Pasaka ir dzīve.

    Pasakā (filmā) "Foster" galvenais varonis ir... kāds "eņģelis". Kurš? Liekas ka Elais (Eli). Bet kad es paskatījos uz aktieriem, uz viņu dzīvi, atklājās, ka tomēr svarīgākais ir cits "eņģelis", Mr. Pots (ak cik smags ir darbs sagatavot vārdu par kādu filmu, uff...). Kāpēc Mr. Pots? Viņš taču tikai sēdēja dārzā, vai kapsētā. Bet es palasīju drusciņ vikipēdijā un citur par viņu. Un no tā, ko izlasīju, šī filma rādas gandrīz kā stāsts par viņa dzīvi, diezgan specifiskā nozīmē.

    Es maz saprotu angļu valodu, bet man šķiet, ka viņš daudz laika (neatcēros cik gadu) strādāja Konventgardenā (Convent Garden - tas nozīmē "Klostera dārzs", protams bijušā klostera dārzā, jo 16. gadsimtā Anglijā Romas Katoļu Baznīca bija sevišķi stipri vajāta un arī klosteri tika apzagti un likvidēti). Viņam šis darbs ļoti patika, patika smaržas. Ne tikai augļu un puķu, bet arī citu lietu. Un lūk - filmā viņš stāsta par šo skaisto koku dārzā un par rozi kapsētā.

    Interesanti, ka filmā viņš aicina ticēt uz eņģeliem, bet viņš pats intervijā kādam žurnalam teica, ka esot ateists. Filmā ir daudz daudz eņģeļu, pat bērnu dārzs saucas "Angels" (eņģelis).

    Nākama lieta ir šāda, ka filma "eņģeļi" palīdzēja izdomāt jauno marku (preču jauno zīmi uz iepakojuma). Līdzīga problēma bija arī šī aktiera dzīvē, jo viņš izdomāja jaunas perfumes un, ja es labi atcēros, meklēja palīdzību, kāda dizainēra vai dizainēres, lai šī perfume būtu skaistā iepakojumā. Un ne tikai to, bet arī lai kāds uztaisīja viņa produktiem mājas lapu, caur kuru man šķiet var nopirkt dažas viņa izdomātas perfumes un smaržīgas sveces. Sīkumus es neatcēros, jo es domāju, ka tas šeit nav vissvarīgākais. Tā taču nav reklāma. Tā kā es teicu, ka maz saprotu angliski, tad nevarēju saprast, vai šī prece satur marihuānu, vai ir tikai tāda smarža. Un lai šīs perfumes būtu "unisex" gender - lai patiktu gan vīriešiem, gan sievietēm.

    Un tā mēs redzam gan šajā ziņā, gan iepriekšējā, ka dzīve ar pasaku un pasaka ar dzīvi parasti ir ļoti saistīta. Vairāk, nekā mēs domātu.

    Interesanti būtu zināt, kā ticīgie cilvēki bieži pieņem kādus tukšus simbolus (un feini un priecīgi spēlējās ar tiem, jo, jā kāds Latvijā uzrakstīja: kristieši grib svinēt un priecāties), bet neticīgie paņem reliģiskos simbolus, atņem tiem nozīmi un ieliek pavisam citu nozīmi, jo taču būs feini, vai nē, kad Eņģeli būs "eņģelīši", un obligāti palīdzēs preču pārdošanā. No labi, beigsim jokus.

    Mani dārgie, grūūūti ir skatīties filmas, pasakas tāpat. Bet ja tu nepastrādāsi, lai uzzinātu, kas tā ir par filmu, tad arī nesapratīsi, kāds tai ir saturs. Un viens vai otrais ticīgais var tādu vai citu filmu saprast kā reliģisko, nevis kā saistīto ar tirgu. To obligāti vajag darīt un prast atšķirt vienu lietu no otrai tāpat.

    Daudz Dieva žēlastību jaunajā gadā Jums visiem, dārgie Lasītāji! Aicinu draudzēties un mīlēt Visvareno Dievu, Vienu Trijās Personās, lielā pazemībā labot attiecībās ar ikkatru Dievišķo Personu.

Vai ir pasakas bez naudas?

    Pirms pāris gadiem kāds man nopirka Polijā grāmatu. Tā bija pasaka jauniešiem. Tā kā katrā grāmatā, arī tajā bija virsraksts, bet zem tā vārdi: "Antimaģiskais romāns". Rakstniece nolēma uzrakstīt tādu pasaku, kur nebūtu maģijas, vai lai paredzētu maģijas īsto nicinošo nozīmi. Pēc tam parādījās vēl šīs grāmatas otrā daļa.

    Pirms pāris mēnešiem, kā Jūs jau zināt, es skatījos šo nelaimīgo Sprīdīti, kur galvenā lomā ir īstenībā kredīti. Nesen arī man vajadzēja skatīties filmu kā pasaku, kur galvenais motors ir kredīti, kuri jāatdod. Protams visas emocijas griežas tā, lai pat negribētos to redzēt, bet kādus "eņģelišus". Tāpēc man ir jautājums: vai ir kāda pasaka, kur nebūtu par naudu, bet kur būtu ģimene un tajā visi mīlētu viens otru, ja grēko, tad lūdz piedošanu? Vai ir pasakas, kur ģimene lūdzas uz Jēzu Kristu? Kur dāvanas, pēc kurām bērni un citi lasītāji ilgojas, nebūtu viltīgas, bet labas, skaistas un drošas?

    Man patīk pasakas, bet ne visas. Tādas kuras prasa no lasītāja daudz, lai būtu tuvāk pie patiesības, lai mīlētu Dievu un pildītu Viņa gribu. Un lai būtu tajās redzamais šis mērķis, pēc kura mēs šeit, virs zemes, ilgojamies, ka viņš ir sasniedzams. Ir tādas pasakas?

Vai Viļakā būvēs Bērnu Banku?

    Pirms pāris mēnešiem kāds gribēja, lai paskatītos pasaku (es neatcēros, kā tā saucas). Es pajautāju, kādu banku reklamē šajā pasakā? "Tēvs, kā jūs varāt tā jautāt? Tā ir taču tikai pasaka!" "Nu labi, tad par ko ir šī pasaka?" "Šajā pasakā galvena varone aicina cilvēkus, lai tie ņemtu kredītus..."

    Varbūt kādreiz par to esmu jau rakstījis. Interesanti būtu zināt, vai visas pasakas ir par kredītiem, vai nē?

    Šeit ielīmēšu divas ziņas, kuras es uzrakstīju jūlijā un decembrī. Vajadzētu drusciņ uzlabot, bet es atstāju tekstus tādus, kādus urakstīju.

    Lūk šīs divas ziņas:

Sprīdītis, Sprīdītis...

    Šodien pirmo reizi es redzēju šo filmu. Kaut gan es zinu, ka ir tādi, kuriem patīk šīs filmas mūzika un pat gribētu to dzirdēt baznīcā savās laulībās, tomēr vajadzētu atstāt tādu domāšanu un paskatīties drusciņ savādāk. Pirmkārt filma nav saistīta ar Baznīcu un tās saturs ir ļoti tālu no kristietības. Otrkārt, ja es labi atceros, filma bija taisīta 1985. gadā un jau datums liecina par to, ka tas nevar būt cita lieta, kā valsts propaganda un tas nozīmē, ka tās mērķis ir veidot cilvēka domāšanu un skatienu uz realitāti pēc kādas ideoloģijas. Galvenais varonis paņem kredītus, kas ir it kā "burvīgas dāvanas" un devās ceļā izpildīt misiju. Kādu? Tas ir redzams filmas beigās . "Kungs un ķēniņš" atdot sprīdītim-laupītājam pēdējo naudu, bet saņem... Ko saņem? Nu jā, taču šī sieviete parūpēsies, lai viņš un viņa meita, tas ir nākamā paaudze, ļoti mīlētu naudu, lasi: lai ņemtu kredītus. Filmā burvīgas dāvanas pēkšņi pazūd, bet... tomēr paliek, jo tauta danco.

    Lai tie, kuri izdomāja sprīdīti, man piedod. Bet arī tagad jaunieši, kā man paši kādreiz kādā skaistā vietā stāstīja, saņem "misiju" darīt lielas lietas, tas ir rakstīt projektus un pēc tam paņemt... ko paņemt? Kredītus! Un galvā tāda doma nāk pati no sevis, tāds jautājums: tie, kuri taisīja filmu un tie, kuri ierakstīja skolas programmā mācīties tādas lietas, vai viņi neēda kopā vienā ēdnīcā?
    Ahā, es aizmirsu, ka vienīgais, kam bija kautkāds īpašums - neliela nauda, šis cilvēks tika filmā parādīts kā ļoti ļaunais un vēl vairāk - sadists. Un kredīta devēju uzņemt mājās viņš arī negribēja. Bet tomēr lielie kredīti arī viņu un viņa kalponi uzvarēja...

Kā Banka uzvarēja Baznīcu?

    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.

    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?

    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.

    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.

    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.

 *  *  *

     Es priecājos, ka kāds pēc mana bloga uzrakstīja lugu priekš bērniem (tā es domāju). Es to neredzēju.

    Tomēr, ja kāda lieta ir darīta, tad tomēr tai ir kāds mērķis? Kāds mērķis? Es protams nezinu, bet jau nejokojot, varbūt jau nākamajā gadā mūsu skaistajā pilsētā redzēsim jauno skaisto ēku, kurā katram bērnam būs atvērts konts. Varbūt tā sauksies BB (Bērnu Banka). Tad ziemassvētki būs pilnā krāsā un priekā...

    Pilns un patiess prieks tomēr ir no Dieva. Tas man tika dots svētdien, sv. Alberta Lielā baznīcā Rīgā. Brālis Jānis salika savus mūžīgos svētsolījumus. Svētā Misē pl. 11:00 (apm. 2 stundas) koncelebrā bija astoņi priesteri (7 kapucīni), daži klausījās grēksūdzes, bija daudzi brāļi kapucīni no Polijas un no Baltkrievijas, br. Jāņa Mamma un Māsa, klostermāsas un draudzes locekļi. Brālis Jānis vēl mācās Lubļinā, bet dažas reizes gadā brauc uz Latviju. Lūgsimies par viņu, lai katru dienu ar mīlestību un paļāvību viņš pildītu Dieva gribu un lai pēc sv. Franciska no Asīzes piemēra sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

Kā Banka uzvarēja Baznīcu?

    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.

    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?

    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.

    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.
    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.

Kristus Piedzimšana

    Es biju slims, tāpēc neko nerakstīju. Ir ko darīt, jau ne visu varu darīt. Tik daudz.

    Visiem lasītājiem daudz Dieva žēlastību un vienotību ar Jaunpiedzimušo Bērniņu. Lai Jūsu sirdīs valda liels prieks un miers, ko var dot vienīgi Pestītājs.

    27. decembrī plkst. 11:00, Rīgā, sv. Alberta baznīcā, brālis Jānis Savickis kapucīns saliks mūžīgie svētsolījumi. Es arī tur došos, lai lūgtos par viņu un piedaloties svētajā Misē.

Vai Latvija ir misiju zeme?

    Pirms kāda laika es piedalījos pasākumā, kurā, sterp citiem, bija runā par to, kad cilvēks pirmo reizi bija baznīcā?

    Gandrīz visu runātāju pieredzi var sadalīt trijās grupās.

    Pirmā grupa: tie, kurus kristīja bērnībā, vecmāmiņa vedāja uz baznīcu, saka, ko darīt, ko lasīt, bet mazbērnam nebija nekādas saprašanas. Pēc tam jau jauns cilvēks negāja uz baznīcu. Un pirms dažiem mēnešiem, vai pirms gada, pirms diviem, pieciem gadiem, cilvēks atgriezās un sāka apzinīgi iet uz baznīcu un pie sakramentiem.

    Otrā grupa: līdzīga pirmajai, bet kristības sakramentu pieņēma pirms pāris gadiem. Agrāk negāja uz baznīcu, izņemot bēres un laulības, bet nebija nekādas saprašanas, kas notiek baznīcā.

    Trešā grupa: pirmie kontakti ar Baznīcu nesen, pirms dažiem mēnešiem, vai gadiem, nekādas sagatavošanas garīgajai dzīvei, bez lūgšanas. Nekristītie. Neviens nepiedalījās svētdienas skolā, kurai būtu vairāk, nekā daži mēneši.

    Ceturtā "grupa": kāds cilvēks no kosmosa laikam, jo viņš neatceras svētdienu, vai svētku dienu, kad (izņemot slimības gadījuma) viņš nebūtu baznīcā. Lūgšana mājās kopēja un individuālā no rīta un vakarā, un ne tikai. Katehēzes, kuras vadīja priesteri plebānijā, no bērnības līdz 17 gadu vecumam 2 reizes pa 45 min. nedēļā, 9 mēnešus gadā. Ministrantu formācija visu laiku. Visa skola piedalījās draudzes dzīvē, piemēram svētkos katrai klasei bija dežuru stundas baznīcā pie Vissvētākā Sakramenta, grēksūdze vismaz katru pirmo mēneša piektdienu, draudzes rekolēkcijas (ļoti konkrētas) divas reizes gadā, prāvesta un vikāra visu māju un ģimeņu apmeklēšana katru gadu, nemitīgais priesteru kontakts ar vecākiem, lai labi attīstītos bērna kristīgā audzināšana. Un tā tālāk... Jā, ir tādi kosmosi. Pateicība Dievam. Aha, par to visu maksāja priesteri un piepalīdzēja vecāki.

    Evaņģēlizācija tā nav tāda metode: "Nu lai kāds palīdzēs!...", bet: "Prāvest, kas man jādara draudzē? Es esmu gatavs palīdzēt ar saviem talantiem un ar savu naudu." (ja kāds šeit domā, ka es prasu naudu, tad lai zin, ka es šeit neprasu naudu) Pašam jādara pēc iespējas visvairāk, bez tādas domas, ka kāds palīdzēs. Tad Dievs svētīs. Jo ja strādnieks ņem rokās arkli, bet skatās atpakaļ, tad viņš neder uz debesu valstību...
    Šie kosmosi bija un tiek turpināti Polijā. Nemitīgas misijas. Tāda ir Baznīca - misija ir Tās centrā. Vai Latvija ir misiju zeme?

Kāpēc latvietis grib kļūt par katoli?

    Pirms kāda laika kāda kundze teica, ka neies svētdien uz svēto Misi. Es pajautāju "Kāpēc?" Viņa atbildēja, ka esot šajā grupā, viņi tur dzied un dejo tā, kā līdz šim. Viņa grib to turpināt arī tagad, kad ir pensijā. "Bet taču tā ir svētdiena, - es teicu - jāiet uz sv. Misi!" Viņa atbildēja, ka "dieviņš sapratīs".

    Kāds jauneklis grib dzīvot tā, kā viņam gribēsies. Visas citas lietas, svarīgas un nepieciešamas pieaugušo dzīvē, "pašas parādīsies". Bet tomēr kad šīs lietas "pašas parādas", jauneklis nezin, ko ar tām darīt, jo tās nav kādas emocijas, bet ļoti konkrētas lietas un visi skatās uz šo jaunekli, lai viņš kaut ko darītu. Bet no kurienes viņš var to dabūt zināt, ja domāja, ka dzīve tā ir tikai emocijas?

    Vēl citi runāja, cik latvietis ir līdzīgs katolim, vai katolis latvietim (drusciņ jokoju)? Šeit arī vajag parūpēties par emocijām, vai par stipro kafiju, lai neaizmigtu un nekristu uz zemes, ko izpirka kāds svešzemnieks.

    Uz brītiņu atstāsim visas šīs ļoti emocionālas lietas (cilvēkam ir vajadzīgas emocijas, vai nē?), lai ar uzmanību un lēni staigātu pa ledu un sniegu.

    Rīt mūsu baznīcā tiks atvērtas Svētās durvis. Tās būs galvenas durvis baznīcā. Ar tām gandrīz visu gadu būs saistītas pilnas atlaidas. Baznīcā cilvēki varēs dabūt lapiņas, uz kurām tiek uzrakstīts, ko vajag izpildīt, lai saņemtu pilnas atlaidas. Varēs arī dabūt grāmatu, kurā ir Pāvesta Franciska Žēlsirdības ārkārtējās jubilejas izsludināšanas bulla "Misericordiae Vultus". Šis dokuments sākas ar ļoti nozīmīgiem vārdiem: "Jēzus Kristus ir Tēva žēlsirdības vaigs." Grāmatgaldā var arī dabūt žēlsirdīgā Jēzus mazās svētbildēs, lai tās palīdzētu godināt šo žēlsirdību.

    Mēs redzam, ka ir daudz darba priekšā, darbi neizdarīti, netiks izdarīti. Jāiet uz priekšu ar paļāvību uz žēlsirdīgo Jēzu, lai palīdzētu sev pestīšanas ceļā. Un lai palīdzētu dvēselēm šķīstītavā caur šīm pilnām atlaidām.

Dieva dāvanas

    Laikam visi, kuri piedalījās kādās katehēzes, piemēram svētdienas skolā, vai evaģēlizācijas katehēzēs, atceras to, kas bija teikts ar sādiem vai līdzīgiem vārdiem: "Dievs tev dos vairāk, nekā tu gaidītu vai lūgtu". Un katrā katehizācijā ir runa par to, lai cilvēks atvertu savu sirdi Dievam, lai Dievs mainītu cilvēka dzīvi tā, lai tas sekotu Jēzum. Šī līdzdarbošanās ar Dievu ir ļoti ļoti svarīga. Šeit pieminēšu ļoti īsi to, kas notika jaunas evaņģēlizācijas laukumā Viļakā.

    2012. gads - es redzēju evaņģēlizācijas "no jaunā" vajadzību tādos apstakļos, kuri ir draudzē - liels teritorijs, maz cilvēku, jauno cilvēku gandrīz nav baznīcā, pēc "svētdienas skolas" bērni "pazūd", jo vecāki neticīgie. Nav ko gaidīt, nepieciešama evaņģēlizācija.

    2013. gads - 2. janvārī pie tējas mēs (es un trīs katehētes) nolēmām taisīt bērniem un jauniešiem jaunās evaņģēlizācijas pasākumus. Jau nākamajā dienā, pateicoties katehētes kontaktiem, "sākās kontakti" ar Marijas skolu. Un vienu reizi mēnesī misionāres no šīs skolas braukāja uz Viļaku. Sākām domāt par Alfa kursiem un lūk kādai ģimenei (Sergejs un Žanna) bija kontakti ar pr. Rihardu Madonā, aizbraucām tur kopā, un ātri sākās Alfa kursi Viļakā. Lai evaņģēlizētu vajadzīga ir laba dzirdamība gan baznīcā, gan klosterī. Un tieši tad Dievs sūtīja labdarus un tika instalēta jauna apskaņošana. Sākās arī svētās Mises bijušajā klosterī. Jaunā ērģelniece. Gada beigās zvanīja pr. Arnis un ātri atbrauca uz Viļaku pirmas misionāres Signe un Ineta. Laika ātrums auga un auga.

    2014. gads - Visdažādākie Alfa kursi, jaunā evaņģēlizācija skolās, uz ielām, visa apkārtnē, Oasis Viļakā. Misionāres kalpo un tas ir redzams. Labi līdzdarbojas ar draudzi - tas nozīmē, ka draudzē ir iespējama ticības atdzīvināšana. Un tajā galvenie ir laji, misionāri. Pirmais svētceļojums Viļaka - Aglona. Daudz pasākumu. 8. decembrī atbrauca jaunie misionāri, astoņi cilvēki.

    2015. gads - Daudz vairāk misionāru, četri bērni, evaņģēlizācijas profils mainās: vairāk redzamais baznīcā, mazāk skolās. Tiek dibinātas daudzas daudzas jaunas aktīvitātes bērniem, jauniešiem un pieaugušiem. Ļoti daudz. Es par to jau rakstīju. Visu laiku kaut kas notiek. Visu laiku sagatavošana. Līdzdarbība ar draudzes cilvēkiem. Brauka piepalīdzēt citi misionāri no Latvijas, Ukrainas, Lietuvas un Polijas. 2. maijiā piedzima Jāzeps. Otrais svētceļojums Viļaka-Aglona. Misionāri palika vairāk laika Viļakā. Novembra beigās atbrauca jaunas trīs misionāres. 30. novembrī aizbrauca Kārlis ar Rutu un bērniem. 8. decembrī sākās Žēlsirdības gads Baznīcā. 13. decembrī Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā tiks atvērtas Žēlsirdības Durvis.

   

Misionāru kalpošana nav hobijs.

    Kādā mājas lapā es izlasīju, ka tikai bagatam cilvēkam ir hobijs. Varbūt tā ir. Varbūt cilvēks skatās uz otro un domā, ka tas, ko viņš tagad dara, ir hobijs. Var šeit arī parādīties kļūdas, arī smieklīgas, kad kāds nosauks kāda cita smagi strādājoša cilvēka darbu par hobiju.

    Pēc diviem gadiem, kuros draudzes plebānijā dzīvo un draudzes teritorijā kalpo misionāri (bet brauka uz šeijeni jau kopš trijiem gadiem), es varu pateikt, ka misionāru kalpošana un visi citi darbi, un sava aicinājuma pienākumi (piemēram ģimenē), nav nekāds hobijs. Vēl vairāk, nav laika, lai rūpētos par kādu hobiju. Tā ir kalpošana, lūgšana, attiecības ar Dievu, attiecības ar cilvēkiem. Kad beidzas gads Jēzum varbūt cilvēkam jau būs kāds hobijs, varbūt nē. Visi šie augšā minētie elementi un tie, par kuriem es rakstīju citreiz, veido misionāra dzīvi. Vēl vairāk, Dievs caur tiem elementiem veido pašu misionāru, dara misionāru no cilvēka, kas grib kļūt par misionāru.

    Kāpēc misionāru kalpošana nav nekāds hobijs un viņiem nav hobija? Jo misija tas ir īstenībā karš, bet ne pret cilvēkiem. Tas ir garīgais karš, lai atbrīvotu cilvēku no ļauna gara ietekmes, lai stiprinātu tos, kuriem vāja ticība, lai meklētu tos, kas grib kalpot Dievam savā draudzē un citur. Šeit nav laika hobijam.

    Ar citiem vārdiem, misijas mērķis ir atgūt cilvēkam garīgus, bet ļoti ļoti realus īpašumus: tikumus, lūgšanas dzīvi, žēlastības sakramentos - tur visur Dievs ir Avots, bet cilvēks līdzdarbojas. Un mērķis otrais, kas iet līdzi pirmajam, atdot cilvēku Dievam kā Viņa bērnu. Un arī tas ir ļoti ļoti svarīgs (par ko es jau rakstīju), lai uz vietas, draudzē, palielinātu un stiprinātu aktīvo ticīgo tīklu, kas līdzdarbojas ar prāvestu un līdzdarbojas ar šo plašāko tīklu - ar Baznīcu citās draudzēs, diecēzēs, kustībās, ordeņos, valstīs. Tam ir veltītas domas, sarunas, darbi, tikšanās - Dieva žēlastībā un spēkā.

Kāpēc misionāriem nav savu plānu?

    Kādreiz es runāju ar kādu cilvēku un viņš teica, ka nebūs misionārs (kaut gan man likās, ka viņš kļūtu par misionāru, jo viņam bija daudz laika un naudas, ticība un veselība...), jo viņam esot citi plāni. Viņš bija kā autobuss, kas "nolēma" nebraukt pa maršrutu un "atļāva" viņa iekšā uztaisīt kafejnīcu.

    Cits teica, ka grib normāli dzīvot un protams viņam ir 100% taisnība. Bet lai kļūtu par misionāru, vajag atteikties no normālās, sakartotās dzīves.

    Lai kļūtu par misionāru, vajag sevī atdzīvināt šo ticību, ko cilvēks saņēma kristības sakramentā. Vēl vairāk, vajag šo ticību atdzīvināt katru dienu, jo katru dienu kristietis sāk no nulles:

https://www.youtube.com/watch?v=lml7Ydc5d24

    Lai kļūtu par misionāru, vajag stingri turēties pie Dieva, strādāt ar sevi, nepieciešama formācija Baznīcā un atvērta sirds Dieva plāniem konkrētam cilvēkam, ģimenei, kopienai, ordenim. Jābūt gatavam tam, ka Baznīca sūtīs cilvēku tur, kur grib pats Dievs:

https://www.youtube.com/watch?v=gqWIMhxVi2w

    Lai kļūtu par misionāru vajadzīga ir vienotība ar savu kopienu, ģimeni, ordeni. Ar Baznīcu. Jo vienmēr misija tas ir Dieva darbs, Kas aicina cilvēkus, lai tie izmantotu savus talantus un lai saņemtu kopienas palīdzību, lai būtu labi augļi:

https://www.youtube.com/watch?v=esf-vOwl2bs

    Kā teica Kiko Arguello, ģimenes, priesteri un citi, kuri brauc uz misijām (sevišķi "ad gentes") piedzīvo lielas grūtības. Sevišķi pirmos trijos gados vietējie viņus nesaprot, bieži viņus vajā, ne tik rēti vajag braukt dažādu iemeslu dēļ atpakaļ. Parasti pirmie labie augļi starp vietejiem neticīgiem cilvēkiem un cilvēkiem ar vāju ticību parādas pēc trijiem gadiem. Tad vajadzīga ir liela, neierobežota pacietība un paļāvība uz Dievu.

    Jo vajadzīgs ir laiks, lūgšana, ticības piemērs, kas "spīd acīs" un Dieva žēlastība, lai cilvēks, kuram ir "sava privātā ticība", atmestu to un pieņemtu sevī Svēto Garu.

357 dienas ar Misionāriem

    Misionāru ģimene, kas atbrauca uz Viļaku 2014. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas lielajos svētkos, šodien aizbrauca uz Rīgu. Viņu kalpošana Viļakas draudzē beidzās.

    Šodien, svētā Apustuļa Andreja svētkos, kad svētās Mises Evaņģēlijs mums atgādina šo brīdi, kad Jēzus paaicināja pirmos Apustuļus, Dievs paaicināja Kārli un Rutu ar bērniem uz kalpošanu citā draudzē. Un es esmu pārliecināts, ka ieies šajā kalpošanā ar neparasto dedzību, kura var parādīties tikai tādos cilvēkos, kuros dzīve un ticība ir viens vesels. Tad arī liecība ir īsta un aicina citus. Viņi nekad neatstāja savu ticību aiz baznīcas durvīm, iekšā, un ar savu dzīvi rāda Baznīcas ticību. Katru dienu gāja uz svēto Misi un cīnījās, lai Jēzus Euharistījā atnāktu arī viņu sirdīs. Kad kāds viens vai otrais cilvēks nezin, kāpēc iet uz svēto Misi un šo faktu grib paslēpt zem zemes, tad misionāri, visi seši, skaļā balsī dalījās ar prieku, kas nāk no dzīvām attiecībām ar Jēzu.

    Es nestāstīšu par visām šīm 357 dienām, kurus es pavadīju misionāru kompānijā, bet pieminēšu tikai vienu faktu. Šodien, pēc svētām Misēm, īsi, bet sirsnīgi atvadījāmies, un tad misionāru ģimene pazemīgi devās ceļā kājām 1.5 km uz autoostu, lai tālāk ar autobusu braukt uz Rīgu.

    Tagad cita draudze ir bagātāka un laimīgāka.

Kursi "Kļūsti pēdējais!", var pierakstīties.

    Nē, nē, nekādus kursus neorganizēšu, uz reiz teicu, lai būtu skaidrs. Bet šis virsraksts ir tāds tāpēc, ka pēkšņi visapkārt notiek kursi līderiem. Pat kādā mocekļu sanktuārijā, Āfrikā, uzbūvēs netikai baznīcu, bet arī "līderu centru". Varbūt man nepatīk šis nosaukums?

    Kāds organizēja rekolekcijas draudzē. Tādā veidā palīdzēja prāvestam. Meklēja cilvēkus, kas arī būtu kā kalpotāji, tādus, kuriem ir jau pieredze tādu pasākumu organizēšanā. Tādus, kuri ne tikai lūdzas, kas ir galvenais, bet prot piemēram taisīt sviestmaizītes. Un ko dzird tālrunī? "Es nevaru, braucu uz līderu kursiem!" Nākamais: "Es nevaru, braucu uz līderu kursiem!" Jūs jau saprotāt? Varbūt es kļūdītos, ja es domātu, ka tagad visi būs līderi, bet nebūs neviena, kas taisītu sviestmaizīti? Pateicība Dievam, ka atradīsies tie, kuri taisīs sviestmaizīti. Un atradās draudzē tie, kuri iepakoja ar misionāriem kopā visas oblātes. Pateicība Dievam.

    Es nesen lasīju dažus tekstus, kurus uzrakstīja līderi. Nē, nē, nepateikšu kur un kādās valodās. Un kaut gan fragmentus es lasīju gandrīz "ar atverto muti", tad tomēr man tur trūka vienas ļoti ļoti vajadzīgas lietas. Kādas? Nu, pazemības. Ja cienījāmie līderi jau brauka un brauka uz tādiem un citiem kursiem (es nepateikšu, ka tie nav vajadzīgi, jo vajag mācīties visu laiku) un beidz visdažādākas augstskolas, tad lai viņi neaizmirstu par tādu ļoti vajadzīgu tikumu kā pazemība.

    Nu bet es esmu tikai vienkāršs mazākais brālis un lauku prāvests. Un nekad neorganizēšu nekādus kursus. Un varbūt tas neskanēs pavisam nopietni, bet mūsu ordeņa priekšnieks, tēvs ģenerālis, kas bija pie manis ciemos vasarā un drusciņ redzēja misionāru darbību Viļakas draudzē, pastāstīja visiem brāļiem dažos vārdos par šīm labām lietām, kas šeit notiek.

    Esi pēdējais! Kursi sākās! Visi uz kapucīniem! Vai uz kapucīnēm!

Brīnumainais medaljons un Katrīna Laburē

    1830. gadā Bezvainīgā Jaunava Marija trīs reizes parādījas jaunai klostermāsai Katrīnai. Un tieši 27. novembrī atklāja, ka vajag pagatavot medaljonu. Dievmāte teica: "Liec, lai pēc šī parauga tiktu pagatavots medaljons. Visi, kas to nēsās, saņems lielas žēlastības; tie, kas to nēsās ar paļāvību, saņems žēlastību pārpilnību".

    1832. gadā tika pasūtīti 20 000 eksemplāri..

    Pāris gadu laikā medaljons iemantoja "brīnumaina medaljona" slavu. Katrīnas klosteris no visām pasaules malām saņēma vēstules, kurās bija stāstīts par dziedināšanām, atgriešanos un citiem brīnumiem. Cilvēki, kas valkāja medaljonu, patiešām saņēma žēlastības!...

    Katrīna nomira 1876. gada 31. decembrī. Viņa aigāja no šīs dzīves tikpat klusi un pazemīgi, kā bija dzīvojusi.

    Kad 56 gadus vēlāk saistībā ar beatifikācijas procesu Katrīnas Laburē kapavieta tika atrakta, atklājās, ka klostermāsas miesa nebija satrūdējusi. Ārsts, kas pacēla Katrīnas plakstiņus, ieraudzīja, ka māsas Katrīnas skaistās, zilās acis - acis, kas bija uzlūkojušas Vissvētāko Jaunavu Mariju,  - aizvien izskatās kā dzīvas.

    1933. gadā Katrīnu Laburē atzina par svētīgo, bet 1947. gadā pāvests Pijs XII viņu pasludināja par svēto.

[ziņa sagatavota pēc "Cilvēki kalnā. Nr.1. Decembris", izdevniecība "Kala raksti"]

    Jā, rīt man jāpaskatās, cik baznīcas grāmatgaldā palika "brīnumaino medaljonu", lai vienmēr būtu visiem, kas grib to nēsāt un saņemt žēlastības. Rīt arī pl. 17:00 būs mūsu baznīcā Viļakā koncerts Dievmātei par godu. Vai tas viss ir tā nejauši?

    Es ceru, ka nākamā gadā baznīcas dārzā būs Lurdas Dievmātes staujas kopija. Uz brīnumainā medaljona ir uzrakstīta lūgšana: "Ak, Marija, bez grēka ieņemtā, lūdz par mums, kas steidzamies pie Tevis".
 http://www.naszdziennik.pl/mysl/147883,cudowny-medalik-objawienie-i-jego-przeslanie.html
 1854. gadā pāvests pasludināja dogmu, ka Marija ir bezvainīgi ieņemtā. 1858. gadā Lurdā Marija pateica svētajai Bernadetai Subirū: "Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana". Lielie ir Dieva darbi, kurus atklāj caur Mariju. No mūsu puses Dievs prasa uzticību un mīlestību, lai mēs dzīvotu kā Viņa bērni, kā tie, kuri no visas sirds grib ieiet Debesu Valstībā un ar savām acīm redzēt Dievu un Mariju.

Draudze - aktīvo ticīgo tīkls

    Ne visi draudzē ir aktīvi tā, kā vajadzētu. Ļoti daudz ikdienā nedzīvo pēc katoliskās ticības. Tomēr ja mēs paskatītos tikai uz situāciju pirms gada, kad aktīvi draudzē, prāvesta līdzdarbnieki, jaunās evaņģēlizācijas dalībnieki (protams katram sava funkcija, vairāk vai mazāk aktīva piedalīšanās) bija daži ticīgie, tad tagad, pēc misionāru kalpošanas gada, tādu aktīvo ticīgo ir vismaz padsmit, divas reizes vairāk. Es ceru, ka jauno 3 misionāru kalpošana Viļakā stiprinās un palielinās šo tīklu Dievam par godu.

Franciskaņu regola

    1223. gada 29. novembrī pāvests Honorijs III parakstīja dokumentu "Solet annuere", ar kuru apstiprināja svētā Franciska regolu. Ar šo regolu Francisks paradīja saviem brāļiem ordenī, kā dzīvot pēc Evaņģēlija un sekot Jēzum Kristum. Šis dokuments ir ikdienišķas dzīves pamats kapucīniem un citiem franciskaniem. Pats ordenis tika dibināts 1209. gadā un tam svētību deva pats pāvests Innocentijs III, tas pats, kas dibināja "Terra Mariana" 1215. gadā. Un tieši tāpēc, lai dzīvotu pēc Evaņģēlija tādā veidā, kā sv. Francisks rakstīja savā Regolā, brāļu franciskaņu grupa deva 16. gadsimtā sākumu kapucīniem, kurus apstiprināja 1528. gadā pāvests Klemenss VII.

Draudze, kapucīns un misionāri

    Baznīcas administratīvas daliņas saucas diecēzes un diecēzēs ir draudzes. Par katru draudzi ir atbildīgs prāvests. Visiem draudzes locekļiem jālīdzdarbojas ar prāvestu, kā ar savu ganu, un saskaņot visus savus darbus garīgajā aprūpē ar viņu. Jo prāvests dod misiju no Baznīcas puses sludināt Evaņģēliju.

    Baznīcā ir vēl otrā kārtība saistīta ar harizmatiem un parādās caur ordeņiem un kongregācijām, tas ir caur konsekrēto dzīvi. Konsekrētā dzīve tā ir sekošana Jēzum Kristum šķīstam, nabagam un paklausīgam debesu Tēvam. Caur šiem mūkiem un mūķenēm ir redzama dzīve Debesu Valstībā (vismaz tā tam jābūt).

    Ir arī Baznīcā jaunās kustības, kurās vairākumā piedalījas laji un to ir daudz vairāk nekā priesteru, vai konsekrēto personu. Kā priesteri parasti dzīvo plebānijās, konsekrētas personas klosteros, tā kustību locekļi dzīvo visur un caur viņiem visur tiek sludināts Evaņģēlijs.

    Šodien Viļakas draudzē, kur kalpo priesteris kapucīns, un kur pēdējo veselu gadu kalpo misionāru ģimene (un mēnešiem ilgi kalpoja vēl citi misionāri), parādījās šodien jaunas misionāres no Marijas skolas. Un uz reiz piedalījās svētā Pio lūgšanas grupas tikšanās bijušā kapucīnu klostera ēkā. Un tur, tajā mazajā grupā, bija redzama Baznīcas bagātība, harizmati, lidzdarbošanās sv. Pio aizbildniecībā.

    Tad plebānijā dzīvo šobrīd... desmit cilvēku. Katrs no viņiem ir misionārs, katrs juta šo paaicinājumu no Dieva un to pieņem ar uzticību. Un jau izveidojās jauno misionāru līdzdarbošanās ar draudzi. Es ceru, ka tas viss tikai attīstīsies.

Mazas grupiņas, nevis lielie projekti

    Šajā nedēļā notika dažādas formācijas tikšanās. Tās bija alfa jauniešiem, alfa pieaugušiem, piektdieņi Žīguros, piektdieņi Viļakā, Šķīsto Siržu Kustība. Vislielāka no tām jauniešu alfa prasīja arī daudz sagatavošanas (viens no elementiem - gandrīz 700 km mašīnās). Bet arī mazākie, kā piektdieņi Viļakā un ŠSK sestdien bija brīnišķīgie un tā bija īsta Dieva klātbūtne un žēlastība. Es nepateikšu, ka man žēl, ka tik maz cilvēku atnāca. Nē. Atnāca tie, kuri gribēja, kuri grib kaut ko darīt un kalpot, nevis lai viņiem kalpotu. Un līdzdarboties ar prāvestu. Arī šis aspekts ir ļoti svarīgs, jo tieši prāvests dod misiju konkrētam cilvēkam sludināt Evaņģēliju draudzē. Šī misija tika dota gan katehētēm, gan misionāriem, Šī misija jau ir katoļu vecākiem, jo viņi uz Kristības sakramenta pamata un ar laulības sakramenta palīdzību saņēma misiju tālāk nodot ticību saviem bērniem. Ja kāds cits, bez saņemtas misijas, publiski sludina Evaņģēliju, tad nevar viņa mācību saprast kā Baznīcas mācību pilnā nozīmē, bet ka viņš dalās ar savu ticības pieredzi. Katrā draudzē tomēr notiek, visdažādākajā veidā, ticības sludināšana un padzilināšana prāvesta vadībā. Visi ir aicināti piedalīties tajā.

Jaunie Dieva cilvēki, cerība arvien jauna

    Pirms divām nedēļām Latvijā parādījās jaunas klostermāsas. Viņas atbrauca no Polijas. Viņu kongregācija ir garīgumā saistīta ar svēto Antonu, bet darbā un kalpošanā ar maziem bērniem un ģimenēm, sevišķi ar jaunām māmiņām, kas gaidā bērna piedzimšanu un šajā laikā viņām ir vajadzīga kāda mierīga patvērsme. Un starp šiem jauniem (vairākumā) cilvēkiem māsas dzīvo, rūpējas par viņiem, sludina Evaņģēliju un par īstas mīlestības garu šajās kopienās, šajās mājās.

    Tad klostermāsas atbrauca, mācās valodu, pieredz cilvēku sirsnību un prieku, ka tieši pie viņiem, uz viņu draudzi, atbrauca klostermāsas, lai lūgtos un lai cilvēkos būvētu Dieva Valstību.

    Vakar vakarā šīs mūķenes lasīja lekciju Viļakā jauniešu alfa kursos un man šī lekcija ļoti patika, bija kā liecība, kā Dievs mīl katru cilvēku un ikkatru brīdī vēlas ar cilvēku līdzdarboties, lai tas būtu laimīgs.

    Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem nepatīk Evaņģēlija sludināšana, nepatīk ticība, nepatīk Dieva mīlestība. Un tie karo pret Dievu. Jo revolūcijai nepatīk Dievs. Revolūcija tieši karo pret Baznīcu. Un brīžiem var likties, ka īstais patriots ir tikai revolūcionists. Bet tā nav taisnība. Ir pretēji.

    Tad ļoti labi, ka uz Latviju, uz kādu sevišķo un ārēji skaisto pilsētu atbrauca divi Dieva cilvēki, kas jau tagad ienes daudz prieka un, mēs ceram, ienesīs daudz labumu no Dieva.

Par ko domāja Rainis?

Par ko domāja Rainis?

    Pirms dažām dienām man vajadzēja meklēt informācijas par Raini, jo Žīguru kultūras namā bija pasākumi saistīti ar viņu un ar dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". Mūsu laikos nav grūti atrast informācijas, jo taču ir internets. Un to, ko senāk vajadzēja meklēt bibliotēkās, tagad (varbūt ne visu) var meklēt un atrast datorā.

    Vairāk nekā to, ko Rainis uzrakstīja, kādas grāmatas un dzejoļus, mani interesēja, ko viņš propagēja. Es izlasīju, ka viņš piederēja organizācijai, kas saucās "Jaunā strāva". Tā (tas nozīmē, ka arī Rainis) izplatīja darvinismu, materiālismu, ateismu. Liela daļa no jaunstrāvniekiem kļuva par marksisma vai sociālisma piekritējiem.

    1905. gadā Rainis jau bija revolucionists un aktīvi piedalījās revolucijā Krievijā. Pēc tam bēga uz Šveici, kur slēpjās daudz revolucionistu, kā piemēram Ļeņins.

    1988. gadā komponists Brauns uzrakstīja mūziku Raiņa grāmatas "Daugava" fragmentam un tāds bija dziesmas "Saule. Pērkons. Daugava" sākums. Pēdējie vārdi ir šādi (citēšu no galvas): "Saule ir mūsu māte, Daugava - sāpju aukle, Pērkons velna spērētājs tas ir mūsu tēvs". Es domāju, ka tie, kuri saprot šos vārdus, saprot arī šo vārdu nozīmi. Un tiem katoļiem, kuri no sirds to dzied, netraucē pirmais Dieva bauslis?

    Par Raini var daudz lasīt internetā, var lasīt viņa grāmatas un to, ko viņš par idejām, pēc kādām dzīvoja, pats runāja:

„Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretiniece. Kristīgā mācība prasa pilnīgu altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšas, no pārdabiskas varas, kurai zemē ir priekšstāve: valsts vara”.

 

„Kristīgā ticība ar savu dievticību aptumšoja mīlestības labo kodolu.”

 

„Īsti tagadējās kristības spēks ir grieķība un žīdība. Nākamai reliģijai jābūt atkal dzejai, kā bija kultūras sākumā. Latviešu senai ticībai ir labākie dīgļi”.

     Vai es pēc tādiem vārdiem vēl varētu domāt, ka viņš būtu labs piemērs jaunatnes audzināšanā? Tikai tāpēc, ka viņš bija dzejnieks un valstsvīrs? Es nezinu, vai viņš atgriezās no savām idejām uz ticību uz patieso Dievu? Bet Dievs, Kas ir Mīlestība, aicina mūs dzīvot nevis ideju pasaulē, bet realitātē, jo šeit mums ir iespēja satikties ar šo Mīlestību, nožēlot grēkus, saņemt grēku piedošanu un dzīvot kā Dieva bērni. Žēl, ka Rainis neatrada vietu savā dzīvē Šai Mīlestībai tā, kā to atrada sv. Terēze no Lizjē, sv. Bernadeta Subirū un sv. Žanna D'Arka, kuras visas (ja es nemaldos) Raiņa dzīves laikā tika pasludinātas par svētajām.

    Pēdējos vārdus atdošu atpakaļ vikipēdijai:
    "Jaunstrāvnieku devumu vēlāk augsti vērtēja Latvijas sociāldemokrāti un komunisti. Savukārt mūsdienās tiek pausts arī cits viedoklis, ka "Jaunā strāva" ar savu graujošo kritiku un mācībām stipri satricināja latviešu tautas morāles un reliģijas pamatus".

    To visu var viegli atrast internetā, tāpēc es nepielīmēju linkus.

    Aicinu ikkatru darīt visu, lai mēs dzīvotu draudzībā ar Jēzu Kristu un vienmēr atrastos Viņa gribas pildīšanā. Dievs svētī Latviju!

Pamēģini pateikt to, ko visi zin.

    Daudzi (varbūt gandrīz visi) dzirdēja pasaku par karali, kuru nolaupīja kādi veiklie noziedznieki, kuri apsolīja karalim sagatavot skaistās, bet neredzamas drēbes. Visi redzēja, kas notiek, pats karalis redzēja, bet neviens nepateica to, ko redzēja, ko zināja. Atnāca bērns un teica: "Karalis ir kails!"

    Vai mēs dzīvē neredzējām tādus gadījumus, kad runāja vienu, bet viss bija savādāk? Vai tas ir tāpēc, ka tā sauktajā "dzīvē" bērniem skaidro vienu, kaut gan pieaugušie redz, kas notiek? Tas vēl ir normāls, bet ja starp pieaugušiem tā notiek? Varbūt tāpēc, ka nav dialoga, viens kaut ko stāsta un otrais pieņem. Cita varianta nav. Kur sākas dialogs? Dialogs sākas lūgšanas laikā. Nav lūgšanas, nav dialoga, visi var staigāt skaistās, bet diemžēl neredzamās drēbēs.

    Tuvojas Baznīcas gada noslēgums un lasījumi virzīs mūsu skatienu uz Jēzus otreizejo atnākšanu. Jāgatavojas kāzām. Jārūpējas par kāzu apģērbu. Šis apģērbs tā ir Dieva žēlastība. Līdz kāzām no daudzām lietām jāatsakas. Un jādara viens liels darbs: šis laiks, šis ceļš liecinās par to, kā mūsu kalpošana mainās draudzībā, draudzībā ar Jēzu. Kalps gaida kādu apbalvojumu. Draugs vēlas satikties ar Jēzu un būt kopā ar Viņu. Lielā atšķirība?