Mācos un mācos

Vakar bija svētā Stefana, pirmā mocekļa, svētki. Un Evaņģēlijā bija tādi vārdi, par kuriem es bieži domāju jau no jaunības: "Bet, kad jūs nodos, nedomājiet, kā un ko runāt, jo tajā stundā jums tiks dots, kas jums jārunā. Jo ne jau jūs esat tie, kas runā, bet jūsu Tēva Gars, kas runā jūsos".

Es domāju, kā saprast šos vārdus, jo taču tie nenozīmē nedariet neko, nemācieties, dariet ko gribat un tam līdzīgas lietas, jo tik un tā, pēkšņi, kad jums jautās, notiks brīnums un jūs visu pastāstīsiet tieši tā, kā vajag. Nu nē, ar cilvēku tas tā nenotiek.

Šos Evaņģēlija vārdus var saprast, kad paskatīsimies uz pirmo lasījumu no Apustuļu darbiem: "Stefans, diakons, būdams žēlastības un spēka pilns, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā". Un tālāk: vajātāji "centās Stefanu apstrīdēt, tomēr nespēja pretoties gudrībai un Garam, kura iespaidā viņš runāja". Lūk, mēs redzam Stefanu, kas pirms kāda laika pieņēma ticību uz Jēzu Kristu, centīgi mācījās, centās ar sava prāta palīdzību saprast patiesību par Dievu un par pasauli, vēl vairāk, viņš līdzdarbojās ar Dieva žēlastību, lai tas viss, ko viņš centās saprast, būtu visdrošāks. Tādā veidā viņš rūpējās par savu garu, lai tajā ieietu tikai patiesība, droša un pārbaudīta, Dieva atklāta patiesība. No Apustuļiem Stefans saņēma diakona iesvētīšanu un centīgi pildīja savu misiju.

Šeit mēs varētu drusciņ līdzināties ar Stefanu un uzdot sev jautājumu: "Kā mēs meklējām patiesību? Kā mēs rūpējāmies par savu garu un lai garīgajā atmiņā ieietu vienīgi patiesība, sevišķi visas Baznīcas ticības patiesības? Vai mēs dzīvojam Dieva žēlastībā un esam padoti Svētajam Garam, lai ar Svētā Gara dāvanām drosmīgi un gudri sludinātu Evaņģēliju? Vai, beidzot, mēs dzīvojam pēc ticības, vai mēs paši iemācījāmies dzīvot pēc ticības (šeit ir ļoti svarīgi arī iemācīties būt paklausīgam Baznīcas mācībai, lai neieietu slazdā, lai nemaldītos ticībā)?

Pasaule bieži tic mītiem, izdomātām idejām, fantāzijām, materiālismam. Un lūk svētais Stefans stāsta par patiesību! Un darbojas Svētais Gars, cilvēki redz brīnumus un padot savu dzīvi Jēzum Kristum Pestītājam. Satikties ar Dievu taču var vienīgi ticībā. Tikšanās ar Dievu notiek cilvēka garā. Un tāpēc arī diakons Stefans deva visskaitāko liecību savas miesas nāves brīdī, kad lūdzās tā, kā Jēzus Kristus pie Krusta: "Kungs Jēzu, pieņem manu garu!" un, zinādams, ka vajātāji ar saviem aptumšotiem prātiem nesaprot, ko viņi dara, viņš lūdzās: "Kungs, neieskaiti viņiem šo grēku!"

Ja kāds cilvēks brauc uz rekolēkcijām, lai "uzlādētu akumulatorus", tad pēc kāda laika jau redz, ka viņam trūkst spēka. Zinādams, ka viss vissvarīgākais cilvēkā kā personā notiek viņa garā (kur ir trīs garīgas varas: prāts, atmiņa un brīva griba), ieej savā garā un visu laiku dzīvo garā. Kad ir kādas vajāšanas, vai vienkārši liekas, ka ir garlaicīgi, vai trūkst saules, sniega, vai vismaz 150 priecīgo un stipri emocjonālo notikumu dienā, un tu jau domā. ka tev nav cerības, tad neizej no gara bet skaties, cik tev daudz tavā garīgajā atmiņā bagātību un dāvanu no Tēva, Kas ir Debesīs! Un visskaistākajā Dāvana: Dievs, Vissvētā Trīsvienība gaidā tevi tavā garā, lai tu dzīvotu Dieva klātbūtnē. Miesa kliegs: "es iešu depresijā!", emocijas kliegs līdzi: "mēs gribam trakot!", kārdinājumi: "dari kaut ko citu!", bet tu tam visam runā mierīgi: "Nē!" un turpini savu dzīvi Baznīcā pēc Dieva gribas, stiprināts ar Sakramentiem un Svētā Gara dāvanām, ar visiem tikumiem un priecāsies par Svētā Gara augļiem savā dzīvē. Tie ir: "mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labestība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieticība, atturība, šķīstība" (Gal 5,22-23) (Katoliskās Baznīcas Katehisms nr.1832.).
Ja tu dzīvosi pēc Patiesības un ikkatru mirkli būsi vienots ar Dievu, viss tavā dzīvē būs patiess un labs.