"Gaudete et exsultate" 52.-56. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 52.-56. manā vienkāršā tulkojumā.

Bieži aizmirsta Baznīcas mācība.

52. Baznīca daudzkārt mācīja, ka mēs neesam attaisnoti caur mūsu darbiem vai mūsu piepūlēm, bet caur Kunga žēlastību, Kurš ir iniciators. Baznīcas Tēvi, vēl pirms sv. Augustīna, skaidri izteica šo fondamentālu pārliecību. Sv. Jānis Hrizostoms pateica, ka Dievs uzreiz izlej pār mums visu labumu avotu "un vēl pirms cīņas" (53). Sv. Bazilijs Lielais ieraudzīja, ka tikai Dievā ticīgais saņem godību, jo viņš "zina, ka kaut gan viņam nav patiesas taisnības, tomēr viņš ir attaisnots caur pašu ticību uz Kristu" (54).

53. II Sinode Orangē stipri mācīja, ka neviena cilvēka būtne navar prasīt, nopelnīt vai iegūt Dieva žēlastības dāvanu, un ka tas viss, kas var ar to līdzdarboties, ir iepriekšēja tās pašas žēlastības dāvana: "Caur to, ka Svētais Gars mums tiek dots un darbojas, mūsos notiek kaut kas tāds, ka mēs gribam attīrīties" (55). Pēc tam Tridenta Koncils, pasvītrojot arī mūsu līdzdarbošanās nozīmi garīgajai attīstībai, apstiprināja šo dogmatisko mācīšanu: "Runā, ka mēs bez pašu nopelna esam attaisnoti, vai ticība, vai darbi - tie nenopelna pašu attaisnošanas žēlastību: <Ja tomēr pateicoties žēlastībai, tad jau nevis darbu dēļ, jo savadāk žēlastība nebūtu jau žēlastība> (Rom 11,6)" (56).

54. Arī Katoliskās Baznīcas Katehisms mums atgādina, ka žēlastības dāvana "ir lielāka nekā prāta spējas un cilvēka gribas un ikkatras radības spēks" (57), un ka "juridiskajā nozīmē nepastāv no cilvēka puses nopelns Dieva priekšā. Atšķirība starp Viņu un mums ir bez gala" (58). Viņa draudzība ir neizmērojami lielāka no mums, mēs nevaram to [draudzību] nopirkt ar mūsu darbiem un tā var būt vienīgi Viņa (...) mīlestības dāvana. Tas mūs aicina, lai mēs dzīvotu ar priecīgu pateicību par šo dāvanu, uz kuru mēs nekad nenopelnīsim, jo "Ja kādam jau ir žēlastība - tāda žēlastība jau nav nopelna priekšmets" (59). Svētie nepaļaujas uz saviem darbiem: "Dzīvības priekšvakarā es stāvēšu Tevis priekšā ar tukšām rokām, jo es nelūdzu Tevi, Kungs, lai Tu skaitītu manus darbus. Visa mūsu taisnība ir nepilnīga Tavās acīs" (60).

55. Tā ir viena no lielām pārliecībām, kuras Baznīca (...) pieņēma, un tik skaidri izpausta Dieva vārdā, ka tā paliek ārpus jebkādas diskusijas. Līdzīgi, kā vislielākais mīlestības bauslis, arī šai patiesībai ir jāapzīmē mūsu dzīves veids, jo tā smeļ no Evaņģēlija sirds un mūs sauc netikai akceptēt to ar prātu, bet pārveidot to priekā, kuru citi pieņems. Tomēr mēs nevaram celebrēt ar pateicību Kunga draudzības dāvanu, kuru mēs saņēmām bez maksas, ja mēs neuzskatīsim arī mūsu dzīvi virs zemes un mūsu dabiskus talantus par dāvanu. Mums "jāatzīst ar prieku, ka mūsu realitāte ir dāvanas auglis un jāakceptē arī mūsu brīvība kā žēlastību. Tā darīt ir grūti pasaulē, kura tic, ka tai ir kaut kas pašai no sevis, jo tā ir neparasta un brīva" (61).

56. Vienīgi izejot no Dieva dāvanas, kura ir brīvi pieņemta un pazemīgi saņemta, mēs varam līdzdarbojoties caur mūsu piepūlēm atļaut arvien vairāk sevi pārveidot (62). Pirmais jautājums ir piederība Dievam. Vajag uzupurēties Tam, Kurš vienmēr ir pirmais, upurēt Viņam mūsu talantus, mūsu aktivitāti, mūsu cīņu pret ļaunumu, un mūsu radošas spējas, lai Viņa dāvana attīstītos mūsos: "Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri" (Rom 12,1). Baznīca vienmēr mācīja, ka tikai mīlestība dod iespēju dzīves attīstībai žēlastībā, jo ja "man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas" (1Kor 13,2).