, kuru šodien sagatavoju, ir ļoti ļoti garšīga. Pietiks arī rītdienai. Es ceru, ka neviens nejautās, kā es to gatavoju un kā saucas. Tā saucas vienkārši "kapucīnu zupa" un starp tām visgaršīgākām zupām tā ir ļoti ļoti garšīga.

   Pateicība Dievam par šo atpūtu, kuru es pats nebūtu izdomājis, un kas ļauj paskatīties uz tādiem maziem darbiem, kā darbi virtuvē, un padomāt par kaimiņiem, kuriem ir mazuļi. Un nāca man prātā doma, kad es varētu nokristīt kādu bērnu manās draudzēs, bērnu, kas ar ģimeni šeit dzīvo, jo es jau neatceros pēdējas tādas kristības, kaut kur 2015. gadā.

3. jūnijā

    ...2001. gadā Lubļinā, Bezvainīgās Marijas Sirds un svētā Franciska baznīcā, es kopā ar līdzbrāļiem no mana kursa saņēmu priesterības sakramentu. Dievs, es Tev pateicos par šo dāvanu un pienākumu, kas darbojas nemitīgi un palīdz redzēt Tavas žēlastības un darbus pasaulē. Es pateicos tiem, bez kuriem tas nebūtu.

    Viļakā jau sākām svinēt Jēzus Sirds lielos svētkus, jo tie ir taču baznīcas un draudzes svētki, atlaidas. Nākamā dienā būs Bezvainīgās Marijas Sirds piemiņas diena. Un vēl daudzi citi elementi līdzīgi, ka šajās dienās pirms 15 gadiem.

    Bet tas, kas ir svarīgs, ir uzticība Jēzum Kristum, ko tik daudzi man mācīja šajos gados. Brāļi, kopā ar kuriem es pieņemu priesterību, kalpo dažādās valstīs, trījos kontinentos. Lai Dievs stiprina mūsos visos šo paaicinājumu. 

4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem.

Divas Latvijas

    Pirms apmēram 80-90 gadiem Latvijā parādījās brāļi kapucīni, kuri tika uzaicināti uz Latviju no Bavārijas provinces. Tie, kuri viņus uzaicināja, meklēja veidu, lai Baznīca nestu svētuma augļus. Ticēja, ka palīdzēs svētumam Latvijā. Ka cilvēkiem būs iespēja kļūt par svētajiem.

    Pirmais un galvenais svētuma pamats (līdzīgi kā mīlestībā) ir brīvība. Šeit nav runa par politisko brīvību. Īsta brīvība ir saistīta ar cilvēka attiecībām ar Dievu. Dzīve vienotībā ar Dievu, ar Jēzu Kristu, sākas tad, kad cilvēks atmet grēkus, jo grēks dara no grēcinieka vergu. Cilvēks, kas atgriežas no grēkiem, pilda Dieva gribu. Bet Dieva gribas pildīšana prasa vēl vienu lietu: darīt labus darbus, kurus vēlas Dievs.

   Kapucīni  bija spiesti atstāt visus trīs jaunus klosterus jau pēc dažiem gadiem un nākamos gados kalpoja klusumā ticīgai tautai visdažādākajās vietās, jo svētuma ceļš nebeidzas, bet jādzīvo kopā ar tautu. Un daudz mainījās, jo piem. pirms 77 gadiem kapucīni pie sava klostera Viļakā gatavoja uz Pirmo sv. Komūniju apm. 150 bērnu, bet šogad, kad jau klostera nav, draudzē bēru bija apm. 25, bet neviens vietējais bērns netika kristīts.

    16. gadsimtā kapucīni tika uzaicināti uz kādu valsti. "Kāpēc tu gribi šos mūkus savā karalistē?" - pajautāja karalim kāds bīskaps. "Tāpēc, ka viņi gatavo cilvēkus uz labo nāvi" (tas nozīmē, ka iet pie slimiem un veciem ar svētiem Sakramentiem). Lūk dažreiz ir redzams un gaidīts viens konkrēts kalpošanas veids.

    Bet tik un tā jāskatās uz svētuma ceļu: kā mēs ejam pa šo ceļu? Es atcēros, ka ļoti ļoti sen, kad es ar citiem 39 jauniem vīriešiem iestājāmies ordenī, kāds brālis kapucīns mums stāstījā: "Kad cilvēks iestājas ordenī - izskatās kā svētais, bet nav svētais. Pēc daudziem gadiem jau neizskatās kā svētais un nav svētais. Nāves brīdī tālāk neizskatās kā svētais, bet ir svētais..."

Kad cilvēks pamet sevi.

    Pirms kāda laika, tālu no Viļakas, man bija dots sēdēt kopā ar cilvēkiem, kuri (man šķiet) ir atbildīgi par kultūru, vismaz vairāk, nekā citi. Un brīnījos, cik dziļā slazdā daži no tiem sēž. Lūk, es neatklāšu nekā jaunā, ja pateikšu, ka normāla pieredze māca cilvēkam meklēt patiesību ārpus sevis tādā nozīmē, ka cilvēks un pasaule nav sākums un mērķis. Ka ir Kāds, Kas mums dod Likumu un arī atklāj Sevi Pašu cilvēkiem, kā Svētā Trīsvienība. Šī patiesība tik augsti pacēļ cilvēka cieņu, ka tās robežu nevar ieraudzīt. 

    Tomēr kas notiek, ka cilvēks, nezin kāpēc, tieši pasaulē meklē atbildi uz saviem jautājumiem, un tieši pasauli redz ka savas laimes avotu. Lūk daži cilvēki apmeklē vietas, kur ir kādi akmeni centrā, bet apkārt koki, ka piedalās kādos rituālos ar uguni, kuru laikā "pieņem kādas enerģijas". Un pēc tam brauc pie kāda burvja, lai tas pārbaudītu, vai ir, vai nav enerģiju. Un tikai tad, ar burvja papīru rokā, cilvēks var citiem runāt par mīlestību un labvēlību. Jo taču viņā ir šī enerģija. Jūs saprotāt?

    Es nezinu, kur strādā šie cilvēki, varu tikai cerēt, ka nestrādā skolā un nemācā bērnus un jauniešus tādas lietas.

    Vai Jūs jautājāt tiem, kuri māca Jūsu bērnus, uz ko viņi tic? Jo taču to propaģēs?

    Pat kāds sunītis, ja spētu runāt, nejautātu svešam kungam, vai šajā sunītī ir laimes enerģija, jo katrs suns zina, ka viņa laime ir viņa kungs. Bet, lūk, cilvēkiem ir lielas problēmas ar šo vienkāršo patiesību.

    Ja cilvēks neatgriežas pie Kunga, tad viņa laime vienmēr būs, kā liels maiss ar 1000...caurumiem.

30. bērns

    15. maijā es sāku lūgties par 30. ieņemto nepiedzimušo bērnu, kura vārdu zina tikai Dievs. Un manā sirdī ir šis sevišķs prieks, kas pavisam nav saistīts ar emocijām, bet ar pateicību tiem, kuri 1994. gadā sagatavoja svētceļojumam uz Čenstohovu lekcijas par šo tēmu. Visās grupās, kas gāja uz Čenstohovu, bija lasītas gan lekcijas par dzīvības noslēpumu un vērtību, gan savas liecības runāja tie, kuri atgriezās no nāves, abortu ceļa, nožēlo to un tagad citiem stāsta patiesību par dzīvību, par to, ka cilvēks sākas ieņemšanās brīdī, par mīlestību, ar kuru pieņem katru bērnu.

    Santehniķa kungs šodien strādāja un viņa darba rezultātā mājās ūdens jau ir. Pateicība Dievam.

Vienu reizi gadā

    Pirms pāris dienām esmu atbraucis...

    Vienu vai divas reizes gadā - parasti tik bieži redzu savus vecākus un savu ģimeni. Tā ir parasta lieta, kad cilvēks pieņem paaicinājumu un ar laiku jāatsakas do daudzām labām lietām un jāpieņem šos 1000km., kas jābrauc, lai satiktos ar ģimeni. 1,2 vai 3 dienas.

    Liela dāvana no Dieva bija piedalīties svētajā Misē dažās baznīcās, kur ir daudz bērnu un visi dzied kā viens, vienā balsī un stipri.

    Liela dāvana bija arī satikties arī kādā klauzūras klosterī ar kādu mūķeni, kas jau daudzus gadus lūdzas arī par mani. Paldies Dievam par viņu un par visiem citiem brīnišķīgiem cilvēkiem, kas lūdzas par misionāriem.

    Dievs visu ļoti labi plāno. Tagad, kad jau nav evaņģēlizācijas skolas misionāru plebānijā, notika, ka nestrādā neviens no diviem sūkņiem ar hidroforu. Nav ūdens. Labi, ka vismaz bija lietus. Es tikai varu gaidīt, ka santehniķis tiks galā ar šo problēmu. Un varu lūgties. Tad ir ļoti labi.

Trimers un cirvis

    Šodien pirmo reizi šajā gadā jau vajadzēja pļaut. Kādas divas stundas. Pēc tam es skaldīju malku. Bet ne tas ir vissvarīgākais.

    Pēc gadiem priesterībā varu pateikt, ka cilvēks sevī tur kādu noslēpumu, kas viņam neļauj laikā satikties ar Dievu, atgriezties, dzīvot ar domu, ka iet pestīšanas ceļu. Ir kaut kas, ka cilvēks atļauj citiem organizēt savu dzīvi tālu no Dieva. Liekas, ka viss ir labi. Ir smaids, ir runa par vērtībām, ir daudz cilvēku, skaistas dziesmas, kameras, aplausi, troksnis, vārdos pārliecība, noslēpums, svecītes, viss precīzi režisēts, ka negribas ticēt, ka tas nav patiess. Un nāk stāvēt daudzu cilvēku priekšā, kuriem nomira tuvinieki, bet nekas nebija sagatavots, vai gaidīts, nolemts, sarunāts, saprasts. Kad cilvēks atļauj sev beigu beigās dzīvot, nevis piedalīties filmā, kas īstenībā beidzas skatītāja nāves brīdī? Kāpēc cilvēkā ir tāda ļoti ļoti liela bārenība dzīvē tā, kā Dieva nebūtu, kā debesu Tēva nebūtu? Un cilvēks pilda instrukcijas, lai viņu pieņemtu sabiedrībā, vērtētu darbā, ieliek savus talantus, attīstās brīnišķīgi, bet šis mazais bērniņš iekšā sapņo par tādu dzīvi, kur nevajadzīgas instrukcijas, bet Dzīve. Kas priekš tevis ir Jēzus?

Labsajūta s.i.a.

    Visu laiku ir ko darīt. Un ne tikai ar šo brīnišķīgo malku. Jā, malka. Pirms nedēļas, kad atbraucu no svētās Mises Žīguros, dzēru tēju un gatavojos iet zāģēt zarus, ieraudzīju, ka atbrauca divas mašīnas. Un cilvēki gāja uz pagalmu, un skatās uz malku. Pēc tam treša mašīna. Un ceturtā. Un traktors ar piekābi. Es paņēmu motorzāģi, benzīnu un eļļu, izgāju ārā un redzu, ka tā ir viena liela ģimene no Medņevas pagasta. Es skaldīju, viņi zāģēja, nēsāja zarus, kārtoja terītoriju. Pēc trījām stundām atklājās, ka piekābe ir mazo zaru pilna, visas resnas daļas palika un liels darbs padarīts. Liels paldies labdariem! Lai Dievs atdod savās žēlastībās.

    Es pēdējā gadā iemācījos divas (vismaz) lietas: strādāt ar dažādām motorzāģiem un... atpūsties. Jā, nevar strādāt lielā slodzē un vienlaikus vadīt dievkalpojumus, sēdēt aiz stūres, mācīties, neslimot un vēl rakstīt blogu. Nav iespējams. Vajadzīga atpūta. Katru dienu un katru nedēļu.

    Kādā sieviete man jautāja (uzdeva ļoti labo jautājumu), vai var laulāties bez nepieciešamas sagatavošanas, bez visiem šiem papīriem. Bet lai būtu tā sirsnīgi (es domāju, ka papīram nav tāda spēka, lai mēs nevarētu sirsnīgi pavadīt laiku papīra klātbūtnē). Problēma ir tāda, teiksim, vienkārša, ka ikdienišķā dzīvē pat vecākiem ir vajadzīgi dokumenti, ka konkrēts bērns ir viņu bērns, un katram cilvēkam vajadzīgs ir dokuments, kas liecinātu, ka šis cilvēks ir tieši šis cilvēks. Un šis dokuments ir kādā dokumentu sistēmā. Tāda jau ir šī dzīve. Bet tas mums nevar traucēt, lai mēs būtu sirsnīgi vieni pret otriem, pēc iespējas. Ak, šīs ilgas pēc zaudētas paradīzes... bet dzīve prasa no mums kaut ko tādu, ka bieži vienkārši negribas, vai nē?

    Ļoti labi iet pasaulē "firmai" Labsajūta s.i.a.. Es ceru, ka realitātē tādas firmas nav. Bet manām vajadzībām šajā ziņā es šo firmu dibināju. Firmai Labsajūta ir mūsu pasaulē loma apsēgt un paslēpt visdažādākus nedarbus un netaisnības, un bezcerību, un neuzticību arī pret sevi, lai tikai to paslēptu zem smaida un zem vārdiem "viss kārtībā". Jā, labi iet šai firmai. Pretēji, cilvēks, kas veido garīgo dzīvi... (kas ir garīgā dzīvē? Lūk, svētā Terēze no Lizjē rakstīja, ka būdama vēl mazā, trīsgadīga, slēpjas aiz aizkariem un grima dziļās domās par Dievu. Sv. Terēze raksta, ka viņai jau trīs gadu vecumā bija garīga dzīve. Tas ir līdzdarbošanās ar Dievu, dialogs ar Dievu, Dieva gribas pildīšana. Mēs zinām, ka sv. Terēze, vai sv. Francisks, vai sv. Klāra, vai sv. tēvs Pijo, vai citi svētie un svētās nemeklēja labsajūtu. Kad ir garīga dzīve, tad nevajag meklēt labsajūtu. Labsajūta nav vajadzīga, jo Svētais Gars dod cilvēkam tādu prieku, ka tas grib dalīties ar citiem un stāstīt un stāstīt par Dieva mīlestību un par savu mīlestību uz Dievu. Šajā pilsētā nav tādas pieturas: "Labsajūta s.i.a.".

    Kad korintieši meklēja labsajūtu un gribēja darīt brīnumus, tad svētais Pāvils viņiem rakstīja: "Pienu jums vajag, nevis cieto barību..." un: "Meklējiet lielakas dāvanas... - mīlestību". Un šie vārdi, un vēl citi svarīgākie vārdi tika uzrakstīti priekš mums, lai mēs mācītos un lai mēs tiktu pestīti, lai mums būtu daudz nopelnu uz debesu valstību. Visi šie vārdi ir uzrakstīti uz papīra un saucās Svētie Raksti. Un mēs tos lasam un skūpstam ar mīlestību, jo caur viņiem Dievs uz mums runā. Un tas nes tik daudz prieka. Jā, arī lielā prieka, kas nebeidzas, bet kuram ir spēks iedarbināt cilvēku.

Kristus ir augšāmcelies!

    Sirsnīgie sveicieni visiem bloga Lasītājiem! Es neplānoju, ka tik rēti rakstīšu ziņas. Iemesli ir divi, saistīti viens ar otru: daudz fiziska darba un daudz jāatpūšas. Dzīves veids pavisam cits bez Misionāriem un bez Misionārēm. Sevišķi šis klusums, bet tomēr Rīgā lielākais priecīgs troksnis, bērnu troksnis. Visi kaut ko dara, strādā vai meklē darbu, evaņģēlizē vai mācās skolās. Es šeit mēģinu strādāt ar stiprāko motorzāģi, smago cirvi un citiem instrumentiem. Otro reizi tīrīju vecās baznīcas dārzu Liepnā. Tur ir darba uz mēnešiem. Diezgan smags darbs. Tāpēc paņēmu daudz ēdamo (visvairāk derīga bija ievārījumu burka) un slaveno 5-litrīgo pudeli (no virtuves galda) ar ūdeni. Mazi koki un krūmi tukstošiem tika nozāģēti un parādījās baznīcas dārzā jaunas lielas kučas. Atklājās, ka tur ir vairāk nekā krūmju džunglos saredzamie trīs priesteru kapi. Vienkārši trīs bija vaļā, varbūt kāds paņēma akmens jumtus un tapēc šie lielie kapi tika atvērti, lai diemžēl sevī pieņemtu lapas, zarus, zemi, bet arī diemžēl atkritumu maisus, kuri paši neatnāca. Citi kapi palika veseli. Šie kapi ir divās vai trijās taisnās rindās. Viņiem jau nav nekādu akmeņu ar uzrakstiem. Bet ir cerība, jo lapu, zaru un zemes kārta ir šajā vietā diezgan liela. Ja būtu laiks notīrīt šo teritoriju tā 100%, es varētu kaut ko vairāk pateikt. Varbūt kaut kas blakus palika. Šī vieta bija un praktiski vēl tālāk ir kā džungļi, ka pat daudzi vietējie cilvēki nekad šeit nebija. Senākos laikos, krievu laikos, kādi skolnieki-huligāni apmeklēja šo vietu, atvēra kapus un spēlējās ar apbedīto priesteru kauliem. Ak, priesteri, varbūt kāda jaunkristītā bērna mazbērni arī lietos jūsu galvaskausus kā bumbu?

    Kāds man atsūtīja pa epastu informāciju, ka Rīgā būs tikšanās ar Vassulu Rīdenu. Man pietiek tas, ko par viņu tika jau uzrakstīts Katoļu Baznīcas Vēstnesī pirms pāris gadiem. Ja viņas pašas vārdi liecina par viņas nepatiesībām, bet taču mums vairāk patīk patiesība, pati Patiesība - Jēzus Kristus, tad atstāsim viņu viņas priekšniekiem pareizticīgajā Baznīcā, lai viņi kārto lietas ar viņu.

    Cita lieta, nesen izlasīju grāmatu, lai pameklētu, vai grāmatā, kas ir diezgan populārā Latvijā, nav nekādu hereziju, tas ir, teiksim, kļūdu ticībā. Šajā grāmatā autors uzskata, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras (laikam aizmirsa par Jēzu Kristu, par svēto Pēteri - pirmo pāvestu, Apustuļiem, ticīgo tautu, diakoniem, iesvētītiem bīskapiem, priesteriem, draudzēm un citām funkcijām Baznīcā, bet arī sevišķi par Sakramentiem, piem. par svēto Misi). Tālāk raksta, ka kāda reliģija (nē nē, tā nav Baznīca) nes sevī Dieva Vārdu (jā jā, nebrīnieties, to taču raksta katolis - es ceru, ka Jūs to sapratīsiet). Man negribas visu rakstīt. Var pašam nopirkt un palasīt, grāmata brīžiem interesanta, daudz piedzīvojumu, var apdāvināt daudzu cilvēku dzīves. Kā saucas, nepateikšu, lai kāds nepateiktu, ka es to reklāmēju.

    Es tikai brīnos, ka var tik viegli ticības vietā pieņemt šovu. Vai vieglāk vienkārši spēlēt uz "bumbu" kapsētā?

Dažādi darbi

    Šajā nadēļā man vajadzēja tīrīt no krūmiem un maziem kokiem teritoriju pie vecās baznīcas Liepnā (varbūt turpināšu darbus nākamā nedēļā), zāģēt zarus un baļķus Viļakā (šie zari bija diezgan lieli). Mazos zarus es nēsāju mežā. Šie darbi jāturpina. Kopā ar draudzi tīrījām baznīcas terītoriju (mežā un pļāvā pie baznīcas) - vienu dienu. Vēl daudz palika, bet izskats mainījās, ir skaistāk. Šajā nedēļā arī es pārnesu draudzes arhīvu uz vienu lielo skapi. Tādā veidā viss būs uz vietas. Tagad vajag to aprakstīt. Tas arī būs darbs, kaut gan, es ceru, ne tik liels vai sarežģīts. Es tīrīju pļāvu pie Dieva Mātes statujas. Tas arī jāturpina. Un tā tālāk. Jau ir nissanā vasaras riepas. Pateicība Dievam, ka lūgšana bija vissvarīgāka un centrā, jo no turienes dzīvība. Atpūtai arī bija laiks.

    Un lūdzamies mūsu nodomos. Šodien sevišķi par priesteriem un paaicinājumiem uz priesterību. Un par tiem, kurus nesen esmu redzējis, bet tagad jau viņi ir mūžībā.
    Ir ko darīt, tāpēc pat nemēģinu rakstīt par kaut ko citu, bet par šo tik mazo pasauli, kas saucas nevisgalvenākie pienākumi.

Liepnā, pie vecās baznīcas

    Liepnā, kur no vecās baznīcas palika tikai pamatu akmeni, bet jaunās sienas un kolonnas veido 70 gadīgie koki, mēģināju šodien tīrīt teritoriju no krūmiem. Dievs deva saulaino laiku un auksto vēju, kas palīdzēja darbā.

    Pirmais darba posms bija nozāģēt mazus kokus un krūmus, kas uzauga uz mūra, vai pie mūra, kas ir apkārt baznīcas dārza. Ar cirvi tas būtu pārāk smags darbs, kas nedotu lielus efektus. Es sazvanījos ar Lūcijas kundzi, viņa atbrauca, atvēra baznīcu un es varēju pieslēgt pie elektrības motorzāģi.

    Nākama lieta, ka vajadzēja vilkt sazaģētos krūmus uz kaudzēm. Un tad parādījās skaistie pauguri, lai ekoloģi saprastu, ka mēs šeit zinām, ka vajag šos visus zarus atstāt, lai būtu vieta putniem, ķirzakām un kukainiem.

    Kaut gan man vajadzēja lietot arī cirvi, tomēr beigu beigās krūmus, kas nebija parāk resni, es lauzu ar roku. Tādam darbam arī bija liela nozīmē.

    Diemžēl, kaut gan saplānots darbs tika izpildīts, teiksim, 90%, man neizdevas tikt ar darbiem līdz baznīcas akmeniem. Un tikai sāku drusciņ tīrīt kapus. Tur vajag milzīgo darbu, lai notīrītu šo teritoriju, kur bija baznīca, bet tagad kaut kas līdzīgs mežam.

    Es paņēmu pamaz ēdama un ūdens. Ja būtu vairāk, es strādātu vairāk, varbūt vēl divas trīs stundas. bet tur ir vajadzīgs milzīgs darbs.

    Kādā kapā (bedrē, kas no kapa palika), kas atrodas krūmos un zem kokiem, ēnā, es redzēju... daudz sniega.

Šķīsto Siržu Kustības tikšanās.

    Šodien, kā katru mēnesi, Viļakas klosterī (bijušajā klosterī) notika ŠSK tikšanās. Kaut gan mēs esam nelielā skaitā, tomēr satiekāmies uz svēto Misi un pēc tam uz lekciju un tēju.

    Kāds teica: "Ko mēs darīsim svešā vietā, starp svešiem cilvēkiem?" Lūk mūsu tikšanās ir pierādījums, ka vajag pildīt Dieva gribu, atvērt sirdi Jēzum un cilvēks atradīs savu vietu un lomu draudzē, savu kalpošanas veidu. Un varēs palikt tam uzticīgs. Jo Dievam nav nepieciešams liels ļaužu pulks, lai varētu darboties. Mēs zinām no Bībeles, ka Dievs speciāli darbojās caur vismazākajiem, lai parādītos Viņa visvarenība, ka nevis cilvēks to dara ar saviem spēkiem, bet Dievs. Radītājs un Pestītājs dod žēlastību. Laimīgi tie, kas to pieņem. Un viņi redz un var liecināt, cik daudz Dievs mainīja viņu dzīvē. Tiem, kuri nepieņem, tas viss iet, teiksim, garām. Un nav par ko runāt un jautāt. Baznīca ir, lai mēs piedalītos, arī mazās formācijas grupās.