Es esmu atbraucis no ceļojuma, kurā ļoti tālu nokristīju mazo bērnu kādā jaunā ģimenē. Liels paldies par lūgšanu manā nodomā un par misionāru grupu, jo viņi palika uz vietas.
Ceļā es satiku gan priesterus, kas dedzīgi rūpējas par savām draudzēm un baznīcām un kalpo dažādās valstīs, dažreiz grūtos apstākļos. Gan klostermāsas, kas kalpo draudzēs, vai lūdzas par visiem cilvēkiem klauzurā, arī par mani. Es satiku dažas ģimenes, kas cenšas vislabāk un pēc Dieva gribas audzināt savus bērnus. Es satiku arī kādu sakristiānu, kas mani pārsteidza, jo ļoti skaisti runāja par Dievu pēc savas ģimenes pieredzes.
Es pateicos tiem labas gribas cilvēkiem, kuri arī atbalstīja gan mūsu draudzi (tāpēc es varēju nopirkt rožukroņus, krustiņus, svētbildītes, sveces un tām līdzīgas mazās lietas, kuras nevar nopirkt nevienā veikalā, bet cilvēki baznīcā jautā pēc tām), gan misionārus (kuriem sūtīja barību), gan mani (katru dienu ar vislielāko sirsnību).
Pirms pāris dienām kāds man teica, ka cilvēks, kas savā dzīvē atmet Dievu, ir dziļi nelaimīgs. Un tā ir. No otras puses var pateikt, ka cilvēks, kas atver savu sirdi Jēzum, ir vislaimīgākais pasaulē un nekas cits viņam prieku nenes, kā vienīgi Dieva klātbūtne. Un pat ikdienišķa maize negaršo tam, kas pieņem Kristus Miesu. Tādu mīlestību es Jums novēlu uz šīm dienām Lielajā Gavēnī. Dievs par visu citu parūpēsies. Vajag meklēt Viņa gribu un mēģināt to pildīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru