ceturtdiena, 2018. gada 1. februāris

Pasaka par kādu misionāru.

Pasaka par kādu misionāru.

Vakar vakarā es biju jau tik slims, ka, ticiet man, es jau nevarēju neko uzrakstīt. Kad galva sāp, acis jau neredz. Tāpēc šodien es Jums uzrakstīšu pasaku par kādu misionāru...

Sensenos laikos, aiz septiņiem kalniem, aiz septiņiem mežiem, aiz trijiem okeāniem, uz kāda kontinenta dzīvoja misionārs, kurš zināja, ka šodien no rīta, pēc lūgšanām, jāskatās internetā, jo ir mēneša pirmā diena. Nākamā tāda iespēja būs pēc mēneša.

Tad atvēra datoru... Nu nē, sākumā dzēra zāles, jo tur ir nopietnas slimības un viena no tām saucas laikam malārija. Kad jau viņam izdevās atvērt datoru, paskatījās, kādi jaunumi uz konta. 00.00. Kas? Padomāja. Kur pazuda ziedojumi? Bet pēc brīža misionārs teica: Pateicība Dievam, laikam tā vajadzēja būt. Cik tur bija? Simts dolāru? Tādā veidā mūsu misionārs devās ceļā uz ciemu ar mašīnu. Tas nozīmē, gribēja doties ar mašīnu, bet mašīna, kā vakar bija, tā šodien jau nebija. Pateicība Dievam, kas latiņu valodā ir Deo gratias.

Ceļā atklājās, par ko runā viņa draudzes cilvēki, jo ceļā vajadzēja par kaut ko runāt. Pat nevajadzēja meklēt tēmu. Viņš pievienojās kādai grupai, kurā skaļā balsī un ar žestiem cilvēki runāja par... DNS. Es ceru, ka Jūs zināt, kas ir DNS?

Nav ko brīnīties - padomāja misionārs - viņi iet uz skolām, lasa grāmatas, un vēl palīgā iet internets. Darbā arī viņiem ir kādas mācības. Tā mūsu misionārs domāja un klausījās tālāk, ko cilvēki runā.

Tur, šajā De-eN-eSā ir visa cilvēka domāšana, no tā ir atkarīga... - runāja un runāja viens no diskusijas dalībniekiem.

Jo labāk un gudrāk cilvēks domā, tad viņš labo savu De-eN-eSu. Pēc tam šie gudrie arvien gudrākie... - stāstīja cits.

Jaunie psiholoģijas izgudrojumi... - sāka kāds runāt par psiholoģijas un De-eN-eSa attiecībām.

Un tā gāja šī diskusija. Mūsu misionārs, protams, arī kaut ko runāja, runāja par dvēseli, no kurienes tā parādas, ka Dievs rada katru dvēseli brīdī, kurā tēvišķīgs vienojas ar mātišķīgu. Dievs dod miesu dvēselei, lai miesa varētu dzīvot. Tā ir līdz brīdim, kad Dievs ņem dvēseli pie sevis un pat De-eN-eS nepalīdzēs.

Un domāja mūsu misionārs, kā mācīt cilvēkus, lai tie ticētu uz Dievu un ka katram no viņiem ir nemirstīga dvēsele, kurai ir nepieciešama Dieva žēlastība. Cilvēki tā runā - domāja misionārs -, bet tomēr lūdzas, runā ar Dievu, iet uz Sakramentiem un saprot, ka viņi ir laimīgi Dievā. Apustuļi arī daudz runāja ceļā, kad gāja kopā ar Jēzu, pat sastrīdējās. Bet pēc trijiem gadiem... Tomēr Jēzus Kristus Krusts un Augšāmcelšanās - jā, tas ir pamats - misionārs pasmaidīja un gāja tālāk uz priekšu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru