"Gaudete et exsultate" 49.-51. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 49.-51. manā vienkāršā tulkojumā.

Griba bez pazemības.

49. Pelagiānisma vai semipelagiānisma mentalitātes piekritēji, kaut gan stāsta par Dieva žēlastību ļoti saldās runās, "īstenībā paļaujas tikai uz saviem spēkiem un sevi augstāk vērtē nekā citus, jo viņi dzīvo pēc kādām normām, vai tāpēc, ka viņi ir nekustami uzticīgi kādam katoliskam stilam no pagājušiem laikiem" (46). Kad kāds no viņiem vēršas pie vājiem cilvēkiem sacīdams, ka ar Dieva žēlastības palīdzību viss ir iespējams, īstenībā tālāk nodod ideju, ka visu var izdarīt ar cilvēka gribas palīdzību tā, kā tā būtu kaut kas tīrs, pilnīgs, visvarens, kam pievienojas žēlastība. Mēģina atmest to, ka "ne visi var darīt visu" (47) un ka šajā dzīvē žēlastība nedziedina cilvēka vājības pilnīgi un uz mūžiem (48). Tad, kā mācā sv. Augustīns, Dievs tevi aicina, lai tu darītu to, ko tu vari un "lai tu lūgtu to, ko tu nevari" (49); vai lai tu pazemīgi pateiktu Kungam: "Iedodi to, ko Tu pavēli - un pavēli, ko gribi" (50).

50. Beidzot trūkst patiesas, sāpīgas - un lūgšanas laikā - mūsu aprobežojumu atzīšanas, un tas dara neiespējamu labāko žēlastības darbību mūsos, neatstāj žēlastībai vietu mudināt šo iespējamu labumu, kurš iesaistīts patiesas un reālas attīstības procesā (51). Žēlastība, tieši tāpēc, ka tā ņem vērā mūsu dabu, nedara no mums uz reiz virscilvēkus. Tā gaidīšana būtu pārāk liela paļāvība uz sevi pašu. Šajā gadījumā mūsu nostājas, kuras slēpjas aiz ortodoksijas, var neatbilst tam, ko mēs spriežam par žēlastības nepieciešamību un vest uz to, ka beidzot mēs pārāk maz uz to paļaujamies. Ja tad mēs neatzīsim mūsu konkrētu un aprobežotu realitāti, mēs nevaram arī ieraudzīt reālus un iespējamus soļus, kādus prasa no mums Kungs katrā brīdī, pievēlkdams mūs un apdāvinādams ar talantiem caur Savu dāvanu. Žēlastība darbojas konkrētā laikā un parasti apņem mūs un pārveido pakāpeniski (52). Tāpēc, ja mēs atmetīsim šo vēsturisku un pakāpenisku veidu, mēs varam īstenībā to noliegt un bloķēt pat tad, ja mēs ar saviem vārdiem apbrīnam šo veidu.

51. Kad Dievs vēršas pie Abrahama, saka: "Es esmu visvarenais Dievs, staigā manā priekšā un esi nevainojams" (Rad 17,1). Lai mēs būtu bez vainas tā, kā Viņš to grib, mums ir jādzīvo pazemīgi Viņa klātbūtnē, Viņa godības apņemtiem. Mums ir jāiet vienotbā ar Viņu, atpazīdami mūsu dzīvē Viņa pastāvīgu mīlestību. Jāatmet bailes pret Viņa klātbūtni, kura var mums darīt tikai labumu. Viņš ir Tēvs, Kas mums ir devis dzīvi un Kas mūs ļoti mīl. Kad mēs Viņu pieņemam un pārstājam domāt par mūsu dzīvi bez Viņa, zūd vientulības sāpes (sal. Ps. 139.7). Bet ja mēs nebūvējam šķēršļus starp mums un Dievu, un mēs dzīvojam Viņa klātbūtnē, tad mēs varam atļaut Viņam pētīt mūsu sirdis, lai Viņš redzētu, vai tās atrodas pareizā ceļā (sal. Ps. 139,23-24). Tādā veidā mēs varēsim iepazīt priecīgu un pilnīgu Kunga gribu (sal. Rom 12,1-2) un mēs atļausim, lai Viņš mūs veidotu kā mālnieks (sal. Is 29,16). Daudzkārt mēs runājām, ka Dievs mūsos mājo, bet labāk pateikt, ka mēs Viņā mājojam, ka Viņš mums atļauj dzīvot Viņa gaismā un Viņa mīlestībā. Viņš ir mūsu svētnīca: "Vienu es izlūdzos no Kunga, no tā es neatkāpšos, - kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu" (Ps. 27,4). "Laba ir diena Tavos pagalmos, starp tūkstoš to izvēlos" (Ps 84,11). Viņa mēs tiekam svētdarīti.