Lielā miera mīļotāji kontra bērni

    Nesen es rakstīju par sevišķo... teiksim... "garīgumu", kas izpaužas lielā miera un klusuma mīlestībā. Protams ar tādiem "garīgumiem" ir tā, ka nekad nevar sasniegt gan mieru, gan klusumu, jo izslēdz šo vissvarīgāko, tas ir mīlestību. Kad parādās pat mazais bērniņš, kas vēl neprot runāt, bet tomēr runā savā valodā, beidzas "garīgums". Nu nē, nebeidzas, jo nebija nekāda garīguma. Vienkārši. Tad cilvēks, kas ļoti rūpējās 60, 70, 80 gadus par "garīgumu", palika ar neko. Labi, labi, kāds pateiks, viņi tā iemācījās lūgties. Kā iemācīja lūgties? Ka gatavi ir izmest katru no baznīcas, pat mazo bērnu? Nu labi, atstāsim viņus, lai pat katru dienu runā man un citiem, ka bērni viņiem traucē, jo trokšņo. Jā jā, koncertu dalībnieki, kuriem netraucē 1 000 000 Watu mūzika, bet viena normāla balss, bērna balss traucē? Netraucējiet bērniem nākt pie Jēzus tā, kā jūs varbūt traucējāt saviem bērniem. Kāds kādreiz teica, ka egoisti nekad nekādu kopienu neizveidos. Atā!

    Šodien galvenajā Misē pirmo reizi bija ministrantu pilnā (gandrīz) asiste. Bija jaunie ministranti, kuri ātri tika iemācīti, kā nēsāt sveces, aizdegt tās, kā ar svecēm staigāt, kā kalpot ar tribulāru un laiviņu, kā iet procesijā. Tajā piedalījās arī vecie ministranti un ceru, ka viņi nedomās, ka es gribu viņiem vistuvākā laikā pateikt paldies. Protams, ka nē! Jo liturģija, jo svētā Mise ir visiem un vajag palielināt aktīvo dalībnieku loku. Ja cilvēks aktīvi piedalās (ne visi tā var, jo taču ir slimie un vecie ļaudis baznīcā un man teica, ka vajadzētu visu runāt un dziedāt vēl skaļāk, jo nedzird), tad, tā es to saprotu, var vēl labāk lūgties. Taču pat vārds liturģija (grieķu valodā: laos - ļaudis, ergon - darbs) rāda tās raksturu - ļoti aktīvo piedalīšanos, kur klusuma ir vismazāk. Tad bija svētajā Misē svinīgākie elementi, kā ieejas un izejas procesija, sveces Evaņģēlija lasīšanas laikā, dažas reizes tribulārs, lai incensētu Evaņģēlija grāmatu un Vissvētāko Sakramentu. Nedrīkst ļaut liturģijai "nomirt", sasalt, apklusēt. Vai Jūs daudzās reizēs piedalījāties tādās liturģijās, kur neviens, jā, neviens, izņemot priesteri, nepateica nevienu vārdu? Liturģijai jābūt skaistai un dzīvai, jo tā ir ticības attēls.