"Gaudete et exsultate" 25.-31. manā vienkāršā tulkojumā.
Darbība,
kura svētdara.
25.
Tāpēc ka nevar saprast Kristu bez Valstības, kuru Viņš atnesa,
tava misija ir nesaraujāmi saistīta ar šīs Valstības celšanu:
"Meklējiet tāpēc vispirms Dieva
valstību un Viņa taisnību" (Mt
6,33). Tava identificēšana
ar Kristu un Viņa ilgām vēlk [tevi] uzņemties celt kopā ar Viņu
mīlestības, taisnības un miera Valstību visiem. Pats Kristus grib
to izdzīvot kopā ar tevi, visās nepieciešamās piepūlēs un
pašaizliedzībā,
ka arī priekos un augļu nēsāšanā, kuru Viņš tev piedāvā.
Tāpēc tu sevi nesvētdarīsi, ja tu neuzticēsies ar miesu un
dvēseli, lai kopā ar šo aktīvu piedalīšanos dotu
no sevis to, kas vislabākais.
26.
Nav veseli
mīlēt klusēšanu un bēgt no tikšanām ar tuvāko, vēlēties
atpūsties un atmest aktivitāti, meklēt lūgšanu un samazināt
kalpošanu. Visu var pieņemt un integrēt kā mūsu dzīves daļu
šajā pasaulē un iesaistīt svētdarīšanas ceļā. Mēs esam
aicināti dzīvot ar kontemplāciju aktivitātē un mēs topam
svētdarīti mūsu misijas atbildīgā un dāsnā izpildīšanā.
27.
Vai Svētais Gars var mūs sūtīt izpildīt misiju
un vienlaikus prasīt, lai mēs no tās
bēgtu un atmestu veltīties tai pilnīgi, lai saglabātu iekšējo
mieru? Brižiem mēs jūtam kārdinājumu, lai uzskatītu garīgās
aprūpes aktivitāti vai aktivitāti pasaulē par kaut ko
mazvērtīgāko, it kā tās "traucētu" svētdarīšanas
un iekšējā miera ceļā. Mēs aizmirstam, ka "nevis dzīvei
ir misija, bet dzīve ir misija" (27).
28.
Aktivitāte, kuru mudina nemiers, lepnība, nepieciešamība
parādīties un valdīt, droši vien nebūs svētdaroša.
Izaicinājums ir dzīve kā dāvana no sevis tādā veidā, lai
piepūlēm būtu evaņģēliskā nozīme un lai arvien vairāk mūs
identificētu ar Jēzu Kristu. Tāpēc bieži runā piemēram par
katehētes garīgumu, diecēzes klēra garīgumu, darba garīgumu. Tā
paša iemesla dēļ [dokumentā] "Evangelii gaudium" es
gribēju
pasvītrot misiju garīgumu, [dokumentā] "Laudato si' "
ekoloģisku garīgumu, bet [dokumentā] "Amoris laetitia"
ģimenes dzīves garīgumu.
29.
Tas nenozīmē nīcināt miera, vientulības un klusuma brīžus
Dieva priekšā. Pavisam pretēji. Tāpēc tehnoloģiju instrumentu
nemitīgais jaunums, ceļojumu piedāvājums, tērēšanas
neskaitāmie piedāvājumi, neatstāj dažreiz tukšas telpas, kurās
skan Dieva balss. Viss ir piepildīts ar vārdiem, īslaicīgiem
priekiem un ar arvien lielāka ātruma troksni. Tur nevalda prieks,
bet to neapmierinātība, kuri nezina, kā dēļ viņi dzīvo. Kā
tad nepiekrist tam, ka mums vajag apturēt šo traku
skriešanu, lai atgūtu personīgu - brīžiem sāpīgu, bet vienmēr
auglīgu - telpu, kurā notiek atklāts dialogs ar Dievu? Kādā
brīdī mums vajag skaidri ieraudzīt patiesību par mums pašiem,
lai atļautu Kungam to piepildīt. Ne vienmēr var to sasniegt, ja
"kādā situācijā nepieredzēs tādu pārbaudījumu, tādu
attīrīšanu, ja neatradīsies pie pašas kraujas, ja nepieredzēs
vissmagākus kārdinājumus, ja nejūtīsies pilnīgi vientuļam"
(28). Tādā veidā mēs atklājam cēlas motivācijas, kuras mūs
mudina pārdzīvot pilnā mērā mūsu uzdevumus.
30.
Tie paši izklaidības avoti, kuri mūsdienās ietekmē mūsu dzīvi,
ved mūs arī uz brīvā laika absolutizāciju, kurā [brīvā laikā]
mēs varam bez robežām lietot šos līdzekļus, kuri ļauj
izklaidēties un dod īslaicīgus
priekus (29). Konsekvencē cieš pati misija, tiek vājināta
aktivitāte, bet dāsna un dedzīga kalpošana kļūst arvien vājāka.
Tas deformē garīgo pieredzi. Vai var pastāvēt vesela garīgā
degsme, kura iet līdzi ar arvien vājāko evaņģēlizācijas akciju
vai kalpošanu citiem?
31.
Mums vajag svētuma garu, kurš piepilda gan vientulību, gan
kalpošanu; gan intimitāti, gan evaņģēlizācijas aktivitāti tā,
lai katrs mirklis būtu mīlestības - dāvātas kā Kunga skatiena
rezultāts - izpausme. Tādā veidā visi brīži kļūs par soliem
mūsu svētdarīšanas ceļā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru