Pasaka no senseniem laikiem.

Sensenos laikos dzīvoja kāds karalis kādā skaistā karalistē tā, kā vajadzētu būt pasakās. Viņš mājoja savā pilī pilsētas centrā, bet apkārt pilsētas bija mūris.

Un viss būtu labi un visi dzīvotu mierīgi un laimīgi, ja kādu skaistu dienu, jo tur ir tikai tādas dienas, jā kādu skaistu dienu vārtu sargs neuzkliegtu:

"Tuvojas ienaidnieks!"

Ko darīt? Visi karaļa galminieki un augstmaņi sapulcinājās pie karaļa, viņa pilī. Un sākās sanāksme un sarunas, lai pasargātu savu pilsētu un lai uzvarētu ienaidnieku. Pēc tam, kad viss jau beidzās, visi kopā ar karali izgāja no šīs lielās kronēšanas zāles, kur notika sarunas, un tālāk no pils, sapulcināja kareivjus, un devās karot.

Pēc kāda laika kauja beidzās. Diemžēl zaudējums. Pirmie jautājumi: kas ir vainīgs? Kāpēc mēs zaudējām, ja bijām vairākumā? Un vēl viens jautājums - bet kur ir karalis? Nav karaļa! Varbūt paņemts gūstā? Varbūt gāja bojā? Un visi sāka viņu meklēt, bet nevarēja atrast.

Tad kāds pacēla acis uz augšu un teica:

"Laikam karalis ir jau pilī, jo gaismas logos deg". Un tieši tā bija. Tomēr neviens neuzdrošinājās, lielas cieņas dēļ, jautāt karalim par to, ko viņš darīja un kāpēc mēs zaudējām kaujā.

Nākamā dienā atkal visi karaļa galminieki un augstmaņi sapulcinājās pie karaļa, kronēšanas zālē un sākās karstas sarunas par to, kas jādara, lai uzvarētu kaujā. Kad visi plāni tika pabeigti, visi kopā ar karaļi izgāja ārā un devās pie kareivjiem, kuri atkal jau bija gatavi cīnīties un pēc kāda laiciņa sākās kauja ārpus pilsētas.

Diemžēl nākamais zaudējums. Labi, ka šis karš nav pārāk smags, bet pat liekas, ka tik viegli varēja nākt uzvara, bet tomēr zaudējums. Un vēlreiz tie paši jautājumi par to kas ir vainīgs? Un beidzot vēl viens jautājums - kur ir karalis? Visi sāka viņu meklēt kaujas laukumā un neatrada. Tad viens no kareivjiem pacēla acīs uz augšu un teica:

"Karalis jau ir pilī, jo gaismas logos deg". Un tieši tā bija, bet neviens nejautāja karalim: kur tu biji un ko tu darīji?

Nākamā dienā atkal visi karaļa galminieki un augstmaņi sapulcinājās pie karaļa un ilgi runāja par jauniem ideāliem plāniem un jaunām ideālām metodēm, par bruņinieku ideāliem. Kad beidzās sarunas un viss bija gatavs, visi kopā ar karali izgāja ārā, viņiem pievienojās drosmīgie kareivji un devās uz kauju ārpus pilsētas.

Cīņa bija ideāla, visas jaunas un ideālas metodes tika ideāli izmantotas, bet, diemžēl, atkal zaudējums. Un no jaunā jautājumi: kāpēc? Bet tūlīt kāds pajautāja: kas notika ar karali? Visi sāka viņu meklēt, bet ātri kāds kareivjis pacēla acis uz augšu un teica:

"Karalis jau pilī, jo redzu gaismu logos". Un tieši tā bija, bet neviens negribēja karalim traucēt. Jo taču rīt nākama diena un būs nākama iespēja uzvarēt.

Nākamā diena, kad bija ieplānots iet visiem karaļa galminiekiem un augstmaņiem iet pie karaļa un diskutēt par cīņu, kauju, plāniem un gaidītu uzvaru karaļa vadībā, pie karaļa galminiekiem un augstmaņiem atnāca kareivjis, kas kalpoja karaļa pilī un teica:

"Jums, cienījamie kungi, jādodas kopā ar karali, tad droši uzvarēsiet".

Visi galminieki un augstmaņi paskatījās uz šo kareivju un teica:

"Taču karalis devās kopā ar mums karot, katru dienu! Ko tu runā?"

"Nē, - atbildēja kareivjis - karalis šajās dienās vienmēr palika savā kronēšanas zālē. Es to redzēju, jo taču es tur kalpoju".

[...]

Šajā dienā arī bija zaudējums.

"Es tā arī domaju, - teica kareivjis - ka būs zaudējums, jo jūs nepaņēmāt karali".

"Taču karalis gāja kopā ar mums, - teica viens no augstmaņiem - pēc tam tikai mēs nevarējām viņu atrast".

"Nē, - atbildēja kareivjis - es esmu gatavs zvērēt, ka karalis palika savā kronēšanas zālē un sēdēja tronī visu laiku. Ja jūs ieiesiet kopā ar karali, jūs uzvarēsiet".

Nākamā dienā karaļa galminieki ātrāk, jo no paša rīta sapulcinājās un sprieda par šo dīvano situāciju. Viens galminieks teica:

"Skaidra lieta, ka karalim jādodas karā kopā ar savu troni. Tad iesim karot, bet iesim kopā ar karali un arī nesīsim troni, kroni, karaļa zīmes, ģērboni, zobenu, šķēpu, vairogu. Un tad uzvarēsim. Es domāju, ka šeit ir šis noslēpums, bet karalis ir tik pazemīgs un mums par to nestāstīja, bet mēs sagrēkojām ar lepnību, jo nejautājām viņam".

Visi piekrita un pēc sarunām pie karaļa, visi kopā ar karali, nesdami troni, kroni, zobenu un citus priekšmetus, devās karot.

Bet diemžēl zaudējums. Karalis, kā atklājās, palika pilī. Neviens nezinaja, kā tas notika? Kareivjis teica:

"Viņš šeit bija visu laiku".

"Kā to var saprast?" - pajautāja viens no augstmaņiem.

Kareivjis teica:

"Man šķiet, ka es drusciņ saprotu to, kas notiek. Karalis gaidā jūsu mīlestību, bet to nesaņem. Viņš ir liels un stiprs, un uzvarēja katrā kaujā, arī tad, kad jūs domājāt, ka zaudējāt. Viņš uzvarēja un jūs pasargāja no lielāka ļaunuma. Bet jūs to neredzat tā, kā jūs neredzējāt to, ka viņš tomēr palika savā tronī. Vienu vienīgu lietu, kuru viņš gaidā no jūsu puses, ir mīlestība. Bet jūs vinu uzskatāt par kādu mirušo, nedzīvo lietu. Jūs esat kā tie, kuri paņem maizi rokās un drusciņ ēd, palikušo izmet un pēc tam raud, ka ir slikti, jo nav maizes. Uzvara būs tad, kad mēs mīlēsim viņu pilnīgi, vispirms par šo mīlestību rūpēsimies, tad mēs nezaudēsim karali no acīm un no sirds".