"Gaudete et exsultate" 1.-8. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 1.-8. manā vienkāršā tulkojumā.

Tuvojas Pāvesta Franciska svētceļojums un vajag lasīt viņa dokumentus un iedziļināties viņa mācībā. Jo tādā veidā varēs sagatavoties šim svētceļojumam.

Tāpēc, ja latviski vēl nav apustuliskās adhortācijas "Gaudete et exsultate" - "Priecājieties un līksmojieties" no 2018. gada 19. marta, tad šeit ātri pārtulkots fragments. Kad apstiprināts tulkojums parādīsies, es ar prieku ievietošu šajā blogā šo linku no interneta.

*  *  *

SVĒTĀ TĒVA FRANCISKA

APUSTULISKĀ ADHORTĀCIJA

GAUDETE ET EXSULTATE

PAR AICINĀJUMU UZ SVĒTUMU MŪSDIENU PASAULĒ

1. "Priecājieties un līksmojieties" (Mt 5,12) Jēzus runā cilvēkiem, kuri ir vajāti vai pazemoti Viņa dēļ. Kungs grib no mums visu, bet tā, ko Viņš iedod, ir patiesa dzīve, laime, kurai mēs tikam radīti. Viņš grib, lai mēs būtu svēti un Viņš negaida, ka mums pietiks dzīve bez lieliem mērķiem, izšķiedināta, tukša. Īstenībā, aicinājums uz svētumu dažādā veidā ir klātesoša Bībelē jau no pirmām lappusēm. Kungs to piedāvāja Abrahamam sekojošā veidā: "Staigā manā priekšā un esi nevainojams" (Rad 17,1).

2. Tas nebūs traktāts par svētumu, ar daudzām definīcijām (...), kuras varētu bagātināt šo svarīgo tēmu, vai ar analīzēm, kuru varētu veidot attiecībā uz svētdarīšanas ceļiem. Mans pazemīgs mērķis ir parādīt jau kārtējo reizi aicinājumu uz svētumu, mēģinot to ietvērt aktuālā kontekstā, ar tā draudiem, izaicinājumiem un iespējām. Jo Kungs izvēlēja katru no mums, "lai mēs būtu svēti un neaptraipīti Viņa vaiga priekšā" (Ef 1,4).

I. AICINĀJUMS UZ SVĒTUMU.

Svētie, kuri mums palīdz un iet līdzi.

3. Vēstulē ebrejiem tiek pieminēti dažādi liecinieki, kuri mūs aicina, "lai mēs dotos ar pacietību mums priekšā stāvošajā sacīkstē" (sal. 12,1). Tur ir runa par Sāru, Abrahamu, Mozu, Gedeonu un dažiem citiem (sal nod. 11.). Sevišķi mēs esam aicināti atzīt, ka "mums ir apkārt daudz liecinieku" (12,1). kuri mūs atbalsta, lai mēs neapstātos ceļā, kuri mūs mudina turpināt mūsu ceļu uz mērķi. Un to starpā var būt mūsu pašu māte, vecmāte vai citas tuvas personas (sal 2Tm 1,5). Varbūt viņu dzīve ne vienmēr bija pilnīga, bet, pat nepilnību un kritienu starpā, viņi gāja uz priekšu un patika Kungam.

4. Svētie, kuri jau atrodas Dieva klātbūtnē, uztur mīlestības un vienotības saites ar mums. Par to liecina Jāņa atklāsmes grāmata, kura runā par aizbildniecību, kuru uzņemas mocekļi: "Es redzēju zem altāra to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva vārda un liecības dēļ, ko viņi bija pildījuši.
Un viņi sauca stiprā balsī, sacīdami: <Cik ilgi, Kungs, (svētais un patiesais) Tu netiesā>" (6,9-10). Mēs varam pateikt, ka "mums iet līdzi Dieva draugi, viņi stāv apkārt mums un mūs vada (...). Man nevajag nest pašam to, ko es īstenībā nebūtu spējīgs panest pats. Dieva svēto pulks mani sargā, atbalsta un vada" (1).

5. Beatifikācijas un kanonizācijas procesos ir ņemti vērā heroisma zīmes tikumu praktizēšanā, dzīves upurēšana moceklībā, kā arī gadījumi, kuros apstiprināja savas dzīves upurēšanu citiem, kas pastāvēja līdz nāvei. Šī dāvana no sevis ir piemērotas sekošanas Kristum izpausme un ir cienīga, lai ticīgie to apbrīnotu (2). Atgādināsim piemēram svētīgo Mariju Gabriēlu Sagedu, kura upurēja savu dzīvi par kristiešu vienotību.

Svētie kaimiņi.

6. Mēs nedomājam tikai par tiem, kuri jau ir beatificēti vai kanonizēti. Svētais Gars izlej svētumu visur svētajā un ticīgajā Dieva tautā, jo "Dievam ir labpaticis cilvēkus svētdarīt un atpestīt nevis atsevišķi, bez to savstarpējas saistības, bet gan veidot no tiem vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā" (3). Pestīšanas vēsturē Kungs atpestīja tautu. Neeksistē pilna identitāte bez piederēšanas tautai. Tā dēļ neviens nedod pestīšanu pats sev, kā izolēta vienība, bet Dievs pievelk mūs ņemot vērā attiecību starp cilvēkiem sarežģītu tīklu, jo [šīs attiecības] veidojas cilvēku kopienā: Dievs vēlējās ieiet (...) tautas dinamikā.

7. Man patīk ieraudzīt svētumu pacietīgajā Dieva tautā: vecākos, kuri ar lielu mīlestību palīdz augt saviem bērniem, vīriešos un sievietēs, kas strādā, lai nopelnītu uz maizi, slimniekos, vecās klostermāsās, kuras vienmēr smaid. Šajā izturībā, lai ietu uz priekšu, dienu pēc dienas, es redzu cīnījošās Baznīcas svētumu. Tas ir bieži "kaimiņsvētums", cilvēku svētums, kuri dzīvo tuvu mums un kuri ir Dieva klātbūtnes atspulgs, vai, ar citiem vārdiem, viņi ir "svētuma vidējā klase" (4).

8. Ļausim pamudināt sevi ar svētuma zīmēm, kuras mums atklāj Kungs caur vispazemīgākajiem šīs tautas locekļiem, kura [tauta] "ir līdzdalīga arī Kristus pravietiskajā sūtībā, sniedzot dzīvu liecību par Viņu, īpaši jau ar dzīvi ticībā un tuvākmīlestībā" (5). Padomāsim, kā mums liek priekšā sv. Terēze Benedikta no Krusta, ka caur daudziem no tiem tiek būvēta patiesa vēsture: "Vistumšākajā naktī piecēlās vislielākie pravieši un svētie. Tomēr mistiskās dzīves atdzīvinoša straume paliek neredzamā. Droši vien vissvarīgākie notikumi pasaules vēsturē bija galvenokārt to dvēseļu [darbības rezultāts], par kurām vēsturiskās grāmatas neko nerunā. Un to, kurām dvēselēm mums jāpateicas par vissvarīgākiem notikumiem mūsu personīgajā dzīvē, mēs uzzināsim tikai dienā, kurā viss paslēpts tiks atklāts" (6).