Havaju salas 2.

Havaju salas 2.

Šis teksts nav par īstām Havaju salām, bet par Baznīcu, Baznīcu Latvijā. Tie lasītāji, kuri lasīja iepriekšējo tekstu, var uzdot sev jautājumu: kurā salā es esmu un kā es kontaktējos ar citām salām.

Ceturtdienas teksts tika uzrakstīts praktiski viena galvena iemesla dēļ, jo es, brīvā laikā, mēģināju tikt uz kādas lūgšanas grupiņas tikšanās, jo mani aicināja, bet es nepaspēju, bet sazvanīties arī neizdevās.

Punktualitāte un informācija ir ļoti svarīgas, bet vēl svarīgākas ir nemitīgas rūpes par savu ticību un savas kopienas, ģimenes, draudzes ticību, lai tā būtu Baznīcas ticība un visu laiku atdzīvināta. Varbūt šie darbi un šīs piepūles liekas nevajadzīgi un ka tas ir zaudēts laiks. Bet tā nav. Kāpēc?

Ļoti svarīgie ir mazi darbi, mazas kalpošanas, mazas lūgšanas, bet arī svarīgs ir tas, lai to darītu nemitīgi, lai neatkāptos, lai nepateiktu: jau dažas reizes man kaut kas neizdevās un tāpēc es jau necentīšos neko labot. Tā ir kļūda, kad cilvēks grib redzēt savas ticības augļus un labo darbu augļus ātri, uzreiz. Vajag redzēt šajā perspektīvā, par kuru es rakstīju vakar, ka galvenie ir Dieva darbi un ka Dievs palīdz mums pildīt Viņa gribu.

Vajag no jaunā lasīt svētīgo Honorātu, jo viņš dzīvoja laikos, kad visi redzēja, ka Baznīcas nozīme sabiedrībā, tautā un valstī arvien samazinājās un katrai paaudzei nāca redzēt lielus zaudējumus, piemēram, ka klosteri vairākumā tika slēgti, ka lielos regionos konsekrēta dzīve tika pilnīgi likvidēta, ka cilvēkiem atņema priesterus, mūkus un mūķenes, taisīja ciet skolas, kurās bija katahēze, ka visu sabiedrību padeva intensīvai ideoloģizācijai, kuras mērķis bija atņemt cilvēkiem Dievu. Šajā laikā svētīgais Honorāts, klostermāsas no slēptām kongregācijām un daudzi citi, darīja mazos darbus, sapulcināja cilvēkus mazās lūgšanas grupiņas, organizēja skolas, mācīja katehismu un labi saprata, ka pretinieki ir arvien stiprāki. Bet galvenais - jārūpējas par dzīvo Baznīcu, par cilvēkiem, no kuriem būs aicinājumi uz priesterību, konsekrēto dzīvi un uz svētām ģimenēm.

Būtu liela kļūda, ja katoļi domātu, ka viss ir labi (jo tā, piemēram, runā kāda propaganda), ka nevajag neko darīt, ka nevajag rūpēties arvien labāk par dzīvo Baznīcu. Jo mēs zinām no vēstures - senās un tuvākās - ka tādas lietas, kuras var nosaukt ar vienu vārdu "revolūcija", tiek nemitīgi organizētas, veidotas un realizētas, bieži zem skaistām, bet nepatiesām, idejām, zem skaistiem, bet viltīgiem, karogiem. Un pēc tam visi brīnas, no kurienes tas ir, ka pēkšņi baznīcas izpostītas un mainītas uz kaut ko citu (skat. 16. gadsimts), priesteri izmesti, un pat visi katoļi izmesti. Tādas lietas mēs piedzīvojām vēsturē daudzas reizes, jo tiem, kuriem jau sākumā izdevās, patīk tādi "treniņi".

Es ceru, ka tie, kuriem vienalga, pārdomās un mainīs savu dzīvi, un vairs nerunās: es neko nevaru un neko negribu darīt. Bet tie, kuri saprot Baznīcas būtisko daļu - veidot nemitīgas misijas - auglīgi turpinās savus centienus un palīdzēs saviem ganiem evaņģēlizācijas un katehizācijas kalpošanā.