Garu atpazīšana.

Garu atpazīšana.

Pirms pāris gadiem, kad es vēl biju Viļakā, es sāku svinēt svētdienas svētās Mises arī bijušajā kapucīnu klostera ēkā. Tāpēc ka tur jau nebija, kā saimnieku laikos, kapelas, tad lielā zālē, kurā mēs celebrējām Euharistiju, ik pēc laika notika arī kādas izstādes. Kādreiz bija bērnu gleznojumu izstāde. Es paskatījos uz visām šīm mazām gleznām, lai redzētu ko bērni glezno, un atradu vienu, kas saucās "Gaismas eņģelis". Uz mazās gleznas kāds eņģelis. Un mēs zinām, ko tas nozīmē. Ka tas ir šis eņģelis, kurš nolēma nekalpot Dievam. Kad viņš to nolēma, zaudēja visu žēlastību, visu patieso gaismu, jo to iepriekš nēsāja kā dāvanu no Dieva. Un šis kritušais eņģelis cīnas pret Dievu un kārdina cilvēkus.

Es uzrakstīju šo garu ievadu, lai pasvītrotu, ka garīgā cīņa ir reāla. Mūsu aizsardzība ir Dievā, vienotībā ar Viņu.

Šodien es dzirdēju sprediķi, ko teica kāds priesteris. Viņš runāja, ka cilvēka priekšā ir vienmēr divi ceļi: labais ceļš, kas ved uz labo, uz žēlastību, dzīvību un mīlestību, pie Dieva; un ļaunais ceļš, kas ved uz ļauno, uz grēku, uz nāvi. Šī cīņa notiek cilvēkā, dzīļi, kā pats Jēzus runāja šodienas Evaņģēlijā. Ja cilvēks ies ļauno ceļu, pieņem kārdinājumus, tad nekādas ārējas lietas viņam nepalīdzēs, bet viņš grēkos, jo no viņa sirds ies viss ļaunums. Ja tomēr kāds iet labo ceļu, paklausībā Dievam, tad ja pat viņš dzīvotu smagos apstākļos, tie protams darīs viņa dzīvi grūtu, bet nemainīs viņa labos darbus. Līdzīgas lietas es nesen lasīju svētās Māsas Faustīnes Dienasgrāmatā. Un arī šodien mājas lapā faustyna.pl ir skaists fragments, kas rāda patiesību par sv. Faustīnes garīgo dzīvi un garīgo cīņu, ka šī jauna (nomira 33 gadu vecumā) klostermāsa vienmēr gāja šo labo ceļu, svētuma celu. Bet šo tekstu es tūlīt pārtulkošu otrajā blogā.

pēc pāris minūtēm: Jau ir:

nolēmtība 

Šo tekstu es uzrakstīju, jo ir situācijas, ka dažreiz cilvēks var apmaldīt otro cilvēku un spēlēt labo esam. Jāmācās dzīvot patiesā gaismā. Kaut gan cilvēkus var apmelot, tomēr jāpaļaujas uz Dievu un jādzīvo Viņa gaismā, Viņa žēlastībā. Jo citas gaismas nav.

Es atceros no senseniem laikiem, ka kāds cilvēks ļoti citiem gribēja pasvītrot to, ka viņam ir tāds temperaments un raksturs, ka varbūt citi brīnās. Šim cilvēkam tomēr nerūpēja citi, bet gribēja, lai viņi akceptētu viņa temperamentu. Atklājās, ka viņš tikai spēlēja ar savu temperamentu, bet dzīvē slepenībā darīja ļoti sliktus darbus.

Kad es satiekos ar līdzīgām situācijām, ka viens cilvēks vajā citus, bet pēc tam runā, ka ir nevainīgs, ka viņam ir vienkārši tāds temperaments, es nevaru neredzēt, ka tie ir meli. Mēs zinām no Evaņģēlija, kas ir melu tēvs.

Tie nav joki. Ja kāds grib iet svētuma ceļu, tas nozīmē, ka grib sekot Jēzum Kristum, lai ņem savu krustu. Tādā veidā cilvēks kļūs par Jēzus mācekli un mīlestībā uz Jēzu pieņems visas vajāšanas un arī to, ka tiks krustā sists pasaulei - kopā ar Jēzu. Neazimirsīsim, ka Jēzus teica Māsai Faustīnei, lai viņa visas savas lūgšanas, grūtības, vajāšanas vienotu ar Jēzus lūgšanām, grūtībām, vajāšanām. Tādā veidā arī mēs varam izlūgt Jēzus žēlsirdību, sevišķi grēciniekiem. Vai mēs jau mācām piedot un lūgties par tiem, kuri mūs vajā, bet cilvēku priekšā dod nepatieso liecību un taisa no mums ļaundarus? Ar krustu parādas patiesa mīlestība.