Šeit es nerakstīšu par misionāriem, kuri kalpo Viļakā, jo taču viņi ir ģimene un dzīvodami ģimenē jūta šo paaicinājumu no Dieva, lai kopā ar bērniem kļūt par Dieva mīlestības sludinātājiem.
Šeit es rakstīšu dažus vārdus par priesteriem, par mūķenēm, par mūkiem, kuri brauc uz citām zemēm, mācās citas valodas un mēģina tajās runāt. Jau tādā veidā kļūst par misionāriem un tas jau nozīmē (visbiežāk), ka dzīvos tālu no savām ģimenēm.
Ģimenē tie, kurus misionāri mīlēja, ar laiku ir mazākumā, jo dzimst bērni, aug jaunieši, pieaugušo dzīvē ieiet nākama paaudze. Tiem, kuri dzīvo tuvāk, vieglāk ir parādīt mīlestību, nekā tiem, kas tālu. Un visi tie, kuri jau piedzima un tagad aug, skatās uz misionāru kā uz kādu onkuli, kas atbrauc vienu reizi gadā un pat nav laika, lai vairāk parunātu, jo vajag spēlēties un runāt mazo bērnu valodā. Dzīvē parādās liela perpektīve, kurā mūsu mīlestībai ir tik maz iespēju iedzilināties.
Un šeit nāk palīgā pats Dievs, kas sākumā deva paaicinājumu mīlestībā un virza cilvēku uz lielāko vienotību ar Sevi. Skatieties, visas lietas saistītas ar Dievu dzimst mīlestībā un ved uz vienotību. Tāpēc arī ģimene mums atgādina, kur sākas šī perspektīve, ka mēs esam radīti kā Dieva attēls, pēc Dieva līdzības. Un to laikam misionāriem (vismaz man) atgādina ģimene, kura ir tik mazā un tik tālu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru