Kad es biju jauns cilvēks, mežniecības fakultātes students, man bija daudz draugu un draudzeņu. Vairākumā viņi apmeklēja kopā ar mani lūgšanas grupas tikšanās, kas notika trešdienās un svēto Misi studentiem svētdienās 20.00.
Ar laiku izveidojās arī korespondence. Pēc kāda laika, kad es jau iestājos ordenī, rakstīju un sūtīju apmēram 30 vēstules ar novēlējumiem divas reizes gadā (ja es labi atceros), pirms Kristus Dzimšanas svētkiem un pirms Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Tomēr pēc gada un dažiem mēnešiem, kad es jau staigāju habitā un dzīvoju noviciatā (tas ir tāds gads pirms pirmiem svētsolījumiem), es sapratu, ka nav jēgas turpināt šo rakstīšanu, kad es jau eju pa citu dzīves ceļu, es esmu citur, man ir citi pienākumi, iegāju citā kopienā, bet draugiem un draudzenēm ir sava dzīve, kurā ieiet pēc augstskolas, dibina savas ģimenes, pieņem jaunus pienākumus.
Tad pēc pārdomām un pēc lūgšanām es paņēmu kalendāru, kur man bija visas adreses un aizdedzināju. Un viss. Ar laiku es saņēmu jau arvien mazāk vēstuļu. Viņi arī saprata to tā, kā es. Nekādas traģēdijas nebija. Lai atdotu sevi Dievam kalpošanā vajag pa ceļu daudz zaudēt. Tas ir nepieciešams, vismaz tā es to saprotu, lai padotos Dievam un pildītu Viņa plānus. Es domāju, ka viss ir skaidrs.
Drusciņ līdzīgi, man šķiet, ir ar misionāriem, jo atstāj māti un tēvu, brāļus un māsas, māju un darbu, un mašīnu, lai kalpotu Dievam. Bet es redzu, ka viņi tiek ļoti bagātīgi apdāvināti, jo saņem šajā kalpošanā daudz jauno brāļu un māsu. Un tā, kā es redzu, viņi nav nelaimīgi, bet ļoti konkrēti un vienlaikus priecīgi pildot savus pienākumus ģimenē un draudzē. Misionāri ir ļoti vajadzīgi Baznīcā. Kas var saprast, lai saprot, kas nevar, tad vismaz lai lūdzas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru