Kāpēc ir vērts lūgties?

Šajā tekstā nerakstīšu par lūgšanas pašu būtību, par šo kontaktu ar Dievu, par šo nepieciešamību, bez kuras nevar pat padomāt par garīgo dzīvi, gadījumā, kad cilvēks nelūgtos, negribētu lūgties un dzīvot pēc Dieva gribas. Visa garīgā dzīve notiek ļoti konkrētajā lūgšanā, kurā ļoti reāli dvēsele atklāj konkrētas Dieva prasības un ieved tās savā dzīvē.

Šeit būs par kādu vienu, konkrētu, lūgšanas aspektu. Lūgšanā varu ieraudzīt citu cilvēku ticības liecību. Lai to visi varētu saprast, es došu tādu piemēru:

Man patīk lūgties kapsētās. Nē tāpēc, lai sev uzlabotu labsajūtu, meklētu kontaktu ar mirušiem, vai starp lapām, kuras tagad lielā skaitā krīt no koku zariem, meklētu kādu iedvesmu dzejoļiem vai tam līdzīgām lietām. Iemesls ir viens: ir celiņš, pa kuru neviens nestaigā un var mierīgi noskaitīt rožukroni vai citu lūgšanu.

Ir viens tāds celiņš kādā mazā kapsētā, draudzē, kurā kadreiz par vikāru kalpoja tēvs Oļģerts Aleksāns OFMCap.. Praktiski katru laiku var pa šo celiņu staigāt, jo ir no betona. Labi ir taču pie baznīcām uztaisīt betona celiņu, pa kuru staigātu cilvēki, arī tad, kad ies uz kapiem vai atpakaļ - lūgties baznīcā. Un ne tikai tāpēc, lai neienestu dubļus baznīcā. Bet, kā par baznīcu, tā līdzīgi jārūpējas arī par citām vietām, kuras saistītas ar kultu, ar lūgšanu, ar garīgo dzīvi.

Varbūt prāvests vai vikārs nolēma šajā laikā uzlabot šo vietu kapsētā, kur apglabāti priesteri un bīskapi, un tā ir pasvētīta vieta un lūgšanas vieta. Tad tika uztaisīts betona celiņš, kas kalpo līdz šim, un tas notika 1987. gadā, jo ir uzraksts: "AD 1987".

Kad celiņš tika pabeigts, bet betons vēl nebija līdz beigām gatavs, ciets, tad kāds cilvēks atnāca un pastaigāja turp un atpakaļ. Varbūt atnāca pie kāda kapa un palūdzās? Interesanta ir tāda lieta, ka tieši šīs vietas, pa kurām staigāja šis cilvēks, palika līdz šim. Palika šīs pēdas. Betons apkārt zaudēja šo savu virsmu. Varbūt tāpēc, ka šis cilvēks izspieda no šīm vietām nevajadzīgu gaisu vai ūdeni, un palika tas kas ir vislabākais? Es neesmu speciālists. Bet tā, vismaz līdzīgi, garīgajā cīņā, no cilvēka "tiek izspiests" tas, kas nav vajadzīgs, no kā vajag atteikties, notikumos, kurus mēs saucām par grūtībām. Bet tas ir krusts mūsu dzīvē, Dieva darbības pēdas un pestīšanas dāvanas zīmes.

Ahā, tas protams ir pie sv. Franciska Baznīcas. Uzrakstītu datumu var pameklēt, nav grūti atrast.