Krusta gudrība 2.
Katram cilvēkam, kurš grib sekot Jēzum Kristum, ir jāaizliedzas pats sevis un jāpaņem savs krusts. Es domāju, ka tas sevišķā veidā attiecas uz priesteriem un konsekrētām personām, jo tie paši lūdza, lai viņus pieņemtu ordenī vai kongregācijā, vai seminārā. Bet arī uz visiem citiem, protams galvenokārt kristiešiem.
Un tāds cilvēks iet uz priekšu savā garīgajā dzīvē, daudzi tomēr atkāpas vai mēģina vēlāk turpināt šo ceļu: aizliegties pats sevis, ņemt savu krustu un sekot Jēzum Kristum. Cilvēks ar aicinājumu, priesteris, konsekrētā persona vai lajs, atbilstoši savam aicinājumam sludina patiesību mīlestībā.
Nāk tomēr tāda diena, kad viņam pats Dievs ļauj saprast, ka cilvēks ne tikai sludina patiesību, bet pati Patiesība, Kas arī ir Mīlestība, tas ir, pats Dievs, Vissvētā Trīsvienība, ka Viņš Pats grib runāt caur cilvēku. Ne tu, bet Dievs. Šeit ir vajadzīga šī pilnīga paklausība Baznīcai, lai nepadotos vai savām fantāzijām, vai vienkārši savai gribai. Jo taču tagad tu atklāj sava aicinājuma drusciņ dziļāku dziļumu. Nevis tu runā patiesību, bet tu kalpo Patiesībai.
Šeit parādas krusta nepieciešamība. Cilvēks nomira šai pasaulei un kalpo Dievam, un seko Jēzum Kristum. Vissvarīgākais ir būt vienotībā ar Dievu. Visas lietas tam kalpo. Tavā krustā parādas tava mīlestība uz Dievu, kā Jēzus Kristus Krustā parādījās Dieva Mīlestība uz tevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru