Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 10.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 10.

Daudzkārt Dievs atklāja Veronikai Viņa tīras gribas pildīšanas vērtību. Viņai likās, ka pazina un saprata dvēseles laimi, kura patiesi bija atvērta Dieva tīrai gribai. Apziņa, ka Veronika pati brīžiem attālinājās no šīs gribas, piepildīja viņu ar lielām sāpēm.

Mūķenei bija jāmeklē Dieva griba lūgšanā, kad ieklausījās un izpildīja Dieva Vārdu, būdama vienotībā ar Dievu. Lai saprastu Vārdu, Veronikai bija jābūt uzmanīgai uz Svētā Gara iedvesmām, Kurš runāja uz mūķeni caur priesteri. Viņas barība vajadzīga, lai pildītu Dieva gribu, bija Kristus Miesa un Asinis. Tās pārveidoja mūķenes dzīvi, gan gara līmenī, kā arī tajā, kas nāk no tā - ārējā līmenī. Pieņemdama šo barību, arvien vairāk gribēja salikt upuri no sevis un aktīvi darboties Pestīšanas darbā.

No "Dienasgrāmatas" mēs zinam, ka pa intelektuālo ceļu, bez vārdiem, Dievs viņai atklāja savu bezgala lielo mīlestību un paslēpa Veronikas niecību. Lielajā priekā, kuru pieredzēja mūķenes dvēsele, viņas likās, ka jau drusciņ piedalījās paradīzes laimē. Visas ciešanas pārveidojās šajā brīdī laimē.

Sakarā ar šiem pārdzīvojumiem Veronika gribēja visu darīt pēc Dieva gribas, jo pateicoties Dieva gaismai zināja, ka viņa - Veronika - ir nekas un viena pati neko nevar. Tādēļ viņa gribēja dzīvot nabadzībā un tā, lai viņai būtu labpatika vienīgi garīgajās lietās. Tāpēc nemitīgi cīņījās pret savas dabas vājībām.

Vienlaicīgi mūķenei arvien vairāk auga vēlme līdzināties nomocītam Jēzum, un tas veda Veroniku uz sevišķo vienotību, kura saucās "mistiskās laulības" (1694. gada 11. aprīlī).

Šīm laulībām Veronika gatavojās lūgšanā, arī naktī. Viņai palīgā nāca Jēzus, Kurš apdāvināja mūķeni ar speciālām žēlastībām, kā vienotība ar Dievu - kopā ar ekstāzi, kura bija vislielākas laimes brīdis. Cita žēlastība - Veronika jūta, ka Jēzus dzīvo viņas sirdī. Jēzus šķīstīja mūķeni no visām šīs zemes lietām un aizdedzināja viņas sirdi ar šo laulību vēlmi. Laulības laikā Veronika redzēja Jēzus piecas mirdzošas brūces. Veronika saņēma arī gredzenu, kas apstiprināja laulības. Kristus deva viņai arī jauno regulu, lai viņa nomirtu savai gribai, un lai dzīvotu tā, kā eksistētu tikai Jēzus un viņas dvēsele, lai visdrosmigākie darbi atvērtu ceļu citiem, lai viņa pilnveidotos atturībā, gandarīšanā, lai viņas dzīve būtu krustā sista. Pateicoties tam Jēzus darīs visu viņai. Ar laulībām Veronika jau pilnīgi piederēja Jēzum. Kopš laulību dienas Veronika nemitīgi jūta gredzenu (kas bija neredzams miesīgām acīm) uz pirksta, sevišķi gandrīz katras sv. Komūnijas laikā, kad arī pārdzīvoja šo laulību atjaunošanu.

Nākamas laulības, kuras Jēzus sauca par "patiesām laulībām", tika noslēgtas 1697. gada 7. aprīlī. Iepriekšējās bija tikai kā sagatavošana tām. Laulību laikā Veronika arī saņēma gredzenu. Apstiprinošs zīmogs, ka Veronika ir Jēzus līgava, bija stigmas, kuras mūķene saņēma pirms divām dienām. Jēzus arī atdeva Veroniku Marijai kā viņas Mātei, lai tā rūpētos par Veronikas uzticību pret Jēzu, kā viņas Līgavaini. Kopš šā laika Veronikas mājoklis bija Kristus brūces, sevišķi sirds brūce.

Diena pēc "patiesām laulībām" (1697. gada 8. aprīlī) Jēzus deva viņai nākamo regulu (12 principi). Pavēlēja pilnīgi paļauties uz Viņu, būt pilnīgi paklausīgai biktstēvam un priekšniecei, darīt visu Jēzum par godu un pēc Viņa gribas, klusēt, bet runāt tikai garīgās lietās, kuras nestu labumu viņai un citiem, mērdēšanu un pazemību, lūgt biktstēvu, lai tas dotu viņai atļauju staigāt bāsām kājām, precīzi rakstīt par žēlastībām un Jēzus darbību viņā, dāvāt padomu citiem tikai pēc tam, kad pati saņems padomu no Jēzus lūgšanā, uzticēšanās Jēzum, bez paļāvības uz sevi pašu, būt vidutāja starp Jēzu un dvēselēm - ar gatavību atdot savu dzīvi Jēzum par godu un dvēseļu pestīšanai, mācīties dzīvot Dieva klātbūtnē, lai pārveidotos Līgavaiņā caur ciešanām, darbiem un caur atteikšanos no sevis līdz viņa varētu pateikt: "es esmu krustā sista kopā ar Kristu" (sal. Gal. 2,20).

Veronikas raksti liecina, ka viņa gribēja kļūt par Jēzus līgavu jau kopš pirmās svētās Komūnijas, bet konsekrēto dzīvi viņa saprata kā pilnīgo dāvanu no sevis Dievišķam Līgavainim. Mīlestība uz Viņu bija saistīta ar reālo upuri no sevis. Tāpēc mūķene aizdedzinājās ar vēlmi kļūt līdzīga nomocītam Jēzum. Tas veda uz sevišķo vienotību, kas saucās "mistiskās laulības", vai "patiesās laulības", bet savas dzīves pēdējā posmā Veronika nemitīgi runāja par vēl citām laulībām, "debesu laulībām".

Kad mūķene 1697. gada 5. aprīlī saņēma stigmas, tad izpildījās viņas karsta vēlme un redzēja sevi kā krustā sisto kopā ar krustā sisto Līgavaini. Kad jau bija vienota ar Jēzu caur "patiesām laulībām", tad Veronika varēja saukties par Krustā Sistā līgavu.

Krusts kļuva viņai par ceļu, līdzekli un mērķi, kur viņa atrada patiesu mieru visā, ko Jēzus gribēja viņā darīt. "Neviens nevar saprast, kas ir mīlestība, ja āgrāk nesaņems krustu" - tā Veronika rakstīja par krustu. Nevar pazīt krustu caur pašām meditācijām, ja cilvēks ar krustu nedzīvo, ja visa dzīve nav krustā sista. Neaprobežotas dārgmantas ietver sevī "pliks un tīrs krusts". Jēzus, aicinādams kapucīni pieņemt krustu, sauca to par "mīlestības gultu" un "atpūtas gultu", kurā atpūšas patiesa mīlestība. Tad krusts kļuva mūķenei par tikšanās un mistiskās iepazīšanas ar Līgavaini vietu, viņas krustā sistas mīlestības uz Kristu vietu.