Katrai paaudzei tā, kā kapucīniem, ir vajadzīgs krusts.

Kad es kalpoju Viļakas, Kupravas un Liepnas draudzēs, es pasvētīju dažus krustus. Vienu jauno krustu es pasvētīju pie Liepnas baznīciņas un trīs dažōs ciematos.

Divi ciemati: Geinova un Tutinova (12 iedzīvotāji) sagatavoja jauno skaisto krustu, uzstādīja to dārzā pie ceļa un tur tika pasvētīts 2016. gadā.

Ciemats Robežnieki (4 iedzīvotāji), kurš pirms kara saucās Slobodka (bija 32 lielas ģimenes!), arī sagatavoja skaisto krustu 80 m. no robežas un tur tas tika pasvētīts. Par to es rakstīju 2015. gada 11. maijā:

Krusts cilvēka dzīvē

    1990. gados kāds cilvēks nolēma uzstādīt krustu netālu no mājas, pie ceļa. Savu darbu pabeidza 1998. gada 4. maijā. Pēc divām dienām kapucīnu tēvs Olģerts pasvētīja šo krustu. Krusts "izdzīvoja" 17 gadus un šogad 9. maijā tika uzstādīts jaunais ar soliņu un žogu. Šodien man atbrauca pakaļ un es pasvētīju gan krustu, gan visu saimniecību.

    Cilvēkiem ir ļoti tālu uz baznīcu, ne visās svētdienās izdodas braukt uz sv. Misi, autobuss vienu reizi mēnesī, lopi, švaka veselība. Bet tad ir krusts, pie kura svētdienās pulcējas daži cilvēki no kaimiņu saimniecībām un skaita lūgšanas, dzied baznīcas dziesmas un runā par savām ikdienišķām problēmām, par plāniem, darbiem. Šis krusts dod cilvēkiem cerību un ir Dieva, kas mīl cilvēku, klātbūtnes zīme.

Un vēl vienu krustu pasvētīju 2015. gadā ciematā blakus Robežniekiem, kur jau nav neviena iedzīvotāja, pat nevienas ēkas. Pie šī krusta lūdzās cilvēki, kuri braukāja no Borisovas. Laikam viņi no šā ciemata, kura vairs nav, nāk. Šis ciemats ar jauno krustu atrodas starp Vecumiem un Robežniekiem.

Es tagad lasu par kapucīniem Latvijā 1929.-1949. gados un tāpēc īss teksts par krustu, kapucīniem un šo laiku paaudzi:

Latvijā, bet īpaši Latgalē, ļoti bieži ir sastopami koka krusti gan pie baznīcām, gan ciematos. Dažreiz kad mazās baznīciņas ēka neatšķiras no citām ciemata mājām, tieši krusts ir zīme, ka šeit ir Dieva nams. Līdzīgi ir ciematos, kur pie krustiem pulcējas cilvēki, sevišķi maijā, lai lūgtos un kopā ar Dieva Māti atdot Dievam godu.

Krusts ir tomēr no koka un tā izturība laika apstākļos Latvijā sasniedz parasti 15-20 gadus. Vai tas mums kaut ko neatgadina? Tas ir kā vienas paaudzes laiks. Nākamai paaudzei ir pienākums: uzstādīt jauno krustu.

Kapucīnu klātbūtnes un kalpošanas pirmā perioda laiks Latvijā bija tieši vienas paaudzes laiks. Šī paaudze ieraudzīja Svētā Gara darbību, jo bija atvērta svētumam. Taču konsekrētai dzīvei jāliecina par svētumu, uz kuru aicina Dievs ikkatru cilvēku.

Koka krusti ir laicīgi, bet tie liecina par Jēzus Kristus Krustu. Arī par šo Krustu liecina ikkatrs kapucīnu habits - ir šūts krusta formā. Mēs ceram, ka mīlestība uz Jēzus Kristus Krustu, kura bija gan pirmajos kapucīnos Latvijā, gan šīs paaudzes lajos, atradīs sekotājus arī mūsdienās.