"Gaudete et exsultate" 43.-46. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 43.-46. manā vienkāršā tulkojumā.

Prāta aprobežojumi.

43. Patiesību, kuru mēs saņemam no Kunga, mēs varam saprast vienīgi ļoti nepilnīgā veidā. Ar vēl lielāku grūtību mums izdodas to izteikt. Tāpēc mēs nevaram izlikties, ka mūsu saprašanas veids mums atļauj stingri uzraudzīt citu cilvēku dzīvi. Es gribu atgādināt, ka Baznīcā līdzeksistē - atbilstoši likumam - doktrīnas un kristīgās dzīves daudzu aspektu interpretācijas dažādi veidi, kuri savā daždažādībā "palīdz labāk izteikt neparasti bagātu Vārda dārgmantu". Protams "cilvēkiem, kuri ilgojas pēc monolitiskās doktrīnas, kuru sargā - bez nekādiem izņēmumiem - visi, var liekties, ka tās ir kādas nepilnīgās dalīšanās" (39). Kā tas parasti notiek, dažas gnostiskās straumes ignorēja ļoti konkrētu Evaņģēlija vienkāršību un mēģināja aizvietot Dievu - Trejādībā un iemiesotu - ar kādu augstāku Vienību, kurā pazūd mūsu vēstures bagāta daždažādība.

44. Īstenībā doktrīna, vai labāk: tās mūsu saprašana un izteikšana, "nav slēgta sistēma, bez dināmikas spējīgas radīt jautājumus, šaubas, diskusiju", bet "mūsu tautas jautājumiem, tās cīņai, plāniem, rūpēm ir hermeneutiskā vērtība, kuru mums nedrīkst neņemt vērā, ja mēs gribam nopietni pieņemt iemiesošanas principu. Tās [tautas] jautājumi palīdz mums uzdot sev jautājumus, tās meklējumi kļūst par mūsu meklējumiem" (40).

45. Bieži mums ir darīšana ar bīstamu haosu: ar pārliecību, ka tāpēc ka mēs kaut ko zinām vai mēs varam to izskaidrot ar kādas loģikas palīdzību, tad mēs jau esam svēti, pilnīgi, labāki nekā "tumša masa". Sv. Jānis Pāvils II brīdināja tos, kuriem Baznīcā ir iespēja saņemt dziļāku formāciju, pret kārdinājumu attīstīt "specifisku pārākuma sajūtu pret citiem ticīgiem" (41). Tomēr īstenībā tam, par ko uzskatam ka to zinām, vienmēr ir jābūt motivācija, lai labāk atbildētu uz Dieva mīlestību, jo "mēs mācāmies, lai dzīvotu: teoloģija un svētums ir neatdalāms binoms" (42).

46. Kad sv. Francisks no Asīzes ieraudzīja, ka daži no viņa mācekļiem mācīja doktrīnu, gribēja atmest gnosticisma kārdinājumu. Tāpēc tā uzrakstīja sv. Antonam no Padujas: "Es to uzskatu par labu, ka tu pasniedz svēto teoloģiju brāļiem, lai tikai tu šo studiju laikā nedzēstu lūgšanas un dievbijības garu" (43). Viņš atpazina kārdinājumu pārveidot kristīgo pieredzi intelektuālo spekulāciju kolekcijā, kuras [spekulācijas] beigās mūs attālina no Evaņģēlija svaiguma. Bet sv. Bonaventūra brīdināja, ka patiesai kristīgajai gudrībai nav jābūt atdalītai no žēlsirdības pret tuvāko: "Vislielāka gudrība, kāda var pastāvēt, proti, ir auglīgi dāvāt to, kas kam ir dāvāšanai, ko viņam tika dots tieši tāpēc, lai viņš to dāvātu. [...] Tāpēc tā, kā žēlsirdība ir gudrības draudzene, alkatība ir tās ienaidniece" (44). "Pastāv tāda aktivitāte, kura vienojoties ar kontemplāciju nav tās šķērslis, bet tai palīdz kā žēlsirdības un dievbijības darbi" (45).