Kad cilvēks pamet sevi.

    Pirms kāda laika, tālu no Viļakas, man bija dots sēdēt kopā ar cilvēkiem, kuri (man šķiet) ir atbildīgi par kultūru, vismaz vairāk, nekā citi. Un brīnījos, cik dziļā slazdā daži no tiem sēž. Lūk, es neatklāšu nekā jaunā, ja pateikšu, ka normāla pieredze māca cilvēkam meklēt patiesību ārpus sevis tādā nozīmē, ka cilvēks un pasaule nav sākums un mērķis. Ka ir Kāds, Kas mums dod Likumu un arī atklāj Sevi Pašu cilvēkiem, kā Svētā Trīsvienība. Šī patiesība tik augsti pacēļ cilvēka cieņu, ka tās robežu nevar ieraudzīt. 

    Tomēr kas notiek, ka cilvēks, nezin kāpēc, tieši pasaulē meklē atbildi uz saviem jautājumiem, un tieši pasauli redz ka savas laimes avotu. Lūk daži cilvēki apmeklē vietas, kur ir kādi akmeni centrā, bet apkārt koki, ka piedalās kādos rituālos ar uguni, kuru laikā "pieņem kādas enerģijas". Un pēc tam brauc pie kāda burvja, lai tas pārbaudītu, vai ir, vai nav enerģiju. Un tikai tad, ar burvja papīru rokā, cilvēks var citiem runāt par mīlestību un labvēlību. Jo taču viņā ir šī enerģija. Jūs saprotāt?

    Es nezinu, kur strādā šie cilvēki, varu tikai cerēt, ka nestrādā skolā un nemācā bērnus un jauniešus tādas lietas.

    Vai Jūs jautājāt tiem, kuri māca Jūsu bērnus, uz ko viņi tic? Jo taču to propaģēs?

    Pat kāds sunītis, ja spētu runāt, nejautātu svešam kungam, vai šajā sunītī ir laimes enerģija, jo katrs suns zina, ka viņa laime ir viņa kungs. Bet, lūk, cilvēkiem ir lielas problēmas ar šo vienkāršo patiesību.

    Ja cilvēks neatgriežas pie Kunga, tad viņa laime vienmēr būs, kā liels maiss ar 1000...caurumiem.