Kalpi un kungi.
Atgriešanās ceļā cilvēks iezīmē sev kādu punktu, kādu mērķi. Tad iet šajā virzienā, iet ar visiem spēkiem, lai sasniegtu šo mērķi. Brīžiem mērķis ir kāds abstraktīvs, kā piemēram: es gribu būt labāks. Nu bet tas nekāds mērķis. Īstais mērķis ir tāds, ka nekā lielāka nav. Šeit virs zemes, es saprotu, ka tāds mērķis varētu būt svētā Mise, Euharistija, Vissvētākais Sakraments. Piedalīties svētajā Misē, piedalīties pilnīgā veidā - tas nozīmē arī pieņemt Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā, un... palikt kopā ar Jēzu, vienotībā ar Viņu - tas ir mērķis.
Es jau kādreiz rakstīju par to, ko Jēzus teica Māsai Faustīnei: lūk, Jēzus gaida ar žēlastību pilnām rokām, bet cilvēks pat nepievērs uzmanību Dievam, Kas grib šo cilvēku lieliski apdāvināt. Cilvēks pēc tam citiem stāsta: Dievs par mani aizmirsa, Dievs man nepalīdz. Un tā mūsu starpā ir tik daudz nelaimīgu kungu, jā, nelaimīgu kungu, kuri gaida, ka Dievs ir tāpēc, lai šiem kungiem kalpotu. Nu, faktiski, nelaimīgi, akli kungi.
Atgriešanās ved uz kalpošanu. Kalps iet uz svēto Misi un svētā Mise ir viņam viss. Neko citu nevajag. Lai tikai ir svētā Mise. Pat skumjās, pat vientulībā, pat... trūkst vārdu, lai šo vēlmi, kas ir kalpa sirdī, izteiktu. Vēl ir ļoti daudz darāms, ļoti daudz. Ko cilvēks dara pēc Mises, pat pēc Komūnijas? Es šeit nerunāju par žestiem un tam līdzīgām lietām, bet par to, ka vienmēr: parādi man, kur ir Jēzus tieši šajā brīdī? Kā Viņš darbojas? Kā par Viņu rūpēties? Kā Viņam kalpot tieši tagad? Ja nav nemitīgas attiecības ar dzīvo Jēzu, tad kā piedalīties svētajā Misē? Palīdzēsim viens otram piedalīties svētajā Misē un mīlestībā uz Vissvētāko Sakramentu.
Sāksim no jaunā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru