Ledus siena

    Pirms kāda laika, kāda rakstnieka stāstā notika sazvērestība. Četri jaunie vīrieši nolēma kaut ko nopietno, bet diemžēl slikto darīt. Lai sazvērestībai dotu spēku izdarīja ļoti slikto lietu, ar mūsu valodu - ļoti briesmīgo grēku. Tādā veidā bija spiesti par to nevienam nerunāt, jo ja lieta iziet laukā, visi būs iznīcināti. Neatcēros, varbūt sākumā bija šis briesmīgs grēks un lai neviens no viņiem neizstāstītu, nolēma šo sazvērestību. Dzīve katram gāja citādāk. Viens iegāja šajā grēkā un šī atkarība viņu nežēlīgi mocīja. Otrais juta sirdsapziņas izmetumus un vismaz daļēji mēģināja atgriezties. Protāms pārējie par viņu rūpējās, lai viņš neizstāstītu to, kas aizliegts. Pārējie divi veidoja karjeru citās valstīs un, tas varbūt ir divaini, bieži gāja no viena direktora uz otro direktoru.

    Mūs neinteresējas viņu dzīves ceļi. Lai par to domā rakstnieki un citi tiem līdzīgie mākslinieki. Šajā stāstā bija viens sīkums, kuram es pievēršu uzmanību. Šai sazvērestībai bija viens liecinieks, priesteris. Vismaz viņi zināja, ka viņš tur bija, bet cerēja, ka viņš nezina par viņiem. Bet pat doma par šo priesteri nesa tik lielo naidu pret Baznīcu, bet sevīšķi pret viņu, ka tad, kad viņu viens satika, pazemināja viņu ļoti citu cilvēku priekšā ar ļoti sliktiem vārdiem. Otrais arī kādreiz bija tajās pašās tikšanās, kā šis priesteris un bez nekādiem vārdiem parādīja tik lielo naidu pret viņu, ka priesteris šajā stāstā runāja: tas bija tāds naida uzbrukums, kā dzīvā ledus siena krītam uz mani.

    Brāļi un māsas Kristū, nebaidieties! Jo taču šis stāsts augšā nav par priesteri, bet par to, kādā bezjēdzīgā slazdā var ieiet cilvēks, kad par savas drošības garantiju pieņem otro, tādu pašu cilvēku, tādu pašu grēcinieku, un bailes iesakņotas kādā mulķīgā sazvērestībā jaunības dienās pārveido cilvēku vergā.

    Atgriešanās vienmēr ir iespējama, nav ko gaidīt, bet bieži lieta nav tik vienkārša, jo cilvēks ir pierādies tā dzīvot, ka īsi sakot nemeklē palīdzību pie Dieva. Grūti varbūt to saprast, tā kā grūti ir saprast Svēto Rakstu fragmentus, kuros grēcinieki grib paslēpties zem kalniem un zemes dziļumos, lai tikai neatgrieztos pie Dieva.

    Visi šie vārdi augšā ir kā ievads tam, ko es tagad rakstīšu. Tas ir saistīts ar priestera paaicinājumu. Kad Jēzus sūtīja savus Apustuļus, tad viņiem teica, ka ies kā jēri pie vilkiem. Priesteri nav paaicināti un sūtīti vienīgi pie cilvēkiem, lai draudzīgi un mierīgi dzīvotu starp tiem, kuri ir taisnīgi, bet lai ietu un sludinātu Labo Vēsti par pestīšanu Jēzū Kristū arī tiem, kuri līdz šim meklēja citur pestīšanu, vai pavisam nemeklēja pestīšanu. Ar vislielāko cieņu, bet labi būtu parunāt ar priesteri. Bet priesteris nemēģinās ieiet kādā sirdī ar smagiem zabakiem. Katra cilvēka dzīves situācija un garīgās dzīves situācija ir cita, un problēmas sāpīgas. Bet priesteris neskatīsies uz to ar smaidu un nerunās: Viss kārtībā! Viss kārtībā! Viens cilvēks grib no viņa eiriku, cits smaidu, cits kādu nenozīmīgo vārdu, cits mieru, vēl cits neko. Bet priesteris, kā sapers, grib no minu laukuma izvest to, kas tur dzīvo uz patieso dzīvi Dieva Mīlestībā. Vajadzīga līdzdarbošanās. Ledus siena no vienas, vai otras puses vienkārši nav vajadzīga.

    Aicinu uz akciju Lūdzies Par Misjonāru (LPM), kuru aprakstīju pirms pāris nedēļām. Pirmam cilvēkam, kas jau to nolēma un es ļoti priecājos, sūtīšu konkrēto informāciju un lūgšanu, kas tiks pārtulkota uz latviešu valodu :)