"Gaudete et exsultate" 95.-99. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 95.-99. manā vienkāršā tulkojumā.

LIELĀ DZĪVES REGULA

95. Sv. Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā (3-1-46), Jēzus no jaunā stāsta par vienu no šīm svētībām - par to, kura sludina par svētīgiem žēlsirdīgajiem. Ja mēs meklējam šo svētumu, kurš patīk Dievam, tad šajā tekstā mēs varam atrast dzīves regulu, pēc kuras mēs tiksim tiesāti: "Es biju izsalcis, un jūs Mani paēdinājāt; Es biju izslāpis, un jūs Man devāt dzert; Es biju svešinieks un jūs Mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs Mani apģērbāt; Es biju slims un jūs Mani apmeklējāt; Es biju cietumā un jūs atnācāt pie Manis" (25, 35-36).

Uzticības Mācītājam dēļ.

96. Būt svētajam nenozīmē kādā viltus ekstāzē spīdošas acis. Sv. Jānis Pāvils II teica, ka "ja patiesi mūsu darbiem sākums ir Kristus kontemplācijā, tad mums jāprot Viņu ieraudzīt to sejās, ar kuriem Viņš pats gribēja identificēties" (79). Mateja Evaņģēlija vārdi (25,35-36) "nav vienīgi aicinājums uz žēlsirdību: tie ietver dziļu kristoloģisku jēgu, kura pilnā gaismā atklāj Kristus noslēpumu" (80). Šajā aicinājumā, lai Viņu atpazītu nabadzīgos un tajos, kas cieš, atklājas pati Kristus sirds, Viņa jūtas un visdziļākie lēmumi, kuriem katrs svētais mēģina padoties.

97. Šo Jēzus aicinājumu spēka priekšā, mans - kā Viņa vikāra - pienākums ir vērst lūgumu kristiešiem, lai tie to pieņemtu [...] ar patiesu atvērtību, "sine glossa", tas ir bez komentāriem [...] un attaisnojumiem, kuri tiem atņem spēku. Kungs mums ir ļoti skaidri teicis, ka svētumu nevar saprast vai pārdzīvot, ja neņem vērā Viņa prasības, jo žēlsirdība ir "Evaņģēlija pūkstošā sirds" (81).

98. Kad es satieku cilvēku, kas aukstā naktī guļ ārā, es varu sajūst, ka šis "savādnieks" ir kāds [mazsvarīgs], kurš man traucē ceļā, kāds slinks ļaundaris, šķērslis manā ceļā, ērkšķis manā sirdsapziņā, problēma, kura ir jāatrisina politiķiem, bet varbūt pat kāds atkritums publiskajā telpā. Bet es varu arī reaģēt, pateicoties ticībai un mīlestībai, pieņemdams viņu kā cilvēka būtni, kurai ir tāda pati cieņa kā man, kā radību, kuru Dievs mīl bez gala, kā Dieva attēlu, kā brāli, kuru atpirka Kristus. [Tā dara patiess] kristietis! Vai var saprast svētumu, ja neatzīs ikkatras cilvēka būtnes cieņu? (82).

99. Kristiešiem šī attieksme nozīmē veselu un nemitīgu neapmierinātību. Kaut gan atvieglojot dzīvi vienam cilvēkam visas mūsu piepūles tiktu attaisnotas, mums tas vēl nepietiek. Kanādas bīskapi skaidri to teica, parādīdami, ka bībliskā mācīšanā, kas attiecas piem. uz jubileju, nav jāaprobežojas vienīgi uz skaistām akcijām, bet jācenšas mainīt sabiedrību. "Lai arī nākamas paaudzes būtu atbrīvotas, jāatgriež taisnīgas sociālās un ekonomiskās sistēmas, lai jau [nevienu] neatstumtu" (83).