Ar Ģeņas kundzi Čenstohovā

    Šodien kopā ar Geņas kundzi skatījāmies svēto Misi Čenstohovā, Dievmātes sanktuārijā, kuru vadīja svētais Tēvs Francisks. Euharistijā piedalījās ļoti daudz bīskapu, priesteru un ticīgo (ļoti ļoti daudz, vismaz daži simti tukstoši).

    Caur internetu, ar katoļu televizijas palīdzību, redzējām Dievmātes svētbildi Jasnas Guras kapličā, kur lūdzās pāvests Francisks, kas Marijai ziedoja zelto rozi tā, kā sv. Jānis Pāvils II.

    Euharistijas sprediķī pāvests teica, ka Dievs nāk pie mums vienkāršībā, Dievs ir vienmēr tuvumā, Dievs ir ļoti konkrēts.

    Dievmāte ir šī cilvēces vieta, kas pasargāta no ļaunuma, kas ir "kāpnes, pa kurām Dievs nāca pasaulē".

    Šodien klausījos pl. 22:00 lūgšanu un meditāciju Dievmātes kapličā Čenstohovā. Bija arī poļu grupa no Latvijas, tāpēc "Esi sveicināta..." skanēja gan poļu, gan latviešu, gan krievu valodā, gan arī citās valodās. Katru dienu pl.22:00 šajā kapličā ir lūgšana pie Dievmātes svētbildes. Pēc tradicijas šo svētbildi uzgleznoja svētais Lūkass, tad tas būtu Dievmātes sevišķa fotogrāfija.

450 ziņu

   un tā jau ir 451. ziņa. Lapu skatījumu vairāk nekā 12000.

    Kad es sāku rakstīt, es neredzēju vēl šīs perspektīves, bet par mazām lietām īsi teksti kļuva par gandrīz dienas grāmatu. Šīs mazās lietas aizlidotu, ja par viņiem kaut ko neuzrakstītu.

    Dažreiz mazās lietas kļuva par lielākām, piemēram kad kāds protestēja, ka es nicinu viņa laicīgo "svēto", pat izdomāto, kā šis nelaimīgais Sprīdītis. Ar laicīgiem "svētajiem" jāpieņem viņu grēki, kuru arvien vairāk. Tomēr īstie svētie un svētās ved pie Dieva un mācā, kā atbrīvoties no grēkiem un kā pildīt Dieva gribu līdz laimīgajai mūžībai.

    Šīs ziņas drusciņ stāstīja par Viļakas draudzi, drusciņ par misjonāriem, drusciņ par tālākām lietām, kā piemēram Pāvesta svētceļojumiem. Šodien arī es redzēju katoļu televizijā (tv Trwam) fragmentus no tā, kas notiek Krakovā, jo tur šodien oficiāli sākās Pasaules Jauniešu Dienas. Es skatījos un meklēju kādus cilvēkus no Latvijas, bet man neizdevās. Varbūt izdosies nākamās dienās.

    Kaut gan kādus padsmit cilvēkus gribēja iet svētceļojumā no Viļakas uz Aglonu, bet svētceļojuma nebūs. Jo neatradās neviens, kas pieņemtu organizatora funkciju. Žēl. 2014. gadā un 2015. gadā mums bija brīnišķīgie svētceļojumi uz Aglonu. Nu ko? Varbūt nākamajā gadā?

Pēc vizitācijas

    Jau pēc Bīskapa vizitācijas sakarā ar Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas konsekrācijas 125. gadadienu.

    Viss bija sagatavots. Viss ļoti labi gāja. Nebija brīža, ka mēs nezinātu, ko darīt. Nebija situācijas, kurai mēs nebūtu gatavi. Draudze darīja visu visaugstākā līmenī, ar visaugstāko kvalitāti. Viss bija ļoti labi sagatavots, jo taču nevar negatavoties, kad pats Bīskaps brauc uz mūsu draudzi, uz mūsu baznīcu.

    Vizitācijas laikā bija arī elementi, par kuriem atbildību pieņēma novads un pagasti. Viss bija ļoti labi.

    Liels paldies visiem.

    Iepriekšēja vizitācija bija tik nesen, pirms 3 gadiem. Kad būs nākamā?

    Vizitācija parāda vislabāko iespēju, lai ticīgie varētu cieši līdzdarboties Dievam par godu, bet arī kā liecību visiem svētās Mises un procesijas dalībniekiem.

    Vēlreiz liels paldies!

Liels paldies

    Šodien bija lielā talka. Apkārt baznīcas strādāja ļoti daudz cilvēku. Liels paldies gan tiem, kuri no draudzes, gan tiem, kurus sūtīja pagasti vai Viļakas dome. Tas viss bija Dievam par godu. Šodienas talka ir viens no elementiem, caur kuriem draudze un novads gatavojas Bīskapa Jāņa Buļa vizitācijai.

    Arī plebānija tika sagatavota, grīdas un logi nomazgāti, pabeigti mazi remonti.

    Baznīcas mežā tika uztaisīts vajadzīgs šajā vietā betona celiņš, visā teritorijā tika nopļauta zāle, salasīti zari, zāle, skujas.

    Baznīcas grīda tika nomazgāta, arī pēc iespējas visas citas lietas, altāri.

    Palika vēl daži darbiņi uz šīm dienām. Un pēc tam... vizitācija. Šajā Dieva žēlsirdības gadā mums ir Viļakas Jēzus Sirds baznīcas konsekrācijas 125. gadadiena.

    Šodien es klausījos Pāvesta Franciska runu sakarā ar Pasaules Jauniešu Dienām Krakovā, Polijā. Svētais Tēvs runāja par Dieva žēlsirdību, svēto Jāni Pāvilu II, kas sāka šīs pasaules dienas un par Dievmāti. Pāvests apmeklēs arī Vissvētākās Jaunavas Marijas sanktuāriju Čenstohovā, kas nav tik tālu no Krakovas.

Vai kapusvētkiem ir vajadzīga apskaņošana?

    Nu protams, ka nav vajadzīga. Kapēc nav vajadzīga? Lai netraucētu cilvēkiem. Kā svētā Mise var traucēt cilvēkiem? Var traucēt, jo cilvēki atbrauca, lai satiktos ar radiem un draugiem. Lai parunātu, lai pasmietos, lai pasēdētu pie kapiem. Lai paskatītos, kā bērni un mazbērni aug. Un varbūt lai pieņemtu sv. Komūniju? Nu nē, "taču mēs neesam bērni". Varbūt kāds kurš. Tad varbūt klusā svētā Mise? Priesteris atbrauks, savu tur darīs un "pat neredzēsim, kad izbrauks".

    Varbūt vēl kāds aizkustināsies, varbūt kāda asara, varbūt pārmetumi sirdī: "pa maz ieliku pudeļu un naudas zarkos..." - Jūs domājat, ka es jokoju?

    "Ak, šis prāvests! nu nepaņēma krustu un komžu procesijai. Un divus karogus procesijai arī nepaņēma. Un vēl divas citas komžas..." Būs par ko runāt veselu gadu.

    "Mēs savus bērnus vedam uz baznīcu. Tagad viņi neiet. Tagad mēģinam vest uz baznīcu mazbērnus - stāsta vecmamiņas - kas būs, kad nomirsim? Tāpēc gribam viņiem dot uzreiz daudzus sakramentus. Mēs vedam, bet no sakramentiem neko nesaprotam, mums nemācīja..." Jā, šīs mūsu mīļas vecmāmiņas vislabāk saprot, kur ir visa labuma un mīlestības avots. Ka tas ir pie Dieva, Dieva Baznīcā. Bet vai mazbērni iet mīlestības un svētuma ceļu?

    Nu, nekas nemainījās kopš Apustuļu laikiem: "Es jūs sūtu kā avis starp vilkiem..."

Kad pārcelties?

    Es šeit, Viļakā, dzīvoju jau gandrīz 4 gadus un piecus mēnešus. Vienmēr biju un arī tagad esmu gatavs pārcelties uz Olaini. Kad tā skatos atpakaļ, tad redzu, ka pārcelšanās man nav sveša un laikam pārcelšanās man ir asinīs.

    Mežniecības studiju laikā mugursoma bija man galvenā mēbele, gan istabā, gan ceļā.

    Klosterdzīvē, pašos sākumos, vajadzēja pārcelties no celles uz celli dažās reizes gadā. Arī Lubļinas klosterī, semināra laikā, vajadzēja pārcelties no celles uz celli divas reizes gadā. Un pārcelšanās notika vienā dienā visiem klerikiem, vienā laikā, kas ir saprotams. Sešu gadu laikā es pārcēlos 15 reizes.

    Nav nekādas problēmas arī tagad pārcelties uz klosteri, kur ir brāļi kapucīni, kapucīnu kopiena, "familia" - garīgā "ģimene". Brāļi kapucīni dzīvo kopienās un es ceru, ka tas arī piepildīsies manā dzīvē.

    Vakar es krāmējos ar mantām visu dienu un iepakoju pakās, un šodien 90% no tā, kas man pieder t. Vitolds paņēma ar mašīnu uz Olaini. Kad pārcelšos?

Pie brāļiem kapucīniem Olainē

    Pirms pāris dienām es biju ciemos pie maniem līdzbrāļiem kapucīnu ordenī, Olainē. Februārī pārgāja jau četri gadi, kopš esmu izbraucis uz īsu laiku uz Viļaku, bet tagad jādomā par atgriešanos kopienā.

    Kādreiz es rakstīju, kā mūs mācīja par kapucīnu garīgumu. To var nosaukt ar četriem burtiem: KUBA (k - kontemplācija, u - nabadzība /poliski "ubóstwo"/, b - brālība, a - apustulāts). Bet pēdējos trijos gados gribi negribi vairāk tas bija nevis KUBA, bet KNAB (n - nabadzība). Jo apustulāts bija tā ka vairāk stiprs nekā brālība, taču brāļi bija apmēram 260-300 km tālu no manis.

    Bet kapucīnam jādzīvo kopienā. Tāpēc tagad tuvojas laiks, kad būs iespēja no jauna dzīvot kopienā. Tāpēc mana braukšana uz Olaini, tāpēc arī tukšas kastes plebānijā. Jo tuvojas šī diena, kad atstāšu Viļaku un došos uz Olaini. Tikai nezinu kad?

Bērnu un jauniešu diena 1. jūlijā

    Ar prieku es varu pateikt, ka šī diena bija svētīga.

Jo bija daudz dalibnieku, apmēram 75.

Jo visi aktīvi piedalījās (daži tik aktīvi, ka ātrāk brauca uz mājām, jo pietrūka spēka).

Jo nekas slikts nav noticis.

Jo visi pavadīja laiku kā brāļi un māsas vienā ģimenē.

Jo diena sākās ar lūgšanu un veda uz sv. Misi.

Jo pat pēdējiem dalībniekiem negribējās iet uz mājām.

Jo organizatori Initas vadībā ļoti labi visu sagatavoja.

Jo visi dalībnieki varēja vismaz dažas lietas iemācīties un ar savām rokām taisīt svētbildes un taurentiņus.

    Var dot otram tikai to, kas pašam ir. Jo vairāk pārmaksāsim, jo vairāk varēsim dot vēlāk citiem, nākamai paaudzei.

    Ceļojoša Dievmātes statuja devās uz Rekovu, uz Šķilbēnu draudzi. Tāpēc gaidīsim ziņu par nākamo Latgales draudžu bērnu un jauniešu dienu Rekovā.

Rīt būs bērnu un jauniešu diena.

    Rīt Viļakā notiks Latgales draudžu bērnu un jauniešu diena. Pirms nedēļas piesakās četri bērni un divas mammas. Bet pēdējās 2-3 dienās, kad Inita sāka zvanīt pa draudzēm, dalībnieku skaits auga ar tādu ātrumu, ka vēl šodien nevarēja apturēties un sasniedza 62 dalībnieku (pašu bērnu un jauniešu) plus organizatori, kā arī mammas. Un es domāju, ka Inita ir ļoti laba organizatore kopā ar komandu. Bet man nevajag par neko uztraukties, jo viss būs pēc Dieva gribas. Atvērtas Dievam sirdis, tāpēc būs labi, ļoti labi. Pateicība Dievam jau tagad, kā arī tiem, kas visdažādākajā veidā palīdzēja un vēl palīdz.

    Šodien paskatījos uz vienu zemes gabalu, kas pieder draudzei. Tas atrodas gandrīz ārpus pilsētas, ielejā, pie Kiras upītes. Zāle, vai kaut kas līdzīgs, kā jūra. Lanka, mitrā pļāva, laikam pirms kara deva daudz siena, bet tagad... neviens tur nestaigā.

    Šodien pirmie cilvēki gribēja pieteikties uz slaveno (jau trešo) Viļakas-Aglonas svētceļojumu. Bet diemžēl šogad nebija neviena, kas gribētu to organizēt. Tāda ir dzīve. Un, ko tur daudz runāt, svētceļojuma šogad nebūs.

    Lūgsimies par veselību Evijai, Marjanam Dominikam, Rutai un citiem slimiem, lai nestu krustu un tādā veidā viņi ir Jēzus mācekļi.

    Pirms daudziem gadiem kāds mūks man teica, ka kopš 100 gadiem daudzi grib aizvietot garīgumu ar psiholoģiju, vai tam līdzīgām lietām. Parādījās visdažādākie virzieni psiholoģijā, psihoterapijā utml.. Pirms diviem gadiem lasīju par tādu virzienu, kur iekšā ir gandrīz viss (izņemot Katoļu Baznīcas mācību), gan hipnoze, gan austrumu filozofijas un ticējumi, un citas visdažādākās lietas, ar kuriem es nekad negribētu satikties. Pirms gada pirmo reizi dzirdēju par pozitīvo psiholoģiju, kas pasvītro cilvēka labsajūtu un pašrealizāciju, un kā viss notiek ķermenī, kuras valoda ir emocijas. Protams, tā ir psiholoģija un tā, kā zinātne, neattiecas uz Dievu. Ak vai, ko es rakstu, vai var nosaukt par zinātni to, kas saistīts ar tādām lietām, kā "joga", "zen". Kāds jau sen man stāstīja, ka cilvēks caur transcendentālo meditāciju atmet Dievu. Bet vai cilvēki jau nesaprot savu dzīves mērķi, savu laimi kā labsajūtu? Šodien atradu kādu grāmatu, kuru uzrakstīja ļoti izglitots cilvēks (tas nav Latvijā), kas apvieno pozitīvo psiholoģiju un vēl šo citu ar hipnozi. Bet Jēzus mūs mācā nest krustu un sekot Viņam, un mēs esam Viņa mācekļi. Un kur ir Jēzus, tur esam arī mēs. Un tieši to vajag, jo pie Jēzus ir viss. Un tas ir ikkatra patiesā garīguma pamats Baznīcā.

Garīgā aprūpe vasarā

    Pie manis jau dažas dienas ir seminārists Lauris un es domāju, ka šeit jau viņam patīk. Varbūt ne tikai tāpēc, ka var atpūsties, kaut gan vakar pat strādāja baznīcas mežā līdz laikam, kad bija nepanesami karsti. Bet šis klusums, kas ir šeit, palīdz atgūt spēkus ikkatram cilvēkam un palīdz ticīgā cilvēka domas pacelt uz Dievu.

    Divu bērnu katehēzes Liepnas banīcā iet uz priekšu. No dienas, kad sākās, visas katehēzes notika. Arī cilveki svetās Mises laikā audzina bērnus ticībā un mācā, ko, kad un kā darīt. Es ceru, ka šī bērnu dedzība paliks vēl kādu laiku un viņi varēs iet pie grēksūdzes un uz sv. Komūniju. Es ceru, ka no dedzības izaugs kaut kas stiprāks un bērni atradīs savu dzīves vietu Baznīcā. Pieņemt par Dievu šo patieso Dievu, Kas Ir Trijās Personās, tas ir galvenais mērķis. Mūsu ticības galvenais centrs tas nav kopt kapus, bet dzīvot Baznīcā un mācīties ievest savā dzīvē to visu, ko Dievs Baznīcai ir devis.

    Ne tikai ko darīt mēs mācāmies baznīcā, bet arī kā to darīt. Sekot Jēzum tā, kā to darīja Marija un citi svētie un svētās un ienest kaut ko no sevis, jo mēs arī esam apdāvināti, tas ir šis mūsu ceļš, šī ticības liecība, kas dod ticību otram. Bērni to dara ar burtnīcas palīdzību, kur vajag ielīmēt svētbildes un skaisti zīmēt apkārt svētbildes, zīmēt baznīciņas no ārpuses un no iekšpuses. Un mācās baušļus un citas ticības patiesības. Un mācās piedalīties svētajā Misē. Bet kā mēs to darām?

Karsts laiks

    Šodien bija plānota talka. Vajadzēja pļaut zāli baznīcas mežā no pansjonata puses. Un arī lasīt zarus, jo stipro vēju laikā daudz krita.

    Atnāca daži cilvēki, tāpēc vēl darbs netika pabeigts. Man bija pirmslaulību sarunas. Jau bija šogad 26 bēres, nav vietējo cilvēku (kuri šeit dzīvo) paredzētas laulības šogad. Neviens vietējais bērns nav kristīts šajā gadā.

    Es strādāju pēc 16:00, jo bija ļoti ļoti karsti. Es pļāvu zāli.

    Un tagad laiks iet lūgties, breviārs un citas lūgšanas.

    Pasaulei ir lielas problemas. Pateicība Dievam, ka mums ir tādas mazas ikdienišķas lietas un vienkāršie darbi.

Jau 1 gads ŠSK Viļakā

    Pirms gada, jūnijā, pirmo reizi Viļakā notika Šķīsto Siržu Kustības tikšanās Viļakā. Kopš šī laika vienu reizi mēnesī mēs satiekamies vai klosterī, vai kā pēdējas reizes, plebānijā. Arī šodien mēs satikāmies. Tā kā vienmēr, sākumā ir sv. Mise. Pirms Mises iespēja iet pie grēksūdzes. Euharistijā Jēzus Sirds baznīcā, klusā baznīcā, piedalījās vēl jauni dalībnieki. Es varu pateikt, ka grupa aug. No sākuma dalībnieku skaits nesamazinājās, bet drusciņ pieauga. Praktiski neviens no tiem, kas sāka piedalīties tikšanās, neaizgāja. Un vēl ar laiku atnāca jauni. Šodien pēc Mises ŠSK tikšanās plebānijā bija kopā ar mani 7 cilvēki. Man šķiet, ka nekur citur Latvijā nenotiek tādas tikšanās.

    Tas, kas mūs vieno, ir pats Jēzus Kristus pieņemts Euharistijā. Viņa klātbūtne un mīlestība ir redzama arī tālāk. Jo mēs vienmēr satiekamies lielajā priekā un mācāmies pieņemt Baznīcas mācību, kas pasludināta īsās, vai drusciņ garākās katehēzēs. Ar laiku aug arī uzticība un kāda tāda vajadzība satikties, palūgties, parunāt par Dieva lietām, uzdot jautājumus, aicināt citus. Viss šis modelis darbojas un tas arī liecina, ka Dievs ir Tas, Kas vada grupu.

    No tādā citām lietām, materiālām, es ceru, ka 4 nedēļu laikā tiks uztaisīts jauns žogs pie tualetes. Un ka tiks uztaisīts vistuvākajā laikā (piezvanišu specialistam) jauns jumts akai pie plebānijai.

    Es šajā nedēļā mēģināju skaldīt malku: otrdien 1 stunda, tāpat trešdien, ceturtdien 2 stundas un piektdien jau 4 stundas. Tāpēc situācija pagalmā arvien skaidrāka: arvien mazāk ozoļu klocīšu un arvien lielāka ozoļu malkas kaudze.

    Šodien bija stiprs vējš. Un tā relultātā divi koki ir salauzti. Būs vēl viens darbs jaunajā nedēļā.

    Jāņos, 24. jūnijā, pēc sv. Mises 18:00 baznīcā, notiks sv. tēva Pio lūgšanas grupas tikšanās plebānijā. Kā vienmēr, visi aicināti.

    25. jūnijā pl.9:00 pļausim zāli mežā pie baznīcas. Visi ar trimeriem aicināti.

Cilvēks un sv. Mise

    Šodien ir tā kā svētā Antona otrā diena, jo vienmēr otrdien pēc sv. Mises ir sv. Antona litānija un relikvijas. Tāpēc arī ornāts ar šo lielo svēto, kas vienā rokā tur Bērnu Jēzu, bet otrā balto liliju. Tā ir vienmēr mācība ticīgiem, ka dzīve mīlestībā uz Jēzu vienmēr palīdz atklāt sevī un dzīvot vislielākajā cieņā, kuru Dievs mums ir devis. Svētie ļoti nopietni pieņēma Dieva aicinājumu: "Esiet svēti, kā Es esmu Svēts" un viens no mocekļiem 2. gadsimtā teica kādu laiku pirms nāves, ka viņš būšot pilns cilvēks, kad pēc nāves būs kopā ar Kristu.

    Šodien arī notika sv. Mise pansjonatā. Tādā veidā jau kopš oktobra, man šķiet, katru mēnesī ir pansjonatā šī skaistā diena. Un tad lūdzamies gan par darbiniekiem, gan par iemītniekiem. Un priekam vienkārši robežu nav. Un daudzi jautajumi: "Kad būs nākama sv. Mise?" man atgādina kādu ļoti dievbijīgo kapucīnu tēvu, t. Cipriānu, kas kā jau ļoti vecs mūks staigāja pa klostera koridoriem Lubļinā un jautāja brāļiem, arī man, vai viņš nebūtu vajadzīgs baznīcā, vai nevajag sv. Misi vadīt, vai klausīties grēksūdzi? Tā daudzos vecos cilvēkos ir labi redzama šī draudzība ar Jēzu, kura visvairāk parādas Euharistijā.

    Šodien jau drusciņ sāku skaldīt malku. Es ceru, ka rīt izdosies vairāk pastrādāt. Pateicība Dievam.

    Ahā, neaizmirsīsim katru dienu, pēc iespējas, godināt Žēlsirdības stundu, kas protams nav 60 minūtes, bet tas ir šis mirklis pl. 15:00, kad Jēzus nomira pie krusta par mums. Kā godināt? Tiem, kuri vēl nezin:

https://www.faustyna.pl/zmbm/

Tuvojas vasara.

    Arvien mazāk cilvēku nāk baznīcā. Varbūt tāpēc, ka ir auksti. Varbūt. Ne tikai darba dienās mazāk nāk, bet arī svētdienās. Daudzās svētdienās uz sv. Misi pl. 18:00 nāca daži cilvēki. Pagājušajā svētdienā 2 cilvēki.

    Tāpēc līdz septembrim sv. Mise klosterī nenotiks. Un arī pavisam šajā laikā nenotiks sv. Mise pl. 18:00, izņemot trīs dienas, kad sv. Mise pl. 18:00 notiks baznīcā: sv. Jāņa Kristītāja Piedzimšanas lielajos svētkos 24. jūnijā, svēto Apustuļu Pētera un Pāvila lielajos svētkos 29. jūnijā un Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas lielajos svētkos 15. augustā. Tās ir dienas, kurās daudzi varbūt strādās un vajag dot iespēju piedalīties Euharistijā.

    Šodien katehētes un es runājām par Latgales bērnu un jauniešu dienu, kas notiks Viļakā 1. jūlijā. Es ceru, ka jau pēc pāris dienām būs sīkāka informācija.

    Šodien ir sv. Antona piemiņas diena. Lai katrs, kas kaut ko zaudējis dzīvē, lūdzas uz viņu un tad atgūs. Vajag lūgties tā, lai mēs zinātu, ka izdarījām kādu konkrētu darbu. Lūgties un sēdēt, un neko nedarīt, un gaidīt, ka sv. Antons palīdzēs bez laba darba no mūsu puses - tā protams ir kļūda. Ora et labora! - lūdzies un strādā! Vai tā, kā runāja sv. Francisks no Asīzes un vēlāk arī sv. Antons: Pax et bonum! Miers un labums!

    Miers un labums! "Ak vai, lai tikai Dieviņš dotu veselību! Veselība ir vissvarīgāka" - daudzi teica. Es gribu tikai atgādināt, ka protams veselība tas ir labums, kuru mēs saņēmām no Dieva, bet uz īsu laiku. Pietiek pacelt galvu un tad cilvēks redzēs, ka dzīve ir vēl svarīgāka. Bet Dievs caur svētiem Rakstiem mums māca, ka cilvēka cieņa ir vissvarīgāka. Cieņu un visu pārējo cilvēks saņēma no Dieva. Dzīvosim pateicībā Dieva priekšā, lai mēs saglabātu savu cieņu un par to rūpētos vairāk, nekā par veselību. Kaut gan daudzi no veselības uztaisīja sev dievu, bet mēs sargāsim savu cieņu, ka mēs esam pēc Dieva attēla un līdzības radīti, bet arī mums ir dota iespēja dzīvot mūžīgi pie Viņa. Uz to veselība nerāda. Jā, bet tur būs tāda ļoti stipra, jo mūžīga veselība. Lai iemantotu tādu mieru un labumu, ir vērts strādāt ar sevi virs zemes, tas nozīmē pildīt Dieva gribu, nevis savu gribu.

    Tāpēc dārgais draugs, ja tavi vecāki neveda tevi uz Baznīcu, vai mācīja, ka veselība ir vissvarīgāka, tad zini, ka varbūt arī viņi to saņēma no saviem vecākiem. Cilvēks nevar dot otram to, kā viņam nav. Tev ir iespēja to mainīt, ja atvērsi sirdi Jēzum Kristum un būsi uzticīgs Viņa Baznīcai. Tāpēc meklē Dievu un Viņa Valstību un viss pārējais tev tiks dots, bet sevišķi pasargāta tava cieņa. Cilvēka cieņu nicina grēks, bet atklāj un stiprina žēlastība.

Svētā Mise Žīguros

    Šodien man zvanija Inita un teica, ka būs kāda ekskurija. Es sapratu, ka ekskursanti grib redzēt baznīcu. Tāpēc es gaidīju zvanu. Zvanija Laura. Nu tad es gāju, jo grupa gaida. Tikai atbrauca ar busiņu, vai ar autobusu? Es gāju un aiz baznīcas mūra stūra parādījās mazā mašīna un jauna sieviete. Grupas nav nekādas. Nu tad es nepareizi sapratu.

    Bet arī viens cilvēks labprāt ieklausījās manā stāstā par baznīcu un arī par vēsturi, par cilvēkiem, kas būvēja, kas šeit dzīvoja un kristīja savus bērnus pa apm. 200-300 katru gadu (no sv. Mateuša draudzes dzimšanas reģistra, 19. gadsimta otrā pusē).

    Bet šie laiki jau sen pārgāja un laikam šodien daudziem cilvēkiem, no šiem nedaudziem, kas palika, šī lielā baznīca nav pie sirds, ja kopš daudziem mēnešiem neviens vietejais bērns nav kristīts?

    Es ceru, ka Laura, kura ir ļoti dievbijīga, atrada Viļakā arī citas vietas, kuras meklēja. Laura, lai Dīvs tev svētej!

    Pēc tam es braucu uz Žīguriem. Kā pagājušajā gadā vislabāk kapusvētkiem sagatavota bija Vēdenišu kapsēta, jo paši sagatavoja pajumi virs altāra (liels paldies), tā Žīguru lūgšanas kopa ir visu laiku pirmajā vietā. Parasti svētā Mise ir katru sestdienu, vai piektdienu. Bet šoreiz sv. Mise bija 7. majiā. 14. majiā man bija ceļojums. 21. majiā dzēru antibiotiku. 28. majiā es gulēju slimnīcā. Jūnija sākumā bija draudzes atlaidas. Un beidzot šodien sv. Mise. Ne tikai ka sv. Mise, bet kā vienmēr cien. kundzes gaidīja, lūdzās, piedeva man, ka es nepaņēmu mikrofonu, bet arī pēc Euharistījas man novēlēja daudz Dieva žēlastību priesterības gadadienā. Skaistas puķes pēc stundas atrada savu vietu pie Bezvainīgās Dievmātes statujas netālu no plebānijas.

    Ja, ir atšķirība, kad cilvēks pats kaut ko organizē, piemēram lai kādā vietā būtu svētā Mise - nekad nav zināms, vai atnāks kādi cilvēki? Bet ja cilvēki paši organizē un gaidā priesteri, sagatavo altāri, sveces, krēslus sev un priesterim, atceras par dzimšanas dienu, vārda dienu, priesterības jubileju, tas tikai vislabāk liecina par viņu mīlestību uz priesteriem (visiem), bet sevišķi, ka viņas ļoti mīl Jēzu kristu, grib Viņu pieņemt, iet pie grēksūdzes, ieiet Debesu Valstība.

    Labi, ka draudzē ir tāda kopa, ka ir citas ģimenes, ka ir arī vientuļi cilvēki, kuri galveno savas dzīves jēgu redz baznīcā un Baznīcā, tāpēc rūpējas par to katru dienu.

Mani kaimiņi

    Šeit nebūs runa par kaimiņiem, kas dzīvo mājā blakus, bet par citiem kaimiņiem. Šķūnī, kura tagad ir gandrīz tukša, atrada vietu putnu ģimene. No ornitoloģijas es nekad nebiju labs, tāpēc nezinu, kā viņi saucas. Ligzda atrodas zem paša jumta tādā vietā, kur netiks ne vārna, ne kaķis. Mājas pretējā pusē, ozoļu dobumos, atrada vietas citas putnu ģimenes, starp tiem strazdi un zīlītes.

    Tās nav vienīgas ligzdas plebānijas vistuvākajā apkārtnē. Es domāju, ka tas, kas ir īpašs šajā apkārtnē šajā gadā, ir klusums. Jo parasti majiā un jūnijā pagalmā starp šīm ligzdām klusuma nebija un es ar prieku sirdī skaldīju malku.

    Šogad es varu saviem maziem kaimiņiem piedāvāt klusumu. Cik laika vēl tā paliks, es nezinu.

    Es mācos atpūsties. Atpūtas daļā ir tāds darbs, kuru man nekad negribētos darīt. Tas ir darbs virtuvē. Zupa, kuru šodien sagatavoju, ir ļoti ļoti garšīga. Pietiks arī rītdienai. Es ceru, ka neviens nejautās, kā es to gatavoju un kā saucas. Tā saucas vienkārši "kapucīnu zupa" un starp tām visgaršīgākām zupām tā ir ļoti ļoti garšīga.

   Pateicība Dievam par šo atpūtu, kuru es pats nebūtu izdomājis, un kas ļauj paskatīties uz tādiem maziem darbiem, kā darbi virtuvē, un padomāt par kaimiņiem, kuriem ir mazuļi. Un nāca man prātā doma, kad es varētu nokristīt kādu bērnu manās draudzēs, bērnu, kas ar ģimeni šeit dzīvo, jo es jau neatceros pēdējas tādas kristības, kaut kur 2015. gadā.

3. jūnijā

    ...2001. gadā Lubļinā, Bezvainīgās Marijas Sirds un svētā Franciska baznīcā, es kopā ar līdzbrāļiem no mana kursa saņēmu priesterības sakramentu. Dievs, es Tev pateicos par šo dāvanu un pienākumu, kas darbojas nemitīgi un palīdz redzēt Tavas žēlastības un darbus pasaulē. Es pateicos tiem, bez kuriem tas nebūtu.

    Viļakā jau sākām svinēt Jēzus Sirds lielos svētkus, jo tie ir taču baznīcas un draudzes svētki, atlaidas. Nākamā dienā būs Bezvainīgās Marijas Sirds piemiņas diena. Un vēl daudzi citi elementi līdzīgi, ka šajās dienās pirms 15 gadiem.

    Bet tas, kas ir svarīgs, ir uzticība Jēzum Kristum, ko tik daudzi man mācīja šajos gados. Brāļi, kopā ar kuriem es pieņemu priesterību, kalpo dažādās valstīs, trījos kontinentos. Lai Dievs stiprina mūsos visos šo paaicinājumu. 

4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem.

Divas Latvijas

    Pirms apmēram 80-90 gadiem Latvijā parādījās brāļi kapucīni, kuri tika uzaicināti uz Latviju no Bavārijas provinces. Tie, kuri viņus uzaicināja, meklēja veidu, lai Baznīca nestu svētuma augļus. Ticēja, ka palīdzēs svētumam Latvijā. Ka cilvēkiem būs iespēja kļūt par svētajiem.

    Pirmais un galvenais svētuma pamats (līdzīgi kā mīlestībā) ir brīvība. Šeit nav runa par politisko brīvību. Īsta brīvība ir saistīta ar cilvēka attiecībām ar Dievu. Dzīve vienotībā ar Dievu, ar Jēzu Kristu, sākas tad, kad cilvēks atmet grēkus, jo grēks dara no grēcinieka vergu. Cilvēks, kas atgriežas no grēkiem, pilda Dieva gribu. Bet Dieva gribas pildīšana prasa vēl vienu lietu: darīt labus darbus, kurus vēlas Dievs.

   Kapucīni  bija spiesti atstāt visus trīs jaunus klosterus jau pēc dažiem gadiem un nākamos gados kalpoja klusumā ticīgai tautai visdažādākajās vietās, jo svētuma ceļš nebeidzas, bet jādzīvo kopā ar tautu. Un daudz mainījās, jo piem. pirms 77 gadiem kapucīni pie sava klostera Viļakā gatavoja uz Pirmo sv. Komūniju apm. 150 bērnu, bet šogad, kad jau klostera nav, draudzē bēru bija apm. 25, bet neviens vietējais bērns netika kristīts.

    16. gadsimtā kapucīni tika uzaicināti uz kādu valsti. "Kāpēc tu gribi šos mūkus savā karalistē?" - pajautāja karalim kāds bīskaps. "Tāpēc, ka viņi gatavo cilvēkus uz labo nāvi" (tas nozīmē, ka iet pie slimiem un veciem ar svētiem Sakramentiem). Lūk dažreiz ir redzams un gaidīts viens konkrēts kalpošanas veids.

    Bet tik un tā jāskatās uz svētuma ceļu: kā mēs ejam pa šo ceļu? Es atcēros, ka ļoti ļoti sen, kad es ar citiem 39 jauniem vīriešiem iestājāmies ordenī, kāds brālis kapucīns mums stāstījā: "Kad cilvēks iestājas ordenī - izskatās kā svētais, bet nav svētais. Pēc daudziem gadiem jau neizskatās kā svētais un nav svētais. Nāves brīdī tālāk neizskatās kā svētais, bet ir svētais..."

Kad cilvēks pamet sevi.

    Pirms kāda laika, tālu no Viļakas, man bija dots sēdēt kopā ar cilvēkiem, kuri (man šķiet) ir atbildīgi par kultūru, vismaz vairāk, nekā citi. Un brīnījos, cik dziļā slazdā daži no tiem sēž. Lūk, es neatklāšu nekā jaunā, ja pateikšu, ka normāla pieredze māca cilvēkam meklēt patiesību ārpus sevis tādā nozīmē, ka cilvēks un pasaule nav sākums un mērķis. Ka ir Kāds, Kas mums dod Likumu un arī atklāj Sevi Pašu cilvēkiem, kā Svētā Trīsvienība. Šī patiesība tik augsti pacēļ cilvēka cieņu, ka tās robežu nevar ieraudzīt. 

    Tomēr kas notiek, ka cilvēks, nezin kāpēc, tieši pasaulē meklē atbildi uz saviem jautājumiem, un tieši pasauli redz ka savas laimes avotu. Lūk daži cilvēki apmeklē vietas, kur ir kādi akmeni centrā, bet apkārt koki, ka piedalās kādos rituālos ar uguni, kuru laikā "pieņem kādas enerģijas". Un pēc tam brauc pie kāda burvja, lai tas pārbaudītu, vai ir, vai nav enerģiju. Un tikai tad, ar burvja papīru rokā, cilvēks var citiem runāt par mīlestību un labvēlību. Jo taču viņā ir šī enerģija. Jūs saprotāt?

    Es nezinu, kur strādā šie cilvēki, varu tikai cerēt, ka nestrādā skolā un nemācā bērnus un jauniešus tādas lietas.

    Vai Jūs jautājāt tiem, kuri māca Jūsu bērnus, uz ko viņi tic? Jo taču to propaģēs?

    Pat kāds sunītis, ja spētu runāt, nejautātu svešam kungam, vai šajā sunītī ir laimes enerģija, jo katrs suns zina, ka viņa laime ir viņa kungs. Bet, lūk, cilvēkiem ir lielas problēmas ar šo vienkāršo patiesību.

    Ja cilvēks neatgriežas pie Kunga, tad viņa laime vienmēr būs, kā liels maiss ar 1000...caurumiem.