Svētais Francisks - alter Christus.

Jaunība tas ir laiks, kad cilvēks domā par ideāliem. Pat tad, kad nezin, kas ir šie ideāli, bet kaut ko plāno un meklē. Tāds arī bija jaunībā Francisks.

Un viņš, kā Asīzes bagāto jauniešu grupas pavadonis un sabiedrības dvēsele, teica saviem draugiem un draudzenēm, kad tie viņu ieraudzīja iegrimušo dziļās domās - kas šajā grupā bija neparasts -, ka atrada visskaistāko jaunkundzi, ideālo jaunkundzi, visbrīnišķīgāko jaunkundzi. Visi uzreiz saprata, ka Francisks domā par laulībām, jo kādi citi ideāli atrastu ceļu pie bagāta jaunekļa un atrastu tur savu vietu kopā ar visskaistāko ideālo jaunkundzi.

Tomēr Francisks šajā brīdī jau nebija padots tādiem ideāliem, bet viņā darbojās Svētais Gars, lai no viņa, viņam vēl šobrīd nezinot, izdarītu - ar viņa paklausīgo piekrišanu - otro Kristu, "Alter Christus".

Savā "Testamentā" Francisks raksta:

"Man, brālim Franciskam, Kungs deva tā sākt gandarīšanas dzīvi: kad es biju grēkos, man likās rūgts redzēt spītālīgos".

 Francisks tik ļoti mainījās pēc pāris mēnešiem, kad staigāja kalpot spītālīgiem, mazgāt viņu brūces, rūpēties par ēdienu un runāt par Dievu, ka varēja uzrakstīt tālāk savā testamentā:

"Tas, kas man likās rūgts, mainījās man dvēseles un miesas saldumā".

Francisks pēc šīs pieredzes neatgriezās savā sabiedrībā, pie saviem skaistiem ideāliem, jau negribēja kļūt par ideālo Asīzes pilsoni, kas būs labs pret nabagiem, bet sevišķi pret spītālīgiem. Viņš izdarīja kaut ko citu, tad ne tā, kā dara mūsu laiku daudzi jaunieši ar ideāliem, kas brauc uz Āfriku vai Ameriku palīdzēt misionāriem. Ko tādu nolēma Francisks?

"Un pēc tam ilgi negaidīdams, es pametu pasauli".

Francisks pameta pasauli ar tās visiem skaistiem ideāliem. Tagad viņš, kopā ar brāļiem, sekoja Jēzum Kristum krustā sistam. Viņš sāka, kā svētais Pāvils, sludināt krusta muļķību, caur kuru Dievam patika atpestīt pasauli. Kopš šī laika Francisks sāka lēpoties ar savām vājībām, kurās tagad mājoja un darbojās Dieva žēlastības, Dieva mīlestība.

"Un Kungs deva man tādu ticību baznīcās, ka tā vienkārši es esmu lūdzies un runājis: Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, (šeit) un visās tavās baznīcās, kuras ir visā pasaulē, un svētījam Tevi, jo caur tavu svēto krustu esi atpestījis pasauli".

Šī Dieva mīlestība Franciskā bija tik liela un karsta, ka teica, ka Francisks mīl Jēzu ar serafisko mīlestību, ar šo garu mīlestību, kuri skatās Dieva vaigā debesīs un Viņu slavē. Tāpēc ir svētais Francisks, mūsu serfiskais Patriarhs, tādas mīlestības paraugs un zīme, ka pats Dievs viņu apdāvināja ar sava Dēla Jēzus Kristus brūcēm (17. septembris - sv. Franciska stigmatizācijas svētki). Tāpēc Francisks, kurš divus gadus nēsāja Jēzus Kristus brūces, bet iekšēji vēl vairāk tika pārveidots ar mīlestību uz Krustā Sisto, ka viņu nosauca "Alter Christus - otrais Kristus". Jo viņš bija Jēzus dzīvais attēls.